Latgaļi

Vikipēdijas raksts

Latgaļu valstiskie un teritorialie veodojumi 9.-13.gs. pēc dažādām vēstures kartēm.

Latgaļi, arī letgaļi vai leti (līvu valodā: lett, igauniski: läti; latīniski rakstītajos avotos: Lethi, Letthigalli; vāciski rakstītakos avotos: Letti, Lethi) bija austrumbaltu cilts, vēlāk pārveidojās par tautību, kas pēc Vidzemes līvu asimilācijas izveidoja latviešu nācijas pamatu. Rakstītajos vēstures avotos minēti kopš 11.gs., pēc apbedīšanas tradīcijām par latgaļiem drošas ziņas ir no 6-7.gs. Iepējams, ka latgaļi Latvijas teritorijā ienākuši no DR 6-7.gs., daži uzskata, ka tie veidojušies uz vietas no senākajiem baltu iedzīvotājiem.

[izmainīt šo sadaļu] Nosaukuma izcelsme

Pēc Konstantīna Karuļa "Latviešu etimoloģijas vārdnīcas" skaidrojuma vārdam latgaļi ir tada pati cilme kā vārdam latvieši. Vārds pirmo reizi sastopams Nestora hronikas aprakstos par 11.gs. notikumiem. Livonijas Indriķa hronikas autors lieto divus vārdus kā sinonīmus: Lethi vel Letthigalli - "leti jeb letgaļi". Novgorodas hronikas autors par 13. gs. notikumiem pirmo reizi lietojis vārdu latgaļu zemei "Latgale". Nosaukumi "Latgale" un "latgalieši" atdzimuši 19.-20. gs. mijā F.Kempa rakstos, lai izvairītos no poļu ieviestā apzīmējuma "Inflantija", kas atvasināts no vācu "Liefland" (līvu zeme).

Latgaļu vīrieša un sievietes apģērbs.

[izmainīt šo sadaļu] Garīgā un materiālā kutūra

Galvenā pazīme, kas liecina par latgaļu savdabīgo garīgo un materiālo kultūru, ir apbedīšanas tradīcijas. 7-12.gs. latgaļi mirušos guldījuši līdzenajos kapulaukos un uzkalniņkapulaukos, kuros kapu bedrēs sievietes un vīrieši guldīti ar galvām pretējos virzienos (A un R), līdzdodot bagātīgas kapu piedevas (rotas, ieročus, retāk - darbarīkus). Plašāk izpētīti Nukšu un Kivtu kapulauki, Lejasbitēnu, Odukalnu un Kristapiņu kapulauki. Labi izpētītas ir arī latgaļu dzīvesvietas - Asotes, Kokneses un Jersikas pilskalni, Lokstenes un Oliņkalna pilskalni.

[izmainīt šo sadaļu] Izplatība

Vēlajā dzelzs laikmetā latgaļi dzīvojuši tag. Vidzemes A daļā un Latgalē, kur tolaik radušies latgaļu agrīnie valstiskie veidojumi (Jersika, Tālava, Atzele, Koknese). Z virzienā latgaļi dzīvoja līdz Gaujas vidusteces rajonam, ZA - līdz mūsdienu Latvijas - Igaunijas robežai, A robeža atbilda aptuveni mūsdienu Latvijas A robežai, D latgaļu kaimiņi bija sēļi, bet R - lībieši. Vismaz sākot ar 11.gs. no Krievzemes latgaļu vidū izplatījās pareizticība. Īsu laiku latgaļi maksāja meslus Polockas un Pleskavas kņaziem. 13-16.gs. latviešu tautas veidošanās procesā latgaļiem bijusi noteicošā loma. 17.gs. latgaļi saukti arī par "latvjiem", no šā vārda vēlāk radies vārds "latvietis", ar kuru sāka apzīmēt arī pārējos Latvijas teritorijā dzīvojošos baltus; nosaukums ieguva arī teritoriālu nozīmi. Hidronīmi ar sakni let-, lat- saglabājušies līdz mūsu dienām (Latvīte, Letes ezers).

[izmainīt šo sadaļu] Letgaļi

Nopietna problēma ir etnonīma variantu Letti - Lettigalli un atbilstošās teritorijas nosaukuma variantu Lettia - Letthigallia latvisko atveidi.

Abi etnonīma varianti Livonijas Indriķa hronikā pirmoreiz minēti līdzās (X, 3), turklāt divas reizes:

a) ..Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli.. - “..letus, kas īstenībā saucas letgaļi..”, b) Lethi vel Letthigalli.. - “leti jeb letgaļi..”.

