Latvijas okupācija (1940)

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Latvijas okupācija (1940.))
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
PSRS un Trešā Reiha okupētās teritorijas Otrā pasaules kara sākumā (1939-1940).
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latvijas okupācija 1940. gadā ir Latvijas Republikas teritorijas vardarbīga (draudi pielietot bruņotu spēku) ieņemšana un aneksija, ko 1940. gada vasarā Baltijas valstu okupācijas ietvaros īstenoja PSRS. Viens no pirmajiem starptautisko tiesību jēdzienu occupatio bellicara un occupatio pacifica, balstoties uz Hanzas universitātes Hamburgā prof. Rūdolfa Lauka u.c. juristu atzinumiem (1942. gada 30. jūnijā), lietoja Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš 1943. gada 27. oktobra memorandā Lielbritānijas Ārlietu ministrijai par situāciju ar Latvijas valsti.[1]

Latvijas okupāciju pieņemts periodizēt 3 posmos:

  • Politiskās augsnes sagatavošana.
  • Pastāvīgas militārās klātbūtnes uzspiešana.
  • Karaspēka ievešana un varas pārņemšana.

Pirmais posms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hitlera-Staļina pakta slepenais protokols par Baltijas valstīm, Polijai un Rumānijai "piederošo teritoriju" sadalīšanu (1939. gada 23. augustā).

PSRS IeTK Izlūkošanas, terora un diversiju IV pārvalde u.c. spēka struktūras jau no 1938. gada aktivizēja “politisko, ekonomisko, militāro un izlūkošanas darbību lai, atbalstot strādnieku kustību, gāztu marionešu režīmus [Baltijā].” [2] 1938. gada maijā sākās padomju preses uzbrukumi Baltijas valstīm. Tika inscenētas dažādas provokācijas un izmantota daļas iedzīvotāju neapmierinātība ar autoritāro režīmu.[3]

1938. gada 12. martā Vācija anektēja Austriju ("Austrijas anšluss"). 1938. gada 30. septembrī Minhenes vienošanās rezultātā Vācija, Lielbritānija, Francija un Itālija vienojās par Čehoslovākijai piederošā Sudetu apgabala pievienošanu Vācijai un 1939. gada 15. martā Vācija okupēja visu pārējo Čehijas daļu. 1939. gada aprīlī Vācija lauza neuzbrukšanas līgumu ar Poliju un 1939. gada pavasarī notika PSRS, Lielbritānijas un Francijas sarunas par Baltijas valstu neatkarības garantēšanu, ja kāda no Baltijas valstīm piedzīvotu tiešu agresiju vai pat tikai agresijas draudus. PSRS valdība piedāvāja militāri iejaukties pat bez cietušās valsts piekrišanas, ko Lielbritānijas un Francijas valdības noraidīja. 1939. gada 7. jūnijā Latvija parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju.

1939. gada 23. augustā PSRS nodrošinājās augstākajā politiskajā līmenī pret vērā ņemamo valstu (t.i. Trešā reiha) iebildumiem, noslēdzot t.s. Hitlera-Staļina paktu ar slepenajiem papildu protokoliem, ar ko abas lielvalstis Austrumeiropu sadalīja piederības sfērās. Latvija, Somija un Igaunija tiek „iedalīta” PSRS; vēlāk – 28. septembrī – tai izdevās iegūt arī Lietuvu.

Otrais posms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karadarbība Eiropā 1940. gada aprīlī—jūnijā. 9. aprīlī Vērmahts iebruka Dānijā un Norvēģijā, 10. maijā Nīderlandē un Beļģijā, Francijas armija tika sakauta līdz 16. jūnijam. Tikai pēc tam Sarkanā Armija okupēja Baltijas valstis 15.—17. jūnijā.

1939. gada augustā PSRS sāka koncentrēt pie Latvijas robežām karaspēku, kura skaitliskais lielums oktobrī sasniedza ap 200 000 sarkanarmiešu ar aviāciju un tankiem, kas daudzkārt pārsniedza Latvijas armijas karavīru skaitu un bruņojumu. 1939. gada septembrī Vācija un PSRS iebruka Polijā, kas izraisīja Otrā pasaules kara sākšanos. 1939. gada 28. septembrī PSRS un Vācija parakstīja protokolu par Igaunijas un Latvijas vācbaltiešu izceļošanu. Paralēli tam Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas valdībām PSRS piedāvāja noslēgt „draudzības un savstarpējās palīdzības līgumu“ (t.s. Bāzu līgumu) , kuru Latvijas puse bija spiesta [4] parakstīt 5. oktobrī. Saskaņā ar Savstarpējās palīdzības paktu PSRS ieveda Latvijā 25 000 vīru lielu karaspēka kontingentu, ierīkoja sauszemes, gaisa un jūras karaspēka bāzes, kur izvietoja kopā ar karaspēka vienībām un tehniku arī militāros inženiertehniskos darbiniekus kā arī karaspēka virsnieku ģimeņu locekļus. 13. oktobrī pēc PSRS pieprasījuma tika parakstīta papildus vienošanās, pēc tam, palielinoties PSRS prasību skaitam, nākošās (kopā 12 vienošanās).

Sarkanās armijas 2. sevišķā strēlnieku korpusa sastāvā Latvijā bija 67. strēlnieku divīzija, 6. vieglo tanku brigāde, 10. smago tanku pulks, 86. zenītartilērijas divizions. Bez tam Latvijā atradās 18. aviācijas brigāde ar trim aviācijas pulkiem. Aviācijas pulki novietojās aerodromos. 15. iznīcinātāju pulks atradās Ventspilī, 21. iznīcinātāju pulks Liepājā (divi eskadroni) un 39. jauktais aviopulks (divas eskadriļas) Vaiņodē. Bez tam Latvijā vēlāk ieradās viens smago bumbvedēju pulks (64 lidmašīnas). 2. sevišķā strēlnieku korpusa štābs atradās Liepājā, viens bataljons - Ventspilī, bet 6. tanku brigāde - Vaiņodē. Sākot ar 1940. gada janvāri uz Latviju, Lietuvu un Igauniju (kuras bija spiestas parakstīt analoģiskus līgumus) katru mēnesi no PSRS devās 220 vagoni (aptuveni 11 vilcienu sastāvi) ar karaspēku un bruņutehniku.[5]

