Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas 1990. gadā

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latvijas PSR divpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes vēlēšanas notika 1990. gada 18. martā. Tās norisinājās 201 vienmandāta vēlēšanu apgabalā. Augstākās Padomes vēlēšanās piedalījās 81,25% (1 593 019) no visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem.

1989. gada beigās sākās gatavošanās LPSR divpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes vēlēšanām. Tās bija pirmās vēlēšanas, kurās Augstākā Padome kļuva par vienpalātas parlamentu un vēlēšanu apgabalos varēja izvirzīt vairākus kandidātus.

Viens no galvenajiem Latvijas politikas spēkiem pirms vēlēšanām bija 1988. gada oktobrī dibinātā Latvijas Tautas fronte (LTF) - kustība par neatkarību un radikālām tirgus reformām ekonomikā, kas bija populārākā latviešu vidū. Tā bija visbūtiskākā no sabiedriskajām organizācijām, kas sāka veidoties LPSR 1988. gadā un kļuva par Trešās atmodas dzinējspēku. LTF idejas sevišķi aktīvi pauda tās priekšsedētājs Dainis Īvāns un dzejnieks Jānis Peters. Lai gan LTF pievienojās zināms skaits nelatviešu, tomēr visupirms tā parstāvēja latviešu intereses (it sevišķi pēc bloķēšanās ar Latvijas Nacionālo Neatkarības kustību (LNNK) pirms AP vēlēlēšanām).

Tie, kas atbalstīja Latvijas palikšanu PSRS sastāvā un sociālismu pārsvarā apvienojās ap Internacionālo Darbaļaužu fronti (Interfronte), kas izveidojās 1989. gada janvārī. Par tās vadītājiem kļuva Igors Lopatins un Anatolijs Aleksejevs.

Vēlēšanās konkurēja divas strāvas — ar LTF, Zaļo partiju un LNNK priekšgalā, no vienas puses, un ar Interfronti un Demokrātiskās iniciatīvas centru priekšgalā, no otrās. LTF un LNNK praktiski visos apgabalos izvirzīja savus kandidātus. Abas “frontes” uzsāka aktīvu aģitāciju par saviem mērķiem. LTF bija veiksmīgāka, it sevišķi lauku rajonos, kur bija izveidoti apgabali ar vidēji mazāku vēlētāju skaitu.

Latvijas Komunistiskajā partijā bija pārstāvēti abu strāvojumu piekritēji. Ievērojamākais no tās līderiem, kas bija tuvāki LTF, bija LPSR AP Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Oponentu vidū LKP spilgtākais pārstāvis bija Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks.

1990. gada 18. marta vēlēšanās (vairākos apgabalos vēlēšanas vai to otrā kārta notika aprīlī) iedzīvotāju vairākums atbalstīja LTF izvirzītos deputātu kandidātus. Augstākajā Padomē pēc vēlēšanu rezultātiem izveidojās divas frakcijas — uzvarējusī LTF (131 deputāts) un opozicionārā "Līdztiesība" (57 deputāti).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]