Latvijas Pareizticīgā Baznīca

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas pareizticīgās baznīcas Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle (1884).

Latvijas Pareizticīgā Baznīca (krievu: Латвийская Православная Церковь) ir autonoma Austrumu pareizticīgās baznīcas sastāvdaļa Krievijas pareizticīgās baznīcas (Maskavas patriarhāta) pārraudzībā. To vada Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs Kudrjašovs (no 1990).

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaikos[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Imperators Bazilejs II, kas 985. gadā nozīmēja vikingu Torvaldu par Bizantijas pilnvaroto sūtni Austrumbaltijā.

Senākas liecības par Austrumu ortodoksās baznīcas klātbūtni Latvijā ir kopš vikingu laikiem, kad caur to veda t.s. "ceļš no varjagiem uz grieķiem". Pirmais zināmais kristiešu misionārs šajā reģionā bija īslandietis Torvalds Kodransons, saukts Ceļotājs (Þorvaldr Koðránsson inn víðförli, ap 950—1002). Viņam jau 985. gadā Bizantijas imperators Bazilejs II (Βασίλειος) izsniedza "grāmatu", saskaņā ar kuru Torvalds tika iecelts par Konstantinopoles pilnvaroto sūtni pie rūsu ķēniņiem Austrumbaltijā. Pēc 986.-990. gada Polockas ķēniņa Ragnvalda meita Ragnhilda, saukta par Gorislavu, Torvaldam atļāva nodibināt pirmo klosteri[1], kurā pati iestājās ar vārdu Anastasija. Populāra leģenda vēsta, ka Gorislavas mītne atradusies Daugavas krastā tagadējā Krāslavas Teātra kalnā.[2][3]

No Indriķa hronikas zināms, ka 12. gadsimta beigās ortodoksās baznīcas bija uzceltas Jersikā un Koknesē. Ortodokso kristietību bija pieņēmuši Jersikas ķēniņš Visvaldis, Kokneses ķēniņš Vetseke un Tālavas vecākais Tālivaldis ar saviem dēliem. No šiem laikiem latviešu valodā saglabājušies vārdi baznīca, gavēnis, grāmata, klanīties, krusts, nedēļa, svēts, svētais, svētki un citi. Pēc Livonijas krusta kariem visas ortodoksās baznīcas bija nopostītas. No tirdzniecības līgumiem noprotams, ka Polockas arhibīskapu pārraudzībā saglabājās vienīgi Sv. Nikolaja baznīca Rīgā un, iespējams, baznīca Kokneses Krievu salā tirgotāju vajadzībām. Pēc Otrā Ziemeļu kara Latvijas dienvidaustrumu daļā ieradās vajātie vecticībnieki, kas atteicās pieņemt Maskavas patriarha Nikona reformu (1650-1660), turpinot pieturēties pie vecā rituāla.

Viena no senākajām Latvijas pareizticīgo baznīcām - bijusī garnizona baznīca Rīgas citadelē (1728).
Jelgavas Sv. Simeona un Sv. Annas pareizticīgo katedrāle (1774).

Latviešu zemnieku pāriešana pareizticībā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļaudonas pareizticīgo baznīca, par kuras priesteri bīskaps Filarets iesvētīja Dāvidu Balodi (1846).
Bučauskas Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca (būvēta 1874. gadā pēc J.F.Baumaņa projekta).

Lai gan Vidzeme 1721. gadā, Latgale 1772. gadā, Kurzeme, Zemgale un Sēlija 1795. gadā tika inkorporētas Krievijas impērijā, vēl 19. gadsimta sākumā Latvijā bija tikai 18 Krievijas pareizticīgās baznīcas draudzes vienīgi tajās pilsētās, kurās atradās krievu armijas garnizoni. Stāvoklis mainījās pēc zemnieku brīvlaišanas Kurzemē (1818) un Vidzemē (1819), kad zemnieki ieguva personisku brīvību, bet zaudēja tiesības uz savu mantojamo zemi un bija spiesti pildīt smagas muižas klaušas. Tas Poļu sacelšanās laikā 1831. gadā izraisīja zemnieku nemierus Cesvaines apkārtnē un pēc Krievijas ķeizara Nikolaja I pavēles tika sākta izmeklēšana un 1833. gadā Cēsu apriņķa tiesa nolēma samazināt zemnieku ekspluatāciju. Pēc 1835. gada izplatījās baumas, ka ķeizars ir gatavs dot brīvlaistajiem zemniekiem "tukšo zemi" Krievijā, ko izraisīja Nikolaja I manifests par ebreju lauksaimnieku koloniju dibināšanu pie Melnās jūras tagadējā Ukrainas dienviddaļā. Zināms, ka 1835.-1841. gadā no Kurzemes guberņas uz Hersonas guberņu izceļoja 2550 ebreji.