1940. gada 9. janvārī PSRS pilnvarotais lietvedis Latvijā I. Zotovs PSRS ārlietu tautas komisāra vietniekam V. Potjomkinam un PSRS Ārlietu tautas komisariāta Baltijas valstu nodaļai sūtīja ziņojumu, kurā atzina, ka Latvijas valdība uzskata, ka pie šī līguma novedusi “draudošās briesmas no PSRS, kura savilkusi pie Latvijas robežas savu karaspēku”. Zotovs atzina, ka oficiāli Latvijas valsts izturas lojāli pret PSRS karabāzēm, taču “Latvijas valdība savstarpējās palīdzības paktu pilda ar lielu nepatiku.” 1940. gada 4. aprīlī PSRS Ārlietu tautas komisariāta Baltijas valstu nodaļas vadītājs A. Lisjaks ziņoja PSRS ārlietu tautas komisāram V. Molotovam un viņa vietniekam Vladimiram Dekanozovam, ka Latvijas valdošās aprindas uzskatot PSRS un Latvijas 1939. gada 5. oktobra savstarpējās palīdzības līgumu kā piekāpšanos spēkam un kā “uzspiestu pārejas posmu”.[6]

1940. gada 28. maijā PSRS informēja Latvijas pārstāvjus, ka PSRS feldjēgeri, kuri pavada pastu, ignorēs Latvijas likumdošanu un turpmāk Latvijas teritorijā nēsās ieročus.[7] 1940. gada 7. jūnijā Latvijā bija izvietotas 84 dažādas Sarkanās armijas sauszemes karaspēka daļas, karaspēka pārvaldes un iestādes. Galvenās karaspēka vienības bija 2. sevišķais strēlnieku korpuss un 67. strēlnieku divīzija ar pārvaldes centriem Liepājas kara ostā un 6. vieglo tanku brigāde ar pārvaldes centru Līgutos.

Trešais posms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada Latvijas un Igaunijas jūras ceļu blokādes shēma (no PSRS arhīviem)

Jau 1940. gada sākumā bija izstrādāts detalizēts plāns militāram iebrukumam Baltijas valstīs, to armiju sakaušanai un karagūstekņu izvešanai uz PSRS un izvietošanai koncentrācijas nometnēs. 1940. gada 9. jūnijā PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks V. Černišovs ziņoja VK(b)P CK Politbirojam, ka konvoju karaspēks ir sagatavots atbruņoto Baltijas valstu armiju izvešanai un uzņemšanai astoņās nometnēs. Baltijas valstu austrumu pierobežas rajonos tika izveidota virkne pieņemšanas punktu Baltijas valstu karagūstekņu “uztveršanai”, lai tos nosūtītu tālāk uz 8 sagatavotām koncentrācijas nometnēm.[8]

1940. gada 14. jūnijā Baltkrievijas sevišķā kara apgabala komandieris ģenerālleitnants Dmitrijs Pavlovs izdeva pavēli par to, kā jāizturas pret Baltijas nacionālo armiju karagūstekņiem. Izpildot šo pavēli, gūstekņi bija jāpieņem IeTK uz PSRS un Baltijas valstu robežas. 3. armijas sagūstītie karavīri bija jānodod PSRS IeTK Bigosovas un Svencjanu dzelzceļa stacijā, bet 11. armijas gūstekņi — Solu un Marcinkancu dzelzceļa stacijā. Noteica karagūstekņu ēdināšanas normas, aizliedza atņemt karavīru personiskās mantas, izņemot ieročus.[9]

Tika uzsākta situācijas destabilizēšana Latvijā:[10]

  • 1939. gada decembrī PSRS specdienestu emisāri uzraudzībā un ar tiešu līdzdalību tika organizēta komunistu un sociāldemokrātu t.s. kreisā bloka memoranda publicēšana, kurā aicināja Sarkano armiju gāzt K. Ulmaņa valdību.
  • Tika mēģināts organizēt Stokholmā t.s. Anša Rudevica grupas alternatīvo valdību, kas ieņemtu dažas iestādes Ventspilī un Liepājā un ar Sarkanās armijas atbalstu kā “tautas valdība” vērstos pret “Ulmaņa fašistisko režīmu”.
  • PSRS emisāri, veicot komunistisku aģitāciju dažās fabrikās, mēģināja organizēt strādnieku sacelšanos Latvijā, kas lūgtu PSRS militāro atbalstu. Šo virzienu pārtrauca Latvijas Politiskā policija, 1940. gada 9.-13. aprīlī Rīgā arestējot 67 komunistu aktīvistus.
  • Tika organizēta Latvijā patvaļīgā atvaļinājumā esošu Sarkanās armijas karavīru un jūrnieku it kā nolaupīšana, kurā apsūdzēja Latvijas valsti.
  • Tika projektēta no latviešu izcelsmes PSRS pilsoņiem „valdība“, kura varētu sagrābt varu Rēzeknē un aicināt PSRS palīgā (analoģisku Somijas Demokrātiskās Republikas “Tautas valdību" PSRS specdienesti noorganizēja Somijā).

Militārā operācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada 15. jūnija kaujas laikā nodedzinātās Masļenku robežsardzes ēkas krāsmatas.
Sarkanās armijas ienākšana Rīgā, 1940. gada 17. jūnijs

Atbilstoši Staļina t.s. "Kastaņu runā" paustajam uzstādījumam, Baltijas valstu okupāciju PSRS valdība ieplānoja veikt pēc tam, kad būs beidzies Vācijas karš pret Rietumu sabiedrotajiem. 1940. gada 10. maijā Vērmahts iebruka Beniluksa valstīs, 4. jūnijā kaujā pie Denkerkas tika sakauta britu armija, 16. jūnijā demisionēja Francijas valdība un Francijas armija pārtrauca aktīvu pretošanos.

