Lielā spēle

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Krievu un britu ekspansija Vidusāzijā (1846.-1900.)

Par Lielo spēli (no angļu valodasThe Great Game) sauc Britu un Krievijas impēriju sāncensību par ietekmi Vidusāzijā. Parasti šo terminu attiecina uz laika posmu no 1813. gada, kad tika noslēgts Krievu-persiešu miera līgums, līdz 1907. gadam, kad tika noslēgts Angļu-krievu līgums. Par termina Lielā spēle autoru uzskata Britu Austrumindijas kompānijas izlūkošanas virsnieku Arturu Konoliju, bet plašākā apritē to ieviesa britu rakstnieks Radjards Kiplings ar savu romānu Kims (1901).

Iemesli un mērķi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gadsimta sākumā Britu Indiju no cariskās Krievijas atdalīja aptuveni 3000 km. Liela daļa no teritorijām, kas atradās šajā reģionā vēl nebija kartētas un eiropiešiem bija svešas. Pamazām Krievijas teritorijas paplašināšanās sāka sadurties ar britu interesēm to okupētajā Indijas pussalā un starp abām impērijām sākās smalka un viltīga pētījumu, spiegošanas un diplomātijas caurvīta spēle par ietekmi Vidusāzijā. Šis aukstais karš vienmēr bija draudīgs, bet nekad neizvērsās tiešā karadarbībā starp abām iesaistītajām pusēm. Par konflikta galveno centru izvērsās Afganistāna, mazākā mērā arī Persija un Tibeta.[1]

1801. gadā Krievijas cars Pāvils I atbalstīja Napoleona ideju par kopīgu krievu-franču karagājienu uz Britu Indiju. 1801. gada janvārī cars uz Indiju nosūtīja ap 20 000 kazaku, kuri tika līdz Arāla jūrai, bet tad tos atsauca sakarā ar cara nāvi. Neskatoties uz to, šis notikums radīja nopietnu satraukumu Londonā un pastiprināja bažas par karu starp Lielbritāniju un Krieviju.

Saskaņā ar Tilzītes miera līgumu (1807. gadā) starp Aleksandru I un Napoleonu, Eiropa tika sadalīta franču un krievu interešu sfērās, iekļaujot Krieviju pret britiem vērstajā Napoleona kontinentālajā sistēmā. Tas britiem deva iemeslu aizdomām par krievu iespējamajām interesēm Osmaņu impērijā un Kaukāzā, kā arī Persijā un pārējā Vidusāzijā.

Notikumu attīstība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau no 17. gadsimta sākuma briti virzījās arvien dziļāk Indijā, sakaudami vai piekukuļodami vietējos vadoņus. Šo iekarojumu dzinulis faktiski bija kāda privātiem akcionāriem piederoša tirdzniecības uzņēmuma — Britu Austrumindijas kompānijas — intereses.[2] Britu valdības apstiprinājums bija nepieciešams kompānijas ģenerālgubernatora iecelšanai un viņa lēmumu īstenošanai. Apmaiņā pret to valdība aizlienēja kompānijai regulāro britu karaspēku ik reizi, kad tā nonāca grūtībās vai bija iekārojusi ko tādu, kā iegūšanai bija par vāju. Lai cik tas šķistu dīvaini, bet 1832. gadā dažiem tūkstošiem britu bija izdevies iegūt reālu varu pār gandrīz 100 miljoniem cilvēku apdzīvotu teritoriju. Nostiprinājuši Indiju kā dārgakmeni britu kronī un impērijas labklājības avotu, briti sāka raizēties par Krievijas impērijas ekspansiju Indijas virzienā.

Cīņa par ietekmi Persijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Napoleona sakāves krievi atsāka konfliktu ar Osmaņu impēriju. Tie sagrāba Kaukāzu un 1825. gadā iespiedās kazahu stepē starp Kaspijas un Arāla jūru. 1828. gadā Krievija atvairīja Persijas uzbrukumu un pievienoja Armēniju, bet nākamajā gadā izšķirīgā kaujā sakāva turkus, karu ātri izbeidzot tikai tādēļ, lai Lielbritānija nesajustu kārdinājumu aizpildīt varas vakuumu Tuvajos Austrumos.[2] Lai apturētu krievu ekspansiju vēl dziļāk Vidusāzijā, briti sāka reorganizēt un modernizēt atpalikušo Persijas armiju. Persijai pamazām atgūstot spēkus, notika virkne krievu-persiešu diplomātisko krīžu. Viena šāda krīze radās 1829. gadā, kad saniknots pūlis Persijas jaunajā galvaspilsētā Teherānā nogalināja krievu vēstnieku dramaturgu Aleksandru Gribojedovu un viņa kazaku gvardi. šahs Muhammeds steigšus centās izlīdzināt attiecības ar Sanktpēterburgu, nosūtīdams turp savu mazdēlu, kas, atlīdzinot nodarīto, piedāvāja mesties uz sava zobena.[3] Attiecības starp Krieviju un Persiju kļuva ciešākas, tā praktiski kļuva par Krievijas protektariātu un Lielās spēles fokuss pamazām pārcēlās uz austrumiem — uz Afganistānu.

Cīņa par ietekmi Afganistānā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cara forti un bāzes tika celtas arvien tuvāk Vidusāzijai un briti pilnībā apzinājās, ka nekādi nespētu apturēt krievu invāziju pāri plašajām Vidusāzijas stepēm uz Amudarju. Tomēr kā aizsargvalnis pret krievu iespējamajām iecerēm Indijā varēja kalpot milzīgās kalnainās Afganistānas teritorijas, kas līdz šim nevienu neinteresēja, bet tagad ne briti, ne krievi nevēlējās, lai tās nonāk pretinieka rokās.

