Latvijas administratīvais iedalījums

Vikipēdijas lapa
Latvijas administratīvais un teritoriālais iedalījums (kopš 2021. gada 1. jūlija).

Latvijas administratīvais iedalījums ir Latvijas teritorijas sadalījums pašvaldībās. Kopš 2021. gada 1. jūlija Latvijā ir 36 novadi un 7 novados neietilpstošas valstspilsētas.

2021. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2015. gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosināja būtiski samazināt novadu skaitu. Viens no piedāvātajiem variantiem paredzēja samazināt novadu skaitu līdz 49, saglabājot deviņas republikas nozīmes pilsētas.[1]

2019. gada sākumā rakstītajā Krišjāņa Kariņa Ministru kabineta (MK) deklarācijā par iecerēto darbību tika deklarēta apņemšanās līdz 2021. gadam īstenot vietējo pašvaldību reformu, apvienojot administratīvās teritorijas ilgtspējīgākās un ekonomiski spēcīgākās vienībās, atsevišķi modelējot Pierīgas pašvaldību attīstības plānu.[2] Martā Saeima akceptēja VARAM sagatavoto likumprojektu administratīvi teritoriālās reformas (ATR) turpināšanai. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma jaunas redakcijas izstrādi bija paredzēts pabeigt līdz 2019. gada 1. decembrim.[3] Aprīlī tika nodots apspriešanai VARAM sagatavotais 2021. gada Latvijas administratīvi teritoriālās reformas projekts, kas paredz novadu skaitu samazināt no 119 līdz 35. Ministrs Juris Pūce atzina, ka VARAM izveidotā jauno novadu un pagastu karte lielā mērā izskatās līdzīga kādreizējai Latvijas rajonu kartei.[4]

Projektā bija plānots visus līdz 2009. gadam pastāvējušos rajonu centrus veidot par jauno novadu centriem un septiņas republikas pilsētas (izņemot Rīgu un Jūrmalu) apvienot ar tām apkārt esošajiem novadiem. Bijušā Rīgas rajona teritorijā novadu skaitu plānoja samazināt no 16 līdz 6, atstājot Ādažu novadu, Ķekavas novadu, Mārupes novadu, Olaines novadu, Salaspils novadu, Ulbrokas novadu un Siguldas novadu, saglabājot arī Līvānu novadu un Smiltenes novadu.[5]

2019. gada 17. septembrī MK akceptēja VARAM sagatavoto konceptuālo ziņojumu "Par administratīvi teritoriālo iedalījumu", uzdodot līdz 21. novembrim sagatavot likumprojektu izskatīšanai Saeimā.[6] 15. oktobrī MK apstiprināja likumprojekta "Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums" gala versiju, kurā paredzēts izveidot 39 administratīvās teritorijas — 5 republikas nozīmes pilsētas (Daugavpils, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne un Rīga) un 34 novadus.[7]

2020. gada 10. jūnijā Saeima galīgajā lasījumā pieņēma Administratīvi teritoriālās reformas likumu un akceptēja Valsts prezidenta E. Levita rosinājumu, ka pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm — Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai — regulēs atsevišķs likums. MK līdz 2021. gada 1. janvārim izstrādāja likumprojektu par administratīvo reģionu izveidi Vidzemē, Latgalē, Kurzemē, Zemgalē un Rīgas reģionā valsts un pašvaldību kopīgu funkciju realizēšanai, savukārt līdz 2020. gada 31. decembrim izstrādāja un iesniedza Saeimai izskatīšanai likumprojektu, kas paredz vietējo kopienu (pilsētu un pagastu) tiesības demokrātiski ievēlēt savus pārstāvjus un piešķir šīm vietējām kopienām kompetenci vietējas nozīmes jautājumu kārtošanai.[8]

2020. gada 22. jūnijā Valsts prezidents Egils Levits izsludināja jaunu Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, kas no 2021. gada 1. jūlija paredz pāriet uz 42 pašvaldībām — 7 valstspilsētu pašvaldībām (Daugavpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Rīga un Ventspils) un 35 novadiem, no kuriem daudzi ir izveidoti agrāko rajonu teritorijās. Turpmāk Latvijas Republikas pilsētas iedalīs valstspilsētās un novadu pilsētās. Valstspilsētas ir Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Ogre, Rēzekne, Rīga, Valmiera un Ventspils (trīs no tām nav atsevišķas pašvaldības, bet ietilpst novados kā teritoriālā iedalījuma vienības). Saskaņā ar pieņemto likumu 2021. gada 1. jūlijā pilsētas statusu piešķīra Koknesei un Iecavai, savukārt no 2022. gada 1. jūlija par pilsētām kļūs Ādaži, Mārupe un Ķekava.[9]