Vienlaikus pie Latvijas un Lietuvas dienvidaustrumu robežas sagrupējās PSRS 3. armija ar 4. un 24. strēlnieku korpusu un 3. kavalērijas korpusu. 11. armija ar 10. un 11. strēlnieku korpusu un 6. kavalērijas korpusu izvietojās pie Lietuvas robežas. Starp Somu līci un Peipusa ezeru izejas pozīcijas ieņēma 11. strēlnieku divīzijas daļas. Uz dienvidiem no Peipusa ezera izvietojās 8. armija. Pie Lietuvas robežas Sarkanā armija pabeidza ieņemt izejas pozīcijas 15. jūnijā, bet pie Latvijas un Igaunijas robežas — 16. jūnijā. Kopā Baltijas okupācijas veikšanai bija norīkotas 3 armijas, 7 strēlnieku un 2 kavalērijas korpusi, 20 strēlnieku, divas motostrēlnieku un 4 kavalērijas divīzijas. Pie Baltijas valstu robežām kaujas gatavībā stāvēja deviņas tanku un viena gaisa desanta brigāde.[11]

1940. gada 8. jūnijā Ļidā notika Baltijas valstu pierobežā izvietotajās Sarkanās armijas daļās izsludinātā trauksme sakarā ar komandējošā sastāva slepeno apspriedi. Apspriedē armijas pavēlnieka vietnieks ģenerālleitnants Fjodors Kuzņecovs, kurš komandēja arī 11. armiju, ziņoja par “iespējamām darbībām pret Lietuvu”. Turpat 11. jūnijā no pulksten 13:00 līdz 16:00 notika cita apspriede, piedaloties nupat ieceltajam pavēlniekam ģenerālleitnantam D. Pavlovam, kurš iepazīstināja ar kaujas plānu un karaspēka uzdevumiem. Karaspēkam bija jādod pēkšņs trieciens Lietuvas armijai, nepieļaujot tās atkāpšanos uz Austrumprūsiju, un jāieņem Lietuva trijās četrās dienās. 1940. gada 12. jūnija kaujas pavēlē nr. 002/op uzdeva 11. armijai kopā ar 16. sevišķā strēlnieku korpusa (SSK) vienībām aplenkt un iznīcināt pretinieku kaujas rajonā. Pēc izvietošanās Lietuvas teritorijā 16. SSK bija jānotur savi dislokācijas rajoni, jāieņem tilti pār Nemunas un Neres upēm un jānodrošina 214. gaisa desanta brigādes 935 vīru desants piecus kilometrus uz dienvidiem no Gaižuku dzelzceļa stacijas. Kopā ar 16. sevišķā strēlnieku korpusa daļām desantniekiem bija jāieņem galvenie Kauņas objekti. Kauņas aerodromā vēl bija paredzēts izsēdināt 475 desantniekus. Operāciju plānoja pabeigt 1940. gada 15. jūnija rītā. Jau 1940. gada 13. jūnijā desantēšanas vietas sagatavošanai netālu no Gaižuku stacijas bija desantēti septiņi cilvēki. No 1940. gada 14. jūnija pulksten 21:30 Baltijas valstīs izvietotā karaspēka radiostacijām bija jāstrādā tikai uztveršanas režīmā, gaidot signālu operācijas sākšanai.[12]

Ideoloģiskai iedzīvotāju un Sarkanās armijas karavīru ietekmēšanai bija sagatavotas propagandas lapiņas, kuras bija paredzēts izkaisīt Baltijas valstīs no lidmašīnām kara pirmajās dienās. Tajās bija teikts: “...Sarkanā armija pārņem savā varenajā un uzticamajā aizsardzībā Baltijas tautu brīvību un neatkarību un atbrīvos jūs no kapitālistu un muižnieku jūga.”[13]

14. jūnijā PSRS bruņotie spēki bloķēja Baltijas valstu gaisa telpu un Baltijas jūru. Baltijas jūrā no Klaipēdas piekrastes dienvidos līdz Narvai ziemeļos PSRS Baltijas jūras kara flotes kuģi jūrā izveidoja kādas septiņas aizsprosta grupas. Šajā jūras blokādes operācijā piedalījās kreiseris “Киров”, 2 līderkuģi, 3 mīnukuģi, 10 zemūdenes, 2 mīnu traleri un 1 lielgaballaiva, kopā 19 karakuģu.[14]

Naktī no 14. uz 15. jūniju Sarkanā armija šķērsoja Latvijas-PSRS robežu un uzbruka III Abrenes bataljona 2. un 3. robežpunktiem, tos iznīcinot. Provokatīvajā uzbrukumā, ko nodēvēja par Masļenku robežincidentu, tika nodedzināti abi robežapsardzības punkti, divi robežsargi krita kaujā, tika nošauts viens un ievainots viens civiliedzīvotājs, 10 robežsargi un 27 vietējie iedzīvotāji aizvesti gūstā uz PSRS.[15] Saistībā ar šo agresijas aktu dokumentāli fiksēts pirmais nelikumīgais LR pilsoņa arests, ko veikušas PSRS spēka struktūras Latvijas teritorijā: tika sagūstīts un aizvests uz PSRS teritoriju Latvijas pilsonis, zemnieks Dmitrijs Maslovs - tur pret viņu tūlīt tika ierosināta krimināllieta par sadarbību ar Latvijas robežsardzi un izlūkdienestu, kā arī par spiegošanu pret PSRS. 1942. gada 8. aprīlī PSRS IeTK Sevišķā apspriede D. Maslovam piesprieda nāvessodu.[16]

PSRS ultimāts Latvijai[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā,[17] informējot, ka ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju Sarkanā armija bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos.[18] Šajā laikā Sarkanā armija jau bija okupējusi Lietuvu un īstenoja adekvātu operāciju Igaunijā.

17. jūnijā plkst. 9.00 Sarkanās armijas pārstāvis ģenerālpulkvedis D. Pavlovs sastapās ar Latvijas armijas pulkvedi Otto Ūdentiņu Jonišķu dzelzceļa stacijā, un plkst. 13:00 parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu - tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot savās mītnēs.

Negaidot Latvijas valdības atbildi uz ultimātu un armiju pārstāvju tikšanās rezultātus, PSRS 8. armija un 2. armijas daļas pārgrupējās no kaujas kārtības gājienam un šķērsoja Latvijas-PSRS robežu - plkst 13:00 pirmie Sarkanās armijas tanki sasniedza Rīgu, ieņemot pozīcijas Latvijas galvaspilsētas stratēģiski svarīgākajos ielu krustojumos: vispirms tika sagrābti Spilves lidlauks, dzelzceļa stacijas, tilti, galvenais pasts un telegrāfs, radiofons u.tml. stratēģiski objekti. Lai sazinātos ar Maskavu, iekārtoja sakaru centrāli Vienības laukumā. Sarkanā armija bloķēja civilo kuģu un lidmašīnu satiksmi ar citām valstīm. 3. armija ieņēma Latvijas dienvidaustrumu daļu, bet 2. SSK vienības — Latvijas rietumdaļu. Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem.[19] (1940. gada 1. jūnijā Latvijas armijā bija 2013 virsnieki, 27 555 virsnieku vietnieki, instruktori un kareivji un 1275 brīva līguma darbinieki, kopskaitā 30 843 cilvēki.)

