Latvijas vēsture

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kurzemes un Zemgales hercogu rezidence Rundālē (18. gs.).
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latvijas vēsture ir cieši saistīta ar citu Baltijas jūras baseina valstu vēsturi, un to stipri ietekmējusi Ziemeļeiropas ģermāņu un Austrumeiropas slāvu tautu cīņa par lielo tirdzniecības ceļu kontroli. Latvijas tautas ilgu laiku saglabāja senās tradīcijas un ar dabu cieši saistīto dzīvesziņu. Vēlajos viduslaikos Latvijas teritorijā izveidojās suverēnu valstu savienība — Livonijas konfederācija, kuras ietvaros līdz 16. gadsimtam konsolidējās latviešu tauta. Savukārt 17. gadsimtā Latvijas dienvidrietumu daļā izveidojās plaukstoša muižnieku republika — Kurzemes un Zemgales hercogiste, kas piedalījās Āfrikas un Amerikas kolonizācijā un iekļāvās globālajā tirdzniecības ķēdē. Latvijas galvenā pilsēta Rīga, kas līdz 15. gadsimtam bija lielākā Hanzas savienības tirdzniecības pilsēta Baltijas jūras austrumu krastā, arī vēlāk saglabāja nozīmīga reģionālā politiskā un militārā centra statusu. 20. gadsimtā Latvija izveidojās par neatkarīgu valsti, kas, neskatoties uz atkārtotām citvalstu okupācijām, spēja atjaunot savu neatkarību un kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti 21. gadsimtā.

Aizvēsturiskajos laikos[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no senākajām kartēm, kurā attēlota mūsdienu Latvijas teritorija - Aleksandrijas zinātnieka Klaudija Ptolemaja (ap 90.—168.m.ē.) izveidotā Austrumeiropas karte, kuras augšā attēlota Baltijas jūra (MARE SARMATICVM) ar Gotlandes salu (Gothia) un apakšā Azovas jūra (PALVDES MEOTIDES) un Melnās jūras daļa (PONTI EVXINI PARS) ar tajās ieplūstošajām upēm. Tagadējās Baltkrievijas teritorija apzīmēta kā Eiropas Sarmatija.

Baltijas jūras austrumu piekrastē cilvēku apmetnes parādījušās vēlīnajā paleolītā (senākajā akmens laikmetā), kas Baltijā aptvēra laika posmu apmēram 8500.—7600. g. p.m.ē. Katrā ziņā uz šo periodu attiecināmi daudzi toreizējo cilvēku lietotie priekšmeti un rīki, piemēram, no dzīvnieku kauliem izgatavoti bultu uzgaļi, harpūnas, naži u.c., kas atrasti Laukskolas apmetnes arheoloģiskajos izrakumos. Akmens laikmeta apmetnes Latvijā vairumā gadījumu attiecas uz neolīta laikmetu, kas Baltijā aptvēra apmēram 3000.—1500. g. p.m.ē.

3. gadu tūkstoša sākumā p.m.ē. mūsdienu Baltijas teritoriju apdzīvoja somugru (jeb sāmu) valodās runājošas ciltis — mūsdienu somu un igauņu priekšteči. Taču 3. gadu tūkstoša beigās p.m.ē. šo teritoriju iekaroja tehnoloģiski augstāk attīstītu cilšu grupa, kurai bija raksturīgi keramikas izstrādājumi ar vītas auklas nospiedumiem (Auklas keramikas kultūra) un kaujas cirvji. Vēsturnieki tos uzskata par baltu valodās runājošo tautu priekštečiem. Sava izplatības areāla ziemeļos ienācēji sava mazskaitlīguma dēļ pamazām sajaucās ar somugru valodās runājošajiem agrākajiem iedzīvotājiem. Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes joslā pirmbaltu valodās runājošas ciltis aptvēra plašu teritoriju, sākot no Gdaņskas līča piekrastes līdz Kurzemei. Pastāv arī alternatīvs viedoklis, ka vēl 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Latviju joprojām vēl apdzīvoja somugru izcelsmes ciltis, bet tikai 2. gadu tūkstotī p.m.ē. tagadējās Latvijas teritorijā ieceļoja baltu ciltis, no kurām vēlāk izveidojās kuršu, latgaļu (latvju), sēļu un zemgaļu tautas. Tāpat Latviju apdzīvoja arī somugru izcelsmes līvi.

Aizvēsture Latvijas teritorijā
Laiks Periods Saimniekošanas veidi Kultūra Apmetnes Ciltis, tautība Reliģija
9. — 8. gt. p.m.ē. Paleolīts Savācējsamniecība Ārensburgas — Svidras kultūra (ziemeļbriežu mednieki) Salaspils, Laukskolas apmetne un Skrīveri nav zināma nav zināma
8. — 5. gt. p.m.ē. Mezolīts Kundas kultūra Osas apmetne, Zvejnieku apmetne
5. — 2. gt. p.m.ē. Neolīts Neolīta revolūcija - Pāreja uz ražotājsaimniecību. Vākšana, medības, zveja un domestikācija Narvas kultūra; Ķemmes-bedrīšu kultūra; Auklas keramikas un laivas cirvju kultūra Osas apmetne, Zvejnieku apmetne, Sārnates apmetne Somugri, vēlāk Balti -Ticība gariem

-Mātes kults

-Politeisms

-Mirušo dvēseļu pielūgšana — Veļu pielūgšana, Austrumu kristietības elementi no 10. gs.

1500 p.m.ē — Kr. dz. Bronzas laikmets Ražotājsaimniecībalopkopība, zemkopība, amatniecība, tirdzniecība Kuršu, latgaļu (latvju), līvu, sēļu, zemgaļu kultūras Ķībitkalns, Vīnakalns Balti un Somugri
Kr. dz. — 13. gs. Dzelzs laikmets Āraišu ezerpils, Spietiņi

Vikingu laiki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senlatvija meslu atkarībā no zviedru ķēniņa Ivara Vidfamnes un viņa pēcnācējiem (7.—10.gs.).
Āraišu ezerpils uz ezera salas (9.-10. gs.).

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jau 5.gs. beigās goti kolonizēja Baltijas jūras austrumu krastu. 7. gadsimta beigās liela daļa no Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēm un lielie ūdens ceļi nokļuva meslu atkarībā no zviedru ķēniņa Ivara. Arheoloģisko izrakumu dati Grobiņā liecina, ka šajā laikā dibināts arī Rimberta hronikā pieminētā "Ezerpils" (Seeburg). Otrs liels vikingu centrs Daugavas lejtecē tika saukts par Dynasaiforgarðr, kas visticamāk atbilst tagadējā Daugmales pilskalna atrašanās vietai, kur atrasts daudz vikingu senlietu. Vikingu tirgotāji un karavīri sākotnēji par galveno upju ceļu ir izmantoja Daugavas-Dņepras "Ceļu no varjagiem uz grieķiem", bet 9.—11. gadsimtā par galveno ir kļuva Ņevas-Ladogas-Volhovas-Lovates-Dņepras ceļš.

Kad 9. gadsimtā kurši pārvietojās uz ziemeļiem un padzina viņus no Sēburgas, dāņu un zviedru vikingi no jauna pakļāva Kursu.[1], kas aprakstīts hronikā Svētā Anskara dzīve. No sāgu mutvārdu tradīcijām ir saglabājušās ziņas par kuršu ķēniņu Lokera un Dorno cīņām ar vikingiem. Daudzi rūnu akmeņi Zviedrijā liecina par vikingu sirojumiem Līvu zemē, Igaunijas ziemeļos, Somijas dienvidos un visā Gardarīkes teritorijā. Savukārt latvju dainās par zviedriem saglabājušās ziņas par braucieniem pāri jūrai pēc zviedru meitām.

Vēl 1075. gadā vācu garīdznieks Ādams no Brēmenes rakstīja, ka Kurzeme un citas Baltijas jūras austrumu krasta valstis ir pakļautas zviedru ķēniņa virskundzībai.[2]

Livonijas krusta kari[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karu iemesli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Senās Romas impērijas sabrukšanas vairāku gadsimtu laikā notika Romas katoļu un Bizantijas ortodoksās baznīcas atsvešināšanās. Tā kā pareizticība izplatījās un nostiprinājās slāvu zemēs, t.sk. Krievijā, bet Krievija robežojās ar Baltiju, Romas pāvesti bažījās par Bizantijas reliģiskās konkurences pastiprināšanos Ziemeļeiropā. Tādēļ katoļu baznīca visādi atbalstīja un steidzināja Baltijas jūras zemju kristīšanu un pievēršanu katoļticībai. Daugavas līvi jau kopš vikingu laiku beigām bija Polockas Rurikoviču dinastijas kņazu meslu atkarībā, kuri sniedza tiem militāru atbalstu karos ar zemgaļiem. Pirmo pastāvīgo apmetni Daugavas krastā Rietumeiropas tirgotāji izveidoja 1054. gadā, domājams, tā sauktajā "Zemgales ostā" vai "Zemgales vārtos" (portus Semigallia), kas vikingu rūnakmeņu rakstos tiek apzīmēta kā "Simkala".

Krusta karu perioda beigās 12. gadsimtā Eiropas jūras tirdzniecībā dominēja vairākas lielas tirgotāju savienības vai zonas. Pieauga Venēcijas un Dženovas ietekme, bet vācu tirgotāju loma Vidusjūras reģionā strauji saruka. Venēcieši pārņēma savā kontrolē Adrijas un Egejas jūru piekrastes, kā arī Sicīliju un Melnās jūras rietumu daļu. Dženova ekonomiskā zona aptvēra Vidusjūras rietumu daļu un Ziemeļāfrikas piekrasti no Tunisijas līdz Tanžerai. Jau pirms Hanzas savienība dibināšanas lejasvācu tirgotāji centās pārņemt savā kontrolē Anglijas tirdzniecību. Taču angļi strauji attīstīja savu vilnas un tekstilrūpniecību un ar šīm nozarēm saistīto tirdzniecību vēlējās kontrolēt paši. Līdz ar to vācu tirgotājiem atlika tikai viens ekonomiskās ekspansijas virziens — uz ziemeļaustrumiem. Sākumā tika pakļautas vendu ciltis un viņu teritorijās nodibinātas tirdzniecības pilsētas Lībeka, Hamburga, Štetina un Danciga, kas vēlāk izveidoja Hanzas savienības vendu pilsētu loku. Kopīgi ar Gotlandes tirgotājiem vācieši apguva kādreizējo vikingu "ceļu no varjagiem uz grieķiem" pa Daugavu, kas veda no "Rīgas vietu" (latīņu: locus Rige) caur Holmi, Koknesi, Jersiku un Krāslavu uz vēl varjagu laikos dibināto Polocku un Smoļensku. Vēlāk tika apgūts arī Gaujas ūdensceļš caur Turaidu, Vendeni un Valmieru uz Pleskavu un Novgorodu.

