Latvieši

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par nāciju. Par citām jēdziena Latvietis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Latvieši
Latvian song festival by Dainis Matisons, 2008.jpg
Visi iedzīvotāji
aptuveni 1,7 miljoni
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Valodas
latviešu
Reliģijas
luterānisms, katolicisms
Radnieciskas etniskas grupas
lietuvieši, prūši

Latvieši ir Eiropas valsts nācija un Latvijas pamatiedzīvotāji, kas 2011. gada sākumā veidoja vairākumu (62,1%, 1,284 miljoni) no kopējā Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Gandrīz visiem latviešiem dzimtā valoda ir latviešu valoda, kas pieder indoeiropiešu valodu baltu valodu grupai. Mūsdienu latviešu tauta pakāpeniski izveidojās viduslaiku Livonijas centrālajā un dienvidu daļā, latgaļiem saplūstot ar citiem baltu etnosiem (zemgaļiem, sēļiem un kuršiem), kā arī somugru valodā runājošajiem lībiešiem. Plašākā nozīmē arī krievvalodīgie Latvijas pilsoņi pieder latviešu politiskajai nācijai. Tiek lēsts, ka vairāk kā 220 tūkstoši (14% no kopējā latviešu skaita) etnisko latviešu un viņu pēcnācēju patlaban dzīvo ārpus Latvijas, galvenokārt ASV, Krievijā, Kanādā, Apvienotajā Karalistē, Īrijā un Austrālijā.

Nosaukuma izcelsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds „latvietis” kļuva izplatīts 19. gadsimtā, izspiežot no aprites jau vismaz kopš 17. gadsimta sastopamo apzīmējumu „latvis”, ko vēlāk no dzejas atkal ieviesa latviešu literārās valodas aktīvajā vārdu krājumā, lielākoties kā apzīmējumu senlatviešiem. Vārds „latvietis” darināts no vārda „latvis”, pievienojot tam galotni „-ietis”. Vārda „latvis” izcelsme ir senāka un neskaidrāka. Iespējams, tas radies no senākām vārda formām — *latuvis vai *latavis, kas savukārt atvasinātas no īpašvārdiem *Latuva vai *Latava (salīdzinājumā ar mūsdienu upju nosaukumiem LietuvāLatavà, Latuvà, kā arī Lãtupis). Arī vārdā „latgalis” esošā sakne „lat-”, iespējams, cēlusies no kādas vecas upes *Latas nosaukuma, kura izcelsme varētu būt meklējama baltu pirmvalodas saknē „lat-”, kas savukārt nākušas no indoeiropiešu pirmvalodas *lat-, *let-, *lot- ('tecēt'). Vārdi ar līdzīgu sakni sastopami arī citās valodās, piemēram, sengrieķu λάταξ (látaks — 'pile'), senīru laith ('šķidrums, purvs'), (< *lati), lathach ('nogulumi, dubļi') (< *latàkā), sennorvēģu leþja ('māls; atliekas, gļotas') un vecaugšvācu letto ('māls'). No vārda „latvis” cēlies arī latviešu tautas nosaukums citās valodās, piemēram, lietuviešu lãtvis, krievu латыш, poļu lotysz, vācu Lette, angļu Lett, igauņu läti un somu lätti.[14]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiskā izcelsme 13.—16. gadsimtā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltu cilšu aptuveni apdzīvotās teritorijas ap 13. gadsimta sākumu.

Sākotnēji krustneši par „latvjiem” lībiešu valodas ietekmē sauca vienīgi lībiešu kaimiņu sentautu letgaļus (lībiešu: lett, igauņu: läti; latīņu: Lethi, vācu: die Letten). Livonijas krusta karu laikā kristītie letgaļi bija uzticami krustnešu sabiedrotie, tādēļ viņu valoda kļuva par starptautu saziņas valodu (lingua franca) mūsdienu Latvijas teritorijā.[15]Indriķa hronikas 1206. gada notikumu aprakstā minēts, ka „Letiem jeb letgaļiem, kas gan vēl bija pagāni, kristiešu dzīves veids bija pa prātam (vitam christianorum approbantes) un „viņus arī ar krievu dāvanām nevarēja piedabūt, lai vāciešiem nodara ļaunu.”[16] Romas pāvesta Honorija III legāts Vilhelms no Modenas 1225. gadā Cēsīs sapulcējušos latviešus un vendus „uzslavēja par to uzticību un nelokāmību, jo tie no brīvas gribas un bez kādām kara jukām pirmie bija pieņēmuši kristīgo ticību un pēc tam nekad nebija aptraipījuši kristības sakramentus kā līvi un igauņi; viņš uzteica letu pazemību un pacietību, kuri Kunga Jēzus Kristus vārdu bija priecīgi nesuši pie igauņiem un citām pagāntautām un daudzus savas tautas piederīgos, kas tikuši nogalināti tās pašas kristīgās ticības dēļ, aizsūtījuši uz mocekļu saimi.”[17]

Garlībs Merķelis savā 1799. gadā izdotajā darbā „Vidzemes senatne” par „veco latviešu” izskatu 12. gadsimtā raksta šādi[18]:

Vecie latvieši bij lieli augumā, viņiem bij stiprs miesas sastāvs, sārtbrūna seja krāsa, zilas acis, gludi brūni mati, kuŗi nokārās zemu uz viņu pleciem, viņi audzēja bārdu, cik gaŗa tā auga: viņiem tā bij, kā vēl tagad pie daudz zemākām krievu šķirām, vīrišķības un piedzīvojumu zīme, un uz tās viņi lika lielu svaru.