Ar mērķi veicināt pareizticības izplatīšanos Vidzemes guberņā 1836. gadā pie Pleskavas eparhijas nodibināja Rīgas vikariātu un par Rīgas bīskapu iecēla agrāko Krievijas impērijas Vīnes un Romas sūtniecību priesteri Irinarhu. 1841. gadā Vidzemi piemeklēja neraža un sākās zemnieku kustība, kas vēsturiski ieguva "Siltās zemes kustības" nosaukumu. Zemnieku baumu dēļ Vidzemes civilgubernators Georgs Felkerzāms publicēja brīdinājumu, ka "tā pieminētā slava, ko ļaunprātīgi cilvēki zemnieku vide izpauduši, nemaz nav patiesa, tāpēc, ka no augstā kroņa puses nekāda zemes grunte Krievu zemē nav ierādīta, kur Vidzemes zemnieki varot piemesties". Rezultātā Rīgā sabraukušie zemnieki vairs negāja prasīt aizstāvību pret vietējo muižnieku rīcību pie gubernatora, bet gan pie bīskapa Irinarha. Viņš nosūtīja viņu prasības uz Sv. Sinodi. Vietējie vāciešu varasvīri izolēja arhibīskapu no tautas un galu galā panāca, lai viņš tiktu nomainīts.[4] Baltijas ģenerālgubernators M. fon der Pālens pavēlēja sodīt aktīvākos kustības dalībniekus, kas izraisīja bruņotas sadursmes. Cēsu apriņķa tiesneša H. fon Hāgmeistera vadītā izmeklēšanas komisija ziņoja, ka "galvenais nemieru cēlonis ir pareizticīgo priesteru aģitācija un luterāņu mācītāju cīņa pret brāļu draudzēm".

1841. gadā par Rīgas pareizticīgo bīskapu kļuva Filarets (Филарет, 1841—1848), kas panāca pareizticīgo lūgšanu grāmatu iespiešanu latviešu valodā. No savam mājām Madlienā padzītais Rīgas brāļu draudzes sludinātājs Dāvids Balodis (1809-1864) 1845. gadā vērsās pie bīskapa Filareta ar lūgumu nodot viņa draudzes rīcība kādu baznīcu. Ķeizars Nikolajs I 21. aprīlī deva atļauju Rīgas latviešiem pāriet pareizticībā un 1846. gadā bīskaps Filarets iesvētīja Dāvidu Balodi par priesteri Ļaudonas pareizticīgo draudzē, kurā īsā laikā iestājās 7322 no luterticības aizgājušie zemnieki. Rīgā atvēra pareizticīgo garīgo semināru, bet pie jaunajām baznīcām 1847. gadā izveidoja draudzes skolas ar krievu mācību valodu. Kopā Vidzemes guberņā 1846. gadā pareizticībā pārgāja 32 803 zemnieki (izveidoja 18 latviešu un 16 igauņu draudzes), 1847. gadā 54 582, 1848. gadā 8 757, 1879. gadā vairs tikai 2 355 zemnieki, pareizticīgo skaits guberņā sasniedza 12%. Vislielākais pareizticīgo īpatsvars bija Bērzaunes (62%), Jaunpils (Zaubes) (61,7%), Nītaures (51,6%) un Lazdonas (50,5%) draudzēs. 1848. gada martā Baltijas ģenerālgubernators Suvorovs izdeva rīkojumu aizliegt muižniekiem izlikt pareizticība pārgājušos saimniekus no viņu mājām. [5] 1848. gadā Rīgas eparhijai pievienoja Kurzemi un par Rīgas un Mītavas bīskapu (епископ Рижский и Митавский) iecēla tēvu Platonu, kas 1850. gada tika paaugstināts par arhibīskapu.