Par tajā laikā Rietumeiropā valdošajiem priekšstatiem par Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēm kuriozā veidā liecina Parīzes universitātē strādājušais franciskāņu mūks Bartolomejs Anglis (Anglicus) (*pirms 1203, †1272), kas savā enciklopēdijā “De proprietatibus rerum” (lib. XV) vēl ap 1240. gadu sniedz šādu Baltijas valstu ģeogrāfijas un kultūras aprakstu:

  • "Livonija ir Skītijas province, ko okeāna jūra šķir no Vācijas; līvi pielūdz vairākus dievus un ziedo viņiem, lai ar zīmēm izlūgtos viņu lēmumu; savus miroņus viņi sadedzina uz sārta kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām, ticēdami ka jaunā laimīgākā tēvzemē tās noderēs viņu nelaiķa kungam; tagad šī zeme līdz ar citiem tai pakļautiem vai pievienotiem novadiem ar Dieva žēlastību un vācu varu ir atbrīvota no šīs māņticības.
  • Zemgale ir vidēji liela province viņpus Baltijas jūras un kopā ar Sāmsalu un Livoniju atrodas Āzijā; tās iedzīvotākus sauc par zemgaļiem ("semi-galliem"), tāpēc ka šo zemi iekaroja galli, kas sajaucās ar pirmiedzīvotājiem; Zemgalē ir liela labības, pļavu un ganību bagātība, bet ļaudis ir neizglītoti, drūmi un bargi.
  • Semba ir Eiropas province Skītijā starp prūšiem, igauņiem, sāmiem, lībjiem un kuršiem, kas pēc Varona un Hērodota ziņām visi atradušies gotu varā; Semba ir purviem, mežiem un ūdeņiem aizsargāta zeme, auglīga un ražo daudz labības; paši sembji ir drošsirdīgi un tālu pārspēj citas tautas ar savu prātu un mākslinieku spējām.
  • Lietuva ir auglīga zeme, bagāta ar purviem, mežiem un ūdeņiem, kāpēc to var iekarot vienīgi ziemā, upēm aizsalstot; leiši ir droši un kareivīgi ļaudis, bet neapvaldīti.
  • Gotlande ir sala, kas dabūjusi savu nosaukumu no gotiem; tā ir bagāta ar pļavām un zivīm, un ved zvērādu tirdzniecību ar Franciju, Vāciju, Britāniju un Spāniju."

Krusta karu norise[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemiņas zīmes Durbes kaujas vietā

Pirmās mūra pilis un baznīcas Latvijas teritorijā tika uzceltas Ikšķilē un Salaspilī 1186. gadā vācu misionāra Meinarda (Meinhard) vadībā, kurš vēlāk kļuva par pirmo Livonijas bīskapu. Vācu izcelsmes Livonijas bīskaps Alberts 1201. gadā nodibināja Rīgu. Taču jau ilgi pirms tam Rīgas vietā pastāvēja Indriķa hronikas aprakstītā tirdzniecības vieta, kuras tuvumā pie "Senā kalna" jau 1198. gada bija notikusi liela krustnešu kauja ar līviem, kuras laikā tika nogalināts otrais Livonijas bīskaps Bertolds.

1230. gadā Romas pāvesta vicelegāts Alnas Balduīns noslēdza līgumu ar kuršu ķēniņu Lamekinu par viņam pakļautās Kursas daļas kristīšanos un atteikšanos no meslu maksāšanas dāņiem vai zviedriem. Tomēr iecerētā tieši Romas pāvestam pakļautās Kurzemes izveide nerealizējās un tā 1253. gadā tika sadalīta starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapu. Livonijas ordeņa teritorijā nokļuva arī kuršu Pilsāts, kurā ordenis 1253. gadā uzbūvēja atbasta bāzi Dienvidkursas iekarošanai - Mēmelburgas pili tagadējā Klaipēdā, kas Livonijas ordeņa pakļautībā atradās līdz pat 1328. gadam. Krustnešiem izdevās pilnībā pakļaut sev mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas (izņemot Zemgali un Kursu) 13. gadsimta divdesmitajos gados, lai gan vēl vairākus gadu desmitus starp Baltijas tautām un bruņiniekiem noritēja sīvas kaujas, kurās ne vienmēr uzvarētāji bija bruņinieki. Tā, 1236.gadā Saules kaujā (iespējams, pie mūsdienu Šauļiem Lietuvā) zemgaļu un žemaišu karaspēks praktiski iznīcināja Zobenbrāļu ordeni. Tā atliekas pievienojās Vācu ordenim, no kura vēlāk izveidojās tā atzars - Livonijas ordenis.

Arī 1260. gadā žemaiši ar kuršu palīdzību pie Durbes smagi sakāva ordeņa karaspēku. Kaujā krita arī toreizējais Livonijas ordeņa mestrs Buhards fon Hornhauzens, kā arī, pēc Duisburgas Pētera hronikas ziņām, ap 150 bruņinieku un vairāki tūkstoši ierindas karotāju. Kaujas iznākums izjauca Vācu ordeņa stratēģiskos plānus apvienot Prūsijas un Livonijas zemes. Ja tas būtu izdevies, visai ticams, ka tad arī Lietuva nebūtu varējusi sekmīgi pretoties Vācu ordenim. Pārējo Baltijas zemju pakļaušanu lielā mērā veicināja šo zemju pastāvīgie savstarpējie ķīviņi un to valdnieku kļūšana par krustnešu vasaļiem.

Rīga 1285. gadā kļuva par Hanzas savienības locekli. Latvijas iekarošanu krustneši pabeidza 1290. gadā, kad piespieda nepakļāvīgos zemgaļu karavadoņus pamest savas zemes un doties uz Lietuvas dižkunigaišiem piederošajām zemēm. Nākamajos gadsimtos vācieši ieguva arvien lielākas privilēģijas, bet pamatiedzīvotāji zaudēja gandrīz visas savas politiskās tiesības.

Livonijas periods[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas karte (1662), kurā Vidzemes latviešu apdzīvotā daļa iezīmēta kā LETTEN. Karte ir patapināta no agrāka izdevuma Theatrum Orbis Terrarum (1570—1612).
Livonijas karte (1670), kurā Vidzemes latviešu apdzīvotā daļa (sārtā krāsā) izdalīta kā atsevišķa zeme un latīniski nosaukta par LITLANDIA.

Livonijas konfederācija aptvēra Latvijas un Igaunijas teritorijas. Būtībā tā bija piecu nelielu valstu (Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija un Kurzemes bīskapija mūsdienu Latvijas teritorijā, kā arī Tērbatas bīskapija un Sāmsalas-Vīkas bīskapija mūsdienu Igaunijas teritorijā) visai amorfa konfederācija, kura pastāvēja no 1228. līdz 1560. gadam.

Saskaņā ar tā laika Eiropas feodālās sistēmas noteikumiem, Livonija skaitījās Svētās Romas impērijas vasaļvalsts, bet tā vienlaicīgi bija tieši pakļauta arī Romas pāvestam. Ne viens, ne otrs no šiem abiem suverēniem Livonijas iekšējās lietās parasti nejaucās. Lielāko lomu gan spēlēja Livonijas ordenis, taču par savu ietekmi cīnījās arī Rīgas arhibīskapija un bīskapijas, kā arī lielāko pilsētu rātes. Tādēļ Livonijas iekšpolitika bija nebeidzamu ķildu virkne starp krustnešiem, rātskungiem un baznīctēviem, kas pārauga Livonijas pilsoņu karā (1297-1330).

Livonijas periodā starp priviliģēto vācu bruņinieku, amatnieku un latviešu zemnieku šķirām pastāvēja dziļa šķirtne ekonomiskā, politiskā un kultūras ziņā, kura nekad tā arī nemazinājās. Neskatoties uz šīm šķiru atšķirībām, Livonija saimnieciskā ziņā piedzīvoja uzplaukumu — paplašinājās tirdzniecība, attīstījās pilsētas, tās lielā mērā līdzinājās Ziemeļvācijas pilsētām.

Bruņniecības loma 15.—16.gs. Eiropā sāka strauji samazināties. Arī Livonijā bruņinieki agrāk iekarotajās zemēs arvien vairāk pievērsās saimniecībai — tie veidoja muižas, bet paši kļuva par muižniekiem. Muižu zemes bija nepieciešams apstrādāt. Tādēļ vietējie zemnieki, kuri līdz tam pārsvarā bija samērā brīvi ļaudis, tika piesaistīti zemēm. Ja 13. un 14. gadsimtā muižas apsaimniekoja gandrīz vienīgi senlatviešu vasaļi, tad 15. gadsimtā sāka strauji pieaugt vācu muižu skaits. Vācu muižnieki bez kalpu un dreļļu (vergu, karagūstekņu) darba savās muižu saimniecībās 15. un 16. gadsimtā sāka izmantot savās lēņa zemēs dzīvojošo brīvo zemnieku klaušas. [3]

Cīņas par dominanci Baltijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ziemeļu kari

Polijas-Lietuvas sekmes Livonijas karā (155883) noveda pie lielākās daļas Livonijas teritorijas nonākšanas Polijas-Lietuvas kontrolē un tai pakļautu valstu — Kurzemes un Zemgales hercogistes un Pārdaugavas Livonijas hercogistes izveidošanās tagadējās Latvijas teritorijā. Kurzemes bīskapiju un Sāmsalu savukārt uz īsu laiku savā kontrolē ieguva Dānija (1560—1579). Tās bīskapa Magnusa kronēšana par Livonijas karali (1570—1578) beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Pēc Polijas-Zviedrijas kara (16001629) lielāko daļu Pārdaugavas hercogistes, ieskaitot Rīgu, ieguva Zviedrija. Zviedrija pārvaldīja Vidzemi līdz pat 18. gs. sākumam, kad to savā īpašumā ieguva Krievijas impērija Lielā Ziemeļu kara rezultātā.

Tajā pat laikā no 1642. līdz 1682. gadam Kurzemes un Zemgales hercogistē valdīja hercogs Jēkabs Ketlers, kurš panāca Kurzemes saimniecisko uzplaukumu līdz Otrajam Ziemeļu karam (16561661), kas neatgriezeniski izpostīja visus hercoga Jēkaba sasniegumus. Šajā laikā hercogistei bija arī divas kolonijas — Svētā Andreja sala Gambijas upē un Tobago.

Latvija Krievijas impērijas sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa un Vitebskas guberņa
1859. gada "Latviešu zemes karte" (Kurzemes un Vidzemes, bet ne Vitebskas guberņas latviešu daļa) ar tālaika vietvārdu rakstību.

Aizsākums mūsdienu Latvijas teritorijās nonākšanai Krievijas impērijas sastāvā bija Lielais Ziemeļu karš (1700—1721) starp Krieviju un Zviedriju, pēc kura Zviedrijai piederošās Latvijas teritorijas (Vidzeme) nonāca Krievijas pakļautībā. Mūsdienu Latvijas austrumdaļu (Latgali) Krievija ieguva otrajā Polijas dalīšanā 1772. gadā. 1795. gadā Krievijas impērijas sastāvā tika inkorporēta arī Kurzemes un Zemgales hercogiste kopā ar Piltenes apgabalu.

Sākot ar 1804. gadu, vairāki dekrēti vājināja vācu muižnieku varu pār latviešu zemniekiem. 1818. gadā Kurzemē, bet 1819. gadā Vidzemē notika zemnieku brīvlaišana. 1849. gadā tika pieņemts likums, kas ļāva zemniekiem veidot sev piederošas saimniecības. 1861. gadā notika zemnieku brīvlaišana arī Latgalē. Visā 19. gs. laikā un 20. gs. sākumā, līdz pat 1. pasaules karam, Latvijas likteņus noteica Krievijas impērijas pārvaldes institūcijas un vietējie pašpārvaldes orgāni — Vidzemes un Kurzemes landtāgi.