Voldemāra Vimbas glezna „Senlatvieši”, 1930. gads.

Latviešu etnoģenēzē būtiska loma bija kara un bada gadu izraisītajai iedzīvotāju izceļošanai. Kopumā Livonijas periods uzskatāms par labvēlīgu periodu latviešu tautas attīstībā. Ja 13. gadsimta vidū kopējais iedzīvotāju skaits tagadējās Latvijas teritorijā tiek lēsts ap 300 000, tad 16. gadsimta vidū Livonijas konfederācija bija samērā blīvi apdzīvota zeme. Tā kā par vienu tautu šajā laikā runāt nevar, literatūrā tiek lietots visām šīm maztautām kopīgs apzīmējums „senlatvieši”.[19] Senākais iespiestais teksts latviešu valodā ir 1507. gadā Leipcigā nodrukātā t.s. Gisberta tēvreize.[20] Lībekas Doma baznīcas dekāna J. Branda pierakstos ir norāde, ka jau Lutera dzīves laikā Rīgas latviešu draudze lietojusi 1525. gadā latviski pārtulkoto luterāņu katķismu, bet tas nav saglabājies. Grunava „Prūšu hronikā” (1526) atrodama tēvreize, kas visticamāk rakstīta kuršu valodā.[21] Pirmā rakstos pieminētā latviešu skola 16. gadsimta otrajā pusē Rīgā bija Sv. Jēkaba baznīcas skola, kas no gadsimta beigām darbojās Sv. Jāņa baznīcas pārziņā.

Latviešu tautasdziesmas "Mana balta māmulīt" pieraksts no F. Mēnija Syntagma de origine Livonorum (1632).

Pirmais plaši zināmais rakstu piemineklis kopīgas latviešu valodas esamībai ir ceļojošā literāta Hāzentētera (Hasentödter) Rīgas apkaimēs pierakstītā tēvreize, kas 1550. gadā publicēta Sebastjana Minstera „Kosmogrāfijā” Bāzelē [22]:




Taves mus kas tu es ekschan bebbessie
Schwetits tows waarz
enack mums towe warstibe
tows praats bus ka ekschan Debbes
ta wursan semmes. Musse benische Manse buth mums schodeen
pammate mums muse grake ka mes pammat muse parrabucken
Ne webbe mums loune babeckle
pett passarge mums nu wusse loune Amen
[23]

Oriģinālā latviešu tēvreize varēja būt skanējusi šādi:[nepieciešama atsauce]

«Tāvs mūs, kas tu esi iekšā debesī,
švētīts tovs vārds,
ienāk mums tove valstībe
tovs prāts būs kā iekšā Debess
tā virsam zemes. Mūsu dienišķo Maizi dod mums šodien
pamet mums mūsu grēku kā mēs pamet mūsu parādukiem
Neved mūs ļaunā badeklē (=badīgumā)
bet pasargā mūs no visa ļauna Āmen.»

1584. gada Rīgas sālspūtēju burvestību apsūdzības pūšamo vārdu pierakstā bija publicēta kāda latviešu tautasdziesma,[24] bet 1632./1635. gadā Tērbatas Universitātes profesors Frīdrihs Mēnijs izdeva "Syntagma de origine Livonorum" jeb "Sacerējumu par livoniešu izcelsmi", kurā latviešu tautasdziesma "Mana balta māmulīt" bija nodrukāta ar visām notīm.[25]

Tautiskās identitātes un rakstības izveidošanās 16.—18. gadsimtā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes jaunavas (Virgo Churland) attēls, tapis pirms 1600. gada.
Livonijas sieviešu tērpi 16. gadsimtā. Pamanāma vācu pilsētnieku (augšējā panelī) un latviešu laucinieku tērpu (apakšējā panelī) savstarpējā ietekmēšanās (A. de Bruyn, 1577).

Lielo karu rezultātā 16.—17. gadsimtā iedzīvotāju skaits atkal samazinājās. Pēc Edgara Dunsdorfa veiktajām aplēsēm uz 1700. gadu Latvijas teritorijā dzīvoja tikai 465 000 iedzīvotāju (Kurzemes un Zemgales hercogistē — 209 000, Zviedru Vidzemē — 153 000, Latgalē — 103 000) [26], no kuriem absolūtais vairākums bija latvieši. Kurzemes mācītājs Pauls Einhorns savos darbos Reformatio gentis Letticae in Ducatu Curlandiae (1636) un Historia Lettica[P 1] („Latviešu vēsture”) (1649) ar vārdu gentis Lettica jau apzīmēja visus Kurzemē, Zemgalē, Sēlijā, Vidzemē un Latgalē dzīvojošos zemniekus kā „latviešu nāciju” (Lettische Nation).[27] Latviešu tautas konsolidāciju būtiski ietekmēja Kokneses prāvesta Ernesta Glika veiktie Jaunās Derības (1685), Vecās Derības (1689) un Lutera mazā katehisma (1699)[28] tulkojumi latviešu valodā.