PSRS aizsardzības tautas komisāra maršala S. Timošenko 1940. gada 17. jūnija ziņojumā nr. 390-ss VK(b)P CK Politbirojam teikts: “Lai ātrāk nodrošinātu Baltijas K[ara] D[arbības] T[eritoriju], uzskatu par nepieciešamu nekavējoši uzsākt ieņemto B[altijas] republiku teritorijā šādus pasākumus: ...Austrumprūsijas un Baltijas pierobežu nekavējoši ieņemt mūsu robežapsardzības karaspēkam. ... Uzsākt ieņemto republiku armiju atbruņošanu un izformēšanu. Atbruņot iedzīvotājus, policiju un nemilitārās organizācijas. ... [Valsts] objektu apsardzību, sardžu un garnizonu dienestu uzdot mūsu [Sarkanās armijas] karaspēkam. ... Uzsākt ieņemto republiku sovetizāciju. ... Ieņemto republiku teritorijā izveidot Baltijas kara apgabalu ar štābu Rīgā. Par apgabala karaspēka pavēlnieku iecelt ģenerālpulkvedi Afanasenko.”[20] PSRS IeTK Izlūkošanas, terora un diversiju 4. Pārvaldes vadītājs P. Sudoplatovs vēlāk atzina: “Latviju okupēja mūsu karaspēks”.[21]

PSRS ignorēja 1932.gada 5.februārī ar Latviju parakstītajā neuzbrukšanas līgumā fiksēto mehānismu līgumslēdzēju pušu nesaskaņu noregulēšanai, turklāt pārkāpa šo līgumu, jo tas nepārprotami un tieši izslēdza spēka lietošanas draudus, kas būtu vērsti pret vienas vai otras valsts politisko neatkarību, paredzot, ka līgumslēdzējas puses atturēsies no jebkādas agresīvas akcijas pret otru pusi.[22]

Okupācijas vara[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvija nonāca pilnīgā padomju armijas varā, kas saskaņā ar 1907. gada Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska okupācijas pazīme.[23] Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā, padomju armija un specdienesti.

Andreja Višinska virsvadībā Latvijas marionešu valdību sastādīja PSRS sūtniecībā.[24] Tajā tika aicināti cilvēki, kuriem pēc vietējo PSRS diplomātu un Maskavas pārstāvja domām varēja droši uzticēt ministra portfeļus (daudzi uzaicinātie, piemēram, Atis Ķeniņš, Jānis Breikšs, Pēteris Bergis, atteicās). 18. jūnijā Latvijā ieradās PSRS oficiālais pārstāvis A. Višinskis, kurš 19. jūnija vakarā ieradās pie K. Ulmaņa un iesniedza tam izpildīšanai sagatavoto jaunās valdības ministru sarakstu. 20. jūnijā notika Ulmaņa valdības pēdējā sēde, bet nākamajā dienā - jaunā Ministru kabineta pirmā sēde. Tajā no vajadzīgajiem 10 ministriem piedalījās tikai 6, kurus bija izdevies dažās dienās sadabūt: Ministru prezidents un ārlietu ministra vietas izpildītājs profesors Augusts Kirhenšteins, iekšlietu ministrs - žurnālists Vilis Lācis, kara ministrs - ģenerālis Roberts Dambītis, sabiedrisko lietu ministrs - Pēteris Blaus, satiksmes ministrs - Jānis Jagars, tautas labklājības ministrs - Jūlijs Lācis un tieslietu ministrs - Juris Pabērzs. Neviens no viņiem šajā laikā nebija Latvijas Komunistiskās partijas biedrs. Lai pilnīgi nokomplektētu kabinetu, vajadzēja vēl 17 dienas. Par izglītības ministru 2. jūlijā kļuva profrsors Paulis Lejiņš, par zemkopības ministru 4. jūlijā - agronoms Jānis Vanags, par finansu ministru 4. jūlijā - inženieris Kārlis Karlsons. Valsts kontrolieris no 5. jūlija bija Arnolds Tabaks. Šādā sastāvā šī tā sauktā "Tautas valdība" darbojās līdz 21. jūlijam.[25]

21. jūnijā tika publicēts pirmā t.s. „Tautas valdības“ deklarācija par K.Ulmaņa kabineta „gāšanu“ un jaunas kārtības iedibināšanu. Pašu Ulmani visai drīz arestēja NKVD (tas bija klajā pretrunā ar visām esošajām starptautiskajām tiesībām, t.sk. arī ar PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības līguma 5. pantu, kas paredzēja, ka pakta realizēšana nekādā ziņā nedrīkst skart līgumslēdzēju pušu suverēnās tiesības, to valsts iekārtu, ekonomisko un sociālo sistēmu, kā arī militāros pasākumus).[26]

Ar okupācijas karaspēka palīdzību PSRS NKVD (kr. Народный коммисариат внутренних дел — Iekšlietu tautas komisariāts) emisāri un to atbalstītāji no LR pilsoņu vidus „uz vietām“ pārņēma varu, piemēram, 1940. gada 19.-20. jūnijā Liepājā demonstrācijām pa priekšu gāja sarkanarmieši ar durkļiem “kaujas gatavībā”, tad pūlis kopā ar sarkanarmiešiem sagrāba valsts pasta ēku, Aizsargu namu (šaujot).[27] Latvijas armijas Zemgales divīzijas komandieris ģenerālis Žanis Bahs 1940. gada 21. jūnijā ziņoja armijas komandierim ģenerālim Hartmanim, ka viņam uzticētās armijas vienības ir bloķētas kazarmās, bez munīcijas un kaujas nespējīgas, pārvietošanās ziņā pakļautas vietējam Sarkanās armijas štābam.[28]

1940. gada 25. jūnijā Vācijas vēstnieks U. Koce ziņoja Berlīnei, ka repatriācijai pieteicies liels skaits “apšaubāmu” vāciešu, tai skaitā okupēto valsti vēlējās pamest vēl teorētiski pie varas vēl esošās valdības locekļi (piemēram, bēgt vēlējies iekšlietu ministrs Alfrēds Bērziņš).[29] 21. jūnijā Lielbritānijas vēstnieks Latvijā Čārlzs Ords (Orde) telegrafēja uz Londonu: “Saprotams, ka jaunās valdības izveidošana nevar notikt uz Satversmes pamata, bet gan spiediena rezultātā no ārienes”, bet 27. jūnijā “… notikumu gaita pilnīgi ir atkarīga no Politbiroja lēmumiem ...” [30] 11. jūlijā vācu vēstniecībām Tallinā, Rīgā un Kauņā telegrafēja Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs R. Veiczekers: “...jārēķinās ar Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai.”[31] U. Koce ziņoja uz Berlīni 19. jūlijā: “Šejienes notikumu veidu un tempus nosaka tikai Maskava.”[32]

