Latviešu valoda

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latviešu valoda
Valodu lieto: Latvija 
Reģions: Baltija
Runātāju skaits: apmēram 2 milj.
Valodu saime: Indoeiropiešu
 Baltu
  Austrumbaltu
   Latviešu valoda 
Rakstība: Latīņu alfabēts (latviešu ortogrāfija) 
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Eiropas Savienība Eiropas Savienība
Regulators: Valsts Valodas centrs
Valodas kodi
ISO 639-1: lv
ISO 639-2: lav
ISO 639-3: dažādi:
lav — Latviešu valoda
ltg — Latgaliešu valoda
lvs — Latviešu literārā valoda

Latviešu valoda ir dzimtā valoda apmēram 1,7 miljoniem cilvēku, galvenokārt Latvijā, kur tā ir vienīgā valsts valoda.[1] Lielākās latviešu valodas pratēju kopienas ārpus Latvijas ir Īrijā, Austrālijā, ASV, Zviedrijā, Lielbritānijā, Vācijā, Brazīlijā, Krievijā. Latviešu valoda pieder indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupai. Senākie rakstu paraugi latviešu valodā — baznīcas dziesmu tulkojumi Vidzemes dialektā — ir no 1530. gada.[2]

Dialekti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dialektu izplatība Latvijas teritorijā. Literārā latviešu valoda veidojusies uz Vidzemes vidus dialekta pamata

Latviešu valodai ir trīs pamatdialekti, ko var sīkāk iedalīt atsevišķās izloksnēs. Lībiskais (tāmnieku) dialekts iedalās Kurzemes un Vidzemes izloksnēs. Vidus dialekts iedalās kursiskajās, zemgaliskajās un Vidzemes izloksnēs. Augšzemnieku dialekts iedalās sēliskajās un nesēliskajās izloksnēs. Latviešu literārās valodas pamatā ir vidus dialekts, bet latgaliešu rakstu valodas — Latgales dienvidos runātās nesēliskās izloksnes.[3][4]

Lībiskais dialekts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībiskais dialekts ir viens no trim latviešu valodas dialektiem. Lībiešu valodai bija lielāka ietekme uz latviešu valodas lībisko jeb tāmnieku dialekta substrātu, nekā uz pārējiem latviešu valodas dialektiem Latvijā. Kurzemē vārdu beigās tiek atmesti īsie patskaņi, bet garie patskaņi tiek saīsināti. Visos skaitļos un dzimtēs tiek izmantoti vienas formas darbības vārdi. Cilvēku vārdi abām dzimtēm tiek atvasināti ar galotnēm -els, -ans. Dialekts radies no līviem, kas asimilējoties sāka runāt latviešu valodā, iekļaujot tajā arī līvu valodas elementus.

Vidus dialekts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidus dialekts ir viens no trim latviešu valodas dialektiem. Tas ir arī latviešu literārās valodas pamatā. Šajā dialektā runā Vidzemes vidienē, sākot no ziemeļrietumiem (Mazsalaca) līdz ziemeļaustrumiem (Valka), tad pāri Smiltenei, Valmierai un Cēsīm virzienā uz Rīgu. Vidus dialektā runā arī Zemgales līdzenumā un Kurzemē uz dienvidiem no Kuldīgas. Dialekts iedalās trīs izloksnēs — Vidzemes, zemgaliskajā un kursiskajā.

Augšzemnieku dialekts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augšzemnieku dialekts ir viens no trim latviešu valodas dialektiem. Izplatīts Latgalē, Sēlijā un Austrumvidzemē. Iedalās divās izloksnēs — latgaļu un sēļu. Ziemeļaustrumu Vidzemē un Latgalē runāto izlokšņu pamatā ir seno latgaļu valoda. Pārējās daļās to ir ietekmējusi senā sēļu valoda. 18. gadsimtā uz šī dialekta Dienvidlatgales izlokšņu pamata izveidojās latgaliešu rakstu valoda.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltu cilšu aptuveni apdzīvotās teritorijas ap 13. gadsimta sākumu

Latviešu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas.

Pirmsākumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

5.–7. gadsimtā senlatviešu ciltis nodalījās no senlietuviešu ciltīm. Kā nacionāla valoda izveidojās vairākus gadsimtus ilgā procesā no 4 baltu cilšu — kuršu, zemgaļu, latgaļu un sēļu — valodām,[5] šīm sentautām zaudējot cilts raksturlielumus un to locekļiem pārtopot par sociālu kārtu, pamazām zūdot lielākajām atšķirībām starp to valodām. Konsolidēšanās process sākās 13. gadsimtā, šīm ciltīm kristoties un nonākot vienotā politiskā, ekonomiskā un reliģiskā telpā — Livonijā. Process paātrinājās 16. gadsimtā līdz ar literārās valodas pamatu izveidošanu[6] un izplatīšanu, un ilga līdz 19. gadsimta sākumam (kursenieki savu valodu saglabāja līdz pat 20. gadsimta otrajai pusei), kad ar dzimtbūšanas atcelšanu (zemnieki tagad varēja pārvietoties ārpus sava pagasta robežām, pārceļoties uz dzīvi citur) var jau runāt par latviešu kā mūsdienu nācijas ar savu vienu valodu pastāvēšanu.

Refomācijas laikmets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luterāņu dziesmu grāmata latviešu valodas vecajā ortogrāfijā
Johana Frīdriha Štefenhāgena "Jauna un veca latviešu laiku grāmata uz to 1774. gadu"

Latviešu valodas veidotāji 16.—18. gadsimtā bija vācbaltiešu garīdznieki, kurus vadīja tīri praktiska vēlme — Reformācijas laikmetā padarīt latīniski rakstītās reliģiska satura grāmatas pieejamas un saprotamas arī latviešu draudžu locekļiem. Līdzīgi apsvērumi vadīja arī jezuītus, kas kopš 1582. gada darbojās arī Latvijā. Lībekas Doma baznīcas dekāna J. Branda pierakstos ir norāde, ka 1525. gadā Lībekā aizturēja kādu tirgotāju ar mucu, kura ir bijusi pilna ar grāmatām, arī latviski tulkotais katķisms. Grāmatas bija paredzētas Lutera mācības izplatīšanai Livonijā, bet katoliskā Lībekas rāte nolēmusi grāmatas sadedzināt.[7]