Latviešu tautas atmoda[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Pirmā atmoda
Krišjānis Valdemārs (1825—1891).

Pakāpeniski latviešu sabiedrībā brieda būtiskas pārmaiņas, kas sagatavoja augsni nacionālas valsts izveidei. Tā, līdz pat 1860-tajiem gadiem latviešiem bija visai vāja nacionālās identitātes izpratne, jo dzimtbūšana ierobežoja zemnieku intelektuālās un sociālās ģeogrāfijas robežas. Lielie muižnieku īpašumi noveda pie zemes nepietiekamības pieaugošajam iedzīvotāju skaitam, radot ievērojamu bezzemnieku slāni, kas 19.gs. otrās puses sākumā sasniedza ap 60% no visiem iedzīvotājiem.[nepieciešama atsauce] Reaģējot uz stingro rusifikācijas politiku, vācu garīdzniekiem un rakstniekiem radās pastiprināta interese par vietējo latviešu zemnieku valodu un kultūru. Palielinājās izglītoto latviešu skaits. Virkne izglītotu latviešu (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Krišjānis Valdemārs) un citi radīja jaunlatviešu kustību ar mērķi veicināt latviešu lasīt un rakstītprasmi. Viņi ar publikācijām vērsās pret latviešu sociāli ekonomisko apspiestību. Par vienu no pirmajiem šīs kustības centriem kļuva Tērbatas Universitāte (tagad Tartu, Igaunijā), kur studēja daudzi latvieši. Jaunlatviešu kustība bija Eiropas Apgaismības laikmeta atspulgs, to uzskata par latviešu tautas atmodas sākumu.

Tai pat laikā par svarīgu industriālo centru veidojās Rīga. 19. gadsimta beigās Rīga bija Krievijas trešā lielākā industriālā pilsēta pēc strādnieku skaita (aiz Maskavas un Sanktpēterburgas), kā arī ceturtā lielākā pēc saražotās produkcijas apjoma (aiz Maskavas, Sanktpēterburgas un Ivanovas).[nepieciešama atsauce] Industrijas attīstība veicināja arī būtiskas pārmaiņas sabiedrības struktūrā. Pēc dzimtbūšanas likvidēšanas un citām agrārām un pilsētu reformām 19.gadsimta 70.—80.gados pieauga lauku iedzīvotāju migrācija uz pilsētām. Līdz ar to arī palielinājās inteliģences un strādnieku īpatsvars un loma sabiedrībā. Šajā situācijā sabiedriskais pieprasījums sāka pāraugt jaunlatviešu idejisko piedāvājumu, kas pamatā aprobežojās tikai ar izglītību un kultūras aktivitātēm. Tās vietu 80. gadu beigās, 90. gados ieņēma jauna kustība — Jaunā strāva.

Atšķirībā no jaunlatviešiem, Jaunās strāvas pārstāvji — Jānis Pliekšāns (Rainis), Janis Jansons-Brauns, Pēteris Stučka, Miķelis Valters un citi — sāka paust nacionālpolitiskas un sociālpolitiskas idejas, kas pakāpeniski noformējās demokrātiskā ideoloģijā. Jaunās strāvas aktīvisti pulcējās ap avīzi Dienas Lapa, kas sāka iznākt 1886. gadā un Rīgas Latviešu biedrību.[nepieciešama atsauce] Taču arī Jaunās strāvas ideoloģiskā platforma bija samērā ierobežota — tās dienas kārtībā, ja neskaita atsevišķas, vispārīgas tēzes, nebija ne nacionālā jautājuma, nedz arī kādas Latvijas politiskās patstāvības, piemēram, autonomijas idejas. Jaunā strāva praktiski pārstāja funkcionēt pēc tam, kad varas iestādes apturēja Dienas Lapas darbību, apcietināja lielāko jaunstrāvnieku aktīvistu daļu un izsūtīja trimdā.[nepieciešama atsauce]

Taču jaunlatviešu un jaunstrāvnieku idejas un darbība nepalika bez rezultāta. Deviņpadsmitā gadsimta deviņdesmitajos gados strauji sāka veidoties Latvijas sabiedrības politiskā struktūra, kas divdesmitā gadsimta sākumā pieņēma jau vairāk vai mazāk skaidras aprises. Latvieši kā tauta no agrāras, patriarhālas sabiedrības sāka veidoties par moderno laiku nāciju ar izteikti nacionālu kultūru un augošu pašapziņu, tās jēgu un statusu sākot formulēt filozofiskos, ideoloģiskos un politiskos jēdzienos un kritērijos. Tieši šajā laikā dzima idejas un tika formulēti politiskie mērķi, kas pēc 1. pasaules kara noveda pie neatkarīgas, nacionālas Latvijas valsts nodibināšanas.[nepieciešama atsauce]

Ideoloģijas un politiskās domas attīstība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vilis Olavs (1867—1917).

Vācbaltieši savas politiskās intereses īstenoja galvenokārt ar landtāgu un krievu gubernatoru, ar kuriem tiem parasti bija laba saprašanās, palīdzība. Bet redzamāko latviešu sabiedrisko darbinieku vidū drīzāk bija vērojama šķelšanās un konfrontācija, nekā apvienošanās. Politisko uzskatu ziņā pakāpeniski veidojās konservatīvais un liberālais strāvojums. Asākās pretrunas starp tiem izvērsās par nacionālajiem jautājumiem. Tā sauktie jaunnacionālisti (Vilis Olavs, Andrievs Niedra u.c.), kuri pārsvarā pārstāvēja liberālo novirzienu, aicināja latviešus uz aktīvu latviskās kultūras attīstību, taču nespēja skaidri noformulēt savu attieksmi pret vācbaltiešiem. Brīžiem tie aicināja uz vācbaltiešu noliegšanu, brīžiem uz tuvināšanos un sadarbību. Noteiktāka bija viņu nostāja attiecībā uz Krieviju. Tā bija orientēta uz pakļaušanos Krievijas caram un vietējiem gubernatoriem. Tādēļ jaunnacionālisti, lai arī rosināja latviešu nacionālās pašapziņas veidošanos, plašu popularitāti latviešu vidū neguva.

Industrializācija, pilsētu izaugsme un strādnieku šķiras lomas palielināšanās Latvijā 19. gadsimta pēdējā trešdaļā un gadsimtu mijā bija priekšnosacījumi, kas veicināja sociāldemokrātisko ideju izplatīšanos un to organizāciju veidošanos. Kā viena no pirmajām 1901. gadā izveidojās Latvijas Sociāldemokrātiskā partija (LSDP). Sekojot Austrijas marksistu piemēram, LSDP iestājās par Krievijas impērijas pārveidošanu par federālu valsti (kurā Latvija būtu viena no federācijas pavalstīm) un teritorijās dzīvojošo vietējo tautu kulturālo autonomiju. 1904. gadā LSDP sadalījās radikāli internacionālajā Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku Partijā (LSDSP) un ietekmīgākajā Sociāldemokrātu Savienībā (SDS), kura turpināja izvirzīt latviešu nacionālo interešu aizstāvības programmu un iestājās par Latvijas pašnoteikšanos, īpaši 1905. gada revolūcijas laikā.

Relatīvi lielāka ideoloģiska un politiska loma nacionālas Latvijas valsts veidošanā bija Latviešu sociāldemokrātu savienībai (LSS), kura tika nodibināta Šveicē 1903.g., bet 1904.g. tai pievienojās daļa SDS. Tiesa, bija vajadzīgi vēl apmēram 15 gadi, lai LSS idejas gūtu plašu atbalstu latviešu vidū.[nepieciešama atsauce] LSS galvenie dibinātāji — Ernests Rolavs, Miķelis Valters u.c. — jau toreiz iezīmēja galvenos politiskos mērķus un darbības virzienus, kas vestu pie Latvijas valsts dibināšanas. To pamatā bija prasība izveidot Latvijas valsti, tiesa ne neatkarīgu, bet kā valsti Krievijas federācijas, kurā carisms būtu likvidēts, sastāvā, nodrošinot pilnīgu tās kultūras autonomiju.

Apvienotā Baltijas hercogiste ar trīs provincēm — Igauniju, Livoniju un Kurzemi (1918).

Pirmais pasaules karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Oberosts un Iskolats

Pirmā pasaules kara sākumā, kad Latvijas rietumdaļu okupēja Vācijas karaspēks, latvieši patriotisma uzplūdos pieteicās jaunizveidoto Latviešu strēlnieku bataljonu sastāvā. Pēc Februāra revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība 1917. gada 5. jūlijā piešķīra autonomijas tiesības Vidzemes un Kurzemes guberņām, kuru pašpārvaldi veica jau agrāk ievēlētās Vidzemes un Kurzemes Zemes padomes.[4] Aizsardzībai no Latvijas uz Krieviju izveda vairāk nekā 500 Latvijas fabrikas ar visu tehnisko aprīkojumu.[nepieciešama atsauce] Neveiksmīgo cara armijas militāro kampaņu dēļ pēc Oktobra revolūcijas 1917. gadā pieauga latviešu atbalsts boļševikiem, cerot uz "brīvu Latviju brīvā Krievijā", kas noveda pie autonomas padomju Iskolata Latvijas izveidošanās Krievijas kontrolētajā Vidzemes un Latgales teritorijā. 1917. gada 3. septembrī Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu un 1917. gada 16. novembrī izveidotā Latviešu Nacionālā Padome 30. novembrī pasludināja Latvijas autonomiju, bet 1918. gada 30. janvārī deklarēja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Padomju Krievija saskaņā ar 1918. gada 3. martā noslēgto Brestļitovskas miera līgumu atteicās no Latvijas teritorijas (izņemot Latgali). Vācijas okupētajā Latvijas un Igaunijas teritorijā tika nodibināta Apvienotā Baltijas hercogiste.

Neatkarīgā Latvija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas pirmais neatkarības posms aptver periodu no neatkarības pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī līdz 1940. gada 17. jūnijam, kad PSRS karaspēks, šķērsojot Latvijas Republikas robežu no austrumiem un dienvidiem, iebruka tās teritorijā un okupēja valsti.

Līdz ar neatkarības pasludināšanas brīdi aizsākās arī Latvijas Republikas kā demokrātiskas valsts vēsture. 1934. gada 15. maijā Kārlis Ulmanis veica valsts apvērsumu un nodibināja autoritāru režīmu. 1940. gada 6. augustā Latvijā tika inkorporēta PSRS sastāvā kā Latvijas PSR, 1941. gada jūnijā-jūlijā tā tika no jauna okupēta un iekļauta nacistu izveidotās Ostlandes sastāvā, bet 1944.—1945. gadā to no jauna okupēja Sarkanā armija. Tikai 1990. gada 4. maijā Latvija atkal kļuva par demokrātisku valsti, kuras neatkarības atjaunošana tika starptautiski atzīta pēc 1991. gada 21. augusta.

Neatkarības proklamēšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.

