Latvijas Republikas Satversme

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvija
Coat of arms of Latvia.svg

Šis raksts ir daļa no sērijas:
Latvijas politika



Latvijas portāls

Latvijas Republikas Satversme[1] ir Latvijas Republikas pamatlikums. Satversme uzskatāma par īso konstitūciju; tai ir 8 nodaļas un 116 panti (līdz 1998. gadam, kad Saeima pieņēma nodaļu "Cilvēka pamattiesības", bija 7 nodaļas un 88 panti). Satversme ir vecākā spēkā esošā Centrālās un Austrumeiropas konstitūcija[2].


Satversmes tapšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 19. augustā Tautas padome pieņēma "Likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām" (proporcionālas, bez procentu barjerām, sievietēm ir vēlēšanu tiesības un citi būtiski nosacījumi). Latvijā Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17.-18. aprīlī, un jau 1. maijā tā sanāca uz pirmo sapulci. Satversmes sapulces vienā no pirmajām sēdēm 1920. gada 5. maijā Satversmes sapulce izveidoja komisiju Satversmes izstrādāšanai. Par tās priekšsēdētāju kļuva sociāldemokrāts Marģers Skujenieks. Komisija tika sadalīta divās apakškomisijās, pirmajai uzņemoties izstrādāt Satversmes I daļu par valsts iekārtas pamatprincipiem un otrajai — Satversmes II daļu par pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Projektus apsprieda trīs lasījumos attiecīgajā apakškomisijā un trīs lasījumos kopējā komisijā.[3]

Satversme ir sestais vecākais spēkā esošais republikas pamatlikums pasaulē[4]. To izstrādājot, tika izmantota gan tā laika Veimāras Republikas konstitūcija, gan Vācijas atsevišķu zemju konstitūcijas, Francijas konstitūcija un dažas citas.[5] Satversmes autori, arī runājot Latvijas Satversmes sapulces sēdēs, ir atsaukušies uz ārvalstu pieredzi, piemēram, Francijas Republiku, Veimāras Republiku u.c.[6] Par Satversmes pamatparaugu tika ņemta Veimāras konstitūcija: "vairakkārt še aizrādīts, ka mūsu Satversmes otrā daļā atspoguļojas daudz noteikumu, kuri atrodas Vācijas konstitūcijā. Tas ir jāatzīst. Visas šīs brīvības, tiesības, visas politiskās prasības ir pa lielākai daļai pārņemtas no Vācijas konstitūcijas."[7] Uz Veimāras konstitūcijas izvēli Satversmes II daļas paraugam norāda arī V.Blūzma, rakstot, ka "kaut arī sastādot Satversmes 2.daļas likumprojektu, tā autori lielākoties vadījušies pēc Vācijas Veimāras konstitūcijas (1919.g.) otrās daļas, par ko liecina ne tikai pantu izkārtojums, bet arī normas un to formulējums, kas dažbrīd vienkārši pārtulkoti no attiecīgā Vācijas avota, tomēr jāatzīst, ka Latvijas Satversmes 2. daļas likumprojekts kvalitātes ziņā atpalika no attiecīgās Veimāras konstitūcijas daļas, jo tajā tika atmests dalījums nodaļās atbilstoši cilvēka un pilsoņu tiesību klasifikācijai. Likumprojektā netika pieminētas arī vairākas svarīgas pilsoņu tiesības un pienākumi, piemēram, tiesības uz valsts amatu ieņemšanu, pienākums maksāt valsts nodokļus, kas fiksētas Veimāras konstitūcijā".[8]

Satversmes 1. daļa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Satversmes I daļu Sapulce sāka apspriest 1921. gada 20. septembrī. 1922. gada 15. februārī Satversmes I daļa tika pieņemta, 5 balsīm atturoties, un tā stājās spēkā kā Latvijas Republikas Satversme tā paša gada 7. novembrī.

Satversmes 2. daļa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Satversmes II daļas apspriede sākās 1922. gada 17. janvārī. Ar Satversmes II daļu tika paredzēts nokārtot attiecības starp valsti un tās pilsoņiem. Satversmes II daļas pieņemšanas nepieciešamību viens no Satversmes sapulces komisijas referentiem Andrejs Kuršinskis pamatoja šādi: "Šī II daļa grib dot I daļai to demokrātisko saturu, bez kura I daļa zaudē daudz no savas nozīmes, jo skaidri redzams, ja mums nebūs pilsoņu, kuriem ir pilsoņu tiesības, ja mūsu pilsoņu vairākums paliks bez šīm tiesībām, tad mūsu pilsoņi arī nespēs izmantot, tālāk uzbūvēt un uzturēt to valsts iekārtu, kas atzīmēta mūsu Satversmes I daļā."[9] Taču šādam pamatojumam kategoriski nepiekrita sociāldemokrāti mazinieki. Tā A. Petrevics aicināja izturēties pret pilsoņu tiesību deklarāciju ar „lielu kritiku”, jo pat tādās valstīs, kā Francija un Anglija, pilsoņu tiesības reālajā dzīvē netiek ievērotas, kaut arī ir deklarētas vairākus simtus gadus. A. Petrevics arī norādīja uz to, ka II daļā "ir ļoti daudz pelavu un pārāk maz graudu"[10] un ka tā "bez tukšas solīšanas nedod nekā".[10]

1922. gada 5. aprīlī, balsojot par Satversmes II daļas pieņemšanu trešajā lasījumā, tika nodotas 62 balsis par un 62 pret balsis, 6 atturējās. Pēc Satversmes sapulces kārtības ruļļa atturējušās balsis pieskaitīja "pret" balsīm, kādēļ II daļas pieņemšanai nesanāca vairākums.