Milzīgus iedzīvotāju dzīvā spēka zaudējumus izraisīja 1710.—1711. gada Lielais mēris, kā rezultātā nomira apmēram puse no Latvijas tālaika iedzīvotājiem. Izmirušo novadu iedzīvotāju atjaunošanās notika gan dabiskā pieauguma, gan migrācijas rezultātā. Grāfs Šeremetjevs savās Piebalgas novada muižās nometinājis demobilizētos krievu karavīrus, bet Mežotnes muižā 1738. gadā nometināti tatāru gūstekņi. Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II rīkojuma 1766.—1769. gadā Vidzemē Iršu pagastā nometināja 320 vācu zemniekus ar ģimenēm. Latgalē ieceļoja krievu un baltkrievu zemnieki. Lielākā daļa šo ieceļotāju turpmākajos gadsimtos pārlatviskojās, vienīgi pierobežas rajonos Latgalē, Sēlijā un Kurzemē izveidojās stabilas krievu, baltkrievu, lietuviešu un vācu kolonijas. Šajā laikā pārlatviskojās vai pārvācojās lielākā daļa līvu. Sākot no 1729. gada, spēcīgu impulsu latviešu nacionālās pašapziņas un garīguma attīstībā deva Vidzemes brāļu draudžu kustība, kas tiek uzskatīta par latviešu pirmo tautisko atmodu.[29]

Izglītotākie un spējīgākie zemnieki, kuriem radās iespēja pamest zemkopību un pārcelties uz dzīvi pilsētās, pārvācojās. 18. gadsimta un 19. gadsimta mijā Rīgā dzīvoja apmēram 10 000 latviešu.[30] Sargājot viduslaikos iegūtās korporatīvās privilēģijas ekskluzīvi nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību, Rīgas rāte nepielaida šai jomā no laukiem ieceļojušos latviešus, taču preču pārvadāšana, šķirošana, svēršana, uzglabāšana bija latviešu kompetencē. Šajā laukā darbojās ap 400 ģimeņu pārstāvji, kas bija organizēti tirdzniecības palīgamatos, kuriem vienīgajiem bija tiesības veikt minētos tirdzniecības palīgdarbus. Tie bija pirmšķirīgi sava amata pratēji, devuši zvērestu savu uzdevumu godprātīgai pildīšanai.[31]

1800. gadā kopējais iedzīvotāju skaits sasniedza 720 000 (Kurzemē un Zemgalē 307 000, Vidzemē 261 000, Latgalē 152 000).[32] Vienotas literārās latviešu valodas (par pamatu ņemot Vidzemes izloksnes) tapšanas pamatus lika Gothards Frīdrihs Stenders (1714-1796), kura kapakmeni Sunākstes kapos rotā uzraksts „Latwis”.[33] Viņš savos sacerējumos jau kopš 1754. gada lietoja apzīmējumu „Latweeschi”. Ārpus Livonijas pirmo reizi etniskais apzīmējums „latvieši” parādījās tikai Leipcigā izdotajā 1790. gada Hībnera Leksikonā.[34]

Sadzīvē vārdu „latvieši” šajā laikā apzīmēja nevis tautību vai etnisko piederību, bet piederību zemniekiem kā kārtai, neatkarīgi no tā, kādu valodu zemnieks lietoja mājās — „latvietis” nozīmēja to pašu ko „zemnieks”.[35]

Nācijas veidošanās 19. gadsimtā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1859. gada "Latviešu zemes karte" (Kurzemes un Vidzemes, bet ne Vitebskas guberņas latviešu daļa) ar tālaika vietvārdu rakstību.
Jaunlatviešu kustības galvenais dalībnieks — Krišjānis Valdemārs.

Situācija krasi mainījās pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1817. gadā Kurzemes guberņas un 1819. gadā Vidzemes guberņas teritorijā, īpaši pēc agrārās reformas, kuras rezultātā Kurzemē 1867. gadā, bet Vidzemē 1868. gadā ar likumu aizliedza klaušas. 1856. gadā Tērbatas universitātē studējošie latvieši, tai skaitā Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un Juris Alunāns nodibināja jaunlatviešu kustību, kas aizsāka latviešu tautas pirmo atmodu. Jaunlatviešu galvenais darbības lauks bija publicistika, Krišjāņa Valdemāra Pēterburgā izdotajām „Pēterburgas Avīzēm” bija liela loma latviešu valodas attīstībā un nācijas vienošanā.[36] No Rietumeiropas ienāca literatūra, kas proponēja modernā nacionālisma idejas. Tās aizrāva daudzus latviešus. Izveidojās turīgo latviešu lauksaimnieku slānis, kuru dēli un meitas ieguva labu izglītību, daļai saglabājot latvisko identitāti. Līdz ar dzimtcilvēku brīvlaišanu pastiprinājās iedzīvotāju migrācija, nostiprinājās kopīga latviešu valoda, literatūra, kopēja pārnovadu kultūra. Daļa latviešu labākas dzīves meklējumos šajā laikā atstāja Latviju un pārcēlās uz dzīvi Sibīrijā un citās Krievijas guberņās. Līdz 1914. gadam Krievijā izveidojās apmēram 600 lielākas un mazākas latviešu kolonijas.[37]

Latvijas lielajās ostas un rūpniecības pilsētās savukārt no kaimiņu guberņām ieceļoja daudz krievu, ebreju, poļu, baltkrievu, lietuviešu un igauņu, kas samazināja kopējo latviešu īpatsvaru, tomēr pilsētās tas pieauga iekšējās migrācijas dēļ. Ap 1890. gadu latvieši baltvāciešu vietā kļuva par lielāko nacionālo grupu Rīgā un 1897. gadā jau veidoja 45,0% no strauji augošās lielpilsētas iedzīvotājiem.[38] Pirmo reizi vēsturē latviešu kultūrā izveidojās pilsētnieciskais dzīvesveids ar plašu pasaules redzējumu. Sociāldemokrātiski orientētā Jaunā strāva ar savu laikrakstu „Dienas Lapa” sekmēja sociālās pašapziņas veidošanos un sieviešu emancipāciju.[39]

Valsts veidošanās 20. gadsimtā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1905. gada revolūcija — cilnis Brīvības piemineklī.