Reformas laikā vairākas pašvaldības apstrīdēja administratīvi teritoriālo reformu Satversmes tiesā. 2021. gada 12. martā Satversmes tiesa atzina, ka Skultes pagasta pievienošana Saulkrastu novadam un atdalīšana no Limbažu novada neatbilda Satversmei.[10] 2021. gada 28. maijā Satversmes tiesa izskatīja arī Varakļānu novada sūdzību par tā pievienošanu Rēzeknes novadam, un atzina, ka arī šajā gadījumā Varakļānu novada pievienošana neatbilda Satversmei. Pēc šī sprieduma tika izveidots atsevišķs Varakļānu novads.[11] Tā rezultātā vēlēšanas Varakļānu novadā un Rēzeknes novadā tika pārceltas uz 2021. gada 11. septembri.[12]

2021. gada jūnijā, Satversmes tiesa izskatīja arī Ilūkstes novada sūdzību par tā pievienošanu Augšdaugavas novadam un Ozolnieku novada sūdzību par tā pievienošanu Jelgavas novadam. Abos gadījumos Satversmes tiesa atzina, ka gan Ilūkstes novada pievienošana Augšdaugavas novadam, gan Ozolnieku novada pievienošana pievienošana Jelgavas novadam neatbilda Satversmei. Taču, atšķirībā no Varakļānu novada sprieduma, Ilūkstes un Ozolnieku novadiem apstrīdētās normas stājās spēkā no 2022. gada 1. janvāra. Līdz šim laikam Saeimai bija jāizlemj, kā izlabot šīs apstrīdētās normas.[13] Rezultātā, 2021. gada decembrī, Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisija, lēma par Daugavpils, Jelgavas, Rēzeknes un Ventspils pievienošanu blakus esošajiem novadiem 2029. gadā, atrisinot problēmu par reģionālo vai nacionālo centru trūkumu novados.[14]

Valstspilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Septiņām no desmit valstspilsētām — Daugavpilij, Jelgava, Jūrmalai, Liepājai, Rēzeknei, Rīgai un Ventspilij — ir noteikts atsevišķas administratīvās teritorijas (valstspilsētas pašvaldības) statuss. Savukārt Jēkabpils, Ogre un Valmiera ir attiecīgo novadu teritoriālā iedalījuma vienības.

Lai nodrošinātu administratīvi teritoriālās reformas mērķu sasniegšanu, Daugavpils, Jelgavas, Liepājas, Rēzeknes un Ventspils valstspilsētu pašvaldības ar apkārt esošajiem novadiem sadarbojas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas un attīstības programmas izstrādē un izveido kopīgas sadarbības institūcijas šādās jomās: civilā aizsardzība, izglītība un atkritumu apsaimniekošana.

Nr. Nosaukums Ģerbonis Statusa
piešķiršanas gads
Platība Iedzīvotāju skaits (2011) Iedzīvotāju skaits (2018) Iedzīvotāju skaits (2022) Blīvums Novads
1. Daugavpils
1940 72,48 93 213 83 187 79 618 1 272,3 Sadarbība ar Augšdaugavas novadu
2. Jēkabpils
2009 23,0 24 635 22 186 21 338 987,2 Jēkabpils novads
3. Jelgava
1940 60,1 59 511 56 473 55 367 959,7 Sadarbība ar Jelgavas novadu
4. Jūrmala
1959 100,0 50 841 49 093 50 190 493,3
5. Liepāja
1940 60,37 76 737 69 201 67 591 1 324,1 Sadarbība ar Dienvidkurzemes novadu
6. Ogre
2021 13,6 25 303 23 175 22 941 1 597,9 Ogres novads
7. Rēzekne
1952 17,48 32 328 28 154 26 959 1 567,7 Sadarbība ar Rēzeknes novadu
8. Rīga
1931 253,1 658 637 637 826 611 824 2 428,6
9. Valmiera
2009 19,35 25 130 23 070 22 748 1 229,7 Valmieras novads
10. Ventspils
1940 55,4 38 750 34 842 33 064 653,3 Sadarbība ar Ventspils novadu