27. jūnijā VK(b)P CK Politbirojs Maskavā izveidoja okupēto Baltijas valstu Komunistiskās partijas centrālkomitejas.[33] Ar 10. jūlija VK(b)P CK Politbiroja lēmumu (t.i. pirms Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā) okupēto Baltijas valstu armijas tika iekļautas Sarkanās armijas sastāvā kā teritoriālie korpusi (vēlāk to apstiprināja un sīkāk reglamentēja VK(b)P CK Politbiroja 14. augusta lēmums un PSRS TKP - Tautas Komisāru padomes - aizsardzības tautas komisāra 17. augusta pavēle).

Represijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākot ar okupācijas pirmajām dienām PSRS NKVD un SA dienesti uzsāka formāli neatkarīgas valsts pilsoņu arestus, kas uzskatāmi apliecina okupācijas pastāvēšanu de facto.

Vagoni ar Latvijas pilsoņiem, kurus taisās deportēt uz PSRS.

Arestēja arī Latvijas armijas vadību un “bīstamākos” virsniekus. Jūnija beigās Juhnovas filtrācijas nometnē ieveda pirmos arestētos Baltijas valstu armijas virsniekus un karavīrus (1940.-1941. gados PSRS spēka struktūras arestēja aptuveni 800 Latvijas armijas virsnieku un instruktoru, no kuriem mūsdienās noskaidroti 682 bojā gājušie, t.sk. 19 ģenerāļi, viens admirālis, 44 pulkveži, 109 pulkveži-leitnanti, 195 kapteiņi, 145 virsleitnanti, 142 leitnanti - kopā okupācijas vara ieslodzīja koncentrācijas nometnēs 4665 latviešu karavīrus, t.i., 15,12% pirmsokupācijas laika Latvijas armijas).[34]

Latvijas tiesu sistēma tika likvidēta līdz ar okupācijas sākšanos. Visas okupācijas varas iestāžu arestēto lietas skatīja Sarkanās armijas Kara tribunāli, t.i. svešas valsts juridiskās sistēmas struktūras:

  • Baltijas sevišķā kara apgabala Kara tribunāls;
  • Baltijas sevišķā kara apgabala 8. armijas Kara tribunāls;
  • Baltijas sevišķā kara apgabala 4165. kara daļas Kara tribunāls;
  • Ļeņingradas kara apgabala Kara tribunāls (nelegālo PSRS robežas pārgājēju lietas).

Bijušajā VDK arhīvā atrodas informācija par 7292 arestētām personām, no kurām 263 bija sievietes. 184 bija arestētas laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1940. gada 5. augustam (t.i. pirms oficiālās Latvijas PSR iekļaušanas PSRS sastāvā). Pirmos arestēja iepriekšējās varas pārstāvjus (valdības locekļus, ierēdņus, policijas un tiesu darbiniekus, aizsargus, robežsargus u.c.), kā arī to organizāciju pārstāvjus, kuriem bija sakari ar ārzemēm (krievu, poļu, ebreju, “Pērkonkrusts” u.c.). Aresti lielākoties tika pamatoti kā to personu sodīšana, kas bija "cīnījušās pret revolucionāro kustību un strādnieku šķiru". Līdz oficiālai KPFSR Kriminālkodeksa ieviešanai 1940. gada novembrī bija arestēti ap pusotra tūkstoša cilvēku.[35]

Valsts pārvaldē okupācijas vara sākot ar 18. jūniju nomainīja visus vadošos darbiniekus — to atlasi kontrolēja un vadīja Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) Centrālās komitejas (CK) Kadru pārvalde. Kā izpildinstitūcija piedalījās arī Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) CK un tai amatu jautājumā pakļautā Latvijas PSR Tautas Komisāru padome (TKP). T.s. Latvijas PSR „valdībai“ nebija tiesību aicināt vadošā darbā kādu kandidātu, nesaskaņojot to ar VK(b)P CK. Ja kāda persona vēlējās strādāt Latvijas PSR pārvaldē, vietējās varas iestādes norādīja, ka ar lūgumu strādāt Latvijas PSR ir jāvēršas Maskavā VK(b)P CK.[36]

Okupācijas pārvaldes leģitimizācijas mēģinājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Višinska izveidotā „Tautas valdība“ ar Augustu Kirhenšteinu kā Ministru prezidentu 14.-15. jūlijā organizēja Tautas Saeimas vēlēšanas. Vēlēšanās piedalījās tikai viens saraksts katrā apgabalā - Darba tautas bloks, - kuru formāli vadīja no pagrīdes izgājusī Latvijas Komunistiskā partija. Daudzās vēlēšanu komisijās bija okupējušās varas, pārstāvji, kas uzraudzīja balsošanas gaitu un to apturēja, ja šķita kas neatbilstošs scenārijam. Par mēģinājumu izvirzīt alternatīvu deputātu kandidātu sarakstu Saeimas vēlēšanām, t.i., par darbību, kas arī pēc jaunā Saeimas vēlēšanu likuma bija legāla, PSRS drošības iestāžu pārstāvji "vainīgos" arestēja un tiesāja.[37] Latvijas darbaļaužu bloka vēlēšanu platformā bija maldinoši ierakstīts, ka tā mērķis ir saglabāt Latvijas valsts neatkarību savienībā ar PSRS.[38]

Neraugoties uz priekšvēlēšanu solījumiem saglabāt Latvijas valsts neatkarību, 21. jūlijā jaunievēlētā Tautas Saeima pasludināja, ka "uz visiem laikiem jānojauc visi žogi starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību" un "likumīgā kārtā jānostiprina cieša, stabila Latvijas Republikas savienība ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību". Tādēļ Tautas Saeima nolēma "lūgt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstāko Padomi uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā kā savienoto republiku uz tiem pašiem noteikumiem, uz kādiem Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā ietelp Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika, Baltkrievijas un citas savienotās padomju sociālistiskās republikas".[39]