Tādēļ pirmā saglabājusies grāmata ir 1585. gadā Viļņā jezuītu izdotais katoļu katķisms Kriscige pammacischen no thems Papreksche Galwe gabblems Christites macibes. Prexskan thems nemacigems vud iounems bernems (Kristīgā pamācīšana no tiem papriekš galvas gabaliem Kristītās mācības. Priekš tiem nemācītiem un jauniem bērniem).[8] 1588. gadā tika atvērta pirmā grāmatu spiestuve Rīgā, kuru vadīja Nikolajs Mollīns, kurā tika izdota arī viena grāmata latviski — luterāņu katķisma otrais izdevums.[7] Luterāņu mācītājs Georgs Mancelis (1593—1654) izveidoja vidus dialekta ortogrāfijas pamatus un 1638. gadā izdeva vācu-latviešu vārdnīcu Lettus,[9] kuru izplatīja visā Livonijas latviešu daļā, zemniekiem savu valodu piemērojot šīs vārdnīcas materiālam, kas aizsāka strauju kurzemnieku, zemgaliešu un vidzemnieku dialektu atšķirību samazināšanos. Šo procesu pastiprināja Kristofora Fīrekera (1615—1685) vācu-latviešu vārdnīcas materiāli un Johana Georga Rehehūzena 1644. gadā latīniski iespiestā latviešu gramatikas rokasgrāmata Manuductio ad linguam lettonicam facilis & certa/monstrata a Joanne Georgo Rehehusen.[10] Manceļa devums latviešu valodā ir arī tādu jaunvārdu darināšana kā cepurnieks, mūrnieks, parādnieks, skolasbērns, durvjusargs, kā arī mūsdienu valodas arhaismi — brālnieki (brāļa bērni), dedzīklis (šķiltavas), precenieks (tirgotājs), blaka (tinte), tūba (lietus mētelis).[9] Šajā laikā ar vācu valodas starpniecību valodā ienāca arī pirmie internacionālismi: buldrijānis, vīģes, piperes, suckurs, pulvers, papiers, telte, keizers.[7]

Tomēr lielāko ietekmi uz latviešu valodas attīstību atstāja Alūksnes mācītāja Ernsta Glika (1652—1705) „Jaunās derības” (1685) un „Vecās derības” (1691) tulkojumi vidus dialektā, kas tika izplatīti visā Vidzemes latviešu daļā, šo valodu par savu pieņemot arī Zemgalē un Kurzemē. Savukārt jezuītu priesteris Jans Karigers ap 1764. gadu uzrakstīja latviešu-poļu valodas vārdnīcu Lexicon Lottavicum.[11]

Apgaismības laikmets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

G.F.Stendera "Augstas Gudrības Grāmatas" vāks (1776)

Apgaismības laikmeta aizsācējs latviešu vēsturē bija Gothards Frīdrihs Stenders, kas radīja grāmatas, no kurām Kurzemes un Vidzemes zemnieki apguva dzimtās valodas rakstību: „Bildu ābece” (1787), „Gramatika un vārdnīca” (1789), „Jaukas pasakas un stāsti” (1774), „Ziņģu lustes" (1774), „Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (1774) u.c. 18. gadsimta vidū parādījās arī pirmie periodiskie izdevumi — kalendāri —, kuros bija lasāmas arī dzejoļi, fabulas un īsi stāstiņi. Daudzus gadus latviešu zemniekiem kalendāri bija vienīgā laicīgā satura literatūra. No 1768. līdz 1769. gadam iznāca pirmais žurnāls latviešu valodā — „Latviešu ārste”. No 1797. līdz 1798. gadam reizi ceturksnī iznāca žurnāls „Latviska Gada Grāmata”, kurā līdzās populārzinātniskiem rakstiem un dabas apcerējumiem bija ievietoti arī dzejoļi. Pirmo lugu latviešu valodā „Žūpu Bērtulis” lokalizēja Aleksandrs Johans Stenders, Vecā Stendera dēls. Lugas sižeta pamatā ir klasiskais motīvs par nejaušu atšķirīgiem sabiedrības slāņiem piederīgu cilvēku samainīšanos vietām. Pirmo oriģināllugu „Tā dzimšanas diena” 1804. gadā sacerējis mācītājs un rakstnieks Kārlis Gothards Elferfelds. Luga bija veltīta tolaik aktuālai problēmai — baku potēšanas propagandai.[12]

19.—20. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gadsimta sākumā līdz ar dzimtļaužu brīvlaišanu parādās pirmie rakstošie no zemnieku vidus: Ansis Leitāns (1815—1874), Ansis Līventāls (1803—1878) u.c.[13] Liela nozīme bija arī Jaunlatviešu darbībai, tās dalībniekiem bagātinot valodas izteiksmes līdzekļus, darinot latviskus jaunvārdus, kas aizstāja ģermānismus (piemēram, beķeris — maiznieks, duršlags — caurduris, trekteris — piltuve).[14] 19. gadsimta vidū viens no aktīvākajiem jaunlatviešiem Juris Alunāns ierosināja veikt rakstības reformu, atsakoties no vāciskajiem fraktūras burtiem.[15] 1857. gadā „Mājas Viesa” 20. numurā tika publicēts Alunāna raksts „Īsa pamācīšana, kā tautu vārdi pa latviski jāraksta”, kurā viņš latviskoja zemju un tautu nosaukumus.[7] 1876. gadā Rīgas Latviešu biedrība izveidoja pareizrakstības komisiju, kas beidzot izveidoja vienotus latviešu valodas pareizrakstības principu pamatus, ieviesa virkni jaunvārdu, lai pārvarētu lielākās dialektu atšķirības.[16] 1908. gadā Rīgas Latviešu biedrībā izveidoja otru latviešu valodas pareizrakstības komisiju, kuru vadīja Kārlis Mīlenbahs, kuras darbā piedalījās Jānis Endzelīns un citi valodnieki.[17] Šī komisija pieņēma latviešu pareizrakstības noteikumus, sakārtoja vārdu krājumu un šo valodu 1909. gadā sāka mācīt skolās kā latviešu valodu. 1910. gadā iznāca pirmā divu sējumu latviešu enciklopēdija ar latīņu burtiem.[18] 1922. gada 24. maijā tika izdots likums par jauno ortogrāfiju un no 23. augusta tā kļuva obligāta visās skolās.