Novadi un to teritoriālā iedalījuma vienības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nr. Novads Ģerbonis Centrs Pilsētas Pagasti Platība Iedzīvotāju
skaits (2022)
Blīvums
1. Ādažu novads
Ādaži 1 (Ādaži) 242,9 21944 68,9
2. Aizkraukles novads
Aizkraukle 2274,3 29055 14,7
3. Alūksnes novads
Alūksne 1 (Alūksne) 1699,8 13562 11,3
4. Augšdaugavas novads
Daugavpils 2523,6 25277 13,2
5. Balvu novads
Balvi 2386,3 18501 9,8
6. Bauskas novads
Bauska 2174,9 41392 21,7
7. Cēsu novads
Cēsis 2668,2 40810 17,4
8. Dienvidkurzemes novads
Grobiņa 3629,55 32936 10,6
9. Dobeles novads
Dobele 1629,4 27993 20,4
10. Gulbenes novads
Gulbene 1 (Gulbene) 1876,1 19109 13,4
11. Jēkabpils novads
Jēkabpils 2996,1 39984 15.6
12. Jelgavas novads
Jelgava 0 1604,1 31899 23,4
13. Krāslavas novads
Krāslava 2288,9 20848 12,1
14. Kuldīgas novads
Kuldīga 2505,2 27425 12,6
15. Ķekavas novads
Ķekava 454,5 30561 60,3
16. Limbažu novads
Limbaži 2440,8 28273 12,8
17. Līvānu novads
Līvāni 1 (Līvāni) 624,6 10479 22,5
18. Ludzas novads
Ludza 2411,4 21162 11,1
19. Madonas novads
Madona 3354,8 28119 11,1
20. Mārupes novads
Mārupe 1 (Mārupe) 347,2 34431 73
21. Ogres novads
Ogre 1839,4 57591 31,4
22. Olaines novads
Olaine 1 (Olaine) 1 (Olaines pagasts) 297,0 19953 69,5
23. Preiļu novads
Preiļi 1 (Preiļi) 1419,4 16338 14,4
24. Rēzeknes novads
Rēzekne 1 (Viļāni) 3088,9 29014 10,5
25. Ropažu novads
Ulbroka 1 (Vangaži) 536 33036 52,9
26. Salaspils novads
Salaspils 1 (Salaspils) 1 (Salaspils pagasts) 127,0 23148 182,8
27. Saldus novads
Saldus 2179,5 26688 14,6
28. Saulkrastu novads
Saulkrasti 1 (Saulkrasti) 277,8 9407 29,5
29. Siguldas novads
Sigulda 1 (Sigulda) 1030,1 30917 29,2
30. Smiltenes novads
Smiltene 1801,3 17904 11,4
31. Talsu novads
Talsi 2744 35194 15
32. Tukuma novads
Tukums 2450 43901 20,2
33. Valkas novads
Valka 1 (Valka) 908,0 7545 11,6
34. Valmieras novads
Valmiera 2946 50799 19,6
35. Varakļānu novads
Varakļāni 1 (Varakļāni) 279,0 2918 14,0
36. Ventspils novads
Ventspils 1 (Piltene) 2472,0 10671 5,5

Agrākās administratīvi teritoriālās reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1589. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Livonijas konstitūcijas un Livonijas ordinācijas

Pēc 1589. gada Livonijas konstitūcijas grozījuma Livonijas hercogistē izveidoja 26 pilsnovadus jeb stārastijas, no tām 18 Latvijas teritorijā. Stārastiju centri bija agrākās ordeņa vai bīskapu pilis: Aizkraukles pils, Alūksnes pils, Cesvaines pils, Cēsu pils, Daugavgrīvas pils, Daugavpils pils, Ērgļu pils, Ērģemes pils, Gaujienas pils, Gulbenes pils, Kokneses pils, Krimuldas pils, Limbažu pils, Rēzeknes pils, Rīgas pils, Siguldas pils, Suntažu pils un Turaidas pils.

