Lidija Freimane

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lidija Freimane-Pasternaka
Lidija Freimane-Pasternaka
Dzimusi 1920. gada 6. martā
Dondjušeni, Karogs: Rumānija Rumānija (tagad Karogs: Moldova Moldova)
Mirusi 1992. gada 18. janvārī (71 gada vecumā)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Nodarbošanās aktrise, sabiedriska darbiniece
Darbības gadi 1946-1992
Vecāki tēvs - Eduards Freimanis,
māte - Marija Freimane
Dzīvesbiedrs Rūdolfs Baltaisvilks
Jāzeps Pasternaks
Bērni Kristīne Pasternaka (1952), Katrīne Pasternaka (1957)
Mākslas portāls / Kino vikiprojekts

Lidija Freimane (dzimusi 1920. gada 6. martā, mirusi 1992. gada 18. janvārī) ir viena no izcilākajām 20. gadsimta latviešu aktrisēm. Freimane divas reizes tika apbalvota ar PSRS Valsts prēmiju un ieguva PSRS Tautas skatuves mākslinieces nosaukumu.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bērnība un skolas gadi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lidija Freimane dzimusi Rumānijā Dondjušenu ciemā (tagadējā Moldovā), bijušā Krievijas impērijas armijas intendantūras virsnieka Eduarda Freimaņa un rumāņu zemnieces Marijas (Marija Freimane, dzim. Gaļecka) ģimenē 1920. gada 6. martā (citi avoti vēsta, ka faktiski aktrise dzimusi 4. aprīlī.[1]). 1921. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Latvijā, Rīgā, un dzīvoja sākumā Marijas, tad Krāsotāju, Krišjāņa Barona ielā. Pēc tēva vadītā uzņēmuma bankrota 1927. gadā, dzīvoja visai trūcīgos apstākļos. Savstarpējā saskarsmē lietoja krievu valodu.[2]

Skolas gaitas topošā aktrise uzsāka ģimenei finansiāli grūtā laikā, taču viņa to pārvarēja un Rīgas 2. pamatskolu pabeidza ar labam sekmēm ar tiesībām iestāties vidusskolā. Vēloties piepildīt tēva sapni - redzēt meitu kā bankas darbinieci, Lidija iesniedza dokumentus Viļa Olava komercskolā (atradās tagadējās Mākslas akadēmijas telpās) un uzsāka mācības. Mācību laikā iezīmējas viņas organizatora spējas, ko ievēro mācībspēki, šajā sakarā, ievēlot viņu par klases prefekti, un interese par teātri, pateicoties Amālijai Jātniecei, kura, iestudējot skolā Rūdolfa Blaumaņa komēdiju „No saldenās pudeles”, Freimanei iedala Lavīzes lomu, kuru viņa nospēlē spoži. Pat skolas direktors Pauls Radziņš ieteica apmeklēt teātra skolu. Lidija absolvēja komercskolu 1941. gadā.

Darbs un studijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ņemot vērā esošo jucekli valstī, varām mainoties, kādu laiku Lidija Freimane bija spiesta dzīvot Lielupē, bet, ienākot vāciešiem, viņa atrada darbu Latvijas Kredītbankā, kuru, vācu okupācijas vara pārveidoja par Notebank im Ostland - uzsāka strādāt par naudas skaitītāju un pēc neilga laika tika paaugstināta amatā, uzticot svarīgāku bankas operāciju veikšanu ar vērmahta, kara kontiem. Tēva sapnis bija piepildījies, bet topošā aktrise saprot, ka tas nav viņas mūža darbs un pēc gada nolēma, ka ilgi tā turpināt nevarēs.

Parādoties ziņai, ka tiks uzņemti audzēkņi Nacionālā teātra studijai, viņa izrunājas ar tēvu par vēlmi mācīties un dod solījumu- nedarīt Freimaņa vārdam kaunu un aiziet no teātra, ja jutīs, ka nekas nevar iznākt. Lidija Freimane izturēja pārbaudījumus un uzsāka studijas, turpinot darbu bankā. Nacionālā teātra studijā topošā aktrise gūst zināšanas pie tādiem pasniedzējiem kā Jānis Zariņš, Žanis Katlaps, Osvalds Glāznieks, apmeklējot ar pārējiem studentiem izrādes, bagātinājās ar mākslas spēku , kas nāca no Ludmilas Špīlbergas, Žaņa Katlapa, Lilijas Štengeles, Jāņa Oša spēles.

Ģimeni 1943. gada 9. decembrī ķēra smaga traģēdija - vācu okupācijas varas iestādes arestēja un Rēzeknē nošāva viņas tēvu Eduardu.