Latviešu valoda mūsdienās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodas izplatības teritorija šobrīd gandrīz pilnībā sakrīt ar Latvijas valsts robežām. Runātāju skaits latviešu valodā, kuriem tā ir dzimtā valoda, sasniedz aptuveni 1,5 miljonus. No tiem 1,38 miljoni dzīvo Latvijā, bet pārējie izkaisīti Krievijā, ASV, Austrālijā, Kanādā, Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā, Brazīlijā, Lietuvā, Igaunijā un nelielā skaitā vēl arī citās valstīs. Latviešu valodā iznāk arī vairāk nekā 200 dažādu laikrakstu, kuru kopējā gada tirāža ir aptuveni 110 miljoni eksemplāru. Tajā tiek izdoti arī vairāk nekā 300 žurnālu un ik gadu tiek iespiestas aptuveni 2500 grāmatas ar kopējo tirāžu vairāk kā 67 miljoniem eksemplāru.[19]

Valodas politika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais dekrēts par oficiāla statusa piešķiršanu latviešu valodai tika publicēts 1918. gada 4. janvārī Iskolata pārvaldītajā Latvijas daļā.[20] Tajā bija noteikts, ka visās Latvijas oficiālajās iestādēs lietojama latviešu valoda, bet cittautu valodām tika dotas līdzīgas tiesības kā latviešu valodai visur tur, kur tas nepieciešams. Šāds statuss tika saglabāts arī Latvijas SPR laikā, kad 1919. gada 8. martā tika izdots „Latvijas padomju valdības dekrēts par oficiālos rakstos lietojamām valodām”, kurā nebija noteikta latviešu valodas īpaša prioritāte, bet tā bija tikai viena no oficiāli lietojamām valodām.[21] Pirmo reizi latviešu valoda kā „valsts valoda” minēta 1919. gada aprīļa Andrieva Niedras vadītās Latvijas Pagaidu valdības memorandā Antantes valstīm.[22]

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā latviešu valoda tika oficiāli atzīta kā viena no trim vietējām valodām, kuru varēja lietot jebkur publiskajā sfērā un saskarsmē ar valsts iestādēm, kā arī valsts iestāžu darbā. Pakāpeniski tika pieņemta virkne normatīvo aktu, kas noteica latviešu valodas statusu: 1918. gada 6. decembra „Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību”, 1921. gada 22. novembra „Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā”, 1932. gada „Noteikumi par valsts valodu” un „Likums par atklātiem izziņojumiem”, 1934. gada „Pārgrozījumi un papildinājumi noteikumos par valsts valodu”. Latviešu valoda tika izmantota lietvedībā un valsts pārvaldē (Saeimā deputāti runāja gan latviešu, gan latgaliešu, gan krievu, gan vācu valodā, taču sēžu protokoli tika protokolēti latviešu valodā). Latviešu valodas kā valsts valodas statusu nostiprināja 1935. gada 5. janvāra „Likums par valsts valodu”.[23] Konstitucionāli latviešu valodai valsts valodas statusa nebija, kaut arī sākotnēji 1922. gada Satversmes 2. daļas projekta 115. pants paredzēja, ka Latviešu valoda ir valsts valoda. Mazākuma tautību piederīgiem ir garantēta viņu valodas brīva lietošana kā runā, tā arī rakstos. Kādas mazākuma tautību valodas un cik tālu pielaižamas valsts pašvaldības un tiesu iestādēs, noteic sevišķs likums.[24] Tomēr Satversmes projekta 2. lasījuma izskatīšanas laikā Francis Kemps iesniedza priekšlikumu papildināt Satversmes 115. panta pirmo teikumu ar vārdiem pie kam Latgales apgabalā par oficiālo valodu tiek atzīta latgaliešu izloksne,[25] bet 3. lasījumā vairāki Latgales deputāti bija iesnieguši priekšlikumu šo pantu papildināt ar vārdiem, ka Latgalē latgaliešu izloksne visās iestādēs bauda valsts valodas tiesības. Latgales deputātu priekšlikumi neguva Satversmes sapulces vairākuma atbalstu, toties galīgajā balsojumā Latvijas Republikas Satversmes otrā daļa, kurā bija noteikti pilsoņu tiesības un pienākumi, tika kopumā noraidīta.[26] Valsts valodas statusu tā vietā regulēja normatīvie akti. 1932. gada 18. februārī latviešu valoda tika noteikta par Latvijas Republikas valsts valodu.[27]

1940. gadā Latvijas Republikai tiekot okupētai un iekļautai Padomju Savienībā, latviešu valoda zaudēja valsts valodas statusu un straujo etnisko sastāva izmaiņu un samazinās arī tās lietojums sadzīvē. Valodā parādījās arī dažādas krievu valodai raksturīgs parādības, kā teikumu konstrukcijas un tieši tulkojumi. 1988. gadā tautas nobalsošanā 354 000 Latvijas iedzīvotāji nobalsoja par Latvijas PSR Konstitūcijas labojumu, kurā tika noteikts, ka Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir latviešu valoda. Lēmums par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai tika pieņemts 1988. gada 6. oktobrī.

Referenduma rezultāts pa novadiem. Atzīmju skaits pret zīmju kopskaitu.
PAR
  100,0%—90,0%
  89,9%—80,0%
  79,9%—70,0%
  69,9%—60,0%
  59,9%—50,0%
PRET
  50,0%—59,9%
  60,0%—69,9%
  70,0%—79,9%
  80,0%—89,9%
  90,0%—100,0%

Pēc neatkarības atjaunošanas latviešu valoda de facto nostiprinājās kā vienīgā valsts valoda, kura tiek lietota valsts pārvaldē, bruņotajos spēkos, iekšlietu struktūrās u.c. dzīves jomās, taču tās de iure statuss nebija konstitucionāli nostiprināts. 1998. gada 15. oktobrī Saeima pieņēma Satversmes 1. nodaļas 4. panta grozījumus (stājas spēkā 1998. gada 6. novembrī): Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda, kuri iegūs likuma spēku visas tautas nobalsošanā.[28]

Izglītību latviešu valodā iegūst 70% skolēnu un šis skaitlis turpina palielināties. Latviešu valodā ir vērojamas pūrisma tendences speciālistu vidū.[29] Tas visvairāk ir vērojams jaunu terminu darināšanā, kas bieži izsauc arī negatīvu reakciju. Piemēram, domstarpības par Eiropas Savienības kopējās valūtas oficiālo nosaukumu: eiro vai eira.[30]

Īpašu vietu latviešu valodā ieņem latgaliešu literārā valoda, kurā runā Latvijas austrumdaļā. Kā noteikts Valodas likumā, valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. 2010. gadā latgaliešu valodai piešķirts individuālas valodas kods.[31]

2012. gadā notika referendums par grozījumiem Satversmē, kas paredzēja otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tajā piedalījās 70,5% no balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem, no kuriem par nobalsoja 24,9% vēlētāju, bet pret 74,8%,[32] tādēļ referendums apstiprināja latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā.

Cittautieši[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodas procentuālais lietojums ģimenēs Latvijas pašvaldībās (2011. gads).