1617. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1617. gadā Kurzemes un Zemgales hercoga Frīdriha valdīšanas laikā apstiprināta Kurzemes un Zemgales valsts pārvaldes konstitūcija jeb Formula regiminis (no latīņu valodas — 'Valdības formula'). Vienlaikus apstiprināja arī Kurzemes statūtus (latīņu: Statuta Curlandica jeb Statuta et leges Curlandiae et Semigalliae), abus dokumentus lietoja arī pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksijas 1795. gadā.[15] Kurzemes statūti bija spēkā līdz 1865. gadam.

1688. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Zviedru Vidzeme

1688. gadā Zviedru Vidzemes administratīvās reformas laikā pilstiesu vietā izveidoja draudžu novadus. Provinces latviešu daļā bija Rīgas apriņķis un Cēsu apriņķis ar pārvaldes centru Koknesē, igauņu daļā bija Pērnavas un Tērbatas apriņķi.[16] Šajā pašā laikā uzsākās draudžu skolu tīkla veidošana katrā draudzes novadā dibinot skolu.

1783. gada teritoriāli administratīvā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Rīgas vietniecība

1783. gada 3. jūlijā Krievijas Impērijas ķeizariene Katrīna II izdeva rīkojumu, ar kuru Pētera I dibinātā Rīgas guberņa tika likvidēta un tās vietā izveidota Rīgas vietniecība ar deviņiem apriņķiem (četri Latvijā un pieci Igaunijā). Katrā apriņķī bija sava zemes tiesa, kurā no pieciem piesēdētājiem divi bija zemnieki. Vidzemes latviešu daļā atradās Rīgas apriņķis ar 25 draudžu novadiem, Cēsu apriņķis ar 16 draudžu novadiem, Valmieras apriņķis ar 13 draudžu novadiem un Valkas apriņķis ar 11 draudžu novadiem. Ķeizars Pāvils I 1796. gada 28. novembrī Rīgas vietniecību pārdēvēja par Vidzemes guberņu, nemainot adninistratīvo iedalījumu.

1866. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas provinču pagastu pašvaldību likums stājās spēkā 1866. gada 19. februārī (3. martā pēc JS). Saskaņā ar to draudžu novadu un muižu pagastu vietā izveidojās pagastu zemnieku pašvaldības.

Pagastu pašvaldības ievēlēja pagastu sapulcēs, kurās piedalījās tikai saimniecību īpašnieki un nomnieki, bet bezzemnieki sūtīja vienu delegātu no katriem 10 pilngadīgiem vīriešiem. Saskaņā ar jauno likumu zemnieki paši pilnībā atbildēja par nodokļu nomaksu, ceļu labošanu, veco un slimo aprūpi, algu noteikšanu, budžeta apspriešanu, pagasta skolas skolotāja ievēlēšanu.[17] Likums zaudēja spēku pēc jauna Latvijas Republikas pašvaldību likuma pieņemšanas 1922. gadā.

1924. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Latvijas apriņķi

1924. gadā, atbilstoši latviešu vēsturiskajām zemēm, Latvijas Republiku sadalīja četros (Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales) apgabalos un 19 apriņķos. Pēc Latvijas vācu okupācijas 1941. gada 1. septembrī četru apgabalu vietā tika izveidoti seši pilsētu vārdos nosaukti apgabali (Liepājas apgabals, Jelgavas apgabals, Rīgas zemes apgabals, Rīgas pilsētas apgabals, Daugavpils apgabals, Valmieras apgabals). Pēc kara beigām Latvijas PSR apgabalus likvidēja.

1949. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Latvijas rajoni

1949. gadā padomju vara veica administratīvo reformu, kuras rezultātā tika likvidēti apriņķi un pagasti, bet to vietā izveidoti lauku rajoni un ciemi.[18] No 1952. gada 7. aprīļa līdz 1953. gada 21. aprīlim Latvijas PSR pastāvēja trīs apgabali (Liepājas apgabals, Rīgas apgabals, Daugavpils apgabals). 1956., 1959. un 1962. gadā rajonu skaitu vairākkārt samazināja.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ciemi tika likvidēti un to vietā atkal tika izveidoti pagasti, bet rajoni savu statusu saglabāja. 2009. gada 1. jūlijā rajonu padomes zaudēja savas pilnvaras.[19]

