Lielā Shizma

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Shizmas reģionu aptuvenās robežas 1054. gadā

Lielā Shizma (no grieķu σχίζω - šķelt, plēst; σχίσμα - plaisa, šķelšanās) ir kristietības sašķelšanās Rietumu, jeb Romas katoļu kristietībā un Austrumu, jeb pareizticīgo kristietībā.

Jau no Senbaznīcas[1] laikiem dažādu reģionu kristīgās ticības piederīgo vidū pastāvēja vienotība pamatmācības artikulos un arī nelielas atšķirības nenozīmīgākos teorijas un prakses jautājumos. Senbaznīcā izteiktākās robežas ir manāmas starp Romas impērijas austrumu kristiešiem, kuri runāja un rakstīja grieķiski un rietumu kristiešiem, kuri pārsvarā runāja un rakstīja latīniski. Kā pirmā izveidojās un nostiprinājās austrumu kristietība ar centriem Jeruzālemē, Antiohijā un Ēģiptes Aleksandrijā. Nedaudz vēlāk attīstījās arī rietumu kristietība, kuras centri bija Romā un Kartāgā (mūsdienu Tunisijas Vidusjūras piekrastē).

Ar Romas impērijas galvaspilsētas pārvietošanu uz Bizantiju (Konstantinopoli), pie austrumu kristietības centriem pievienojās arī šī pilsēta. Gadsimtu gaitā pastāvēja spriedze starp veco galvaspilsētu un tās bīskapu (pāvestu) un jauno galvaspilsētu un tās bīskapu (patriarhu). Abas kristietības tradīcijas vēl vairāk attālinājās līdz ar Rietumromas impērijas sagrāvi un Vidusjūras rietumu krasta nonākšanu barbaru valdnieku pakļautībā.

Viens no ievērojamākajiem kristīgās mācības atšķirības punktiem un nerimstošu abu pušu strīdus cēloņiem bija rietumu kristietībā no Spānijas ienākušais Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecības papildinājums (filioque), kuru neatzina autrumu baznīcas. Abas baznīcas atšķīra arī rietumu kristietībā arvien vairāk ieviestais celibāts garīdzniecības pārstāvjiem un atšķirīgs valsts un baznīcas attiecību modelis.

Izšķirošais savstarpējo attiecību lūzums notika 1054.gadā, kad Romas pāvests Leons IX nosūtīja savu vēstnieku kardinālu Humbertu ar uzdevumu atrisināt pastāvošos saspīlējumus. Kardināls Humberts, lai arī dedzīgs un dievbijīgs kristīgo reformu piekritējs, bija neiecietīgs pret citādiem uzskatiem un neprata austrumu baznīcā lietoto grieķu valodu. Sarunas starp Romas pāvesta sūtni un Konstantinopoles patriarhu Mihaēlu Cerulariusu bija neveiksmīgas un noslēdzās ar to, ka 16. jūnijā kardināls Humberts pirms patriarha vadīta dievkalpojuma novietoja uz altāra (neilgi pirms tam mirušā) pāvesta vārdā sastādītu ekskomunikācijas ziņu gan patriarham, gan visiem, kuri viņu atbalstīs. Šim notikumam sekoja arī Konstantinopoles patriarha atbildes ekskomunikācijas paziņojums attiecībā uz Romas pāvestu un viņa piekritējiem.

Lai arī bija pūliņi apvienot baznīcu Otrajā Lionas (1274) un Florences (1439) koncilos, Lielā Shizma ievērojami ietekmēja Austrumu un Rietumu kristietības savstarpējās attiecības līdz pat nesenam laikam, kad tika uzsākti jauni ekumēniski dialogi. Formāli abpusējo ekskomunikāciju atcēla 1965. gadā Romas pāvests Pāvils VI un Konstantinopoles patriarhs Atenagors I.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. [1] Par Senbaznīcu