Latviešu politiskās nācijas tapšanu ļoti ietekmēja 1905. gada revolūcija un tai sekojošie ekonomiskā uzplaukuma gadi, kad latvieši, līdztekus baltvāciešiem un krieviem, dalīja ekonomisko un politisko varu Vidzemes un Kurzemes guberņās.

Pirmais Pasaules karš un lielas daļas Kurzemes iedzīvotāju došanās trimdā uz Krieviju 1915. gadā radīja nopietnus draudus latviešu nācijas tālākai pastāvēšanai. Tautas skaitīšanu dati liecina, ka 1914.-1920. gadā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās no 2 552 000 līdz 1 596 100[40], tātad bojā gājušo vai Latviju pametušo iedzīvotāju skaits bija gandrīz 1 miljons. Kara izraisītais posts un slimības, kā arī sekojošās Brīvības cīņas un kreisi orientēto latviešu izceļošana uz PSRS stipri samazināja latviešu skaitu Latvijā, tomēr pēc neatkarīgas valsts izveidošanas 1918. gada 18. novembrī latviešu skaits atkal strauji pieauga.

Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.

Līdz 1925. gadam no bēgļu gaitām atgriezās 218 000 iedzīvotāju[41], no kuriem lielākā daļa bija latvieši. Krievijā palikušie latvieši spēja izveidot aktīvu diasporu un daudzi no viņiem ieņēma augstus amatus PSRS pārvaldes struktūrās, tomēr 1937. un 1938. gadā lielu daļu no viņiem sodīja ar nāvi Lielā terora („tīrīšanu”) laikā, pamatojoties uz apsūdzībām par piedalīšanos „Latviešu fašistu organizācijā RKKA” un vadoties no t.s. „Latviešu sarakstiem”. 1926. gada tautas skaitīšanā PSRS bija saskaitīti 151 410 latvieši, bet 1939. gada tautas skaitīšanā — 128 345 latvieši.[42]

Liela nozīme latviešu nācijas tālākā attīstībā bija Latgales atkalapvienošanās ar pārējām latviešu apdzīvotajām teritorijām 1917.—1920. gadā. Latgaliešu laukstrādnieki pārceļoja uz pārējo Latvijas daļu, ekonomiskā uzplaukuma periodā pēc 1935. gada valstī ieradās arī vismaz 5 tūkstoši laukstrādnieku no Polijas un Lietuvas, no kuriem daļa apmetās uz pastāvīgu dzīvi un strauji pārlatviskojās. Tomēr šajā laika posmā bija arī nozīmīgi Latvijas tautas dzīvā spēka zaudējumi.

Vilciena vagoni ar deportējamiem 1941. gada 14. jūnijā.

Aptuveni 20—30 tūkstoši latviešu šajā laikā reliģisku apsvērumu dēļ emigrēja uz Brazīliju.[43] Baltvāciešu integrāciju latviešu nācijā pārtrauca 1939.—1940. gada piespiedu izceļošana uz Vācijas okupētajiem Polijas apgabaliem, kopējais izceļotāju skaits bija 66 000. Savukārt lielu daļu no Latvijas ebrejiem iznīcināja nacistu okupācijas laikā 1941.—1943. gadā.[44]

Otrais pasaules karš un neatkarīgas valsts zaudēšana nopietni iedragāja latviešu tautas attīstību. Liela daļa latviešu gāja bojā karadarbības dēļ vai arī pameta valsti 1944.—1945. gadā (ap 250 000), izveidojot spēcīgu globālo latviešu diasporu. Tiek lēsts, ka 1945. gadā Latvijā bija palikuši tikai aptuveni 1 600 000 iedzīvotāju. [41] Atkārtotas turīgāko un izglītotāko Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas 1941. gadā (15 000 cilvēku) un 1949. gadā (53 000 cilvēku) un vienotas padomju tautas (pārkrievošanas) doktrīna iedragāja latviešu nacionālo identitāti. Latvijā līdz 1959. gadam uz patstāvīgu dzīvi apmetās ap 410 000 kolonistu no Padomju Savienības, bet līdz 1989. gadam vēl papildu 348 000 ieceļotāju. Latviešu īpatsvars Latvijā samazinājās līdz 52% 1980. gadu beigās.[45] 1989. gada 23. augustā Latvijas PSR, Lietuvas PSR un Igaunijas PSR Tautas frontes organizēja Baltijas ceļu — demonstrācija pret Molotova-Ribentropa paktu un tā sekām. 1990. gada 18. martā notika pirmās daļēji demokrātiskās Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās uzvarēja Tautas fronte. 4. maijā LPSR AP deklarēja Latvijas Republikas atjaunošanu. Pēc 1990. gada ap 158 000 no nesenajiem ieceļotājiem atkal pameta Latviju.[41] Neatkarības atgūšana 1990.—1991. gadā atjaunoja latviešu valodas un kultūras dominējošo stāvokli, tomēr kā viens no svarīgākajiem tālākās valstsnācijas attīstības uzdevumiem ir cittautiešu integrācija un iekļaušanās kopējā Eiropas kultūras un ekonomikas telpā.