1. Pasaules kara laikā valstis, kas vairāku gadsimtu laikā bija noteikušas Eiropas likteņus — Vācija, Francija, Krievija — bija stipri novājinātas, bet Austroungārijas impērija sabruka pilnībā. Rezultātā Centrālajā un Austrumeiropā bija izveidojies politiskās varas vakuums. Ieilgušais karš liecināja par Eiropas monarhistiskās sistēmas nespēju atrisināt samilzušās starptautiskās un nacionālās sociālās un politiskās problēmas un nodrošināt tālāko attīstības progresu.[nepieciešama atsauce] Bija nepieciešams meklēt un ieviest jaunu pasaules kārtību, kas balstītos uz kādiem citiem principiem. Par tādiem stihiski kļuva demokrātijas un nacionālas valsts idejas, kuras sakņojās vēl Eiropas Apgaismībā un nu sāka arvien aktīvāk tikt sludinātas, un ar lielāku vai mazāku tautas masu atbalstu tās īstenoja praksē gan mērenas, gan radikālas politiskās partijas. Tā kara laikā tika izveidotas jaunas nacionālas valstis, kā Somija, Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija, bet Krievijā un Vācijā revolūcijas sagrāva valdošās monarhijas.

Latvijas valsts izveidei nozīmīgs bija Brestļitovskas miera līgums 1918. gada 3. martā, kura rezultātā Krievija atteicās no tiesībām uz Vidzemes un Kurzemes teritorijām. 1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II pasludināja Baltiju par brīvu un patstāvīgu apgabalu. 1918. gada 5. novembrī Rīgā tika pasludināta Apvienotā Baltijas hercogiste ar Mēklenburgas hercogu Ādolfu Frīdrihu priekšgalā, taču tās mūžs bija ļoti īss, jo jau 1918. gada 9. novembrī Vācijas impērija beidza pastāvēt un 11. novembrī tika noslēgts pamiers starp Vāciju un Antanti. Tajā pašā datumā pēckara ietekmīgākā valsts Lielbritānija atzina Latvijas Nacionālo padomide facto neatkarīgu struktūru un Z. A. Meierovicu kā neoficiālu Latvijas Pagaidu valdības diplomātisko pārstāvi (Balfūra nota).

Latvijas neatkarības proklamēšanas protokols (no Tautas padomes sēžu protokolu krājuma, 1920).

Svinīgā Latvijas valsts pasludināšana notika 1918. gada 18. novembrī, kad iepriekšējā dienā izveidotās Latvijas Tautas Padomes priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals paziņoja par suverēnās varas pārņemšanu Latvijā.[5] 1918. gada 26. novembrī Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs Vācijas valdības uzdevumā parakstīja Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas notu, kas no starptautisko tiesību viedokļa nozīmēja Vācijas oficiālu atteikšanos no pretenzijām uz Latvijas teritoriju un centieniem veidot Baltijas hercogvalsti savā pakļautībā. Tās Reģentu padome 1918. gada 28. novembrī nolika savas pilnvaras.

Brīvības cīņas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Latvijas brīvības cīņas un Bermontiāde
Bermontiādes laikā sašautais Rīgas pils Svētā Gara tornis ar Latvijas karogu (1919).

Līdz ar Latvijas neatkarības pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī tika izveidota Pagaidu valdība K.Ulmaņa vadībā, taču reālā vara vēl aizvien piederēja vācu okupācijas iestādēm, kas turpināja uzskatīt, ka no starptautisko tiesību viedokļa ir spēkā Brestļitovskas miera līgums, pēc kura parakstīšanas Krievija bija atteikusies no Baltijas zemēm par labu Vācijai.

Drīz pēc Vācijas sakāves Pirmajā Pasaules karā un Kompjeņas pamiera parakstīšanas Padomju Krievijas Sarkanā armija sāka iebrukumu Baltijas zemēs. Līdz ar to 1. decembrī sākās Latvijas brīvības cīņas. Tā kā Latvijas valdība nebija paspējusi izveidot kaujas spējīgu armiju, lielinieki ātri ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju izņemot Liepājas, Grobiņas un Aizputes apriņķus. Ar Padomju Krievijas atbalstu Latvijā 1918. gada decembrī izveidoja Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku, ko pārvaldīja P.Stučkas valdība.

Savukārt vācu armijas pavēlniecība Liepājā ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadībā plānoja izveidot Latvijā valsti ar provācisku valdību ar neproporcionāli lielu vācbaltiešu pārstāvniecību. Tādēļ 1919. gada 16. aprīlī tā organizēja apvērsumu, kura rezultātā izveidojās Latvijas Pagaidu valdība ar A.Niedru priekšgalā. K.Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība patvērās uz Antantes valstu karakuģu apsargātā kuģa "Saratov" Liepājas ostā.

Latvijas armijas Dienvidlatvijas brigāde, Baltijas landesvērs, vācu un krievu algotņu karaspēks (Dzelzsdivīzija u.c. vienības) 1919. gada martā sāka pretuzbrukumu LSPR armijai un 22. maijā ieņēma Rīgu. Tālākā provācisko spēku virzība Vidzemē notika pret K.Ulmaņa valdībai lojālo Ziemeļlatvijas armiju un Igaunijas karaspēku, kas bija atkarojis lieliniekiem Ziemeļvidzemi un tikko ieņēmis Cēsis. Pēc sīvām kaujām 19.—23.jūnijā igauņiem un latviešiem izdevās uzvarēt vāciešus un piespiest atkāpties Rīgas virzienā. Ar sabiedroto valstu starpniecību tika parakstīts Strazdumuižas pamiers, saskaņā ar kuru Vācijas karaspēkam bija jāpamet Latvija, landesvērs tika nosūtīts uz Latgales fronti cīņai ar boļševikiem, A.Niedras valdība beidza pastāvēt un K.Ulmaņa valdība varēja atgriezties Rīgā.

Tomēr Rīdigers fon der Golcs vēl aizvien nebija atteicies no saviem mērķiem un 1919.gada rudenī vācu un krievu algotņu karaspēks tika iekļauts pulkveža Bermonta-Avalova Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijā. Oktobra sākumā Bermonta armija no Jelgavas devās uzbrukumā Rīgai, tomēr spēja ieņemt tikai Pārdaugavu. Novembra sākumā ar sabiedroto karakuģu atbalstu latviešiem izdevās atkarot Bolderāju, vēlāk visu Pārdaugavu un padzīt Bermonta komandēto Rietumkrievijas armiju no Latvijas.

Līdz 1920.gada janvāra beigām Latvijas Republikas armijai izdevās padzīt arī boļševikus no Latgales un līdz ar to brīvības cīņas bija noslēgušās. 1920.gada 11.augustā tika parakstīts miera līgums ar Padomju Krieviju, kur saskaņā ar 2.pantu “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...”.

Latvijas republikas institūciju izveidošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Satversmes Sapulces pirmā sēde

Dienu pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas — 1918. gada 17. novembrī — tika izveidota Tautas padome, kuras uzdevums bija veikt politiskās konsultācijas un organizēt Satversmes sapulces vēlēšanas. Tautas padome darbojās līdz 1920. gada 1. maijam, kad uz savu pirmo sēdi sanāca Satversmes sapulce.

1920. gada 7. februārī “Valdības Vēstnesī” publicēti Centrālās vēlēšanu komisijas un apgabalu vēlēšanu komisiju sastāvi Satversmes Sapulces vēlēšanām. Centrālās vēlēšanu komisijas sastāvā tolaik ir 17 locekļi, no kuriem 16 ievēlēja Tautas Padome, bet vienu — Senāts.[nepieciešama atsauce]

17. februārī “Valdības Vēstnesī” publicēta Centrālās vēlēšanu komisijas pirmā instrukcija “Par Latvijas Satversmes Sapulces vēlēšanām”.

1.martā apgabala vēlēšanu komisijas sāk pieņemt deputātu kandidātu sarakstus.

Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Vēlēšanās bija ļoti augsta vēlētāju aktivitāte — tajās piedalījās 80% balstiesīgo valsts iedzīvotāju.[nepieciešama atsauce]

Satversmes sapulce sanāca uz savu pirmo sēdi 1920. gada 1. maijā, kura par sapulces prezidenta un Valsts prezidenta funkciju[nepieciešama atsauce] izpildītāju ievēlēja juristu Jāni Čaksti. 1920. gada 5. maijā Satversmes sapulce izveidoja 26 deputātu komisiju Latvijas konstitūcijas — Satversmes izstrādāšanai.

Satversme tika pieņemta Satversmes sapulces sēdē 1922. gada 15. februārī. Tā noteica, ka Latvija ir brīva, neatkarīga, demokrātiska republika, kurā vara pieder Latvijas tautai un kuras valsts iekārtas un starptautiskā statusa maiņu — tas ir, pievienošanos kādai citai valstij, atteikšanos no suverenitātes utt. — var izlemt tikai pati Latvijas tauta referendumā.

Vēlēšanu likums tika pieņemts 1922. gada 9. jūnijā. Tas paredzēja Saeimas vēlēšanas ik pēc trim gadiem.[nepieciešama atsauce] Latvijas pilsoņi par Saeimu balsoja tiešās, proporcionālās un aizklātās vēlēšanās.

Latvija divdesmitajos gados[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Republikas 1925. gada karte ar vēsturisko reģionu nosaukumiem.

Viens no pirmajiem jaunās valsts uzdevumiem bija lielo muižu sadalīšana un zemes piešķiršana bezzemniekiem, tāpēc jau 1920. gadā Satversmes sapulce izveidoja komisiju agrārās reformas izstrādei. Muižām tika atstāti tikai 50 hektāri zemes, pārējais tika atsavināts un izdalīts bezzemniekiem bez maksas. Iedalāmie zemes gabali nevarēja būt mazāki par 10 hektāriem un lielāki par 22 hektāriem, lai gan reformas noslēgumā tika iedalīti arī mazāki. Reforma turpinājās līdz 1937. gadam un visumā bija sekmīga. Lauksaimniecība attīstījās ļoti strauji. Jau 1923. gadā sējumu platība pārsniedza pirmskara līmeni. Savukārt 84% mežu nonāca valsts īpašumā, ļaujot valstij kontrolēt mežrūpniecības nozari. 1920. gadā bezzemnieku bija 61,2 %, 1935.—1937. gadā vairs tikai 18%.[6]

Likumdošana paredzēja tikai 2,5% robežu, kuru partijām būtu nepieciešams pārsniegt, lai tās tiktu ievēlētas Saeimā. Rezultātā nākamajos gados sākās politisko partiju dibināšanas drudzis, tās vairojās, apvienojās un dalījās, sabiedrības informatīvā telpa bija pārpludināta ar starppartiju un atsevišķu politiķu ķīviņiem, pārmetumiem un apmelojumiem, kas arvien vairāk palielināja valsts politisko nestabilitāti un tuvināja iekšpolitisko krīzi. Latvijā vidusšķiras — vidēji pārtikušu pilsētnieku un lauksaimnieku slāņa, kas nozīmīgs demokrātijas attīstībai — veidošanās 20.—30. gados bija vēl pašā sākumā. Ap 60% valsts iedzīvotāju joprojām dzīvoja laukos un pārtikušu saimnieku slānis arī vēl tikai veidojās.[nepieciešama atsauce] Tādēļ latviešu sabiedrībā kopumā vēl nebija izveidojušās ilgstošas, vairāk vai mazāk stabilas ideoloģiskas un politiskas tradīcijas, paaudzēs veidota audzināšanas un uzskatu sistēma. Rezultātā latviešu sabiedrība arī pēc neatkarības izcīnīšanas joprojām bija ideoloģiski un politiski sadrumstalota, bet liela daļa iedzīvotāju vispār bija bez jebkādiem noteiktiem pilsoniskiem uzskatiem un sliecās atbalstīt drīzāk tos, kuri prata vairāk solīt dažādus labumus, īpaši nerūpējoties par savu solījumu pamatotību. Ne vienmēr no viņiem to arī prasīja.