Pāreja pareizticībā neatsvešināja dažādu ticību latviešus un tika slēgts daudz laulību starp luterāņiem un pareizticīgajiem.[nepieciešama atsauce] Tā kā šādas laulības drīkstēja slēgt vienīgi pareizticīgo baznīcā, soloties bērnus kristīt pareizticībā, tad daudzi pāri izlēma dzīvot civillaulībā un bērnus kristīt luterticībā. 1864. gadā Vidzemes landtāgs pēc Vidzemes luterāņu baznīcas sinodes un privātpersonu ierosinājuma "visas provinces un Vidzemes zemnieku kārtas vārdā" nolēma lūgt Krievijas ķeizaru Aleksandru II atbrīvot guberņas iedzīvotājus no šiem ticības spaidiem. Kad tas nedeva rezultātu, Prūsijas karalistes premjerministrs Bismarks 1865. gadā izsauca pie sevis Krievijas vēstnieku Berlīnē Ubrilu un pauda bažas par protestantu vajāšanām Baltijas provincēs. Kaut arī Krievijas valdība pārmeta Bismarkam iejaukšanos Krievijas iekšējās lietās, ar slepenu rīkojumu tika pārtraukta rakstveida solījumu pieprasīšana no jaukto laulību jaunlaulātajiem par bērnu kristīšanu pareizticībā. Toties arhibīskapam Platonam izdevās panākt Igaunijas guberņas draudžu pievienošanu Rīgas eparhijai 1866. gadā un sākt vajāšanas pret 93 luterāņu mācītājiem, kas bija uzņēmuši savās draudzēs pārbēdzējus no pareizticīgo draudzēm.

Ticības problēmas Baltijā tika plaši apspriestas vācu presē un 1871. gada jūlijā pasaules Evaņģēliskās alianses delegācija Frīdrihshāfenā iesniedza ķeizaram Aleksandram II lūgumu sekmēt reliģisko iecietību. Atceļā no Vācijas ķeizars lika 1870. gadā ieceltajam Rīgas arhibīskapam Venjaminam viņu sagaidīt Daugavpils dzelzceļa stacijā, kur pavēlēja pārtraukt ticības karus Baltijā.

Tā vietā Krievijas pareizticīgās baznīcas Sinode lielāku vērību pievērsa baznīcu un garīgo skolu celtniecībai, kam 19. gadsimta otrajā pusē ziedoja vairāk kā 3,2 miljonus rubļu. Šajā laikā Vidzemes guberņas arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis izstrādāja apmēram 20 pareizticīgo baznīcu plānus, jaunas mūra baznīcas uzcēla Rīgā, Koknesē, pie Daugavpils, Alūksnē, Krapē, Ainažos, Kosā, Nītaurē, Mārcienā, Jāņukalnā, Bērzaunē, Bučauskā, Lideros un citur.[6] Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem starp Latvijas pareizticīgajiem 33,6% jeb 56 003 bija latvieši. Trīs Baltijas guberņās šajā laikā bija 236 pareizticīgo baznīcas un 488 draudzes skolas, no tām Vidzemes guberņā 371, Kurzemes guberņā 46, Igaunijas guberņā 71 skola. Pēc tam, kad 1905. gadā tika izsludināta ticības brīvība, aptuveni 12 tūkstoši latviešu pārgāja atpakaļ luterticībā.