Skaits[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu skaita izmaiņas Latvijā un Rīgā (1867—2000)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1867 1881 1897 1913 1917 1919 1920 1930 1935 1959 1970 1979 1989 2000
Latvijā
(īpatsvars)
nav datu nav datu 1 318 617
(68,3%)[46]
nav datu nav datu nav datu 1 161 404
(72,8%)
1 394 957
(73,4%)
1 467 035
(77,0%)
1 297 881
(62,0%)
1 341 805
(56,8%)
1 344 105
(53,7%)
1 387 757
(52,0%)
1 370 703
(57,7%)
Rīgā
(īpatsvars)
24 199*
(23,6%)
49 974*
(29,5%)
127 046*
(45,0%)
218 097*
(42,2%)
114 379
(54,3%)
109 660
(51,5%)
99 580
(54,9%)
227 842
(60,3%)
242 731
(63,0%)
258 528
(44,5%)
299 072
(40,9%)
317 546
(38,3%)
331 934
(36,5%)
313 368
(41,0%)
Latviešu un lielākās Latvijā dzīvojošās mazākumtautības — krievu skaita izmaiņas no 1925. — 2009. gadam.

Piezīme: * Uzskaite pēc ikdienas valodas
Avots: Tautas skaitīšanu dati[47][48]

Latviešu skaita izmaiņas Latvijā un Rīgā pēc 2000. gada[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

2001 2002 2003 2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011
Latvijā
(īpatsvars)
1 368 994
(57,9%)
1 365 308
(58,2%)
1 362 666
(58,5%)
1 359 582
(58,6%)
1 357 099
(58,8%)
1 354 173
(59,0%)
1 346 686
(59,0%)
1 343 439
(59,2%)
1 340 143
(59,3%)
1 338 682
(59,4%)
1 330 769
(62,1%)
Rīgā
(īpatsvars)
311 609
(41,2%)
309 992
(41,5%)
308 623
(41,7%)
308 429
(42,0%)
309 386
(42,3%)
308 771
(42,4%)
305 691
(42,3%)
303 730
(42,3%)
301 823
(42,3%)
298 412
(42,4%)

Avots: Centrālā Statistikas biroja dati[48]

Latviešu skaita izmaiņas bijušajā PSRS teritorijā (1926-2011)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1926 1939 1959 1970 1979 1989 2001* 2011*
Krievijas Federācija 125 104 105 803 74 932 59 695 67 267 46 829 28 520 18 979
Baltkrievija 14 080 8117 2631 2660 2617 2658 2239 1549
Ukraina 9131 7912 6919 7421 7167 7142 5079
Kazahstāna 1103 3693 4588 4269 4318 3373 1816 1123
Uzbekistāna 717 946 950 1199 1464 1131 140 1600
Turkmenistāna 234 284 199 935 355 559 243
Kirgizstāna 70 312 358 544 812 392 195 82
Tadžikistāna 20 178 243 499 351 310 104 9
Azerbaidžāna 569 609 519 550 1099 324 ~50
Gruzija 363 468 606 828 601 530 ~100
Armēnija 12 23 58 754 118 145 ~50
Moldova 449 336 446 472 ~200
Lietuva 6318 5063 4354 4229 2955 2 300
Latvija 1 297 881 1 341 805 1 344 105 1 387 757 1 370 703 1 285 136
Igaunija 2888 3286 3963 3135 2330 2 171
Kopā 151 410 128 345 1 399 539 1 429 844 1 439 037 1 458 986 ~1 414 724
  • Katrā valstī tautas skaitīšanu gadi bija nedaudz atšķirīgi.

Kultūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arhitektūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā tradicionāli tika celtas baļķu mājas, kuru novietojums bija atkarīgs no reģiona. Rietumlatvijā tās parasti tika celtas atsevišķi vai lokveidā apkārt centrālajam laukumam.[nepieciešama atsauce] 18. un 19. gadsimtā Kurzemē valdošais zemnieku apmetņu tips bija viensētas. Ciemos liela nozīme bija viensētu tradīcijai, atsevišķu sētu uzbūve un iekārtojums Kurzemē bija balstīts uz savrupības principa, proti katrai saimniecības vajadzībai bija paredzēta atsevišķa ēka.[49]

Zemgale[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemgalē izplatītākais apmetņu veids 18. un 19. gadsimtā bija guļbūves tehnikā no stūros savienotiem aptēstiem baļķiem celtas viensētas, bet Rīgas jūras līča piekrastē un gar Lietuvas robežu tās bija koncentrētākas un veidoja ciemus. Materiālās kultūras ziņā vērojama pāreja no Rietumlatvijas uz Austrumlatvijas arhitektūras iezīmēm, pārsvarā gan saglabājot Rietumlatvijai, precīzāk Kurzemei un Rietumvidzemei, radniecīgus elementus. Viensētu ēku izvietojums bija brīvāks un bija sastopamas dažādas tā variācijas. Dzīvojamā māja varēja atrasties pašā sētas centrā un ap to bija dārzs. Dzīvojamai mājai vienā pusē bija novietotas kūtis un klētis, kas kopā veidoja savā ziņā noslēgtu pagalmu. Mazliet tālāk atradās rija. Pirts atradās nostāk, parasti aiz kūtīm.[50]