Evakuācija uz Vāciju[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944. gada pavasarī Lidija beidza 1. kursu, taču nākamo nesanāk turpināt, jo ir spiesta tā paša gada 27. septembrī kopā ar banku evakuēties uz Brīsteortu, kas atradās netālu no Kēnigsbergas (tagadējā Kaļiņingrada). Nonākot tur, tikai pāris nedēļas dabūja nostrādāt, jo bankas nodaļa tika likvidēta. Lidiju Freimani paglāba kāds bankas darbinieks, kurš palīdzēja viņai nokļūt Kolbergā, kur ar darba biržas palīdzību atrada darbu laukos pie zemniekiem. Taču pēc kāda laika, sākoties kara darbībai, norisinājās evakuācija - sākumā uz Svinemindi, tad Berlīni un Oberštaufenu. Visās šajās vietās topošā aktrise strādāja pagaidu darbus un cerēja ātrāk atgriezties mājās, bet karš to neļāva izdarīt. 1945. gada 8. maijā bija pirmā miera diena Bavārijā, kad Lidija Freimane nolēma doties uz dzimteni, iespēja radās 26. jūnijā - sākumā ar uz Augsburgu, tad Berlīni, visbeidzot uz Štetīnu, no kurienes ar kuģi „Pionieris” 1945. gada 3. augustā ieradās Liepājas ostā.

Studiju turpinājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atgriezusies Rīgā, Lidija Freimane apmetās pie mātes un sāka kārtot filtrācijas dokumentus, kas nebija viegli, jo varas iestādes neuzticīgi raudzījās uz tiem, kas pabijuši Vācijā, bet beidzot saņēma pagaidu apliecību līdz pases saņemšanai. Pateicoties Amālijas Jātnieces un Žaņa Katlapa rosinājumam, topošā aktrise iestājās Drāmas teātra studijā, kur guva zināšanas no tādiem pasniedzējiem kā Kārlis Kundziņš, Juris Jurovskis, Rūdolfs Baltaisvilks, Alfreds Amtmanis-Briedītis, Vera Baļuna un citi.

Ģimene[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Būdama vēl jauna, uzsāka juridiski nereģistrētu kopdzīvi ar režisoru Rūdolfu Baltaisvilku, taču izšķīrās pēc tā, kad Baltaisvilks izgrūda Lidiju no automašīnas, uzzinājis, ka viņa gaida bērnu (Kristīni).[3] Ģimene izveidojās vēlāk, 1955. gadā, kad Lidija apprecējās ar kultūras darbinieku Jāzepu Pasternaku (sadzīves komfortu pasliktināja tas, ka Lidijas māte Marija nekādi nespēja pieņemt, ka viņas znots ir ebrejs). Īrēja dzīvokli Ziepniekkalnā, Līvciema ielā. Lidijai Freimanei-Pasternakai ir divas meitas Kristīne Pasternaka (1952,) un Katrīna Pasternaka (1957.). Kopā ar meitu Katrīnu, Lidija ir filmējusies filmā "Meistars (filma)", kuras režisors ir Jānis Streičs. Vīru zaudēja 1975. gada 10. novembrī, kad Mākslas fonda direktoru Jāzepu Pasternaku nodūra viņa mājas kāpņu telpā.

Aktrise un sabiedriski nozīmīga persona[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 1947. gada 16. augusta Lidija Freimane skaitījās LPSR Valsts Drāmas teātra aktrise, kas, kā atzina teātra zinātniece Lilija Dzene, ar laiku kļuva par "vienīgo īsto traģēdijas aktrisi" uz latvijas teātra skatuves.[4]

Sabiedriskā darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Būdama Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāja, panāca (pat vēršoties pēc palīdzības augstākajās varas instancēs Maskavā) Eduarda Smiļģa mājas Āgenskalnā pārņemšanu savienības bilancē, to atjaunojot un restaurējot Teātra muzeja vajadzībām. Pēc viņas iniciatīvas tika izveidots Amtmaņa-Briedīša muzejs Vallē. Lidija Freimane-Pasternaka bija arī pirmā, kas atsaucās jauno arhitektu Lapiņa un Ulmaņa aicinājumam un publiski izvirzīja jautājumu par Melngalvju nama atjaunošanu Rīgā, nododot to radošo savienību pārziņā

Apbalvojumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lidijas Freimanes piemiņai nosaukta rozes šķirne "Rievainā roze Lidija Freimane"[5]

Literatūra par Lidiju Freimani[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Silvija Līce. Lidija Freimane. Rīga: Anitas Mellupes likteņstāsti, 2001.ISBN 9984-611-59-0
  • Lilija Dzene. Lidija Freimane. Rīga: Liesma, 1971.
  • Silvija Līce, Lidija Freimane. Lidija Freimane. Rīga: Teātra anekdotes, 1992.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Māra Niedra. Teātris un kino biogrāfijās : enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999. 1.sej. 462 lpp. ISBN 9984-00-331-0
  2. Leiduš, kā es ar tevi lepojos! ; Lidijas Freimanes dzīve. // Santa. 2008., Nr4(190), 63. lpp.
  3. Leiduš, kā es ar tevi lepojos! ; Lidijas Freimanes dzīve. // Santa. 2008., Nr4(190), 66. lpp.
  4. Leiduš, kā es ar tevi lepojos! ; Lidijas Freimanes dzīve. // Santa. 2008., Nr4(190), 64. lpp.
  5. Rievainā roze Lidija Freimane - Stādi ar dvēseli