Hronikā abi etnonīmi lietoti pamīšus, taču daudz biežāk - forma Letti. Forma Letigalli pēdējo reizi sastopama 1208.gada notikumu aprakstā (XII, 1), bet pēc tam vairs tikai lietots nosaukums Letti. Tas būtu pieskaitāms pie argumentiem pret versiju, ka Livonijas Indriķis pēc izcelsmes ir letgalis. Ja viņš tāds būtu, viņš diezin vai dotu priekšroku savas tautas lībiskajam nosaukumam läti, uz kuru pamatojas latinizētā forma Letti. Arī letgaļu apdzīvotās zemes nosaukuma variants Lettia sastopams daudz biežāk nekā otrs variants, kas Hronikā piecreiz lietots ka vienīgais līdz XII, 6 (Leththigallia, 1208.g.), pēc tam vairs tikai - Lettia.

Termini Lettigalli - Letthigallia Hronikas tulkojumā atveidoti ar “letgaļi” - “Letgale”. Valodas dotumi vienlīdz pieļauj formas “letgaļi” un “latgaļi” resp. “Letgale” un “Latgale”. Hronikas tulkojumā dota priekšroka formām ar “e”, jo tās ir tuvākas oriģināla formām un arī saskan ar oriģināla etnonīma un zemes nosaukuma variantu Letti - Lettia, kas radies lībiešu valodas ietekmē, bet komentētāja tekstā lietota mūsdienu arheoloģiskajā literatūrā pieņemtā forma ar “a”.

[izmainīt šo sadaļu] Dokumenti

[izmainīt šo sadaļu] Nestora hronika par latgaļiem

I. daļa. IEVADS. "Tad sāksim stāstu šo. Pēc plūdiem Noasa trīs dēli sadalīja zemi - Šems, Hams un Jafets. Un tika austrumi Šemam: [..]. Hamam turpretī tika dienvidi: [..]. Jafetam turpretī tika ziemeļu un rietumu zemes: [..]. Jafeta daļā mīt krievi, igauņi (чудь) un visādas tautas: meri, muromieši, vesi, mordvieši, komi, permieši, pečorieši, somi (ямь), ugri, lietuvieši (литва), zemgaļi (зимигола), kurši (корсь), letgaļi (летгола), līvi (либь). Turpretī poļi (ляхи) un prūši (пруссы), igauņi mīt pie Baltijas jūras (близ моря Варяжского)."

[izmainīt šo sadaļu] Livonijas Indriķa hronika par latgaļiem un Latgali

1206. gada notikumi (X, 3): "Pārējie (Polockas kņaza sūtņi) izklīda pa visu zemi un aicināja līvus un letus, kas īstenībā saucas letgaļi, pie sevis ar ieročiem. Līvi atnāca, ne tik daudz pakļaudamies kņaza gribai, cik būdami gatavi pakalpot kristusticīgo iznīcināšanā. Leti jeb letgaļi, kas gan vēl bija pagāni, bet kam kristiešu dzīves veids bija pa prātam un kas vēlēja tiem labu, uz sarunām par nodevību neieradās, un viņus arī ar krievu dāvanām nevarēja piedabūt, lai vāciešiem nodara ļaunu". (X, 12): "Arī krievi, kas neprata šaut ar stopiem, bet mēdza lietot lokus, ievainoja daudzus uz aizsargsienas. Viņi cīnījās daudzas dienas un, sanesuši milzīgu grēdu koku, pūlējās aizsargsienu aizdedzināt. Taču šīs pūles bija veltas, un daudzus no viņiem koku vākšanas laikā ievainoja un nogalināja stopnieki. Tāpēc kņazs aizsūtīja ziņnešus pie turaidiešiem, letiem un pagāniem apkārtnē, lai visi ierodoties uz karagājienu pret rīdziniekiem. Turaidieši, par to priecīgi, tūdaļ sapulcējās pie kņaza; atnācējiem uzlika vienu vienīgu darbu - sanest kokus un aizdedzināt pili. Kokus nesot, ļoti daudzi no viņiem, būdami nebruņoti, tika nogalināti ar negaidītām bultām. Bet leti neieradās un arī neatsūtīja ziņnešus".

