Latvijas nacionālie partizāni

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latvijas nacionālie partizāni bija cīnītāji, kas ar partizānu kara metodēm cīnījās pret padomju okupācijas varu pēc Otrā Pasaules kara. Partizāni tiek saukti arī par “meža brāļiem”, jo to apmešanās vietas galvenokārt bija mežu bunkuros.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās partizānu vienības izveidojās Latgalē 1944. gada rudenī pēc Sarkanās Armijas iebrukuma. Visvairāk partizānu grupu 1944. gada nogalē bija Abrenes, Daugavpils un Ilūkstes apriņķos. Par partizāniem sākotnēji kļuva vācu un Sarkanās armijas dezertieri un bēguļojošie no iesaukšanas abās armijās. Vēlāk partizānus papildināja čekas terora upuri, arestēšanai un izsūtīšanai paredzētie un no izsūtīšanām izbēgušie, sevišķi 1949. gada pavasarī. Liela daļa daļa partizānu kustības dalībnieku pēckara mēnešos bija nelegālisti- personas, kurām dažādu iemeslu dēļ nebija iespējas vai vēlēšanās dzīvot legāli padomju okupācijas apstākļos. 1945. un vēlākajos gados nelegālisti arvien vairāk iestājās organizētās partizānu vienībās. Pēc partizānu vienību sakāvēm daļa partizānu atkal kļuva par nelegālistiem.[1] Sākotnēji partizānu grupas bija lielas- 100 un vairāk cilvēku. Tomēr ar NKVD karaspēka un regulārās armijas veiktajām akcijām diezgan drīz lielās vienības izdevās likvidēt un izkliedēt, tāpēc dzīvotspējīgākas izrādījās nelielas partizānu grupas- 5-10 cilvēki.

Jau 1944. gada 10. decembrī Viļakas pagastā tika nodibināta Latvijas Nacionālo partizānu apvienība (LNPA), kura vēlāk apvienoja Latgales un Vidzemes partizānus un darbojās līdz pat 1953. gadam. 1945. gada beigās apvienības darbība aptvēra lielāko daļu Abrenes, Valkas, Cēsu un Madonas apriņķu teritorijas. Tajā pašā laikā tika nodibināti sakari arī ar Tēvzemes Sargu (partizānu) Apvienību (LTS(p)A), kas darbojās Dienvidlatgalē un Sēlijā. LNPA cīnītāju vislielākā kauja ar NKVD karaspēku notika 1945. gada 2. martā Abrenes apriņķī Stompaku purvā, kad NKVD pulks aplenca partizānu nometni, kurā bija ap 20 bunkuru. NKVD karaspēka kritušo karavīru skaits daudzkārt pārsniedza kritušo partizānu skaitu.[2] 1946. gada 10. februārī apvienība veica LPSR Augstākās Padomes vēlēšanu boikotu. Tika veikta plaša aģitācija, izdots ap 1000 eksemplāru dažādu uzsaukumu, uzspridzināti vairāki tilti, saspridzināti ceļi, visā apvienības darbības teritorijā traucēti telefonsakari, pārraujot telefona un telegrāfa sakaru vadus. Dažās vietās notika uzbrukumi vēlēšanu iecirkņiem.[3]

Kurzemē partizānu cīņas sākās pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada maijā, kad mežos iegāja ap 4000 Latviešu leģiona 19. divīzijas leģionāru u.c. latviešu karavīru. 1945. gada jūlijā tika izveidota Latvijas Nacionālo partizānu organizācija (LNPO), kas aptvēra Kuldīgas, Ventspils, daļēji arī Aizputes un Talsu apriņķus. 1945. gada 9. septembrī Ventspils apriņķa Zlēku pagastā notika Kurzemes nacionālo partizānu grupu vadītāju sanāksme, kurā piedalījās LNPO grupu pārstāvji un dažu citu grupu dalībnieki. Šajā sanāksmē nodibinājās Ziemeļkurzemes partizānu organizācija (ZPO). Tika nolemts meklēt sakarus ar Vidzemes un Latgales partizāniem, taču šos nodomus neizdevās realizēt, jo par ZPO dibināšanu uzzināja LPSR valsts drošības iestādes un visi vadošie ZPO dalībnieki tika arestēti.

Turpmākajos gados partizāni arvien vairāk saskārās ar ieroču un munīcijas sagādes problēmām. Sāka trūkt munīcijas vācu ieročiem, bet krievu ieroči bija grūti iegūstami. Viens no izplatītākajiem ieroču sagādes veidiem bija to atņemšana iznīcinātājiem, kuri parasti nedzīvoja kazarmu režīmā, bet gan savās mājās, līdz ar to tiem bija vieglāk uzbrukt. Pamazām padomju represīvajām iestēdēm izdevās iznīcināt vai sagūstīt lielu daļu partizānu un viņu atbalstītāju. VDK (VDM) centās iefiltrēt partizānu vidū savus ziņotājus, NKVD iznīcināja partizānus aplenkuma uzbrukumos partizānu mītnēm un apšāva no slēpņiem meža ceļu malās. Daudzus atbalstītājus partizāni zaudēja 1949. gada marta deportāciju rezultātā. 50. gadu pirmajā pusē partizānu cīņas sāka apsīkt. Pēc NKVD datiem 1953. gada nogalē Latvijā darbojās vairs tikai 62 partizāni, 1954. gada vidū- vairs tikai 27 (citā čekas atskaitē tomēr teikts, ka no 1954. gada aprīļa līdz 1956. gada oktobrim krituši 11 partizāni, arestēti 49, bet padevušies 39, tātad kopā 99).[4] 1956. gada oktobrī, pēc VDK priekšsēdētājs Jāņa Vēvera īpaša aicinājuma ar solījumu nesodīt, padevās pēdējā partizānu grupa trīs vīru sastāvā Staņislava Zavadska vadībā. 1959. gada 31. decembrī viens no pēdējiem partizāniem, kurš iznāca no meža un nolika ieročus, bija Arnolds Spārns.