Pēc tautas skaitīšanas datiem 2011. gadā Latvijā dzīvoja apmēram 800 000 citu etnisko grupu pārstāvju, piemēram, krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi. Liela daļa šo etnisko grupu te dzīvojušas gadsimtiem ilgi, taču 20. gadsimta otrās puses (1945—1985) migrācijas procesos strauji palielinājās ieceļotāju skaits, kas izjauca dabiskos integrācijas procesus. Liela daļa imigrantu, kas ieradās no PSRS, neapguva latviešu valodu un pēc 1989. gada tautskaites datiem latviešu valodu prata tikai 62,3% iedzīvotāju.[33]

Latviešu valodas apstiprināšana par vienīgo valsts valodu krietni palielināja tās pieņemšanu un lietošanu cittautiešu vidū, kas pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atjaunošanas samazināja krievu valodas ietekmi un nozīmi Latvijas sabiedrībā. 1998. gadā Latvijā tika pieņemts likums par mazākumtautību skolu finansēšanu, kurās līdz 60% mācību priekšmetu pasniedz valsts valodā un 40% mācību priekšmetu ir iespējams apgūt attiecīgās mazākumtautības valodā.[34] Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem 79% iedzīvotāju uzskatīja sevi par latviešu valodas pratējiem,[35] bet pēc 2005. gada datiem[36] latviski spēja sazināties jau 91% iedzīvotāju. 2007. gadā veiktā aptaujā 60% no Latvijas mazākumtautībām novērtēja savu latviešu valodas prasmi kā labu.[37] Mazākumtautībās latviešu valodu labāk prot jaunā paaudze.

Lai gan latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā un viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, pēc Valsts valodas centra uzskata problēmas rada krievu valodas pašpietiekamība Latvijā,[38] kas pārsvarā ir Latvijas PSR īstenotās industrializācijas un migrācijas politikas sekas. UNESCO Apdraudēto valodu Sarkanā grāmata klasificē latviešu valodu kā neapdraudētu (drošākais no 6 izdalītiem apdraudētības līmeņiem).[39]

Latviešu valoda mazākumtautībām domātajās izglītības iestādēs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Plakāts ar aicinājumu iet parakstīties par 100% apmācību latviešu valodā mazākumtautību skolās

Latvijā mazākumtautību izglītības letonizācijas politika ir mērķtiecīgi veidota kopš 1995. gada, kad mazākumtautību skolās tika uzsākta pakāpeniska pāreja uz mācību priekšmetu apguvi latviešu valodā. Pamatskolās mazākumtautību izglītības programmās jau kopš 1999. gada tiek izmantoti četri modeļi un pēc katras skolas izvēles vairāku mācību priekšmetu apguve notiek latviešu valodā:[40]

  • Pirmsskolas izglītības mazākumtautību izglītības programmā, kā arī bērnu obligātajā sagatavošanā pamatizglītības ieguvei no piecu gadu vecuma saskaņā ar Pirmsskolas izglītības vadlīnijām valsts valodas sarunvalodas pamatus apgūst rotaļnodarbībās „Latviešu valoda”.
  • Pamatizglītības mazākumtautību izglītības programmā mācību saturu valsts valodā un bilingvāli tiek apgūts ne mazāk kā divās piektdaļās, t.i. 40%, no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot latviešu valodu un literatūru, svešvalodas un Latvijas vēsturi.
  • Vidējās izglītības mazākumtautību izglītības programmā mācību saturs valsts valodā tiek apgūts ne mazāk kā trijās piektdaļās, t.i. 60%, no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot latviešu valodu, literatūru un svešvalodas.

2010. gadā Nacionālā apvienība "Visu Latvijai!"—"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" (VL-TB/LNNK) ierosināja parakstu vākšanu par Satversmes grozījumiem, kas paredzēja valsts un pašvaldību skolās apmācību nodrošināt tikai valsts (latviešu) valodā un noteikt, ka ar 2012. gadu visās pašvaldību izglītības iestādēs, sākot ar 1. klasi, notiks pakāpeniska pāreja uz situāciju, kad visās mācībās 100% lietos latviešu valodu.[41] VL-TB/LNNK kopā ar biedrību "Sargi valodu un Latviju" izdevās savākt 120 433 no 153 232 referenduma rīkošanai nepieciešamajiem parakstiem.[42][43]

Fonoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzskaņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  Bilabiāls Labiodentāls Alveolārs Postalveolārs Palatāls Velārs
Slēdzenis p  b   t  d   c  ɟ k  ɡ
Afrikāta     ts  dz     
Nazāls m   n ɲ ŋ
Vibrants     r      
Frikatīvs   (f)  v s  z ʃ  ʒ (x)
Centrālais aproksimants     j  
Laterālais     l ʎ  

Līdzskaņi [f] un [x] sastopami tikai aizguvumos. [ŋ] ir [n] alofons pirms velāriem slēdzeņiem [k] un [g].

Patskaņi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Labot Priekš.r. G.pr.r. Vid.r. G.pak.r. Pak.r.
Augsts
Blank vowel trapezoid.png
i • y
ɨ • ʉ
ɯ • u
ɪ • ʏ
• ʊ
e • ø
ɘ • ɵ
ɤ • o
ə
ɛ • œ
ɜ • ɞ
ʌ • ɔ
ɐ
 • ɶ
ɑ • ɒ
Gandr. augsts
Augsti vidējs
Vidējs
Zemi vidējs
Gandrīz zems
Zems

Intonācijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literārajā latviešu valodā pastāv trīs dažādas intonācijas, kas dažreiz ir vienīgais veids kā izšķirt homonīmu nozīmes:

stieptā intonācija
izrunā vienmērīgā balss plūdumā
piemēram, loks (sīpola loks) (izrunā luõks)
krītošā intonācija
izrunājot vārda beigas aprauj
piemēram, loks (varavīksnes loks) (izrunā lùoks)
lauztā intonācija
sākumu izrunā spēcīgāk, beigas klusāk
piemēram, logs (istabas logs) (izrunā luôks)

Latviešu valodas dialektos pastāv dažādas intonācijas un vārdu izrunu variācijas. Ir tādi dialekti, kuros ir tikai divas intonācijas, piemēram, Latvijas rietumu daļā, kur krītošā intonācija ir saplūdusi ar lauzto vai Latvijas austrumu daļa, kur stieptā intonācija ir vienāda ar krītošo.

Šādas intonācijas pastāv arī lietuviešu, zviedru, norvēģu un serbohorvātu valodā. Līdzīga intonācija lauztajai ir sastopama dāņu valodā.