Autoritārais K.Ulmaņa režīms[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Ulmanis

Sarežģītajā iekšpolitiskajā situācijā Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis 1934. gada 15. maijā, pārtrauca Saeimas un politisko partiju darbību un faktiski pārņēma vienpersonisku varu valstī, pēc prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru termiņa beigām 1936. gadā, K.Ulmanis nekonstitucionāli pārņēma gan valsts, gan valdības vadītāja pilnvaras.

Dažu Saeimas partiju nekonstruktīvā darbība deva iespēju K.Ulmanim organizēt valsts apvērsumu. Viens no šķēršļiem, kas ierobežoja K.Ulmaņa iespējas sagrābt valstī varu, bija tas, ka viņš nebija ne Valsts (tas bija A.Kviesis), ne Ministru prezidents (Ādolfs Bļodnieks). Lai apvērsums būtu sekmīgs, bija nepieciešams nodrošināt legālu kontroli pār izpildvaru, lai pēc tam tajā ieceltu savus atbalstītājus. Tātad jebkuriem līdzekļiem bija jāgāž Ā.Bļodnieka valdība. Iespējams K.Ulmanim tas nebūtu izdevies, ja valdības gāšanu nebūtu atbalstījusi LSDSP, kura tajā brīdī Saeimā bija lielākā frakcija un uzskatīja Ā.Bļodnieku par galēji labēju reakcionāru, kāds ne viņš, ne viņa valdība patiesībā nemaz nebija. K.Ulmani un Zemnieku Savienību nemulsināja arī fakts, ka Ā.Bļodnieks pats bija no Zemnieku Savienības. Tātad Zemnieku Savienība gāza pati savu valdību. Pēc šīs valdības krišanas Valsts prezidents A.Kviesis piedāvāja LSDSP ņemt valdības grožus savās rokās, no kā tā, tāpat kā vienmēr, atteicās, tādējādi ļaujot K.Ulmanim sagrābt varu.[nepieciešama atsauce]

K.Ulmanis neveica aktīvas darbības, lai aizstāvētu Latvijas neatkarību. 1939. gada oktobrī tika noslēgts līgums ar PSRS, kas ļāva padomju karaspēkam izvietot vairākas militārās bāzes Latvijas teritorijā. Pēc PSRS valdības iesniegtā ultimāta saņemšanas 1940. gada 17. jūnijā, K.Ulmanis izvēlējās kapitulēt. Arī savā radiorunā 17. jūnija vakarā K.Ulmanis neatklāja tautai patiesību par PSRS patiesajiem mērķiem, tai iesūtot savas armijas daļas Latvijā, lai gan pats tos labi izprata. Tā vietā viņš joprojām atkārtoja jau agrāk savas daudzkārt lietotās standarta frāzes par draudzīgajām attiecībām ar PSRS, kas latviešu tautu līdz pat pēdējam brīdim tā arī atstāja pilnīgā neziņā, kas īstenībā notiek.[nepieciešama atsauce] Pastāv uzskats, ka K.Ulmanim šķita, ka krievu tautu un Krievijas politiku labi saprot un tādējādi uzskatīja, ka mācēs veikt politisko manevrēšanu autonomijas saglabāšanai. Taču, kā apliecina notikumu gaita, viņš nepārzināja komunistus un komunistu politisko domāšanu.

Pāris nākamo mēnešu laikā Latvijas neatkarība tika pilnībā iznīcināta, un valsts tika pievienota PSRS kā LPSR.

Otrais pasaules karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas pievienošana PSRS[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1939. gada 23. augusts. Molotova-Ribentropa paktu paraksta V. Molotovs

1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks, izmantojot Molotova-Ribentropa pakta slepenajos protokolos paredzētos nosacījumus, iegāja Latvijas teritorijā. Līdz ar to PSRS bija pārkāpusi ar Latviju parakstītos starpvalstu līgumus, tai skaitā Latvijas-Krievijas 1920. gada miera līgumu un Latvijas-Krievijas 1932. gada neuzbrukšanas līgumu. Mūsdienās notiek politiskas diskusijas starp Latviju (kopā ar citām Baltijas valstīm) un Krieviju par šo faktu juridisko traktējumu.

Pēc dažām dienām, 20. jūnijā, pēc PSRS prasībām tika izveidota propadomju režīma marionešu valdība profesora Augusta Kirhenšteina vadībā. Viens no pirmajiem šīs valdības darbiem bija pastāvējušo sabiedrisko un politisko organizāciju aizliegšana un likvidācija. Netika skartas tikai dažas komunistu organizācijas.[nepieciešama atsauce]

Saskaņā ar Maskavā 4. jūlijā pieņemto lēmumu, 14. un 15. jūlijā notika t.s. Tautas Saeimas vēlēšanas. Pie vēlēšanām tika pielaists tikai varas iestāžu izveidotais un vienīgi atļautais Darba tautas bloks. Vēlēšanu norisi kontrolēja Maskavas sūtnis Andrejs Višinskis. Atis Ķeniņš mēģināja "Tautas saeimas" vēlēšanām pieteikt alternatīvu Demokrātiskā bloka sarakstu, par ko viņu apcietināja un tiesāja pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-14,10. panta par labējo partiju organizēšanu Saeimas vēlēšanās, aģitēšanu un pilsoņu parakstu vākšanu. 5. augustā — PSRS Augstākās padomes sēde Maskavā formāli apmierināja Latvijas Tautas Saeimas delegācijas "lūgumu" uzņemt Latviju "brālīgajā PSRS tautu saimē".

Vēl pirms Latvijas pievienošanas PSRS, padomju varas iestādes izvērsa plašu terora kampaņu. Tika arestēti, pratināti un izvesti uz Krieviju daudzi Latvijas sabiedrības elites pārstāvji, ieskaitot K. Ulmani. Daudzi bijušie Latvijas valdības ministri tika sodīti ar nāvi — Ludvigs Adamovičs, Jūlijs Auškāps, Hugo Celmiņš, Vilis Gulbis, Jānis Kauliņš, Gotfrīds Mīlbergs, Marģers Skujenieks un citi. Plaša deportācija tika veikta 1941. gada 14. jūnijā, kad, lielākoties uz Krievijas austrumu apgabaliem, tika izvesti vairāk nekā 15 000 Latvijas pilsoņu.[7]

Dažu mēnešu laikā tautas saimniecībā pastiprinājās krīze. Tā jau 23. jūlijā tika ieviesta preču normēšana, bet 25. novembrī lata vietā apgrozībā tika ieviests padomju rublis attiecībā 1:1, lai gan vēl īsi pirms PSRS iebrukuma šī attiecība bija 1 lats = 10 rubļu.[nepieciešama atsauce] Arī rūpniecības uzņēmumi tika pārveidoti atbilstoši PSRS modelim — konkurences un peļņas vietā par galveno darba motivējošo līdzekli tagad kļuva sociālistiskā sacensība. Tika uzsākta arī agrārā reforma — zemes pārdale par labu bezzemniekiem un sīkgruntniekiem. Zemnieku saimniecību likvidācija un piespiedu kolektivizācija, t.i., pāreja uz kolhozu sistēmu sākās tikai pēc kara. [8]

Nacistiskā okupācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hinrihs Loze Rīgā Centrālajā dzelzceļa stacijā.

Otrā pasaules kara darbība Latvijā sākās 1941. gada 22. jūnijā ar Vācijas kara aviācijas uzlidojumiem Liepājai un Ventspilij, bet pilnīgu Latvijas teritorijas okupāciju Vācijas armija pabeidza 8. jūlijā. Iekaroto teritoriju pārvaldei Trešais reihs izveidoja sazarotu pārvaldes struktūru. Tās galvgalī bija Okupēto austrumu apgabalu ministrija (vāciski: Reichministerium für die besetzten Ostgebiete) reihsleitera Alfrēda Rozenberga vadībā. Latvija, līdz ar pārējām Baltijas valstīm, Baltkrieviju un Polijas austrumu daļu tika iekļautas vienā no šīs ministrijas struktūrvienībām — reihskomisariatā Ostlande (vāciski: Reichskommissariat Ostland), kuru pārvaldīja reihskomisārs Hinrihs Loze (Hinrich Lohse). Okupētajām valstīm tika piešķirts ģenerālapgabalu (vāciski: Generalbezirk) statuss. Saskaņā ar šo shēmu Latvija tagad bija ģenerālapgabals, kuru pārvaldīja ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers. Latvijas ģenerālapgabals dalījās vēl sīkākās struktūrvienībās — novadu komisariātos, kuri tālāk sadalījās apriņķos un pagastos. Vācu pārvaldes un represīvās iestādes noteica praktiski visus Latvijas dzīves būtiskos jautājumus, lai gan civilās pārvaldes struktūras zemākajos līmeņos tika pieļauta arī Latvijas vietējo iedzīvotāju iesaistīšana.

1943. gada sākumā, saasinoties stāvoklim frontē, tika dibināts Latviešu SS brīvprātīgo leģions, kurā, pretēji nosaukumam, karotājus mobilizēja. Mobilizāciju atviegloja pirms kara veiktās PSRS represijas pret iedzīvotājiem. Par leģiona ģenerālinspektoru tika iecelts ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, viņam nebija tiesību leģionam dot tiešas pavēles - tā bija vācu komandieru prerogatīva.

Latvijā vācu okupācijas laikā tika izveidota plaša represīvā sistēma, kas tika izvērsta jau no pirmajām okupācijas dienām. Galveno lomu šajā jomā spēlēja vācu Drošības policija un Drošības dienests. Tika iesākta geto, koncentrācijas nometņu un cietumu sistēmas izveidošana. Latvijas pilsoņi — ebreji, kuri apdzīvoja valsti daudzus gadsimtus, tika gandrīz pilnīgi iznīcināti. Šajos noziegumos piedalījās arī latviešu daļas, no kurām lielākā bija tā saucamā Arāja komanda.

Saimnieciskās politikas jomā Vācija bija ieinteresēta maksimālā okupēto zemju ekspluatācijā, it īpaši to valstu, kas atradās frontes tuvumā, ar mērķi pēc iespējas operatīvāk un lētāk nodrošināt karojošo armiju vajadzības. Ekspluatēta tika arī Latvija. Tādēļ okupācijas sākumā vācieši nedomāja novērst PSRS ekspropriācijas un nacionalizācijas sekas. Tieši otrādi, Latvijā sagrābtie īpašumi — tika uzskatīti par reiha kara laupījumu un tika izmantoti tā militāro mērķu interesēs. Tādēļ par Latvijas tautsaimniecības attīstību vācu okupācijas laikā grūti runāt. Tikai vēlāk, redzot, ka valsts īpašumi tiek apsaimniekoti neefektīvi, vācieši 1943. gada sākumā izšķīrās par daļas nelielo uzņēmumu privatizāciju. Sarkanajai armijai tuvojoties 1944. gadā, vācieši no Latvijas izveda daudzas vērtīgākas iekārtas, bet ko nespēja izvest, uzspridzināja.

