Lauks (radošums)

Lauks (ungāru psiholoģijas profesora Mihāja Čīksentmihāji teorijā par radošumu) – eksperti, kas pieder konkrētam domēnam un pieņem lēmumus par to, vai radoša ideja vai produkts ir pietiekami vērtīgs, lai tiktu iekļauts domēnā. Lauks nosaka, kuras radošās idejas ir pelnījušas atzinību, tiks saglabātas un izplatītas. Lauks palīdz atsijāt no kopējās informācijas plūsmas tos mēmus, kuri ir uzmanības vērti, tāpēc radošām idejām ir jāiztur konkurence un jāpārliecina lauks par to vērtību.

Lauku raksturo:

• Atvērtība vai noslēgtība – lauks var aptvert lielu sabiedrības daļu vai tikai atsevišķus, konkrētajā jomā izglītotus indivīdus.

• Reaktivitāte vai proaktivitāte – reaktīvs lauks nestimulē jaunievedumus, kamēr proaktīvs lauks tos veicina.

• Jaunievedumu atlases kritēriji – konservatīvam laukam raksturīgs ieviest domēnā tikai nedaudzus, labākos jauninājumus, savukārt liberālāks lauks brīvāk ļauj jaunām idejām ieplūst domēnā, kurš attiecīgi mainās daudz straujāk.

• Saikne ar pārējo sociālo sistēmu un spēja izmantot to domēna attīstībai, kas ļauj radošām idejām attīstīties ārpus konkrētā domēna.

Nav iespējams izprast radošumu, nezinot, kā darbojas lauks un kā tas izlemj par jaunu ideju iekļaušanu vai neiekļaušanu kopējā domēnā. Lauks ir viens no trijiem faktoriem radošuma teorijā līdzās domēnam un indivīdam, kas mijiedarbojas vienotā sistēmā.

Lauka terminu lieto arī franču sociologs un antropologs Pjērs Burdjē, definējot lauku kā vidi, kurā izvietoti aģenti un viņu sociālās pozīcijas. Katra aģenta pozīciju nosaka konkrētā lauka likumu, aģenta izturēšanās un aģenta kapitāla (sociālā, ekonomiskā un kulturālā) mijiedarbība. Lauki mijiedarbojas arī savā starpā un starp tiem pastāv noteikta hierarhija (vairums pakļaujas lielākas varas un augstāka statusa laukiem). Lauks tiek raksturots kā sociāla arēna, kurā cilvēki manevrē un cīnās par iekārotajiem resursiem.