Leksika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizguvumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodā visvairāk aizguvumu ir no vācu (viduslejasvācu un jaunaugšvācu), krievu un angļu valodas. Tas ir skaidrojams ar šo valodu vēsturisko ietekmi, taču angļu valodas aizguvumu (anglicismu) skaits ir pieaudzis pēc neatkarības atjaunošanas.[44]

Ģermānismi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizguvumi no vācu valodas ieplūda pēc vācu krustnešu iebrukuma Latvijas teritorijā un vietējo tautu pakļaušanu 12. gadsimta beigās un 13. gadsimtā, kā arī vāciešu politisko un ekonomisko varu pēc tam izveidotajā Livonijā.[45] Latviešu valodas ģermānismi veido divus slāņus: 12.—16. gadsimta un 16.—19. gadsimta slāni. Senākajā aizguvumu slānī ietilpst tie vārdi, kas aizgūti no viduslejasvācu valodas, savukārt jaunākā slāņa aizguvumi ir no jaunaugšvācu valodas. Tomēr arī pēc 16. gadsimta lejasvācu aizguvumi nav pilnībā pārstājuši ieplūst latviešu valodā. Lai arī lejasvācu valoda ap 1600. gadu Livonijā zaudēja savu oficiālo nozīmi, tā vēl aptuveni divus gadsimtus turpināja pastāvēt kā sarunvaloda.[46]

Pie mūsdienu valodā sastopamajiem ģermānismiem var pieskatīt tādus vārdus kā aisbergs (vācu: Eisberg), amats, baļķis (Balke), bikses (Büxe vai bükse), birka, bīdelēt, bomis (Bōm), blašķe (Flasche), bleķis (Blech), bumbieris, brilles (Brille), būvēt, dambis, deniņi, dienests (Dienst), dīķis (Teich), dubults (Doppel), elle (Hölle), etiķis (Essig), ēvele (Hövel), flīģelis (Flügel), garnele (Garnele), glazūra (Glasur), glāze (Glas), kaste (Kasten), kungs (Kuning), klucis (vidusaugšvācu: Kloz), krūze (Krug), krogs (viduslejvācu: Krõgh vai vidusholandiešu: Kroegh)[47], kleita, kurvis, ķēde (kede), ķēķis (Küche), ķieģelis (Ziegel), ķirsis (Kirsche), lukturis, mērķis, panna (Pfanne), pīpe (Pipe), pudele (Buddel), plāksteris, redeles (Reddel), rēķināt, spainis (Span(n)), stārķis (Storch), sīpols (sipol), strēmele, smēķēt, smēre(Smiere), spēle (Spiel), stunda (Stunde), šķūnis (Schuppen), šlipse (Schlips), smuks (Dāņu: Smuk), šmuce (Schmutz), šņabis (Schnaps), tapa, telts (Telt vai Zelt), vērts (Wert), zāģis (Säge), zēns (Söhn), ziepes (Seife), zvērests.[48][49] Arī latviešu valodā visbiežāk lietais saiklis „un” ir paņemts no vācu „und”, aizstājot saitiņu „ir”, kas ar šādu nozīmi vēl joprojām pastāv mūsdienu lietuviešu valodā.[50][51]

Tikmēr no tā sauktajiem zviedru laikiem, kad no 17. gadsimta līdz 18. gadsimta sākumam daļa Latvijas teritorijas atradās Zviedrijas karalistes pakļautībā, latviešu valodā no ziemeļģermāņu valodu saimes pārstāvošās zviedru valodas ienākuši vārdi, kā skurstenis (skorsten), skola (skolan),[52] ūtrupe (zviedru: utrop), kā arī vairāki tirdzniecības preču apzīmējoši nosaukumi, piemēram, nagla (sennorvēģu: nagli), pipars (sennorvēģu: pipir) siļķe (zviedru: sill), tabaka (zviedru: tobak).[53]

Slāvismi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizguvumi no slāvu valodām (slāvismi) latviešu valodā sāka pastiprināti ienākt kopš 9. gadsimta, pastiprinoties kultūras sakariem ar slāvu tautām un sākot ar 18. gadsimtu, Latvijai nonākot Krievijas impērijas sastāvā un no 1940. gada līdz 1991. gadam atrodoties PSRS sastāvā, kur tika īstenota pārkrievošanas politika.[54][55] Krievu valodai bija arī liela nozīme kā tuvākai kontaktvalodai, ar kuras starpniecību latviešu valodā ieplūda dažādu citu valodu aizguvumi.[56]

No senkrievu valodas visbiežāk līdz 13. gadsimtam Latvijas austrumu apdzīvojošo sentautu valodās jau aizgūti tādi ar reliģiju saistīti vārdi kā bagāts (senkrievu: богатыи), baznīca (божница), gads (год), gavēt (говеть) grēks (грех), nabags (нєбогъ), nedēļa (неделя), svētki (святки), ubags (убогъ)[57], kā arī citi, piemēram, cilvēks (человѣкъ), domāt (думати), kalps (холпь), karogs (хоругы), lēca (ляца), nazis (ножь), oma (умъ), pagrabs (погробъ), strādāt (страдати), zābaks (забогъ). Ar senkrievu valodas starpniecību līdz šim laikam ienāca arī iepriekš no citām valodām aizgūti vai atvasināti vārdi, piemēram, stikls (senkrievu: стькло, kas no gotu 𐍃𐍄𐌹𐌺𐌻𐍃), soma (сума, kas galu galā no sengrieķu σάγμα vai latīņu sagma, sauma), svēts (святъ, kas no sengrieķu ἅγιος vai ἱερός) kāposti (капуста, kas no latīņu caputium un compos(i)ta), istaba (истьба, kas no latīņu stuba), grāmata (грамота, kas no sengrieķu γράμματα), zvans (звонъ, kas no sengrieķu ἦχος).[58]

Anglicismi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Anglicismu skaits latviešu valodā ir strauji pieaudzis 20. gadsimta beigās un 21. gadsimtā pēc neatkarības atjaunošanas, pieaugot starptautiskajai saziņai un paplašinoties terminoloģijai.[59] Latviešu valodā sastopami tādi anglicismi kā adapteris (angļu: adapter), bizness (business), brīfings (briefing), displejs (display), dizains (design), draiveris (driver), ekskluzīvs (exclusive), fails (file), fitness (fitness), hotdogs (hot dog), klīrenss (clearance), klīrings (clearing), koučings (coaching), konference (conference), listings (listing), līzings (leasing), lokauts (lockout), meikaps (make-up), menedžeris (manager), nokauts (knockout), ofiss (office), peidžeris (pager), samits (summit), spams (spam), šovs (show), taimeris (timer), tops (top).[60]

Internacionālismi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vispārīgos noteikumus internacionālismu (un citu svešvārdu) rakstīšanai latviešu valodā ir izvirzījusi Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija 1885. gada 27. jūnija sēdē. Aizgūstot vārdus tiek ņemta vērā to izruna un rakstība tiek ņemta no oriģinālvalodas, cenšoties izvairīties no starpniekvalodu ietekmes.[61] Visvairāk internacionālismu Eiropas tautu valodās, tai skaitā latviešu, ir no grieķu, latīņu un franču valodas. Pie internacionālismiem, kas ir grieķu cilmes var pieskaitīt: agronoms, analīze, aritmētika, bibliotēka, demokrātija, drāma, ekonomika, filozofija, fizika, fonētika, gramatika, harmonija, komēdija, koris, kritika, leksika, lirika, loģika, matemātika, morfoloģija, orgāns, orķestris, poēma, politika, simbols, sintakse, taktika, teātris, tehnika, teorija, traģēdija, utopija, zona.