1944. gada 17.martā 189 prominenti Latvijas pilsoņi parakstīja Latvijas Centrālās Padomes memorandu, prasot atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti.[9] Notikumiem frontē attīstoties nelabvēlīgi Vācijai, lai piesaistītu Vācijas armijai pēc iespējas vairāk karavīru no vietējiem iedzīvotājiem un palielinātu to cīņas sparu, reiha vadība sāka solīt pēc kara Latvijai piešķirt zināmu autonomiju. Pirmie soļi šajā virzienā bija Latvijas Nacionālās padomes sasaukšana Potsdamā 1945. gada 20. februārī, kura ievēlēja Latvijas Nacionālo komiteju (LNK), par kuras vadītāju iecēla leģiona ģenerālinspektoru Rūdolfu Bangerski. LNK praktiskā loma aprobežojās galvenokārt ar palīdzības sniegšanu bēgļiem, jo reiha vadība nekad nebija nopietni domājusi par valstiskas neatkarības atjaunošanu Latvijā.

Latvijas PSR[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Latvijas PSR
Eduards Berklavs (pa kreisi) un Arvīds Pelše (pa labi).

Pēc Vācijas un arī vācu armijas Kurzemes grupējuma kapitulācijas 1945. gada 9. maijā visa Latvijas teritorija nokļuva PSRS kontrolē, kas ilga līdz valsts neatkarības atjaunošanai 1990. gada 4. maijā. Mūsdienās Latvijas historiogrāfijā šo periodu sauc par atkārtoto padomju okupāciju. Tas tā ir atzīts arī ASV un Rietumeiropā, lai gan Krievija pret šādu traktējumu iebilst.

Pēc padomju armijas atkātotā iebrukuma vairāki tūkstoši latviešu uzsāka bruņotu pretošanos okupācijas varai. Nacionālo partizānu cīņas ilga līdz 1956. gadam.

Tūlīt pēc kara sākās Latvijas administratīvi teritoriālā pārveide, to pielāgojot PSRS pastāvošajai sistēmai un izveidojot ciemu padomes pagastu vietā un rajonus apriņķu vietā. Zemniekus piespieda stāties kolhozos. Visās dzīves jomās galveno lomu spēlēja Latvijas Komunistiskā partija un tajā pēc "demokrātiskā centrālisma" principa vara bija koncentrēta augstākajā institūcijā — Centrālajā komitejā (LKP CK). Taču arī tās patstāvība bija ierobežota, svarīgākos lēmumus pieņēma PSKP CK funkcionāri Maskavā, faktiski PSKP CK politbirojs.

Padomju režīms tūlīt pēc kara un arī tālākajos gados izvērsa masveida represijas. 1949. gada marta deportācijās uz Sibīriju izsūtīja 42 133 Latvijas iedzīvotāju. Pēc dažādu ekspertu vērtējuma kopējais padomju režīma politiski represēto Latvijas iedzīvotāju skaits 1940—53. gados lēšams 140 000 — 190 000 cilvēku robežās, vai pat vairāk, līdz 240 000.[10]

Tautsaimniecības jomā tika ieviesta centralizēta plānošanas sistēma, kuras pamatā bija centralizēti piecgadu plāni, sadalīti gada plānos, kuru izpilde bija obligāta. Plānos tika izmantotas daudzas Latvijas priekšrocības - attīstīta infrastruktūra, vēl kopš XIX gadsimta plaša industriālā bāze, ērtas ostas, kvalificēts darbaspēks. Tādēļ padomju plāni Latvijā paredzēja paātrinātu industrijas attīstību. Tiesa, vēl pirmā padomju okupācijas gada politisko represiju laikā, kara gados un represiju turpinājumā pēc kara, liela daļa speciālistu dažādās jomās bija zaudēti. Daļa no viņiem, lai izvairītos no represijām, devās emigrācijā uz Rietumvalstīm. Tādēļ, kā arī Latvijas nelielā iedzīvotāju dabiskā pieauguma dēļ, vietējā darbaspēka un speciālistu skaits bija neatbilstošs ambiciozajiem rūpniecības attīstības plāniem. Lai tos mēģinātu aizvietot un turpmāk attīstītu ekonomiku, PSRS un arī vietējā vadība veicināja masveida darbaspēka ieplūšanu no citām republikām, it īpaši no Krievijas un Baltkrievijas. LPSR Maskavai paklausīgā valdība, it īpaši pēc nacionālkomunistu (Eduards Berklavs, Pauls Dzērve, Voldemārs Kalpiņš, Indriķis Pinksis, Vilis Krūmiņš u.c.) pretdarbības sagraušanas piecdesmito gadu beigās, patstāvīgi aicināja un pat mērķtiecīgi vervēja darbaspēku.[nepieciešama atsauce]

Maskavas funkcionāri neuzticējās vietējiem iedzīvotājiem, stingri kontrolējot un ierobežojot to iespējas izvirzīties augstākos valsts vai tautsaimniecības amatos. Valdošajos amatos tika iecelti krievi vai Krievijas latvieši, kuri bija daļēji pārkrievojušies. Pat Maskavai uzticīgais LPSR LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš 1953. gadā atzina, ka LPSR vadošos amatos vairākums cilvēku neprot latviešu valodu un slikti pazīst vietējos apstākļus.[11]

Ārēji starpnacionālās nesaskaņas vai konflikti visā PSRS laikā bija samērā reta parādība, taču tikai tādēļ ka tos slāpēja represīvā sistēma.

Latvijas tautsaimniecība, īstenojot PSRS pieņemto industrializācijas un lauksaimniecības kolektivizācijas politiku, līdz sešdesmito gadu beigām, lai arī pretrunīgi, salīdzinot ar citām PSRS republikām, samērā veiksmīgi attīstījās, tomēr atpalicība no Rietumvalstīm saglabājās, it īpaši, runājot par Latvijas attīstības kvalitāti (apkārtējās vides aizsardzība, dzīves kvalitāte u.c.).[nepieciešama atsauce]

Taču septiņdesmitajos un it īpaši astoņdesmitajos gados arvien skaidrāk sāka izpausties ekonomikas stagnācijas pazīmes, saimnieciskajā apritē palielinājās deficīts gan izejvielu, gan starpnozaru produkcijas, gan arī gala produktu, tai skaitā plaša patēriņa preču jomā, kritās iedzīvotāju dzīves līmenis.[nepieciešama atsauce] Neskatoties uz ekonomiskajām un sociālajām problēmām, iedzīvotāju pieaugošo neapmierinātību, PSRS un līdz ar to arī Latvijas PSR un citu padomju republiku vadība vilcinājās ar reformu uzsākšanu.

Nākot pie varas jaunai PSKP ideologu un politiķu paaudzei Mihaila Gorbačova vadībā, daļējas reformas gan tika uzsāktas. To būtību atspoguļoja tādi jēdzieni, kā Glasnostj (Atklātība) un Perestroika (Pārbūve). Pastāv dažādi uzskati par šo reformu ekonomisko dabu:

  • ka šīs reformas nebija virzītas uz principiālo sociālistiskās plānsaimniecības sistēmas nomaiņu
  • ka tās bija kapitālisma iedīgļi PSRS ekonomikā, it īpaši — palielinot uzņēmumu patstāvību un pieļaujot privātu uzņēmumu ("kooperatīvu") rašanos.

Neatkarības atjaunošanas periods[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas neatkarības atgūšanu veicināja virkne apstākļu un notikumu PSRS un Latvijā astoņdesmito gadu otrajā pusē. To loģiskā ķēde aizsākās līdz ar M. Gorbačova veiktajām reformām pēc viņa kļūšanas par PSKP ģenerālsekretāru 1985. gada aprīlī. Jau pašā šīs politikas īstenošanas sākumā, tā vērsās pret paša M. Gorbačova politisko nostāju citās jomās — PSRS un sociālisma sistēmas saglabāšanu, kaut arī liberalizētā veidā (sociālisms ar cilvēka seju). Tā 1986. gada septembrī PSRS un ASV sabiedrisko pārstāvju Čatokvas konferencē Jūrmalā, ASV pārstāvji atklāti paziņoja, ka tās nekad nav atzinušas un neatzīst 1940. gadā notikušo Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā.

Sabiedrisko kustību veidošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēktiesību aizstāvības grupas Helsinki-86 gājiens ziedu nolikšanai pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1987. gada 14. jūnijā.


Agrāk stingri aizliegti pasākumi Latvijā sāka noritēt viens pēc otra. Tā, 1986. gadā tika izveidota cilvēktiesību aizstāvības grupa Helsinki-86. Šī grupa 1987. gada 14. jūnijā — 1941. gada deportāciju gadadienā, noorganizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Tā paša gada 23. augustā arī pie Brīvības pieminekļa notika protesta mītiņš sakarā ar Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienu. Drīz tika atļauta publiska Jāņu svinēšana.[nepieciešama atsauce]

Zīmīgs notikums bija arī Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums 1988. gada 1.—2. jūnijā, kur pirmo reizi tika atklāti izteikti apgalvojumi, ka sakarā ar nekontrolēto imigrāciju, latviešu valodas ierobežošanu, apkārtējās vides piesārņošanu, deformēto rūpniecības attīstību un citiem iemesliem Latvijas demogrāfiskā situācija kļuvusi dramatiska. Lielu rezonansi izraisīja pazīstamā politiskā komentētāja Mavrika Vulfsona paziņojums, ka Latvijā 1940. gadā notikusi nevis sociālistiskā revolūcija, kā to traktēja oficiālā vēsture, bet gan neatkarīgas valsts okupācija no PSRS puses. Dažus mēnešus vēlāk — 1988. gada 8.—9. oktobrī tika nodibināta Latvijas Tautas fronte (LTF), kas kļuva par noteicošo politisko spēku Latvijā, kurš saliedēja lielāko sabiedrības daļu neatkarības atgūšanai. Par LTF pirmo priekšsēdētāju tika ievēlēts žurnālists Dainis Īvāns. Kā opozīcija LTF, 1989. gada 7. janvārī tika nodibināta Internacionālā Darbaļaužu fronte (Interfronte), kas iestājās par Latvijas attīstību PSRS sastāvā, kā arī par sociālisma saglabāšanu un nostiprināšanu. Par Interfrontes vadītājiem kļuva Igors Lopatins un Anatolijs Aleksejevs. Politiskie spēki, kuri iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, nebija monolīti — līdztekus LTF izveidojās arī Latvijas Nacionālā Neatkarības Kustība (LNNK), savu darbību turpināja arī Helsinki-86, 1989. gada decembrī sāka veidoties Pilsoņu kongress u. c.

50 gadus pēc Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas 1989. gada 23. augustā notika Baltijas ceļa akcija, ko organizēja LTF kopā ar Igaunijas Tautas fronti un Lietuvas kustību "Sajūdis". Apmēram 2 miljoni cilvēku sadevušies rokās veidoja gandrīz 600 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas.