Pārveide pēc Pirmā pasaules kara[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas ieņemšanas Pirmā pasaules kara laikā 1915.-1918. gadā Vācijas militārā pārvalde konfiscēja pareizticīgo baznīcas īpašumus. Diemžēl pēc neatkarīgās Latvijas izveidošanās daļai no varas aprindām bija aizspriedumaina attieksme pret Pareizticīgo Baznīcu. Tika atņemti dievnami (1922. gadā Sv. Aleksija baznīcu kopā ar pie tās esošo klosteri u. c. ēkām Saeima nolēma atdot katoļiem; tika apsvērta iespēja atņemt vai pat nojaukt Kristus Piedzimšanas katedrāli; 1926.[7] (1925.?[8]) g. nojauca kapelu Stacijas laukumā; Rīgas Garīgā semināra ēkā (Pasaules kara laikā seminārs evakuējās, bet ēka piederēja Baznīcai) 1919. g. iemitinājās Latvijas Universitātes Anatomikums.[9]). Gadījās arī nelikumīgas sagrābšanas (piem., Sv. Pētera un Pāvila baznīcu Citadelē sagrāba igauņu luterāņu draudze). Taču, protams, tas nebija nekādi salīdzināms ar to, ko Baznīcai nācās izciest pāri Latvijas austrumu robežai.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas un Brīvības cīņu beigām Maskavas Patriarhs Tihons ar savu lēmumu nr. 1026 pasludināja patstāvīgas Latvijas Pareizticīgās baznīcas izveidošanu, saglabājot kanonisko saikni ar Maskavas patriarhātu. Par Rīgas un Latvijas arhibīskapu iecēla Jāni Pommeru. 1923. gadā viņa pūliņu rezultātā tika pieņemts Latvijas Pareizticīgās baznīcas nolikums, bet 1926. gadā (tikai tad!) Latvijas pareizticīgo baznīca ieguva juridiskas personas statusu. Viņš panāca karā izpostīto pareizticīgo dievnamu atjaunošanu, kam no Latvijas valsts budžeta tika piešķirts finansējums un nodrošināti būvmateriāli.[10] 1934. gadā arhibīskapu Jāni nogalināja viņa dzīvesvietā un viņa slepkava netika atklāts. Nākamais arhibīskaps Augustīns Pētersons panāca neatkarīgas (autokefālas) Latvijas pareizticīgās baznīcas izveidi Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā un kļuva par metropolītu.

1936. gada 27. septembrī metropolīts Augustīns Kokneses virspriesteri Jēkabu Karpu (1865-1943) iecēla par Jelgavas bīskapu. 1938. gada 16.-17. jūlijā Daugavpils Borisa–Gļeba katedrālē Latvijas pareizticīgās baznīcas vikāru Ādamu Vītolu (1876-1842) iesvētīja par Jersikas bīskapu, lai godinātu seno pilsētu Jersiku un letgaļu ķēniņvalsti, kur valdīja kristīgā ticība pirms Livonijas krusta kariem. Bīskaps pieņēma vārdu Aleksandrs un viņa pastāvīgā kalpošanas vieta bija Daugavpils Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle. Svinībās piedalījās Latvijas metropolīts Augustīns un Igaunijas metropolīts Aleksandrs, Somijas arhibīskaps Hermogens, Jelgavas bīskaps Jēkabs un daudz garīdznieku no Rīgas, Latgales, Sēlijas un Zemgales, kā arī Latvijas Republikas kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, iekšlietu ministrs Vilis Gulbis un Garīgo lietu departamenta direktors E. Dimiņš.[11]

Pēc Latvijas 1940. gada okupācijas Latvijas pareizticīgās baznīcas metropolītu Augustīnu Pētersonu atstādināja no pienākumu pildīšanas un Latvijas Pareizticīgo baznīcu pievienoja Maskavas patriarhātam. 1941. gada 24. februārī atcelto Latvijas un Igaunijas metropolītu vietā Maskavas patriarhija par Latvijas un Igaunijas ekzarhu iecēla Viļņas un Lietuvas metropolītu Sergiju Voskresenski (1897—1944), kura vietnieks Latvijā bija Jersikas bīskaps, vēlāk Madonas bīskaps Ādams Vītols. Vācijas okupācijas iestāžu izveidotajā Ostlandē līdztekus pastāvēja gan metropolīta Augustīna Pētersona atjaunotā patstāvīgā Latvijas pareizticīgo baznīca, gan Maskavas patriarhatam pakļautā Baltijas pareizticīgo baznīca. Kad 1942. gada nomira Madonas bīskaps Aleksandrs (Vītols), 1943. gada 28. februārī Rīgas katedrālē par Maskavai pakļautās baznīcas Rīgas bīskapu un ekzarha vietnieku Latvijā ordinēja Jāni Garklāvu (1898-1982).