Apturēšana un atjaunošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1933. gada 10. novembrī Latviešu Zemnieku savienība apspriešanai 4. Saeimā iesniedza Satversmes izmaiņu projektu, kas paredzēja 19 Satversmes pantu grozījumus, no kuriem 14 attiecās uz Valsts prezidenta pilnvaru stiprināšanu. Tika piedāvāts ieviest tautas vēlētu Valsts prezidentu ar palielinātām pilnvarām, vienlaikus sašaurināt parlamenta pilnvaras, samazināt Saeimas deputātu skaitu līdz 50 u.c. [11] Iesniegto grozījumu apspriešanai vajadzēja beigties 1934. gada 18. maijā, trešajā lasījumā, taču sociāldemokrātu un mazo partiju iebildumu dēļ tie bija tiktāl mainīti, ka vairs neatbilda iesniedzēju mērķiem. Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā Satversmes darbību apturēja līdz jaunas Satversmes pieņemšanai.

1940. gada Latvijas okupācijas apstākļos nedemokrātiski ievēlētā Tautas Saeima nevis atjaunoja Latvijas Satversmi, bet gan savā 2. sesijā 25. augustā pieņēma PSKP CK politbirojā apstiprināto Latvijas PSR Konstitūciju, kā arī pārdēvēja sevi par "Latvijas Padomju Savienotās Sociālistiskās Republikas pagaidu Augstāko Padomi". Latvijas Centrālā padome 1944. gadā savā memorandā pasludināja, ka "Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai izdarīta rupji pārkāpjot Latvijas Republikas satversmi un laužot Latvijas — Padomju Savienības savstarpējos līgumus, Tautu Savienības paktu un veselu virkni starptautisku līgumu", kā arī deklarēja nepieciešamību atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un saskaņā ar 1922. gada Satversmi uz koalīcijas pamatiem sastādīt Latvijas valdību.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Satversmes darbību pakāpeniski atjaunoja. 1993. gada 6. jūlija 5. Saeimas sēdē paziņojumu par Satversmes spēkā stāšanos pilnā apmērā neparakstīja tikai 1 no 99 sēdē reģistrētajiem deputātiem — Joahims Zīgerists —, kā arī apcietinātais un tādēļ prom bijušais deputāts Alfrēds Rubiks.

Preambula[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

2013. gadā Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits izveidoja Latvijas Republikas Satversmes ievaddaļas jeb preambulas projektu ar mērķi uzsvērt, ka Latvija nav vis nejaušs vēstures blakusprodukts, bet gan mērķtiecīgi radīta valsts un latviešu identitātei ir divas saknes - latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības.[12] 2014. gada 19. jūnijā to galīgajā lasījumā pieņēma 11. Saeimas deputāti.[13]

Paralēli preambulas izstrādei, mediju telpā aizsākās intelektuāļu protesti pret to, postulējot, ka šī preambula ir tikai vienas mazas nacionālkonservatoru grupiņas pašizdomāta vīzija par to, kā Satversmē nav, bet kam viņuprāt tur būtu jābūt, un kas ir kardināli pretrunā ar 1922. gada Satversmes garu un burtu.[14][15]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Šo jaunvārdu, lai aizstātu svešvārdu konstitūcija, ir radījis Atis Kronvalds.
  2. Jarinovska, K. "Popular Initiatives as Means of Altering the Core of the Republic of Latvia", Juridica International. Vol. 20, 2013. p. 152 ISSN1406-5509
  3. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920-1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Kompaktdisks. [B.v.]: TNA, 2006.
  4. Jarinovska, K. "Popular Initiatives as Means of Altering the Core of the Republic of Latvia", Juridica International. Vol. 20, 2013. p. 152 ISSN1406-5509
  5. Zemrībo G. Vai Latvijai vajadzīga jauna Satversme. // Latvijas Vēstnesis, pielikums Jurista vārds, 22.05.2001., Nr.15 (208). Līdzīgu viedokli šis autors paudis iepriekš (Zemrībo G. Kurp eji, Latvijas Republika? Latvijas Vēstnesis, pielikums Jurista vārds, 13.08.1998. Nr.233/234 (1294/1295)).
  6. Endziņš A. Eiropas Konstitūcijas līgums un Latvijas Republikas Satversme. // Latvijas Vēstnesis, pielikums Jurista vārds, 12.10.2004., Nr.39 (344).
  7. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920-1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Kompaktdisks. — [B.v.]: TNA, 2006, 594 .lpp.
  8. Latvijas tiesību vēsture (1914.-2000.). / D.A.Lēbera redakcijā. - Fonds Latvijas Vēsture: Rīga, 2000., 167. lpp.
  9. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920-1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Kompaktdisks. [B.v.]: TNA, 2006. 494. lpp.
  10. 10,0 10,1 Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920-1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Kompaktdisks. [B.v.]: TNA, 2006. 499. lpp.
  11. Latvijas Satversmes reforma
  12. Mudina diskusijās par Satversmes preambulu nepieļaut sabiedrības šķelšanu LETA, 2013. gada 27. septembrī
  13. Satversme papildināta ar preambulu Jānis Kincis, Diena.lv. 2014. gada 19. jūnijā
  14. Olga Procevska, 'Rīgas Laiks': Satversme un publiskās domāšanas gals
  15. Klāvs Sedlenieks. Komentāri pie Satversmes preambulas jaunā teksta.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lēbers D. A., Bišers I. Ministru kabinets. Komentārs Latvijas Republikas Satversmes IV nodaļai "Ministru kabinets". Rīga: Tiesiskās informācijas centrs, 1998
  • Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Zin. vad. R. Balodis Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011. ISBN 978-9984-840-19-2

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]