Neatkarības deklarācijas pieņemšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc politisko partiju, sabiedrisko organizāciju un kustību politiskās noslāņošanās dalīšanās notika arī LPSR Augstākajā padomē. Tās sēdē 1989. gada 27. jūlijā šī šķelšanās vēl neizpaudās un samērā vienprātīgi tika pieņemts likumprojekts Par Latvijas PSR ekonomisko patstāvību. Taču 1990. gada marta un aprīļa vēlēšanās, kurās piedalījās 81,3% no balsstiesīgajiem, ievēlētajā Augstākajā padomē jau bija izveidojušās divas politisko partiju grupas. Viena iestājās par Latvijas neatkarību un tirgus reformām, apvienojoties ap LTF frakciju (134 deputāti no 201), bet otra grupa, kurā galveno lomu spēlēja "Līdztiesība" (57 deputāti), iestājās par sociālismu un dalību PSRS. 1990. gada aprīlī šķelšanās notika arī Latvijas komunistiskajā partijā un tā sadalījās divās daļās. Lielākā daļa palika PSKP sastāvā, un par tās pirmo sekretāru ievēlēja Alfrēdu Rubiku, bet otra daļa pārtapa par Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju (nacionālkomunisti), un par tās vadītāju kļuva Ivars Ķezbers.

Augstākās Padomes pirmajā sesijā 1990. gada 4. maijā notika LTF frakcijas ierosinātais balsojums par deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņemšanu. Lai likumdevēji deklarāciju atbalstītu, bija nepieciešams 2/3 no deputātu skaita atbalsts jeb 132 balsis. Balsošanā "Līdztiesība" un tās sabiedrotie nepiedalījās, jo bija atstājusi sēžu zāli. Par Deklarāciju nobalsoja 138 deputāti, 1 atturējās un tā tika pieņemta. Kaut arī Neatkarības deklarācijas pieņemšana vēl nenozīmēja, ka Latvijas Republika tiešām ir neatkarīga, tomēr līdz ar to sākās valsts atjaunošanas periods. Jau 14. maijā M. Gorbačovs parakstīja dekrētu, kurā Latvijas, tāpat kā Igaunijas un Lietuvas deklarācijas tika pasludinātas par neatbilstošām PSRS konstitūcijai un citiem PSRS likumiem. Līdz ar to arvien vairāk saasinājās politisko spēku par un pret Latvijas neatkarību konfrontācija.

Reformu sākums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažas dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas — 1990. gada 7. maijā, — Augstākā padomes sēdē par Ministru prezidentu ievēlēja vienu no LTF līderiem — Ivaru Godmani un uzdeva viņam sastādīt valdību. Šajā sēdē I.Godmanis izklāstīja arī savu redzējumu par galvenajiem jaunās valdības darbības mērķiem un virzieniem. Tie bija: attiecību noregulēšana ar Krieviju, sadarbība ar pārejām Baltijas valstīm un citām bijušās PSRS republikām, republikas īpašuma saglabāšana, tirgus ekonomikas attīstīšana u.c. Šīs I.Godmaņa tēzes kļuva par pamatu jaunizveidotās valdības politikai vairāku nākamo gadu laikā.[12]

Jāatzīmē, ka ne visi I.Godmaņa valdības sākotnēji plāni īstenojās dzīvē. Tā Latvijas "finlandizācijas" modelis, ko I.Godmanis bija piedāvājis, praksē nerealizējās. Tā vietā arvien ciešāka politiskā un ekonomiskā sadarbība izvērsās starp Baltijas valstīm, kā arī ar Rietumvalstīm, it īpaši Skandināviju.[13] Tāpat neveiksmīgs izrādījās decentralizētais privatizācijas modelis, kad atbildība par valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju tika uzticēta nozaru ministrijām un pašvaldībām. Uz vairākiem gadiem tika aizkavēta privatizācija, bet valsts mēģinājumi dažādiem līdzekļiem atbalstīt krīzē nonākušos uzņēmumus, nedeva cerētos rezultātus. Joprojām saglabājoties faktiskai ekonomiskai atkarībai no PSRS, Latvijas Republikā turpināja pasliktināties vispārējā ekonomiskā situācija, kritās arī iedzīvotāju dzīves līmenis.

1990. gada otrajā pusē Latvijā tika uzsāktas ekonomiskās reformas. Kā viens no pirmajiem stratēģisku reformu pasākumiem bija agrārā reforma, ko ievadīja LR Augstākās padomes lēmums "Par agrāro reformu Latvijas Republikā".[14] Drīz pēc tam (1990. gada 31. jūlijā) tika pieņemts Augstākās padomes lēmums par neatkarīgas Latvijas Bankas izveidošanu, bet 1990. gada 3. augustā tika pieņemts lēmums par valdības tautsaimniecības attīstības programmu. Tomēr līdz pat 1992. gada pavasarim, kad joprojām apgrozībā vēl bija PSRS naudas vienība rublis, valstī saglabājās ļoti augsta inflācija.

Barikāžu laiks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Barikāžu laiks
Barikādes Rīgā, kas neļāva Padomju karaspēkam tikt līdz Saeimai, 1991. gada jūlijs.

1991. gada janvārī notika mēģinājums militāri atjaunot PSRS jurisdikciju neatkarību pasludinājušajās Baltijas valstīs. 1. janvārī OMON specvienība ieņēma Preses namu un pārtrauca Latvijas neatkarību atbalstošo izdevumu drukāšanu, 7. janvārī PSRS Aizsardzības ministrs izdeva pavēli nosūtīt uz Baltiju desanta karaspēka vienības. Interfronte pieprasīja Ivara Godmaņa valdības atkāpšanos, Tautas fronte izsludināja Vislatvijas manifestāciju valdības atbalstam 13. janvārī. Pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem 1991. gada 13. janvārī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu „Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes aizsardzības štāba izveidošanu” un Latvijā sākās Barikāžu laiks. Vecrīgā un citviet tika uzceltas barikādes pārvaldes un telekomunikāciju iestāžu aizsardzībai. 14. janvārī OMON iebruka Vecmīlgrāvja milicijas nodaļā, 15. janvārī Minskas IeM augstākās skolas Rīgas filiālē, bet 20. janvārī ieņēma Iekšlietu ministrijas ēku. Aizstāvot to, divi milicijas darbinieki gāja bojā, vairāki ministrijas darbinieki tika ievainoti, gāja bojā arī divi kinooperatori un viens garāmgājējs.

Barikāžu laiks deva spēcīgu impulsu Latvijas iedzīvotāju apņēmībai panākt valsts neatkarības pilnīgu atjaunošanu. 1991. gada 3. marta aptaujā piedalījās 87,6% Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku nobalsoja 73,7% , bet pret 24,7% iedzīvotāju. Tā rezultātā 1991. gada 18. martā Dānijas valdība parakstīja protokolu par sadarbību starp Dānijas Karalisti un Latvijas Republiku, kurā apstiprināja Latvijas atzīšanu par neatkarīgu valsti, pagaidām gan neatjaunojot oficiālas diplomātiskās attiecības[15]

Augusta pučs un diplomātiskā atzīšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēdējais PSRS mēģinājums militāri pakļaut Latviju notika 1991. gada Maskavas Augusta puča laikā. Rīgas ielās patrulēja padomju bruņumašīnas, bet Latvijas Republikas Augstākā Padome 21. augustā pieņēma "Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu", kas atjaunoja Latvijas Republikas 1920. gada Satversmes pilnu darbību un atcēla 1990. gada 4. maija Deklarācijā noteikto pārejas periodu Latvijas valsts varas atjaunošanai de facto. 1991. gada 22. augustā Islandes valdība atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet 24. augustā Dānija oficiāli paziņoja, ka ir gatava atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 27. augustā Eiropas Kopienas dalībvalstis pieņēma Deklarāciju par Baltijas valstīm, uzsverot, ka EK dalībvalstis konsekventi uzskata demokrātiski ievēlēto Latvijas parlamentu un valdību par likumīgu Latvijas tautas pārstāvjiem. 24. augustā Krievijas PFSR prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu "Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu", 2. septembrī ASV paziņoja par gatavību atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 6. septembrī beidzot arī PSRS Valsts padome pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu. 17. septembrī Latvija kļuva par pilntiesīgu Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli.

Mūsdienu Latvija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1992. gada 19. martā sākās Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas, kas tika pabeigta 1994. gadā. Krievijas kontrolē palika tikai Skrundas radiolokācijas stacija, kura tika likvidēta 1998. gadā.

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā tika veiktas radikālas saimnieciskas reformas ar brīvā tirgus principu ieviešanu un valsts uzņēmumu privatizāciju. Eksporta iespēju samazināšanās un orientēšanās uz tranzīta un banku pakalpojumiem deformēja Latvijas ekonomiku. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju palielinājās lēni, 1999. gadā sasniedzot tikai 25% no vidējā ES līmeņa. Tomēr zemās darba algas un samērā labi izglītotais darbaspēks piesaistīja prāvas ārzemju investīcijas.

Saimnieciskās krīzes pārvarēšana (1992-1997)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1992. gada 7. maijā apgrozībā tika ieviests Latvijas rublis, bet no 1992. gada 20. jūlija tas kļuva par vienīgo oficiālo maksāšanas līdzekli, [16] bet, sākot ar 1993. gada 5. martu, arī Latvijas rublis tika aizstāts ar pastāvīgu nacionālo valūtu — latu. Liela nozīme cīņā ar saimniecisko krīzi, bet vēlāk ekonomiskās attīstības veicināšanā bija starptautiskajām institūcijām. Tā Latvija 1992. gada 19. maijā oficiāli kļuva par Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) dalībnieci, bet no tā paša gada 11. augusta Starptautiskās Rekonstrukcijas un Attīstības bankas (Pasaules Bankas) dalībvalsts. Vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā (ES) Latvija oficiāli izteica 1995. gada 27. oktobrī, iesniedzot pieteikumu Spānijai — tajā laikā ES prezidējošajai valstij.

Pirmie pozitīvie ekonomisko reformu augļi bija augstā inflācijas samazināšanās — tā sāka sarukt jau pēc Latvijas rubļa ieviešanas. Taču, neskatoties uz daudzajiem reformu pasākumiem, ekonomiskā situācija valstī turpināja pasliktināties, it īpaši rūpniecībā. Gandrīz visi lielie PSRS pakļautie uzņēmumi 1992. gadā bija nonākuši bankrota priekšā. Galvenie rūpniecības krīzes iemesli bija tie paši, kas PSRS ekonomikai kopumā — monopolisms, vāja ieinteresētība ražošanas rezultātos, neracionāla resursu izmantošana un to deficīts, atpalikusi tehniskā bāze u.c.

Sākot ar 1993. gadu, ekonomiskā situācija Latvijā sāka stabilizēties, iekšzemes kopprodukts vairs nesamazinājās, inflācija bija būtiski kritusies, valsts budžets tika noslēgts ar minimālu deficītu. Augstāko padomi pēc 1993. gada 5.-6. jūnijā notikušajām vēlēšanām nomainīja 5. Saeima, bet I.Godmaņa valdības vietā stājās Valda Birkava vadītā centriski labējā valdība. Tās pamatu veidoja savienība "Latvijas ceļš", kura vēlēšanu rezultātā bija ieguvusi 36 deputātu vietas Saeimā. V.Birkava valdība aktīvi turpināja iepriekšējās valdības uzsākto reformu ceļu, galveno uzsvaru liekot uz privatizāciju, brīva tirgus un konkurences ieviešanu, kā arī likumdošanas sakārtošanu.