No valsts tiesību viedokļa Tautas Saeimas 21. jūlija lēmumam nebija juridiska spēka no tās pieņemšanas brīža, jo tika pārkāpta Latvijas Satversme:

  • Pirmkārt, Satversmes 49. pants noteica, ka "ja Saeima ir atlaista, tad Saeimas locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlamās Saeimas sanākšanai". Tātad Kirhenšteina vadītā valdība nebija tiesīga pieņemt vēlēšanu likumu, jo Satversmes 64. pants paredzēja, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai".
  • Otrkārt, Vēlēšanu sagatavošanai bija atvēlētas tikai 10 (!) dienas, tādējādi ignorējot Satversmes sapulces 1922. gada 9. jūnijā apstiprinātā likuma par Saeimas vēlēšanām 30.pantu, kas noteica reālu termiņu: "Vēlēšanu dienas nosaka Centrālā vēlēšanu komisija saskaņā ar Satversmes likumu. Tām jābūt izsludinātām "Valdības Vēstnesī" vismaz 40 dienas pirms pirmās vēlēšanu dienas."
  • Treškārt, Kā Latvijas Satversme, tā 1922. un 1940. gada Saeimas vēlēšanu likums nosacīja, ka vēlēšanu tiesības ir visiem Latvijas pilsoņiem un par deputātu kandidātiem arī var uzstādīt tikai Latvijas pilsoņus . Ignorējot šo prasību, vēlēšanu kampaņu vadīja un kļuva arī par deputātiem PSRS pilsoņi J.Kalnbērziņš, O.Auguste, P.Plēsums u.c. LKP vadītāji un funkcionāri.
  • Ceturtkārt, Neviens valdības vai CVK lēmums neparedzēja ārzemju novērotāju klātbūtni vēlēšanās - taču Sarkanās armijas politvadītāji bija klāt un kontrolēja t.s. vēlēšanu gaitu ne vienā vien iecirknī (piemēram, Liepājas apriņķa Aizvīķu vēlēšanu iecirknī, kā teikts vēlēšanu komisijas protokolā, "pulksten 10 vēlēšanu telpās ieradās mums draudzīgās PSRS kareivji... Tā paša apriņķa Asītes iecirkņa I apakšiecirkni ar savu klātbūtni "pagodināja" kompartijas Lejaskurzemes organizācijas pārstāvji, padomju virsnieki M.Sijanovičs un A.Novikovs).
  • Piektkārt, Satversmes 3. pants ietilpst valsts konstitucionālajās pamatnormās, kuras saskaņā ar 77. pantu var grozīt tikai tad, ja šie grozījumi ir apstiprināti arī tautas nobalsošanā. Mainīt Latvijas valsts pamatus (pie tiem pieskaitāma arī suverenitāte un valsts teritorija) ir tikai suverēnās varas nesējam — Latvijas tautai, nevis valsts institūcijām ar pakārtotu leģitimācijas pakāpi (Saeimai vai Ministru kabinetam). Tādēļ 77. pants ir prioritārs pār Satversmes 73. pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Satversmi nevar apiet un tautai nevar atņemt tiesības un pienākumus, kurus nosaka 77. Satversmes pants. Tikai tauta vispārējā referendumā tiesīga lemt par jautājumiem, kas attiecas uz valsts konstitucionālo pamatu.</ref>, lūgt Latvijas uzņemšanu PSRS sastāvā.
Padomju karte ar Latvijas PSR sākotnējām robežām 1940. gadā.

5. augustā PSRS ar speciālu likumu iekļāva Latvijas teritoriju savā sastāvā kā administratīvu vienību ar nosaukumu Latvijas PSR (kuru daļa valstu[40] tā arī nekad neatzina par valsti un starptautisko tiesību subjektu). Padomju valdība Vjačeslava Molotova personā paziņoja, ka Padomju Savienība ir atguvusi teritoriju, ko Rietumu lielvaras tai atrāvušas 1919.-1920. gadā.

Viena teritorija, divas valstis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš, pamatojoties uz Latvijas Republikas valdības piešķirtajām ārkārtējām pilnvarām, nodrošināja Latvijas interešu pārstāvniecību Rietumeiropā — juridiski (de iure) Latvijas Republika turpināja pastāvēt, kaut faktiski (de facto) bija iekļauta citas valsts sastāvā.

1940. gada 27. jūlijā ASV valdība oficiāli paziņoja, ka trīs Baltijas valstis ir okupējusi PSRS, un Vašingtona šo aktu nosoda.[41] Līdzīgu pozīciju ieņēma Lielbritānija, Austrālija, Kanāda, Francija, Beļģija, Vatikāns, Īrija, Somija, Dānija, Norvēģija, Portugāle, Turcija, Brazīlija, Ķīna, Dienvidslāvija u.c. Neatzīstot Latvijas PSR valdības un trešās valsts (PSRS) direktīvas par juridiski saistošām, turpināja darboties 58 Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības 8 valstīs: ASV, Austrālijā, Beļģijā, Brazīlijā, Īrijā, Kanādā, Lielbritānijā (ar protektorātiem, domīnijām un kolonijām), Norvēģijā. Teherānas konferences laikā 1943. gada 1. decembrī ASV prezidents Franklins Rūzvelts ierosināja veikt plebiscītu, lai noskaidrotu Baltijas valstu tautu gribu par pievienošanos PSRS. Lai arī Staļins piekrita šādu vēlēšanu rīkošanai nenoteiktā nākotnē,[42] tomēr Aukstā kara apstākļos līdz pat 1991. gada 3. marta aptaujai šāda veida referendums netika izdarīts.