(X, 15): "Tāpēc priesterim Alebrandam sākumā uzdeva uzklausīt ne vien garīgās lietās, bet arī laicīgās. Un viņš godīgi - gan Dieva, gan arī savu grēku dēļ - pildīja viņam uzlikto pienākumu: sodīja zagšanu un laupīšanu, atdeva atpakaļ netaisni atņemto mantu un rādīja līviem ceļu uz taisnīgu dzīvi. Pirmajā gadā šī kristiešu paraža līviem bija pa prātam, jo šādas fogtejas amatu pildīja godīgi cilvēki, bet vēlāk tas visā Līvzemē, Letgalē un Igaunijā ļoti izvirta dažādu laju kārtas laicīgo tiesnešu rokās, kuri, pildot fogtejas amatu, vairāk domāja par sava maka pildīšanu nekā par Dieva taisnību".

1207. gada notikumi (XI, 7): "Tad Alebrands, par tamlīdzīgām lietām maz raizēdamies, devās atpakaļ un pa ceļam sludināja letgaļiem, kas dzīvoja pie Imeras, Dieva vārdu par ticības pieņemšanu, īpaši tāpēc, ka visa Līvzeme un daudzi letgaļi jau esot pieņēmuši Dieva vārdu. Viņi priecājās par priestera ierašanos, jo viņus visai bieži aplaupīja lietuvji un vienmēr apspieda līvi, un, cerēdami, ka vācieši viņiem palīdzēs un sniegs aizstāvību, ar prieku pieņēma Dieva vārdu. Taču vispirms viņi meta lozes, lai uzzinātu savu dievu prātu, vai viņiem kopā ar citiem, Tolovas letgaļiem, pakļauties Pleskavas krievu vai latīņu kristībai, jo krievi savā laikā bija ieradušies un kristījuši savus Tolovas letgaļus, kas viņiem aizvien maksāja meslus. Un loze krita par labu latīņiem, un tā viņi līdz ar Līvzemes baznīcu tika pieskaitīti rīdziniekiem. Alebrands kristīja dažus ciemus, atgriezās Rīgā un sniedza ziņojumu bīskapam. Tas, priecādamies kopā ar viņu un allaž cenzdamies rūpēties par baznīcu, aizsūtīja savu audzēkni Heinrihu, kas bija saņēmis svēto ordināciju, ar šo pašu Alebrandu atpakaļ uz turieni. Pabeidzis šajā novadā kristīšanu, Alebrands atgriezās, bet otrs, uzcēlis baznīcu un saņēmis to par beneficiju, apmetās turpat pie viņiem uz dzīvi un, par spīti jo daudzām briesmām, nemitējās izklāstīt nākamās dzīves svētlaimi".

[izmainīt šo sadaļu] Atskaņu hronika par letiem un to kaimiņiem

(00318.-00350. rindas): "Pāvests [Inocents III] viņus (Kaupo un viņa pavadoņus) uzklausīja un ņēmās viņus izvaicāt, vēlēdamies uzzināt, kā ļaudis dzīvo zemē tajā. “Tur milzums pagānu mūs vajā, ar tiem mēs esam noslogoti. Tie kristietībai kaitē ļoti, par to tev, tēvs, lai ziņot ļauts. Par lietuviešiem vienus sauc. Tie pagāni ir augstprātīgi un ļoti bieži ļaundarīgi, to pulki uzbrūk kristiešiem, jo liela vara rokās tiem. Tiem blakus dzīvo pagāni, prāvā skaitā, vareni, par zemgaļiem kas sevi sauc, tie zemi postīt apkārt trauc; kas spēkos vājš tiem pretī stājas, tam galā gaužām grūti klājas. Sēļi ar ir pagāni, sveši tiem ir tikumi, tiem elku pilna katra mala, un ļaunu dara tie bez gala. Aiz sēļu zemes robežas letu zeme atrodas. Savādi tie savā garā: nedzīvo tie vienā barā, bet savrup mežos mājas ceļ. To sievas daiļas zied un zeļ, tām krāšņi tērpi, stalta stāja, tās zirgā jāj, kā tēvi jāja. Ir letu pulki spēcīgi, kad kopā tie ir pulcēti. [..]“"

[izmainīt šo sadaļu] Atsauces

• Konstantīns Karulis "Latviešu etimoloģijas vārdnīca" Rīga, Avots, 1992; 504-505 lpp.
• Nestora hronika par latgaļiem
• Indriķa hronika par letgaļiem

• Atskaņu hronika par latgaļiem

[izmainīt šo sadaļu] Informācija

• Latgalīšu volūdys gramatika