Deviņdesmito gadu vidū Latvija pārdzīvoja smagu finanšu un banku krīzi. Arī iekšpolitikā situācija bija saasinājusies sakarā ar 1994. gada 21. jūnijā pieņemto Pilsonības likumu un tajā iekļautajām normām par naturalizācijas kārtību un kvotām. Tas gan tika vairākkārt labots, līdz galīgajā variantā šis likums tika pieņemts un izsludināts 1994. gada 11. augustā.[17] Naturalizācijas process tika uzsākts 1995. gada 1. februārī. Taču arī turpmākajos gados pilsonības, naturalizācijas un valodas lietošanas un mācīšanas jautājumi joprojām palika vieni no aktuālākajiem diskusiju tematiem sabiedrībā. 1998. gada 22. jūnijā Saeimā tika pieņemti grozījumi Pilsonības likumā, kas atviegloja nepilsoņu naturalizāciju. 1998. gada 3. oktobrī notika tautas nobalsošana par grozījumu atcelšanu Pilsonības likumā, kurā ar 52,5% pret un 44,9% par balsīm grozījumi tomēr tika apstiprināti.

Deviņdesmito gadu otrajā pusē banku krīze tika pārvarēta un sākās Latvijas ekonomiskā izaugsme. Tā, 1997. gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts palielinājās par 6,5%, sāka palielināties reālā darba alga, pieauga tirdzniecības apgrozījums. Ekspertu vidū pat aizsākās diskusijas par iespējamo ekonomikas "pārkaršanu". Taču nākamajā, 1998. gadā Latviju atkal piemeklēja finanšu krīze. Viens no tās galvenajiem cēloņiem bija finanšu krīze Krievijā, ar kuru Latviju joprojām saistīja ciešas ekonomiskās saites. Lai gan arī šī krīze sāpīgi skāra uzņēmumus, valsts un pašvaldību iestādes un iedzīvotājus, tā drīz vien tika pārvarēta un Latvijas ekonomiskā izaugsme atsākās.

Ekonomiskās izaugsmes periods (1998-2007)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stabilu Latvijas ekonomisko attīstību kopš deviņdesmito gadu otrās puses veicināja ekonomisko un strukturālo reformu turpināšana, bet, sākot ar 2000. gadu, nozīmīgu lomu ieguva iestāšanās process ES. Pirmās iestāšanās sarunu sadaļas tika atvērtas 2000. gada 28. martā. Tās ietvēra ārējos sakarus, kopējo ārējo un drošības politiku, statistiku, enerģētiku, konkurences politiku u.c.

2003. gada 20. septembrī Latvijā notika referendums par dalību ES, kurā piedalījās 71,5% vēlētāju, no tiem par balsoja 67,0%, pret 32,3%. 2004. gada 29. martā Latvija pievienojās NATO un 2004. gada 1. maijā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Septiņus gadus (2000—2007) Latvijā bija visaugstākie iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempi Eiropā, sasniedzot rekordaugsto 12,2% IKP pieaugumu 2006. gadā.[18][19]

Latvijas IKP vidēji gadā pieauga par 8,8% gadā, salīdzinājumā Igaunijā šajā laika periodā vidējais pieaugums bija 8,0%, bet Lietuvā 7,5% gadā.

Finanšu un pārvaldes krīze (2008-2010)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sakarā ar valsts tekošā konta deficītu un nesabalansētu saimniecisko struktūru Latvijas ekonomika kļuva nestabila un globālās finanšu krīzes sākšanās 2007. gadā noveda pie IKP samazināšanās par 4,6% 2008. gadā, 17,8% 2009. gadā un 0,2% 2010. gadā, kas bija viena no straujākajām recesijām pasaulē.[20] Lai novērstu valsts maksātnespēju, 2008. gada decembrī Latvijas valdība pēc pozitīva Saeimas balsojuma parakstīja vienošanos ar EK, SVF, Pasaules Banku, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku un vairākām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm par starptautisku aizņēmuma programmu. Saskaņā ar vienošanos Latvijai trīs gados (līdz 2011. gada beigām) pieejams 7,5 miljardu eiro liels aizdevums ekonomikas stabilizācijai un izaugsmes atjaunošanai, paredzot turpināt stingru fiskālo politiku un veikt strukturālās reformas.

Līdz 2011. gada vidum Latvija no plānotā kopējā aizdevuma saņēma 4,4 miljardus eiro, no kuriem ~49% tika izlietoti valsts budžeta deficīta un valsts budžeta aizdevuma finansēšanai, 38,5% valsts parāda atmaksai, ~10% finanšu sektora stabilizācijai, bet 2,5% Parex bankas maksātnespējas novēršanai.[21]

Krīzes laikā atgūtā Latvijas ražotāju konkurētspēja un pieprasījuma pieaugums ārvalstu tirgos 2010. gadā izraisīja preču eksporta pieaugumu par 30% un eksporta kopapjoms pārsniedza pirmskrīzes līmeni.[22] Tā rezultātā 2010. gada otrajā pusē Latvijā atjaunojās ekonomiskais pieaugums, tomēr tas līdz 2012. gadam bija lēnāks nekā Igaunijā un Lietuvā. Latvijas ekonomikas ilgtermiņa attīstību nopietni apdraud demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās un pieaugošā emigrācija.

Eiro ieviešana Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas 2 Eiro monētas reversa dizains.

Pirmais Latvijas solis ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) un Ekonomikas un Monetārajā Savienībā tika sperts jau 1991. gada 27. augustā, kad Eiropas Kopiena un tās dalībvalstis atzina Baltijas valstu neatkarību. Tam sekoja ārpolitisku un iekšpolitisku lēmumu kopums, kas sekmēja Latvijas virzīšanos pretī ES, bet kā pēdējais un arī noteicošais solis bija 2003. gada 20. septembris, kad Latvijā notika referendums par valsts pievienošanos ES. Latvijas iestāšanos ES atbalstīja 67% no visiem balsstiesīgajiem referenduma dalībniekiem.[23] Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija apņēmās ieviest ES kopējo valūtu — eiro. Iestāšanās līgums ES Latvijai, tāpat kā citām jaunajām ES valstīm, paredzēja eiro ieviešanu, tiklīdz ir izpildīti visi ekonomiskie nosacījumi (Māstrihtas kritēriji). Sākotnēji bija paredzēts līdz 2008. gada 1. janvārim pāriet uz Eiropas vienoto valūtu Eiro, taču sakarā ar 2008/2009. gada Pasaules ekonomisko krīzi un Latvijas slikto ekonomisko stāvokli, pāreja uz Eiro tika atlikta. 2005. gada 1. janvārī Latvijas Banka piesaistīja latu eiro pēc kursa: 1 EUR = 0,702804 LVL.[24] Saskaņā ar turpmāko valdības plānu, par eiro ieviešanas laiku tika noteikts 2014. gada 1. janvāris.[25]

2013. gada 5. martā Latvijas valdība iesniedza Eiropas Centrālajai bankai (ECB) lūgumu novērtēt Latvijas Republikas ekonomisko un tiesisko konverģenci, lai kļūtu par Eiro zonas sastāvdaļu. 2013. gada 5. jūnijā ECB publicēja Konverģences ziņojumu, kurā konstatēts, ka atsauces periodā (2012. gada maijā – 2013. gada aprīlī) Latvijas 12 mēnešu vidējā inflācija bija 1,3%, valdības budžeta deficīts bija 1,2% no IKP, valdības bruto parāda attiecība pret IKP bija 40,7%, ilgtermiņa procentu likmes bija vidēji 3,8% un divu gadu atsauces periodā (2011. gada 17. maijā – 2013. gada 16. maijā) lata kurss atradās tuvu notektajam centrālajam apmaiņas kursam pret eiro. ECB secināja, ka kopumā Latvijas sniegums atbilst konverģences kritēriju atsauces vērtībām, tomēr ekonomiskās konverģences ilgtspēja ilgākā termiņā rada bažas un jāpanāk progress iestāžu kvalitātes un pārvaldības rādītāju uzlabošanā.[26] ES Ekonomisko un finanšu jautājumu padome (ECOFIN), kurā darbojas ES valstu finanšu ministri, 2013. gada 9. jūlijā pieņēma galīgo lēmumu par Latvijas uzņemšanu eirozonā.[27]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. B.Nerman. Grobin-Seeburg; Ausgrabungen und Funde. 1958, S. 110.
  2. Edgards Dunsdorfs. Senie stāsti: Latvijas vēstures lasāmgrāmata. Melburna: Austrālijas Latvietis, 1955., 21.lpp.
  3. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1290-1500. Rīga, 1997. 478 lpp.
  4. Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914-1920. Stokholma, 1967. - 186 lpp.
  5. 1918. gada 19. novembra Latvijas valsts pasludināšanas akta stenogramma
  6. Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Antonijs Zunda, Aivars Stranga, Inesis Feldmanis. Latvijas vēsture: 20. gadsimts. Rīga. Jumava. 2005. ISBN 9984-05-979-0 174.lpp.
  7. GRĀMATA AIZVESTIE. 1941. GADA 14. JŪNIJS
  8. A.Zunda. Zem politisko lielvaru riteņiem
  9. Latvijas Centrālās Padomes memorands
  10. Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Antonijs Zunda, Aivars Stranga, Inesis Feldmanis. Latvijas vēsture: 20. gadsimts. Rīga. Jumava. 2005. ISBN 9984-05-865-4 304.lpp.
  11. Eduards Berklavs. Zināt un neaizmirst. 74. lpp. eraksti.lv
  12. 1990.gada 7.maija Saeimas rīta sēdes stenogramma (latviski)
  13. Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas Un Lietuvas Republikas Nolīgums Par Brīvo Tirdzniecību
  14. Par agrāro reformu Latvijas Republikā
  15. Dokumentu oriģinālu izstāde no Ārlietu ministrijas arhīva 2006. gadā
  16. Latvijas Banka
  17. Pilsonības likums
  18. Daiga Grūbe. Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas IKP vidēji audzis par 4,1% gadā. 10.02.2011, www.nozare.lv
  19. Latvijas Statistika
  20. www.bloomberg.com
  21. Publiskota Latvijas nodomu vēstule SVF un Saprašanās memorands ar ES. "Latvijas vēstnesis" 2011. gada 9. jūnijā
  22. Ekonomikas ministrijas informatīvais ziņojums par makroekonomisko situāciju valstī 2011. gada aprīlī
  23. Tautas nobalsošana par dalību Eiropas Savienībā, esia.gov.lv
  24. Latvijas Bankas informācijas arhīvs | Latvijas Banka
  25. FM pārstāve: esam «iekrituši» tukšajā gadā , db.lv, 2013. gada 5. martā
  26. ECB 2013. gada jūnija Konverģences ziņojums
  27. ES oficiālajā vēstnesī publicēts lēmums par Latvijas uzņemšanu eirozonā apollo.lv, 18.07.2013.

Ārējas saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā Latvijas Republikas mazais ģerbonis.svg
Pirms:
Kurzemes un Zemgales hercogiste
Piltenes apgabals
Kurzemes guberņa
17951918
Pēc:
Kurzemes un Zemgales hercogiste (1918)
Latvijas Republika
Pirms:
Zviedru Vidzemes
Cēsu un Rīgas apriņķi
Vidzemes guberņas
Cēsu, Rīgas, Valkas un Valmieras apriņķi

17211918
Pēc:
Latvijas Republika
Pirms:
Inflantijas vaivadija
Vitebskas guberņas
Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķi

17721917
Pēc:
Latvijas Republika