PSRS historiogrāfijā uzskatīja, ka nekāda Latvijas okupācija 1940. gadā nav notikusi, bet Latvija iekļāvās tās sastāvā brīvprātīgi. Mūsdienās Krievijas valdībai un vadošajiem vēsturniekiem ir mazliet koriģēta nostāja - okupācijas jēdziens Latvijas (un pārējo Baltijas valstu) gadījumā nav piemērojams, bet Latvija iekļāvās PSRS, pamatojoties uz tā laika likumdošanu.[43]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Public Record Office, Foreign Office - 371, File Nr. 337/36769, Nr. 7175, 94.—100. lp.
  2. Судоплатов П. Спецоперации Лубъянки и Кремля в 1930-1950 годы. — Москва, 1997, c. 149.
  3. Dr. hist. Vadims Roginskis. Baltijas traģēdija.
  4. 1939. gada septembrī. Somijai piedāvāja gandrīz identisku līgumu un, kad tās valdība atteicās šo līgumu parakstīt, PSRS ar militāru spēku uzbruka tai, aizsākot Ziemas karu — Latvijas valdībai nebija neskaidrību par to kas notiks, ja tā atsacīsies parakstīt līgumu. K. Ulmanis skaidrojis savu pozīciju Ā.Klīvem: "Jebkura militāra pretošanās krieviem ir neiespējama. Mūsu aizsardzības sistēma kopš valsts pirmajām dienām ir bāzēta uz vienas vai divu nedēļu pretošanos, kamēr saņemam Tautu Savienības vai draudzīgu valstu palīdzību. Tagad uz tādu palīdzību nevar cerēt. Tautu Savienība ir bezspēcīga un mūsu sabiedrotā Igaunija jau parakstījusi līgumu. Polija ir sakauta, un satiksme ar Lielbritāniju un Franciju ir pārtraukta. Nav šaubu, ka mums būs jāparaksta Maskavā līdzīgs līgums, kā to ir parakstījuši igauņi." (cit. pēc: Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. - Rīga, 1992. - 350.—351.lpp.)
  5. Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads). // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 13 sēj.). — Rīga, 2003. - 28. lpp.
  6. Krievijas Ārlietu ministrijas arhīvs (Архив Министерства Иностранных дел России; turpmāk — KĀMA), 0150. f., 38. apr., 1940. g., 15. l., 17. lp.; KĀMA, 210. f., 21. apr., 1940. g., 3. l., 23. mape, 1.—3. lp.
  7. KĀMA, 210. f., 21. apr., 5. l., 23. mape, Докладная записка о ходе выполнения пактов взаимо-помощи между СССР и Прибалтийскими странами по основным вопросам, связанными с обслуживанием частей Красной армии, находящихся в Прибалтике. 117. lp.
  8. Krievijas Valsts sociāli politiskās vēstures arhīvs (Российский Государственный архив социально политической истории; turpmāk — KVSPVA), 17. f., 3. apr., 1025. l., 39. lp.; Arī: Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь — преступления против человечества. — Москва, 1994, c. 243—249.
  9. Krievijas Kara vēstures arhīvs (Российский военно исторический архив, turpmāk — KKVA), 25874. f., 6. apr., 85. l., 142.—144. lp.; Arī: Петров Б. А. Вооруженные формирования Прибалтики накануне Великой Отечественной войны. // Военно-исторический архив., 2000, No 10, с. 280-281.
  10. Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads), 62. lp.
  11. Мельтюхов М. Упущенный шанс Сталина, с. 162.
  12. Мельтюхов М. Упущенный шанс Сталина, c. 162.; Еременко А. Год 1940-й: Каунас встретил нас цветами. // Военно-исторический журнал., 1994, No 3, с. 39-40.
  13. KKVA, 9. f., 29. apr., 540. l., 79.—120. lp.
  14. Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads), 67. lp.
  15. Feldmanis A. E. Masļenku traģēdija — Latvijas traģēdija. - Rīga, 2002.
  16. Latvijas Valsts arhīvs (turpmāk LVA), 1986. f., 2. apr., P-6578. l., 199., 200. lp.
  17. Valdības Vēstnesis, 17.06.1940.
  18. Blūzma V. Piecdesmit neatzīšanas gadi. // Latvijas Jurists, 24.08.1990.
  19. Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads), 68. lp.
  20. 1941 год в 2-х книгах. Книга первая. — Москва, 1998, c. 44-45.
  21. Судоплатов П. Спецоперации Лубъянки и Кремля в 1930—1950 годы, с. 155.
  22. Latvijas okupācija un aneksija 1939.-1940. / Dokumenti un materiāli. - Rīga, 1995, 51.lpp.
  23. Meissner B. The Occupation of the Baltic States.., p. 443.
  24. PSRS pilnvarotā Latvijā Andreja Višinska telefonogramma PSRS Ārlietu tautas komisariātam. 1940. gada 20. jūnijā plkst. 15.10-16.00 tulkojums no no Полпреды сообщают... Сборник документов об отношениях СССР с Латвией, Литвой и Эстонией август 1939 г.-август 1940 г. Москва: Междунвродные отношения, 1990. Nr.273, с.408.
  25. Prof. Dr.habil.hist. Treijs R. Par Latvijas okupāciju 1940. gadā.
  26. Latvijas okupācija.., 119.lpp.
  27. Latvijas Vēsture., 1994., 1. nr., 55. lpp
  28. Latvijas Vēsture., 1994., 1. nr., 54. lpp.
  29. Politisches Archiv des Auswärtigen Amt der Bundesrepublik Deutschlands (Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministrijas Politiskais arhīvs, turpmāk tekstā VFR ĀM PA), R-29670, 136. lpp.
  30. Public Record Office, Foreign Office (Lielbritānijas Valsts arhīvs, Ārlietu ministrija), 419, nr. 456, 512. lp.
  31. VFR ĀM PA, R-27775, R-280274.
  32. Politisches Archiv des Auswärtigen Amt der Bundesrepublik Deutschlands, VFR ĀM PA, R-27775, R-280274. 141. lpp.
  33. KVSPVA, 17. f., 58. l., 74. lp.; 61. l., 72., 73. lp.; 64. l., 79., 80. lpp.
  34. Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads), 87. lp.
  35. Dr.hist.Rudīte Vīksne. Represijas pret Latvijas iedzīvotājiem.
  36. LVA, 101. f., 2. Apr. 118.1.
  37. LVA, 1986. f., 2. apr., P-1574. l.
  38. "Latvijas tautai šajās dienās jādodas pie balsošanas urnām apziņā, ka vienīgais ceļš uz laimi, valsts neatkarību, kultūras uzplaukumu un tautas materiālās labklājības augstākiem sasniegumiem - tas ir ciešas draudzības un izturēti godīgas savienības realizēšanas ceļš starp Latviju un PSRS, tas ir Latvijas un padomju tautu brālības ceļš, mūsu tautu kopīgais ceļš cīņā par mieru, laimi, par Latvijas Republikas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības uzplaukumu" no Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940: Dokumenti un materiāli. Sastādītāji: I.Grava-Kreituse, I.Feldmanis, J.Goldmanis, A.Stranga. Rīga, 1995. Nr.198, 450.-454.lpp.
