Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Usmas baznīcas iekštelpas

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs atrodas Rīgā un ir viens no vecākajiem šāda tipa muzejiem Eiropā. Brīvdabas muzejs ir vienīgā vieta Latvijā, kur visā pilnībā iespējams gūt priekšstatu par Latvijas Kultūras kanonā iekļauto latviešu tradicionālo viensētu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1924.gada 2.februārī pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma Izglītības ministrijas Pieminekļu valde pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja dibināšanu.[1] Zemes ierīcības komisija no Valsts zemes fonda muzeja vajadzībām piešķīra zemi Juglas ezera kāpās, Berģos, daļēji iekļaujot arī bijušās Bonaventūras muižas īpašumus. Dibinot Brīvdabas muzeju P. Kundziņš definēja jaunā muzeja misiju: Brīvdabas muzejs grib sakopot mūsu tautas kultūras darinājumus tādā sakarībā, kādā tie radušies un lietoti pagājušajos laikos - kopainās uzglabāt sendienu dzīves redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, viņu apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos.[2] Turpmākajos gados ritēja pakāpeniska teritorijas pielāgošana muzeja vajadzībām kā arī pirmo celtņu un citu eksponātu apzināšana. Pirmā celtne Rizgu rija no Vestienas pagasta uz muzeja teritoriju pārvesta un uzstādīta 1928. gadā. Apmeklētāju apskatei muzejs atvērts 1932. gadā, kad tā ekspozīcija bija 6 senceltnes un to iekārtas priekšmeti (Vidzemes sēta).

Līdz otrajam pasaules karam muzejs strauji attīstījās un kļuva par sabiedrības iemīļoto un lolotu vietu. Daudzas muzeja ēkas tika nojauktas un ustādītas muzejā pateicoties ziedojumiem un dažādu sabiedrisko organizāciju palīdzībai (piem. skauti, akadēmiskās mūža organizācijas). Muzejā bija pārstāvēti sētu kompleksi no visiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem kā arī vairākas citas arhitektoniski un kultūrvēsturiski nozīmīgas ēkas. Muzejs tika veidots un attīstīts iedvesmojoties no līdzīgiem muzejiem citur Eiropā, galvenokārt Skansena, Stokholmā.

1940. gada un Otrā pasaules kara notikumi muzeja līdzšinējo attīstību pārtrauca, bet muzejs turpināja strādāt un būt pieejams publikai arī visu kara laiku. Šī perioda muzeja pārzinim arh. Jānim Jaunzemam pat izdevās noorganizēt vairāku celtņu nojaukšanu un pārvešanu uz Brīvdabas muzeju. Lai arī valdošo ideoloģiju maiņa un kara laika postījumi muzeju skāra maz, lielākais zaudējums bija praktiski viss pirmskara personāls, kas tika represēts vai spiests doties trimdā. No vadošajiem šī perioda darbiniekiem var minēt arhitektus Paulu Kundziņu, Pēteri Ārendu, Ksaveriju Andermani un Jāni Jaunzemu, no kuriem tikai Jaunzems pēc 2. Pasaules kara bija palicis Latvijā.

Līdz pat 1960. gadiem jaunā padomju vara īsti neizprata Brīvdabas muzeja būtību un tas tika pat saukts par šķiriski nepareizu. Šajā periodā notika atkāpes no sākotnēji zinātniskajiem muzeja attīstīšanas kritērijiem un vairāki objekti muzejā tika uzstādīti ņemot vērā pirmkārt sociālos un pat ideoloģiskos apsvērumus, nevis zinātniski pamatotu arhitektūras vērtību.

Tomēr padomju vara diezgan ātri saprata brīvdabas muzeju nozīmi un jau 60. gados brīvdabas muzeji Latvijā piedzīvoja sava veida ziedu laikus. Muzeju vidē ienāca jauna profesionāļu paaudze un palielinājās kontakti ar ārvalstīm. Tā rezultātā Latvijā izveidojās arī vairāki citi brīvdabas muzeji vai ekspozīcijas. Brīvdabas muzeja teritorija tika ievērojami palielināta un tika pārvesta un uzstādīta vesela rinda kultūrvēsturiski un arhitektoniski vērtīgu celtņu (Piem. Lībiešu zvejnieka/zemnieka sētas komplekss, Kurzemes zvejniekciems kā arī vairākas sakrālās celtnes).

Pēc Latvijas republikas atjaunošanas 1991. gadā Brīvdabas muzejs aktīvi pievērsās 20.gs. 20-30. gadu mantojuma vākšanai un saglabāšanai, kas vainagojās ar Jaunsaimnieka sētas kompleksa atklāšanu 1997. gadā, kas veltīta 20. gadu Agrārās reformas un jaunsaimnieku darba piemiņai. Patlaban muzejs aizņem 87,66 Ha lielu platību priežu mežā Juglas ezera krastā. Uz muzeju pārvestas, uzstādītas un iekārtotas 118 senas celtnes no visiem vēsturiskajiem Latvijas novadiem – Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Latgales no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 30. gadu otrajai pusei. Vairākas senās celtnes ir savulaik pārvestas uz muzeju, bet, dažādu apstākļu dēļ, joprojām nav uzstādītas. Tās, izjauktā veidā, glabājas nepiemērotos apstākļos un joprojām gaida savu kārtu kļūt sabiedrībai pieejamas kā daļa no ekspozīcijas. Tāpat arī muzeja pastāvēšanas laikā tā ēkas ir vairākkārt cietušas ugunsgrēkos, bet gandrīz vienmēr veiksmīgi rekontruētas vai arī aizstātas ar citām, tikpat vērtīgām celtnēm.

Muzejā izveidotas latviešu zemnieku, amatnieku un zvejnieku sētas. Visās apskatāma pastāvīgā ekspozīcija (sadzīves un darba priekšmeti, interjera iekārtojums), kas raksturo vēstures posmu, novadu un mājas saimnieku nodarbošanos. Muzejā strādā amatnieki, svin latviešu gadskārtu ieražu svētkus, izstāžu zālē var skatīt tautas lietišķās mākslas studiju un muzeja krājuma izstādes. Brīvdabas muzeja krājumā ir aptuveni 150 000 glabāšanas vienību, kas veido lielāko etnogrāfisko priekšmetu kolekciju Latvijā. Savukārt muzeja resturācijas nodaļa apvieno vienus no labākajiem speciālistiem koka, metāla, tekstīliju un keramikas restaurācijas jomās.

Muzeju gadā apmeklē vairāk kā 135 tūkstoši cilvēku no visas pasaules.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]