Austrumlatvija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumlatvijā, savukārt, slāvu kultūras ietekmē,[51] viensētas bija retāk sastopamas un cilvēki vairāk dzīvoja mazāku māju kopumos — sādžās (latgalešu: sola) ar sīkām saimniecībām.[52] Izplatītākie apmetņu veidi bija rindu sādžas un izklaidu sādžas, kurām bija vairāki ēku izvietojuma plānojumi:

  • taisnstūrveida pagalms, ap kuru cēla visas ēkas un, kuru veidoja divas pret ielu vērstas un viena līdztekus ielai būvēta celtne;
  • divpagalmu princips — visas ar galiem pret ielu vērstās ēkas izvietoja šādi: centrā dzīvojamā māja, uz vienu pusi no tās kūts, uz otru – klēts;
  • kūts un dzīvojamā ēka novietotas līdztekus un tik tuvu kopā, ka saskaras jumtu slīpes, starp ēkām atrodas slēgts aploks, klēts u.c. ēkas atrodas attālāk; u.c. plānojumi.

Taču Austrumlatvijas arhitektūru ietekmēja ne tikai tradīcijas un zemes trūkums. 19. gadsimta pirmajā pusē Krievijas impērijas valdība izdeva celtniecības norādes. Dzīvojamās mājas bija jābūvē ar logotajiem istabu galiem paralēli mājai vienā vai abās tās pusēs, kamēr izveidojušies regulārie pagalmi jānoslēdz ar žogiem un vārtiem. Saimniekiem parasti bija tikai viena vai dažas rijas un akas uz visu sādžu. Pirtis ierīkoja aiz katras sētas dārziem, gar upes vai ezera malu. 19. gadsimta otrajā pusē lielākajai daļai sētu bija tikai no 5 līdz 10 ha zemes, ko tālāk sadalīja daudzos starpgabalos — kopējos tīrumos.[53]

Sabiedrība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viensēta Vidzemē.

Senie latvieši dzīvoja saimēs, kas bija viensētas apdzīvojošu cilvēku kopums. Pie tās sākotnēji piederēja sētas īpašnieka ģimenes locekļi, taču laika gaitā tajā iekļāvās arī kalpi un kalpones, kas bija vai nu brīvi cilvēki bez īpašumiem vai arī nebrīvi cilvēki kā dreļļi (karagūstekņi) vai cilvēki, kuri brīvību ir zaudējuši uz laiku, nespējot atmaksāt parādu. Senākais ģimenes veidošanas veids varētu būt bijusi sievas zagšana. Arnolds Spekke savā darbā „Latvieši un Livonija 16.gs.” par sievas zagšanu rakstīja šādi[54]:

Ja kādam zemniekam ir dēls, kas jau diezgan liels, lai ņemtu sev sievu, (dēls)izraugās sev kādu no kalponēm, kas viņam patīk, un dodas ar saviem draugiem, kurus sev sadabūjis, apslēpjas kaut kur mājas tuvumā, kur atrodas jaunava, un, uzmanījuši brīdi, kad tā iznāk laukā, to ar varu sagrābj, iesviež minētam nolūkam sagatavotās kamanās un steigšus dodas mājup. Kad nu līgavas tuvinieki izdzird kliedzienus, viņi metas laukā, apbruņojušies pīķiem un šķēpiem, lai atņemtu līgavu uzbrucējiem. Kad viņi tos panāk, abu pulku starpā norisinās nikns kautiņš, un kas tad izrādās par stiprāku, tas patur līgavu.

Tomēr vedēji varēja arī vienoties ar saimes tēvu par samaksu. Šādos gadījumos deva līdzi arī pūrs – pašas meitas darināto — adījumi, audumus, tērpus, rotas, kā arī lopus. Ar laiku zagšanas vietā ieviesās pirkšana, līdz ar to jaunava kļuva par preci (no tā arī cēlies vārds „precēt”).[55] Latvijai atrodoties PSRS sastāvā 1946. gadā tika sākta kolektivizācija, kad no viensētām cilvēki tika pārcelti uz kolhozu centros jaunveidotajiem pilsētciemiem. Līdz 1965. gadam no viensētām bija pārvietotas jau 22 000 ģimenes, t.i. 11% lauksaimniecībā nodarbināto.[nepieciešama atsauce] Mūsdienās Latvijā turpinās jau 18. gadsimtā sākušais urbanizācijas process un 2009. gadā pilsētās jau dzīvoja apmēram 68% Latvijas iedzīvotāju.[56]

YDNS ģenealoģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Y hromosomas pētījumi rāda, ka latviešu vidū dominē N1с1[57] un R1a[58] haplogrupas. N1c1 haplogrupa ir visplašāk izplatīta Ziemeļeiropā (starp somiem, sāmiem, igauņiem, lietuviešiem, krieviem, zviedriem un Sibīrijā), bet R1a — Centrāleiropas, Austrumeiropas, Ziemeļeiropas un Ziemeļindijas tautās. Haplogrupa R1a plaši izplatīta starp ungāriem, poļiem, baltkrieviem, mariešiem, ukraiņiem, krieviem, mordviešiem, slovēņiem, igauņiem, čehiem, lietuviešiem, komiešiem, norvēģiem, kirgīziem, puštuniem, Indijas augstākajām kastām un citām tautām.