Partizānu mītnes un darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Partizāni mitinājās galvenokārt mežu bunkuros, telšu nometnēs vai lauku mājās. Bunkuri bieži atradās viensētu tuvumā vai pat pašās viensētās, katrā ziņā saistīti ar viensētām kā apgādes un informācijas bāzi.[5] Visas partizānu vienības, jau sākot ar 3-5 cilvēkiem, kā atzina pat čeka, bija organizētas pēc militāra parauga.[1] Partizānu darbības pirmsākumos, kad cīnītāju grupas bija diezgan lielas- vismaz vairāki desmiti cilvēku, bieži notika uzbrukumi pagastu centriem. Tā piemēram 1945. gada vasarā partizāni uz laiku ieņēma Valkas apriņķa pagastu centrus- 15. jūnijā- Mālupi, 2. jūlijā- Ilzeni un Zeltiņus, 3. jūlijā- Dūri, 12. jūlijā- Virešus un Sinoli.[6] Abrenes apriņķī 1945. gada vasarā bija iznīcināti 30% ciema padomju.[7] Ilūkstes apriņķī tā paša gada vasarā padomju vara turējās tikai apriņķa centrā, kur bija karaspēks, bet pagastos saimniekoja partizāni.[8] 1945. gada 24. decembrī Kurzemē partizānu grupa veica uzbrukumu Kabiles pagasta centram, ieņēma pagasta izpildkomitejas ēku un atbrīvoja vairākus aizturētos pagasta iedzīvotājus. Partizāni uzbruka vilcieniem un konvojiem, kas transportēja čekas arestantus. Līdztekus militārām operācijām partizāni izveda arī laikrakstus un dažādus uzsaukumus. LNPA izdeva laikrakstu "Sudrabotā saule" (1944-1948), kurš parasti iznāca mašīnrakstā 100 eksemplāros, kā arī "Māras Zeme" (1946-1948), "Tālavas Taure" (1946-1947) un citus. LTS(p)A izdeva laikrakstu "Daugavas vanagi", LNPO- "Tēvzemei un Brīvībai" un "Kurbads".[9]

Partizānu cīņu rezultātā līdz 1953. gada oktobra sākumam bija krituši 2208 un ievainoti 1035 padomju darbinieki un kaujinieki, kopā 3243 cilvēki. Starp kritušajiem 48,5% bija padomju, kompartijas un komjaunatnes aktīvisti, 25,8% čekisti, 16,7% NKDV karavīri un darbinieki un 9% Iznīcinātāju bataljonu kaujinieki.[10]

Skaits[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nav zināms precīzs nacionālo partizānu skaits, bet tiek minēts ka aktīvo cīnītāju varētu būt bijis ap 20 000, bet atbalstītāju skaits ap 80 000.[11] Pēc PSRS Iekšlietu ministrijas Bandītisma apkarošanas pārvaldes informācijas, 1944.gadā NKVD kaujas operācijās tika nogalināti vai sagūstīti 1075 partizāni, 1945.gadā - 6016, 1946.gadā - 4218 partizāni.[12] 1947.gada janvārī NKVD ziņoja, ka Latvijā neitralizēti 22 548 partizāni un viņu atbalstītāji, krituši un politiski sodīti 12 753 Latvijas partizāni un pretošanās kustības dalībnieki. LKP CK orgdaļas vadītāja Drozda slepenajā ziņojumā minēts, ka laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim likvidētas ap 900 nacionālo partizānu vienības ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies. Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus. 1953. gada LPSR iekšlietu ministra Zujāna slepenajā ziņojumā LKP CK minēts, ka pēc Vācijas karaspēka izdzīšanas nav legalizējušies 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā. No partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342 (36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki. Pārējie 161 vēl esot mežā. Tātad kopā nacionālajos partizānos Latvijas teritorijā, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.[10]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Strods, Heinrihs. Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956. Preses nams. Rīga. 1996. ISBN 9984001350 210.lpp.
  2. Strods, Heinrihs. Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956. Preses nams. Rīga. 1996. ISBN 9984001350 392.lpp.
  3. Latvijas Nacionālo partizānu apvienības darbība
  4. Strods, Heinrihs. Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956. Preses nams. Rīga. 1996. ISBN 9984001350 220.; 457.lpp.
  5. Strods, Heinrihs. Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956. Preses nams. Rīga. 1996. ISBN 9984001350 227.lpp.
  6. Nezināmais karš. LNPA, Biedrība "Domas spēks". Rīga. 2010. ISBN 9789984996134 115.lpp.
  7. Latvija Otrajā pasaules karā. Jumava. Rīga. 2008. ISBN 9789984384368 432.lpp
  8. Strods, Heinrihs. Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956. Preses nams. Rīga. 1996. ISBN 9984001350 398.lpp.
  9. Strods, Heinrihs. Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956. Preses nams. Rīga. 1996. ISBN 9984001350 165.; 179.; 202.lpp.
  10. 10,0 10,1 Strods, Heinrihs. Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953)
  11. Strods, Heinrihs. Karš pēc kara
  12. Jansons, Ritvars. Karš Latvijā pēc kara

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]