Pēc Otrā pasaules kara[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Otrā pasaules kara Latvijas pareizticīgā baznīca atkal tika pakļauta Maskavas patriarhāta jurisdikcijai, ko tikai 1978. gadā oficiāli apstiprināja Konstantinopoles patriarhs Dimitrijs. Padomju Savienības valdība sākotnēji iedalīja ievērojamu summu naudas, lai atjaunotu Latvijas pareizticīgo dievnamus, remontētu klosteri, līdzekļi bija domāti arī latviešu Debesbraukšanas baznīcas pilnīgam ārējam remontam un apkurei, Kristus Dzimšanas katedrālei un citām baznīcām. Tomēr 1950. gadu beigās attieksme krasi mainījās un tika slēgta Kristus Dzimšanas katedrāle Rīgā, kurā iekārtoja Planetāriju. Iznīcināja Rīgas Dievmātes “Visu sērojošo prieks” baznīcu un uzspridzināja katedrāli Daugavpilī, slēdza Dievmātes Aizmigšanas baznīcu un iznīcināja Sv. Nikolaja baznīcu Rēzeknē, sabrukušā stāvoklī atstāja Simeona un Annas katedrāli Jelgavā, kopā ap 30 pareizticīgo dievnamu, kuros nereti iekārtoja kolhozu saimniecības ēkas un noliktavas.

Mūsdienās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1992. gada decembrī notika Vislatvijas pareizticīgo koncils, kurā apsprieda Latvijas pareizticīgās baznīcas turpmāko statusu. Tika nolemts saglabāt autonomiju Maskavas patriarhāta garīgā pārraudzībā, ko Maskavas un visas Krievijas Patriarhs Aleksijs II apstiprināja ar savu Tomosu. Vislatvijas koncilā tika ievēlēta Latvijas pareizticīgās baznīcas Sinode un pieņemti baznīcas statūti, kuri atbilst 1936. gada statūtiem.

2007. gadā pareizticīgie veidoja trešo lielāko kristīgo konfesiju (117 draudzes, ap 350 tūkstoši ticīgo) Latvijā pēc luterāņiem (299 draudzes, ap 450 tūkstoši ticīgo) un katoļiem (284 draudzes, ap 430 tūkstoši ticīgo). Turklāt vecticībniekiem bija 67 draudzes ar 7635 ticīgajiem.[12]

Atjaunota Rīgas Kristus Dzimšanas katedrāle, Simeona un Annas katedrāle Jelgavā, Sv. Nikolaja katedrāle Liepājā un latviešu draudžu baznīcas Ainažos un Kolkā. Iekārtoti dievnami Sedā un Valkā un no jauna uzcelti dievnami Ogrē un Salaspilī. Latvijā ir divi pareizticīgo klosteri - Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteris ar filiāli Jelgavas novada Valgundē un Jēkabpils Svētā Gara vīriešu klosteris.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Torvald vittfarnes saga ("Torvalda Ceļotāja sāga"), 1964. gada izdevums, 243 lpp.
  2. Dabas objekti Krāslavā
  3. Энциклопедический словарь Ф.А. Брокгауза и И.А. Ефрона. — С.-Пб.: Брокгауз-Ефрон. 1890—1907.
  4. Svētā Pareizticība Latvijā: Latvijas Pareizticīgās Baznīcas oficiālā mājas lapa [1]
  5. Arveds Švābe. Latvijas vēsture 1800-1914. Stokholma, 1958. 191-216 lpp.
  6. Svētā Pareizticība Latvijā. Maskavas patriarhijas Latvijas Pareizticīgās Baznīcas oficiāla mājas lapa
  7. [2]
  8. Гибель православной святыни | Riga CV (Краеведческий сайт о Риге) [3]
  9. Rīgas Stradiņa Universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta Anatomikums - Rīga, Latvija » Viegli ceļot [4]
  10. Svētā Pareizticība Latvijā. Maskavas patriarhijas Latvijas Pareizticīgās Baznīcas oficiālā mājas lapa
  11. Latgales Vestnesis, 1938 Nr.78 (423)
  12. Statistika. // Reliģiju enciklopēdija

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]