Leģionāru piemiņas diena

Gājiena noslēgums pie Brīvības pieminekļa 2008. gadā

Leģionāru piemiņas diena jeb vienkārši 16. marts ir neoficiāla piemiņas diena, kad Latviešu leģiona veterāni un citi cilvēki piemin Latvijas iedzīvotājus, kuri cīnījās Trešā reiha bruņotajos spēkos Latviešu leģiona sastāvā.

Piemiņas dienas tradīcija trimdā

Pirmoreiz to kā piemiņas dienu 1952. gadā ierosināja atzīmēt bijušo leģiona karavīru organizācija "Daugavas Vanagi", jo 1944. gada 16. martā abas Latviešu leģiona divīzijas (15. divīzija un 19. divīzija) pirmoreiz darbojās kopīgi Austrumu frontē pie Veļikajas upes pret Sarkano armiju.

16. martā latviešu vienības atradās Veļikajas labajā krastā, kad augstieni 93,4 ieņēma Sarkanās armijas daļas. Lai atgūtu šo augstieni tika izveidota kaujas grupas Artura Silgaiļa vadībā. Tajā ietilpa 15. divīzija un 2. brigāde (no 22. marta 19. divīzija). Pēc vairākām dienām sīvu kauju augstiene tika atgūta. Šo kauju nozīme bija ne vien tajā, ka abas divīzijas karoja kopā, bet arī tajā, ka pretuzbrukums bija sekmīgs un kaujas grupas lielums. Bijušo leģionāru vidū gan visu pēckara laiku bijušas diskusijas, vai uzbrukums vests profesionāli un zaudējumi bijuši tā vērti, it sevišķi tāpēc, ka, turpinoties kaujām par augstieni, Sarkanās armijas jau 1944. gada 26. martā uzsāktajā pretuzbrukumā augstienes tā atguva, bet leģions ar lieliem dzīvā spēka zudumiem tika pakāpeniski pārvietots. . Tomēr "Daugavas Vanagu" rosinājums 16. martu noteikt par atceres dienu saistāms ar faktu, ka šī organizācija dibināta kā bijušo latviešu karavīru solidaritātes organizācija, kura 16. marta iedibināšanā par atceres dienu saskatīja iespēju sniegt atbalstu kara invalīdiem un citām latviešu bēgļu sociāli mazaizsargātajām grupām. "Latviešu leģiona piemiņas dienas izveidi tieši 20. gs. 50. gadu sākumā noteica sociālās pārmaiņas latviešu bēgļu sabiedrībā - jau notikusī lielas daļas pārcelšanās no Vācijas uz jaunajām mītnes zemēm, jaunais sociālās diferenciācijas process, sapratnes, ka atgriešanās Latvijā nenotiks tuvākā laikā, veidošanās, aizvien dziļāka iesaiste mītnes zemēs (meklējot labāku darbu, apgūstot arodus, mācoties, dibinot ģimenes u.tml.). “Daugavas Vanagi” Leģionāru piemiņas dienu šajā latviešu bēgļu sabiedrības sociālo un ģeogrāfisko pārmaiņu laikā izmantoja, lai uzturētu, pat nostiprinātu saikni organizācijas biedru vidū, kā arī neļautu no tagadnes izslēgt pagātni," grāmatā Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs raksta vēsturniece Vita Zelče.

Piemiņas dienas tradīcija Latvijā

Pirmo reizi Latvijā gājiens bija iecerēts 1989. gadā, taču milicijas ķēdes tam neatļāva notikt. Pirmais gājiens notika nākamajā gadā, kad Brāļu kapos nolika ziedus. Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa pirmo reizi fiksēta 1993. gadā, kad apritēja 50 gadi kopš Latviešu leģiona dibināšanas dienas. Līdz pat deviņdesmito gadu otrajai pusei pasākumos piedalījušies gan politiķi, gan augsti stāvošas militārpersonas.

Konfrontācijas un konflikti saistībā ar šo piemiņas dienu sākās 1998. gadā. Tiek uzskatīts, ka sākumpunkts bijis 3. marta pensionāru pikets pie Rīgas Domes, ko izgaiņāja policija. Krievijas mediji to atspoguļoja kā zverīgu pensionāru sišanu. 15. martā Rīgā pie Brīvības pieminekļa piketēja ap 100 iedzīvotāju pret iecerēto gājienu. Neapmierinātība tika pausta arī nākamajā dienā gājiena laikā, kad pret gājiena dalībniekiem tika izkliegti dažādi saukļi. Krievijas Ārlietu ministrija izplatīja paziņojumu, atcere tika pasniegta kā nacisma glorificēšana. Šo notikumu kontekstā kā atbildes reakcija šī diena 1998. gadā uz neilgu laiku kļuva par Saeimas apstiprinātu piemiņas dienu, tomēr jau 2000. gadā tika svītrota no svētku un piemiņas dienu saraksta. Šīs dienas izslēgšana no oficiālā valsts kalendāra bijusi nepieciešama iestājai Eiropas Savienībā un NATO - viens no mājasdarbiem bijis eiropeiska skatījuma uz pagātni veidošana, atsakoties no leģionāriem kā vēstures varoņiem un ka šī diena nav atzīmējama valstiskā līmenī, piemiņa godājama ģimenes lokā un dažādu nevalstisko organizāciju rīkotos atceres pasākumos.

No 1998. gada leģionāru piemiņas diena kļuva par asu strīdu jautājumu, jo tas skāra valsts prestižu ārzemēs. Lielākie piemiņas pasākumi šobrīd parasti notiek Rīgā un Tukuma rajona Lestenē, kur atrodas leģionāru brāļu kapi. Visasākās diskusijas vienmēr ir bijušas par gājienu, kas notiek Rīgā no Vecrīgas līdz Brīvības piemineklim. Piemiņas gājiens kļuvis par protesta gājienu, kurā cilvēki piedalās, paužot savu neapmierinātību pret valsts politiku integrācijas un naturalizācijas jomā. Politiķu attieksme šajā jautājumā ir neviennozīmīga. Šī diena Latvijā ir kļuvusi par centieniem iegūt politisko popularitāti, kuru izmanto lielākoties latviešu un krievu nacionālisti. Tā ir kļuvusi arī par Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecību problēmu.

Literatūra

• Muižnieks, Nils, Zelče, Vita. Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs. Rīga: Zinātne. 398 lpp. ISBN 978-9984-879-04-8.

Ārējie resursi

• Vēsturnieces Vitas Zelčes publiskā lekcija "Leģionāru piemiņas dienas ģenēze un vēsture trimdā un Latvijā" (video)