2009. gada administratīvi teritoriālā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Diskusijas par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību sākās jau tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas.[20][21][22][23] Reformas mērķis bija izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas pašvaldības, kas nodrošinātu kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem.[24] Administratīvi teritoriālās reformas rezultātā notika pāreja no divu līmeņu uz viena līmeņa pašvaldībām: tika likvidētas 26 rajonu padomes, bet pilsētas, to lauku teritorijas un pagastus apvienoja novados, kā arī 9 lielpilsētas ieguva republikas pilsētu statusu. Papildus tam tika nolemts visas pilsētu lauku teritorijas pārdēvēt par pagastiem, atjaunot to vēsturiskos nosaukumus vai pievienot jau esošajiem pagastiem.[25] Novadā apvienotās administratīvās teritorijas (pilsētas un pagasti) ieguva novada teritoriālās vienības statusu un saglabāja savu nosaukumu.[24]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Šādi izskatīsies Latvija pēc novadu skaita samazināšanas skaties.lv 2015. gada 28. septembrī
  2. Deklarācija par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību
  3. Valdība vienojas par soļiem novadu reformas turpināšanai lsm.lv, 2019. gada 12. martā
  4. VARAM teritoriālās reformas projekts paredz Latvijā izveidot 35 pašvaldības lsm.lv 2019. gada 9. aprīlī
  5. Novadu reforma: kuras pašvaldības tiks “saprecinātas”? skaties.lv 2009. gada 10. aprīlī
  6. Valdība akceptē novadu reformu — līdzšinējo 119 vietvaru vietā veidot 36 lsm.lv 2019. gada 17. septembrī
  7. Valdība apstiprina novadu reformas likumprojektu; diskusijas turpināsies Saeimā Sanita Upleja, delfi.lv 2019. gada 15. oktobrī
  8. Saeima pieņēmusi administratīvi teritoriālo reformu LETA 2020. gada 10. jūnijā
  9. Levits izsludina Administratīvi teritoriālās reformas likumu LETA 2020. gada 22. jūnijā
  10. Skultes pagasta pievienošanu Saulkrastu novadam atzīst par neatbilstošu Satversmei LETA 2021. gada 12. martā
  11. Varakļānu novada pievienošanu Rēzeknes novadam atzīst par neatbilstošu Satversmei LETA 2021. gada 28. maijā
  12. Varakļānu novada domes un Rēzeknes novada domes vēlēšanas CVK 2021. gada 4. jūnijā
  13. Tiesa: Ilūkstes un Ozolnieku novadu pievienošana jaunajiem novadiem neatbilst Satversmei LSM.lv 2021. gada 21. jūnijā
  14. Daugavpils, Jelgavas, Liepājas, Rēzeknes un Ventspils apvienošanu ar blakus novadiem plāno pārcelt uz 2029. gadu LSM.lv 2021. gada 12. novembrī
  15. Valdības formula no vesture.eu
  16. Dunsdorfs, Edgars. Lielvidzemes kartes (17. un 18. gadsimtenī). Kārļa Zariņa fonds, Melnburna. 1986. ISBN 0959589163 10. lpp.
  17. Kaspars Kļaviņš. Vēsturiskie mīti: izcelsme un nozīme modernas nācijas attīstībā (I) www.lvportals.lv 18.09.2013
  18. Tukuma rajons[novecojusi saite]
  19. Rajonu pašvaldību reorganizācijas likums
  20. Latvijas Vēstnesis. Latvijas pašvaldību attīstības vadlīnijas, publicēts: 14.12.1995.
  21. Latvijas Vēstnesis. Nopietna saruna “ar” un “par” pašvaldībām, publicēts: 23.04.1996.
  22. Latvijas Vēstnesis. Noteikumi par kārtību, kādā sagatavojami un iesniedzami dokumenti administratīvi teritoriālā iedalījuma jautājumu izlemšanai un apdzīvoto vietu statusa noteikšanai, publicēts: 15.02.1995
  23. Latvijas Vēstnesis. Mēs šodien un rīt, publicēts: 25.10.1995.
  24. 24,0 24,1 Administratīvi teritoriālās reformas likums
  25. Diena, ceturtdiena, 13. augusts (2009)
  26. P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]