Latīņu cilmes internacionālismi ir vārdi: arguments, autors, deputāts, dokuments, eksāmens, ekskursija, evolūcija, fakts, forma, komunisms, mode, operācija, pozīcija, progress, pulss, republika, revolūcija, sociālisms, summa, tabula, teksts, tendence, unikāls, urna, vibrēt, vitāls.[62]

No somugru valodām[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

No somugru valodām, galvenokārt lībiešu un igauņu, pirms 13. gadsimta ir aizgūti vairāki simti vārdu. Pašlaik to skaitu latviešu valodā lēš no 400 līdz 500 vārdiem.[63] Lībieši apdzīvoja Latvijas teritoriju vēl pirms baltu ciltīm un to valodai bija arī nozīmīga loma latviešu valodas izveidē. No lībiešu valodas galvenokārt aizgūti vārdi, kas saistīti ar jūru un zvejniecību. Pie aizguvumiem no somugru valodām var pieskaitīt šādus vārdus: allaž (lībiešu: alz), joma (jūom), kaija (kajāgõz), kāls (kǭ’l), kāzas (kōzgõnd), kukainis (kukki), ķesele (kešīļ), ķepa (käpā), ķīsis (kīš), launags, liedags (līedõg), loms (lūom), maksa (maks), murds (mȭrda), muiža (mȯizõ), nūja (nui), paisums (paizõm), puika (pȯis), puķe (puţk), pulgot (pȯlgõ), salaka (salāk), selga (sǟlga), sēne (sēņ), sīga (sīgõz), tērauds (tierōda), vajadzēt (vajag), vimba (vīmba) u.c.[45] Papildus arī daļēji aizgūts uzsvars uz pirmās zilbes, kas lietuviešu valodā saglabājies mainīgs, kā arī dažādas somugriskas sintaktiskas konstrukcijas.

No citām baltu valodām[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

No pārējām baltu valodu ir aizgūti zemāk minētie vārdi:

  • lietuvismi (no lietuviešu valodas), piemēram, daile (dailė), duļķes (dulkės), ģimene (giminė), ģērbt (gerbti), kareivis (kareivis), ķēve (kėvė), ķekars (kekė), ķepuroties (kepurnėtis), ķets (ketus), ķērpis (kerpė), ķirmis, laimēt (laimėti), leņķis, mēģināt (mėginti), paģiras (pagirios), snuķis (snukis), sādžasodžius), veikals (veikalas), žagars (žagaras), žilbt (žlibti). Daļa no tiem ir aizgūti apzināti, daļa ienākusi caur izloksnēm;[64]
  • kursismi (no kuršu valodas), piemēram, dzintars, menca, venteris, kā arī iespējams cīrulis, leitis, pīle un skrandas[65];
  • prūsismi (no senprūšu valodas), piemēram, ķermenis (kērmens).[45]

Barbarismi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodā par barbarismiem visbiežāk uzskata literārajā valodā nevēlamus aizguvumus. Piemēram: deķis (sega), zapte (ievārījums), apbižot (apcelt), davaj (aiziet), pufaika (jaka), maika (krekls), kurtka (jaka), čats (tērzētava), špička (sērkociņš), šovs (priekšnesums, izrāde), ok (labi), truba (caurule), foršs, knapi (tik tikko), vaktēt (sargāt), bode (veikals) utt.[66] Tie ir viena no žargonu parastajām sastāvdaļām.

Barbarismi latviešu valodā tiek ieskaitīti pie stilistiski izmantojamajiem valodas līdzekļiem kā sarunvalodā izmantojami vārdi. Lielākā daļa barbarismu latviešu valodā ir ienākuši no vācu un krievu valodas; ir arī citu valodu cilmes barbarismi, ko izmanto žargonā, piemēram vecie anglicismi: čoks, čoms, džeks, džonis, štīme, drope, trobelis u.c. Šis process turpinās — valodā ienāk jauni barbarismi, piemēram, tīnis `pusaudzis`, fans `līdzjutējs, cienītājs, pielūdzējs`.

Apvidvārdi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apvidvārdi ir konkrētam apvidum raksturīgi dialekta izlokšņu vārdi, kas pastāv līdzās literārajai valodai un visā Latvijā pazīstamiem vārdiem. To daudzveidību ir sekmējusi saskare ar kaimiņtautu valodām, atšķirīgo kultūru ietekme un reģionu vēsturiskā nošķirtība. Apvidvārdus galvenokārt lieto, lai nosauktu dažādus sadzīves un mājsaimniecības priekšmetus, kā arī vienkāršus darbarīkus, mūzikas instrumentus, lauksaimniecības produktus, ēdienus, apģērbus un dažādus augus, tos izmanto arī daiļliteratūrā, lai izceltu novadu leksiskās atšķirības un īpatnības. Par piemēriem var minēt vārdu „kartupelis”, kuru Kurzemē plaši sauc arī par „rāceni”, Vidzemes vidienē — par „tupeni”, Latgalē — „buļbu” un „vardi”, kura Ziemeļvidzemē pazīstama arī kā „kunna” un Rietumkurzemē — „naģe”. Tomēr dažreiz pateicoties rakstniekiem apvidvārdi kļūst par literāriem vārdiem un papildina literārās valodas vārdu krājumu, piemēram „dāsns” (devīgs), „veldze” (atspirdzinājums). No apvidvārdiem ir radušies arī diezgan daudzi poētismi, piemēram:[67]

  • guns (uguns),
  • jums (debesu jums),
  • dābols (āboliņš),
  • dardedze (varavīksne),
  • kaiva (kaija),
  • sābris (kaimiņš).

Vecvārdi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Vecvārds

Vecvārdi ir tādi vārdi, kas agrāk ir tikuši lietoti, tomēr mūsdienās tos lieto ļoti reti vai praktiski nemaz. Var būt divu veidu vecvārdi: historismi un arhaismi.

Historismi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par historismiem sauc tos vārdus, kam beidz pastāvēt to apzīmētie jēdzieni, piemēram:

dzimtbūšana, sieks, olekts, vagars.

Daudzi historismi arī kļūst par vēstures terminiem, kas ir saistīti ar sabiedrības vēsturi un ir vienīgie šo jēdzienu apzīmējumi, piemēram:

dzimtbūšana, dzimtcilvēks, dzimtļaudis, landtāgs, cunfte, bilde, rāte.