  39. Tā sauktās Latvijas Tautas saeimas Deklarācija par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā
  40. Мялксоо Л. Советская аннексия и государственный континуитет: международно-правовой статус Эстонии, Латвии и Литвы в 1940—1991 гг. и после 1991 г. — Tartu, Tartu Ülikooli Kirjastus, 2005 — стр. 149—154
  41. U.S Department of State, Deparatment of State Bulletin III, nr.48 (1940, July 27). Publicējis Edgars Andersons: Latvijas vēsture. 1920-1940. Ārpolitika. II.[Stokholma]: Daugava, 1984, 505. lpp.
  42. ЗАПИСЬ БЕСЕДЫ ПРЕДСЕДАТЕЛЯ СОВЕТА НАРОДНЫХ КОМИССАРОВ СССР СТАЛИНА С ПРЕЗИДЕНТОМ США РУЗВЕЛЬТОМ 1 декабря 1943 г. (krieviski)
  43. Presidential aide: the term "occupation" inapplicable for Baltic States, 05.05.2005.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Strods H. Padomju okupācijas otrais posms Latvijā (1940. gada sākums — 1941. gads). // Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1964. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 13 sēj.). — Rīga, 2003.
  • Stranga A. Latvijas okupācijas pirmais posms (1939. gada 23. augusts — 1940. gada sākums) // Okupācijas režīmi Latvijā 1940.—1952. gadā (Vēsturnieku komisijas raksti, 10 sēj.). — Rīga, 2004.
  • Bērziņš A. 1939. gads. Lielo notikumu priekšvakarā. — Ņujorka, 1976.
  • Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata, 2003: Pakta zona. — Rīga, 2004.
  • Balodis A. Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā. — Rīga, 1980.
  • Ciganovs J. Piegādes karam // Lauku Avīze. Mājas Viesis, 23.08.2002.
  • Niedre O. Latvijas armijas iznīcināšanas process 1940.—1941. gadā // Latvijas Vēsture, 1994, 1. Nr. 2. Nr., 4. Nr.
  • Feldmanis A. E. Masļenku traģēdija — Latvijas traģēdija. — Rīga, 2002.
  • Andersons E. Latvijas vēsture 1920-1940: Ārpolitika. — Stokholma, 1982.
  • Bambals A. 1940./1941. gadā represēto latviešu virsnieku piemiņai // Latvijas Okupācijas muzeja Gadagrāmata 1999. — Rīga, 2000.
  • Bambals A. Staļinisma genocīds pret Latvijas armijas karavīriem Baigajā gadā // Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: Konferences materiāli. — Rīga, 1992.
  • Jēkabsons Ē., Bambals A. Latvijas armijas iznīcināšana un represijas pret tās karavīriem 1940.—1941. gadā // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.—1956. gadā: Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.). — Rīga, 2001.
  • Šneidere I. Represijas pret Latvijas Republikas valsts darbiniekiem 1940.—1941. gadā // Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakse Latvijā: Konferences materiāli — Rīga, 1992.
  • Lerhis A. Padomju represijas pret neatkarīgās Latvijas diplomātiem // Totalitārie režīmi un to represijas Latvijā 1940.—1956. gadā: Latvijas Vēsturnieku komisijas 2000. gada pētījumi (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 3. sēj.). — Rīga, 2001.
  • Žvinklis A. Padomju represijas pret Latvijas Republikas parlamentāriešiem 1940.—1941. gadā // 1941. gada 14. jūnija deportācija — noziegums pret cilvēci: Starptautiskās konferences materiāli, 2001. gada 12.—13. jūnijs, Rīga (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 6. sēj.). — Rīga, 2002.
  • Okupācijas varu politika Latvijā 1939 - 1991. - Dok. kr., LVA., Rīga, 1999.
  • Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940. / ievada autori I.Grava—Kreituse, I.Feldmanis un A.Stranga - Rīga, 1995.
  • Lēbers D. A. Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti. // Latvijas valsts atjaunošana 1986.-1993. - Rīga, 1998
  • Žagars Ē. Sociālistiskie pārveidojumi Latvijā. 1940.-1941. - Rīga, 1975.
  • Russia Estends Troop Concentration in Baltic // Chicago Daily Tribune, June 17, 1940
  • Wilhelm A. A. Rassenpolitik und Kriegsführung. — Passau, 1991
  • Die Beziegungen zwischen Deutschland und der Sovjetunion 1939 / Hrsg. von Dr. A. Seidl. — Tübingen, 1949
  • Roesel J. Der Anschluß von Staaten in der modernen Geschichte. — Frankfurt a. M.; Berlin, 1999
  • Судоплатов П. Спецоперации Лубъянки и Кремля в 1930—1950 годы. — Москва, 1997
  • Кенан Дж. Дипломатия второй мировой войны. — Москва, 2002
  • Соколов Б. Прибалтика в составе СССР. 1940—1980 годы. — Москва, 2002
  • Жирнов Е. Отец говорил, что не должен был вляпаться в ГКЧП // Коммерсант власть, 2002, 19 февр.
  • 1941 год в 2-х книгах. — Москва, 1998
  • Риббентроп И., фон. Между Лондоном и Москвой. Воспоминания и последние заметки. — Москва, 1996
  • Катынь. Пленники необъявленной войны. — Москва, 1999
  • Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь — преступления против человечества. — Москва, 1994
  • Органы Государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне // Сборник документов. - Москва, 1995
  • 1941 год. Документы. — Москва, 1998
  • Жуков Ю. Тайны истории. — Москва, 2000
  • Невежин В. Речь Сталина 5 мая 1941 года и апология наступательной войны // Отечест-венная история. — Москва, 1995, No 2
  • Ант Ю. Военные базы в Эстонии (1939—1940) // Радуга, No 1, 1990
  • Полпреды сообщают... Сборник документов об отношениях СССР с Латвией, Литвой и Эстонией. Август 1939 г. — август 1940 г. — Москва: Международные отношения, 1990. ISBN 5-7133-0354-3
  • Похлебкин В. Великая война и несостоявшийся мир 1941—1945—1994. Военный справочник. — Москва, 1999
  • Органы государственной безопасности в Великой Отечественной войне. Сборник документов. Том 1: Накануне, книга первая (ноябрь 1938 г. — декабрь 1940 г.). — Москва, 1996
  • Лебедева А. Подготовка лагерей для прибалтов // Катынь — преступления против человечества. — Москва, 1994