Latviešu skaits ārpus Latvijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts Reģistrētais skaits
1. Karogs: Amerikas Savienotās Valstis ASV
96 070 [2]
8. Karogs: Vācija Vācija
9 775 [59]
15. Karogs: Francija Francija
956 [59]
2. Karogs: Īrija Īrija
45 836 [60]
9. Karogs: Norvēģija Norvēģija
4 979 [59]
16. Karogs: Venecuēla Venecuēla
300 [61]
3. Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste
36 000 [59]
10. Karogs: Zviedrija Zviedrija
4 116 [59]
17. Karogs: Argentīna Argentīna
200 [59]
4. Karogs: Krievija Krievija
28 520 [62]
11. Flag of Ukraine.svg Ukraina
4 800 [63]
18. Karogs: Gruzija Gruzija
200 [59]
5. Karogs: Kanāda Kanāda
27 870 [64]
12. Karogs: Lietuva Lietuva
2 400 [65]
19. Karogs: Čīle Čīle
100 [59]
6. Karogs: Brazīlija Brazīlija
25 000 [66]
13. Karogs: Igaunija Igaunija
2 177 [67]
7. Karogs: Austrālija Austrālija
18 938 [68]
14. Karogs: Baltkrievija Baltkrievija
1 549 [69]
KOPĀ
vairāk nekā 220 000