Vecvārdi ir arī seno mērvienību un naudas vienību nosaukumi kā pēda, colla, birkavs, sieks, stops, grasis, dālderis, vērdiņš u.c.[68]

Gramatika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietvārdu formas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodā lietvārdiem ir dzimte, skaitlis un locījums. Latviešu valodā lietvārdiem ir divas dzimtes (vīriešu un sieviešu) un divi skaitļi (vienskaitlis un daudzskaitlis). Locījumi ir septiņi:

Locījums tēvs brālis sieva upe zivs ledus
Vienskaitlis
N tēvs brālis sieva upe zivs ledus
Ģ tēva brāļa sievas upes zivs ledus
D tēvam brālim sievai upei zivij ledum
A tēvu brāli sievu upi zivi ledu
L tēvā brālī sievā upē zivī ledū
V tēv! brāli! sieva! upe! zivs! ledus!
Daudzskaitlis
N tēvi brāļi sievas upes zivis ledi
Ģ tēvu brāļu sievu upju zivju ledu
D-I tēviem brāļiem sievām upēm zivīm lediem
A tēvus brāļus sievas upes zivis ledus
L tēvos brāļos sievās upēs zivīs ledos

Latviešu valoda datoros[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reti lietotais ergonomiskais latviešu valodas klaviatūras izkārtojums

Rakstīšanai latviešu valodā tiek izmantotas standarta QWERTY klaviatūras, diakritisko zīmju likšanai lietojot kādu no „mēmajiem taustiņiem” (parasti " vai dažreiz ~). Daļa klaviatūras izkārtojumos diakritiskās zīmes tiek liktas izmantojot AltGr taustiņu (visbiežāk 2000 un XP līdzi nākošajā izkārtojumā (Latvian QWERTY)). 1990. gadu sākumā, tika izstrādāts latviešu valodas ergonomiskais klaviatūras izkārtojums. Lai arī tas ir pieejams valodu atbalsta programmatūras komplektācijā, tas nav kļuvis populārs, klaviatūru ar šāda izkārtojuma trūkumu dēļ.

1990. gados programmatūras atbalsta trūkuma dēļ radās neoficiālā pareizrakstībatranslits —, kuru izmantoja gadījumos, kad nebija pieejamas latviešu valodas diakritiskās zīmes (e-pastos, tīmekļa interešu kopās un forumos, tērzētavās, rakstot īsziņas utt.). Šajā rakstības veidā diakritiskās zīmes tiek aizstātas ar diagrāfiem — burtu dubultojumiem —, kas apzīmē garos patskaņus: j, kas norāda uz līdzskaņu mīkstināšanu; burti š, č un ž tiek rakstīti ar burta h palīdzību, kas aizstāj hačeku. Taču dažreiz otrais burts, tas, kurš apzīmē it kā esošo diakritisko zīmi, tiek aizstāts ar vienu no diviem diakritiskajiem burtiem (piemēram š tiek rakstīts kā ss vai sj, nevis sh), tomēr pastāv arī rakstība, kurā tiek rakstīts bez nekādiem papildu burtiem vai rakstzīmēm, kas liecinātu par šo diakritisko zīmju neesamību.[69]

Alfabēts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu literārās valodas alfabētā ir 33 burti:

A a Ā ā B b C c Č č D d E e Ē ē
F f G g Ģ ģ H h I i Ī ī J j K k
Ķ ķ L l Ļ ļ M m N n Ņ ņ O o P p
R r S s Š š T t U u Ū ū V v Z z
Ž ž

Vēsturiskas alfabēta variācijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms 2. pasaules kara alfabētā ietilpa, kā arī vēlāk trimdā un dažu izdevniecību grāmatās un periodiskos iespieddarbos arī Latvijā kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma ir izmantoti burti un digrāfi Ō, ō, Ŗ, ŗ, Ch, ch.

Ŗ jeb 'mīkstā R' lietošana tika pārtraukta 1946. gadā. Tā nelietošanas rezultātā:

  • mainījusies platā un šaurā e un ē izruna;
  • dažkārt vērojams līdzskaņu mijas zudums 2. un 5. deklinācijā;
  • dažu vārdu nozīmi tagad iespējams izšķirt tikai pēc konteksta.[70]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Republikas Satversme, 4. pants
  2. Reformācijas un Kontrreformācijas kultūra Latvijā (latviski)
  3. Vidus dialekts (latviski)
  4. Krauklis, K.Latviešu valodas kultūras jautājumi 9. laidiens: LATGALIEŠU IZLOKSNE VAI DIALEKTS? (1973)
  5. Ina Druviete (2004. gada 12. oktobris). Mūsu valoda – Latvijas vai ES identitātes daļa? (latviski). Lauku Avīze. Atjaunināts: 2013. gada 6. oktobrī.
  6. II. Latviešu rakstu valodas veidošanās un attīstība (latviski)
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 Literārās un rakstu valodas aizsākumi (latviski). Latviešu valodas aģentūra
  8. Roberts Feldmanis (1992. gada 26. oktobris). Poļu laiki Vidzemē (latviski). Atjaunināts: 2013. gada 6. oktobrī.
  9. 9,0 9,1 Georgs Mancelis (latviski)
  10. Austrālijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapa
  11. Breidaks A. Vērtīgs pētījums latviešu valodas vēsturē // LPSR ZA Vēstis, nr. 1 (378). Rīga, 1979., 153–156 lpp.
  12. 18 gadsimts. Vecais Stenders (latviski) Latvijas Literatūras centrs.
  13. Teodors Zeiferts. Pirmie latviešu tautības rakstnieki (latviski). Latviešu valodas tekstu korpuss. Atjaunināts: 2013. gada 6. oktobrī.
  14. Ojārs Bušs. Par vāciskajiem barbarismiem domājot (latviski). Latvijas Luterānis. Atjaunināts: 2013. gada 6. oktobrī.
  15. Ina Druviete Vienotai rakstībai un izrunai, no darba „Kārlis Mīlenbahs”
  16. Ieskats latviešu valodas ortogrāfijas vēsturē (latviski)
  17. Jānis Kušķis. Pārkrievošana turpinās... (latviski). Biedrība «Latvietis». Atjaunināts: 2012. gada 30. augustā.
  18. Mūsdienu ortogrāfijas izveide (latviski)
  19. Latviešu valodas kā valsts valodas vēsturiskā attīstība (latviski)
  20. Iskolata dekrēts par latviešu valodas lietošanu Latvijas iestādēs (latviski)
  21. Latvijas padomju valdības dekrēts par oficiālos rakstos lietojamām valodām (latviski)
  22. LVVA, 1468. f., 1. apr., 139. l., 116. lp.
  23. Valsts valoda — Agrāk spēkā bijušie likumi (latviski)
  24. Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920-1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006., 726.(972.) lpp.
  25. Latvijas Satversmes sapulces V sesijas 10. sēdes 1922. gada 7. februārī stenogramma. Latvijas Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920-1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006., 726.(972.)-728.(974). lpp.
  26. Satversmes sapulce (no www.historia.lv)
  27. Raimonds Briedis. Latviešu literatūras hronika. - Valters un Rapa: Rīga, 2006.
  28. Latvijas Republikas Satversme. II nodaļa. Saeima. 77. pants: Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā. (15.10.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.11.1998.)
  29. Andrejs Veisbergs. Pūrisms un latviešu valoda (latviski). Valsts valodas komisija. Atjaunināts: 2012. gada 30. augustā.
  30. Ģirts Dripe (2004. gada 13. septembris). Kā tad īsti sauksim – eiro, euro vai eira? (latviski). Tvnet. Atjaunināts: 2012. gada 6. oktobrī.
  31. Documentation for ISO 639 identifier: ltg. Sil.org (2010-01-18). Atjaunināts: 2011-10-03.
  32. 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanas rezultāti valstī. Centrālā vēlēšanu komisija (2012. gada 18. februāris). Atjaunināts: 2012. gada 23. feburārī.
  33. Ilze Brands-Kehre un Ilvija Pūce. Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas audits 54. lpp (latviski). Latvijas Universitāte. Atjaunināts: 2012. gada 30. augustā.
  34. Kāpēc bija jāreformē mazākumtautību izglītība Latvijā (latviski). Latvijas Republikas Ārlietu ministrija
  35. Ilmārs Mežs. Latviešu valoda krustcelēs (latviski). Valsts valodas komisija. Atjaunināts: 2012. gada 30. augustā.
  36. Krieviski spēj sazināties 94% iedzīvotāju, latviski — 91% (latviski). LETA. Delfi (2005. gada 9. augusts). Atjaunināts: 2013. gada 12. janvārī.
  37. LETA (2008. gada 30. janvāris). Krievvalodīgie arvien vairāk runā latviski (latviski). DELFI. Atjaunināts: 2012. gada 30. augustā.
  38. Linda Kilevica (2008. gada 15. novembris). Valsts valodu apdraud krievu valodas pašpietiekamība (latviski). Latgales Laiks. Tvnet. Atjaunināts: 2013. gada 12. janvārī.
  39. UNESCO Red Book on Endangered Languages: Europe (angliski)
  40. Nostiprina normas par mazākumtautību izglītības programmās apgūstamo mācību satura proporciju un mācību priekšmetu apguvi valsts valodā (latviski) Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija
  41. Parakstu vākšana par grozījumiem Satversmē notiks no 11.maija līdz 9.jūnijam. cvk.lv (11.04.2010.). Atjaunināts: 2012. gada 16. janvārī.
  42. CVK provizoriskie dati: Satversmes grozījumiem par valsts valodu skolās pietrūcis apmēram 40 000 parakstu. DELFI (10.06.2011.). Atjaunināts: 2012. gada 13. janvārī.
  43. Lēmums nr. 34. Par parakstu vākšanas likuma „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē” ierosināšanai rezultātu. Centrālā vēlēšanu komisija (21.07.2011.). Atjaunināts: 2012. gada 13. janvārī.
  44. Sociālpolitisko procesu atspulgs jauniešu valodā (latviski)
  45. 45,0 45,1 45,2 Aizgūtā leksika jeb aizguvumi (latviski)
  46. Ojārs Bušs (1977). Baltvācu sarunu valodas ietekmes pēdas. Latviešu valodas leksikā (latviski). Baltistica. Atjaunināts: 2012. gada 9. novembrī.
  47. Konstantīns Karulis (2001). Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Izdevniecība Avots. 428. lpp. ISBN 9984-700-12-7.
  48. Inta Urbanoviča. Stilistiski pazeminātā leksika internetā (latviski). Satori.lv. Atjaunināts: 2012. gada 30. augustā.
  49. Liene Markus-Narvila. Rucavas izloksnes vārdnīca: Leksigāfiskais un leksiskais aspekts (latviski). Liepājas Universitāte. Atjaunināts: 2012. gada 30. novembrī.
  50. Andrejs Veisbergs. Pastāvēs, kas pārvērtīsies (latviski). Valsts valodas komisija. Atjaunināts: 2013. gada 6. oktobrī.
  51. Tālivaldis Ķiķauka (1981). "Šis un tas par mūsu valodu" (latviski). Jaunā gaita (141. numurs).
  52. meetlatvia. 3 "Meet Latvia" - Latvian Language (latviski). YouTube. Atjaunināts: 2012. gada 30. novembrī.
  53. Valoda. Aizguvumi (latviski)
  54. Enciklopēdijas - Latvijas vēstures enciklopēdija. Pārkrievošana (latviski). Letonika.lv.. Atjaunināts: 2013. gada 12. janvārī.
  55. Jānis Priedkalns (2007. gada 5. oktobris). «Padomju normu» spēkā uzturēšana latviešu valodā nav pieņemama (latviski). Apollo. Atjaunināts: 2013. gada 12. janvārī.
  56. Tuvākās kontaktvalodas aspekts (latviski)
  57. Boriss Infantjevs. Rusiči Baltijas zemēs (krieviski). KLIO. Atjaunināts: 2012. gada 30. novembrī.
  58. Konstantīns Karulis. "Latviešu etimoloģijas vārdnīca", Rīga, "Avots", 1992
  59. Biruta Garanča (2004. gada 1. maijs). Vārds — apakškomisijai. Ekonomikas terminoloģijas apakškomisija (ETAK) (latviski). LZA Terminoloģijas komisija. Atjaunināts: 2012. gada 30. augustā.
  60. Valentīna Skujiņa (2005. gada 1. februāris). Internacionālisma semantika starpvalodiskā skatījumā (latviski). LZA Terminoloģijas komisija. Atjaunināts: 2012. gada 30. augustā.
  61. Pēc tradīcijas internacionālismi latviešu valodā tiek saukti par svešvārdiem (latviski)
  62. Svešvārdi jeb internacionālismi (latviski)
  63. Egīls Skudra. Latviska tematiskā vārdnīca. 152. lpp.
  64. Vija Ziemele. Leksikas slāņi (latviski)
  65. Alvīds Butkus (1995). Latvieši. Kauņa: Izdevniecība „“Aesti”“. 171—172. lpp. ISBN 9986-9034-0-8.
  66. Barbarismi (latviski)
  67. Apvidvārdi (latviski)
  68. Vecvārdi (latviski)
  69. Inta Urbanoviča. Latviešu valodas īpatnības internetā (latviski). Latvijas Universitāte. Atjaunināts: 2012. gada 30. augustā.
  70. Jānis Kušķis. «Kā lietot Ŗ, ŗ» (PDF). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 6. jūlijs.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]