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Paula Einhorna „Historia Lettica” („Latviešu vēsture”) (1649) pilns nosaukums ir Historia Lettica, das ist Beschreibung der Lettischen Nation in welcher von der Letten als alten Einwohner und Besitzer des Lieflandes, Curlandes und Semgallen Namen, Uhrsprung oder Ankunfft ihrem Gottes-Dienst, ihrer Republica oder Regimente so sie in der Heydenschafft gehabt, auch ihren Sitten, Geberden, Gewonheiten, Natur und Eigenschaften etc. gruendlich und uembstaendig Meldung geschickt. Der Teutschen Nation und allen der Historischen Warheit Liebhabern zu einem noethigen Unterricht zusammen getragen und in den Druck verfertiget durch Paulum Einhorn, Fuerstlichen Curlaendischen Superintendenten P.M. Dorpt in Liefland Gedruckt durch Johann Vogeln, der Koenigl. Acad. Buchdruker, im Jahr 1649.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Table IE17. RESIDENT POPULATION BY ETHNICITY AT THE BEGINNING OF THE YEAR, Latvian Central Statistics Bureau, accessed 12 September 2010
  2. 2,0 2,1 ASV tautas skaitīšanas birojs. 2010. gada dati par ASV dzīvojošo cilvēku izcelsmi (angliski). American FactFinder. Atjaunināts: 2012-07-27.
  3. Nina Koljako. Īrijā 2010. gadā reģistrēti 3,134 imigranti no Latvijas, 4,353 — no Lietuvas (angliski). The Baltic Course. Atjaunināts: 2012-07-27.
  4. Population by country of birth and nationality, Annual Population Survey, Office of National Statistics, 2010 (angliski)
  5. Latviešu skaits Īrijā un AK, 3. daļa (angliski). Latvian Abroad. Atjaunināts: 2012-07-27.
  6. Iedzīvotāju nacionālais sastāvs (krieviski) Krievijas Federācijas Statistikas pārvalde
  7. Sadalījums pēc mācētajām valodām (izņemot krievu) (krieviski) Krievijas Federācijas Statistikas pārvalde
  8. Iedzīvotāju nacionālā pārliecība (krieviski) Krievijas Federācijas Statistikas pārvalde
  9. 2006 Census of Canada: Topic-based tabulations (angliski). Statistics Canada. Atjaunināts: 2012-07-22.
  10. Revista Época Ediēćo 214 24/06/2002 (spāniski)
  11. Latviešu diasporas atbalsta programma 2004 - 2009 (angliski). Latvians Online. Atjaunināts: 2012-07-27.
  12. Corrigendum Australian Census Analytic Program Australians' Ancestories (angliski)
  13. Foreign population by average-age and average duration of residence (angliski)
  14. Konstantīns Karulis (2001). Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Izdevniecība Avots. 1304. lpp. ISBN 9984-700-12-7.
  15. Vilis Biļķins. Livonijas Indriķa chronika vidus laiku gara gaismā. Rīga, 1931. 109 lpp.
  16. Indriķa hronika X, 3. (latviski). historia.lv. Atjaunināts: 2012-07-27.
  17. Indriķa hronika XXIX, 3. (latviski). historia.lv. Atjaunināts: 2012-07-27.
  18. Latviešu apgaismība, apģērbs un veselība (latviski)
  19. Kaspars Melkis. Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca (latviski). Atjaunināts: 2012-07-27.
  20. Veclatviešu rakstības senākais posms, 1525. - 1631.gads
  21. Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga, 2009. - 105., 111. lpp.
  22. Kārlis Draviņš. Das Hasentotersche lettische Vaterunser. – Studi Baltici, N. S., 1952, vol. 1 (9), с. 211–230
  23. Blese E. Latviešu literatūras vēsture. Vidējais un vecākais posms. No XVI gs. vidus līdz XIX gs. vidum. Gaismas pils, 1947.
  24. Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009. - 164 lpp.
  25. Fredericus Menius. Syntagma de origine Livonorum
  26. Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1600-1710. Stokholma, 1962; 181 lpp.
  27. Latviešu valodas saknes (latviski). Latviešu valodas aģentūra. Atjaunināts: 2012-07-27.
  28. Swehta Behrnu Mahziba ta deewa kalpa Luterus, ar dauds Jautaschanahm un atbildeschanahm teem Wid-Semmes Latweescheem par labbu wairota im isspohschata. Rīga, 1699. un 1700.
  29. Ceļā uz nacionālu valsti. Gvido Straubes priekšlasījums starptautiskā konferencē "Informācija, revolūcija, reakcija 1905.-2005."
  30. Rita Brambe. Rīgas iedzīvotāji feodālisma perioda beigās. – Rīga, Zinātne, 1982. – 88., 129. lpp.
  31. Melita Svarāne. Par ko parakstījās Rīgas latvieši 18. gadsimtā un 19. gadsimta pirmajā pusē. "Latvijas Arhīvi" 2001.3., 36. lpp.
  32. Latviešu Konversācijas vārdnīca X. sējuma 20 426 sleja, Rīga, 1933.-1934.
  33. Gothards Frīdrihs Stenders (saukts par Veco Stenderu) (latviski). Letonika.lv. Atjaunināts: 2012-07-27.
  34. Reales Staats- und Zeitungs-Lexicon: ...; Nebst einem zweyfachen Register und Vorrede Herrn Johann Hübners, Rectoris des Fürstl. Gymnasii zu Merseburg.
  35. Artūrs Boruks „Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā”. Jelgava: LLU, 2003. gads, 400.lpp
  36. Jaunlatvieši un latviešu valodas attīstība (latviski)
  37. Mēs esam savējie. Latviešu likteņi Krievijā (latviski)
  38. 1897. gada Krievijas Tautskaites dati Rīgā (krieviski) Демоскоп Weekly
  39. Iveta Tunne (2005. gada 10. septembris). "Vardarbības freims 1905. gada notikumu atspoguļojumā laikrakstā „Dienas Lapa”". „Latvijas Arhīvi” (4). (latviski)
  40. Pastāvīgo iedzīvotāju skaits pēc tautas skaitīšanu datiem (latviski)
  41. 41,0 41,1 41,2 Pārsla Eglīte. A Brief Overview of the 20th Century Latvian Migration Studies. // Folia Geographica / Ģeogrāfiski raksti Vol. 14. Ed. G.Rudzītis. – Rīga: Latvian Geographical Society, 2008.
  42. Aivars Bieka. Latvieši Padomju Savienībā — komunistiskā genocīda upuri (latviski). Atjaunināts: 2012-07-27.
  43. Latvieši Brazīlijā (latviski). Latvijas Akadēmiskās bibliotēka. Atjaunināts: 2012-07-27.
  44. Latvijas ebreju valsts darbinieku likteņi Otrā pasaules kara laikā (latviski)
  45. Iedzīvotāju skaita un struktūras dinamika (latviski) Demogrāfijas centrs
  46. 1897. gada Krievijas Tautskaites dati Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņās (krieviski). Демоскоп Weekly. Atjaunināts: 2012-07-27.
  47. Latviešu Konversācijas vārdnīca X. sējuma 20 441 sleja, Rīga, 1933.—1934.
  48. 48,0 48,1 Central Statistical Bureau of Latvia, 2009 (angliski)
  49. Kurzemes lauku sēta (latviski)
  50. Zemgales novada uztura ieradumi un viesmīlības tradīcijas (latviski). Atjaunināts: 2013. gada 19. oktobrī.
  51. Latgales lauku sēta (latviski)
  52. Latviešu viensēta (latviski)
  53. Latgales lauku sēta (latviski)
  54. Arnolds Spekke „Latvieši un Livonija 16.gs.” Rīga, 1995. gads - 196.lpp.
  55. Vedības (latviski)
  56. Iedzīvotāju dinamika (latviski)
  57. Laitinen et al. (2002. gada decembris). "Y-Chromosomal Diversity Suggests that Baltic Males Share Common Finno-Ugric-Speaking Forefathers". Human Heredity 53 (2). (angliski)
  58. Rosser et al. (2000. gada 1. decembris). "Y-Chromosomal Diversity in Europe Is Clinal and Influenced Primarily by Geography, Rather than by Language". The American Journal of Human Genetics 67 (6). (angliski)
  59. 59,0 59,1 59,2 59,3 59,4 59,5 59,6 59,7 Population by country of birth and nationality, Annual Population Survey, Office of National Statistics, 2010
  60. Īrijā 2010. gadā reģistrēti 3,134 imigranti no Latvijas un 4,353 no Lietuvas (angliski)
  61. Latvijas Republikas un Venecuēlas Bolivāra Republikas attiecības
  62. 2002. gada Krievijas tautas skaitīšanas dati (krieviski)
  63. ↑ Joshua Project - Ethnic People Groups of Ukraine (angliski)
  64. Detailed Mother Tongue (103), Knowledge of Official Languages (5), Age Groups (17A) and Sex (3) for the Population of Canada, Provinces, Territories, Census Divisions and Census Subdivisions, 2006 Census - 20% Sample Data (angliski)
  65. Gyventojų skaičius metų pradžioje. Požymiai: tautybė - Rodiklių duomenų bazėje (lietuviski)
  66. Ediēćo 214 24/06/2002 (portugāliski)
  67. Igaunijas iedzīvotāju statistika pa gadiem pēc tautības (angliski)
  68. Corrigendum Australia Census Analytic Program Anustralians's Ancestories (angliski)
  69. Demografie van de allochtonen in Nederlan (nīderlandiski)

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]