Krievu medaļa par Turkestānas pakļaušanu

Jau 1809. gadā Afganistānā ieradās britu delegācija ierēdņa Montstjuarta Elfinstona vadībā, kas centās nodibināt diplomātiskos sakarus ar afgāņiem un iegūt vairāk informācijas par cilšu savstarpējām attiecībām. Briti novēroja, ka Afganistānas ciltis ir sašķeltas un nemitīgi karo savā starpā. Tādējādi britiem bija izdevīga haotiska un sašķelta Afganistāna, kas neapdraudētu viņu valdījumus Britu Indijā.[4] Taču tagad, līdz ar krievu tuvošanos, briti savu viedokli mainīja un uz Kabulu nosūtīja britu delegāciju Aleksandra Bērnsa vadībā, kam vajadzēja novērtēt Afganistānas vadoņa Dosta Muhammeda režīmu. Puses apmainījās ar virkni vienošanās priekšlikumu, tomēr briti atteicās vērsties pret saviem sabiedrotajiem (un afgāņu senajiem ienaidniekiem) sikhiem.[4] Turklāt tad, šķietami piepildot britu vislielākās bažas, atgadījās divi notikumi.

1837. gada novembrī no Horasānas (Austrumpersijā) Afganistānas pilsētā Herātā iebruka ap 30 000[5] vīru liela persiešu armija. Šo karaspēku pavadīja arī kāds grāfs Simoničs no cara galma un krievu karaspēka pulks (iespējams, dezertieri[5]) kāda poļu ģenerāļa vadībā. Tieši tolaik Britu Austrumindijas kompānijas uzdevumā pilsētā uzturējās kāds britu virsnieks Eldreds Potingers uzdodamies par vienkāršu tirgotāju. Sākoties persiešu uzbrukumam, Potingers vietējam valdniekam atklāja savu identitāti un piedāvāja palīdzību, spēlēdams nopietnu lomu pilsētas aizsardzībā.

Otrs notikums, kas satricināju Britu Austrumindijas kompāniju, bija kāda krievu virsnieka parādīšanās Kabulā, līdzi nesot iepazīšanās vēstuli no cara. Drīz pēc tam britu vēstnieks Bērnss, lai nebojātu savu karjeru, pameta Kabulu. Taču arī krievu aģentam Ivanam Vitkevičam neizdevās īstenot savu misiju — atgriezies Sanktpēterburgā, viņš nodevu ziņojumu Ārlietu ministrijai, atgriezās savā viesnīcas numurā un nošāvās.[6] Atgriezies Indijā, Bērnss uzzināja, ka briti jau gatavojas iebrukt Afganistānā un gāzt Dostu Muhammedu. Šim gadījumam viņi jau vairāk kā 20 gadus greznā pansijā uzturēja bijušo afgāņu valdnieku — šaha Ahmeda mazdēlu šahu Šudžu, tādējādi Afganistānas tronī atjaunojot Durrānī dinastiju. Lielā spēle par Vidusāziju gatavojās izvērsties atklātā karadarbībā — tās balva bija Indija, bet spēles laukums — Afganistāna.

1838. gadā briti iebruka Afganistānā, sākot Pirmo angļu-afgāņu karu. Pēc salīdzinoši vieglas uzvaras tie par Afganistānas valdnieku iecēla savu marioneti šahu Šudžu. Britu iebrukums Afganistānā bija izdevies un šķita attaisnojis savu mērķi, kad pienāca ziņa, ka krievi jau izsūtījuši 100 000 vīru lielu (patiesībā tikai 5 000) karaspēku iebrukumam pret Hivu (mūsdienu Uzbekistānā).[7] 1840. gada pavasarī briti uzzināja, ka cara karaspēks skarbo tuksneša vētru dēļ atgriezies atpakaļ pat neticis līdz pusceļam. Tomēr 1841. gada nogalē sākās afgāņu sacelšanās, kuras laikā viss britu Kabulas garnizons (kas sastāvēja no aptuveni 4500 britu kareivju un ap 12 000 indiešu kareivju, un viņu ģimenes locekļiem[8]) atkāpšanās laikā uz Indiju tika pilnībā iznīcināts. 1842. gada rudenī britu soda ekspedīcija vēlreiz ieņēma Kabulu un atriebjoties uzspridzināja visā Vidusāzijā slaveno Kabulas centrālo tirgu. Pēc tam britu karaspēks no Afganistānas aizgāja. Pirmais angļu-afgāņu karš bija beidzies un briti nolēma Afganistānu atstāt kā buferzonu.

1878. gada gadā publicēta karikatūra: "Glābiet mani no maniem draugiem" - Šers Ali starp britu lauvu un krievu lāci

Tikmēr krievi savus cietokšņus un fortus cēla arvien tālāk uz dienvidiem: 1865. gadā tie ieņēma Taškentas hanisti, 1868. — Samarkandas un Buhāras hanistes, bet 1873. gadā - Hivas hanisti. Savā vēstulē karalienei Viktorijai premjerministrs Bendžamins Dizraeli ieteica „iztīrīt Vidusāziju no maskaviešiem un iedzīt tos Kaspijas jūrā.”[9] Briti pieprasīja, lai jaunais Afganistānas valdnieks Šers Ali Kabulā uzņem oficiālu britu misiju. Šers Ali, baidīdamies, ka līdzīgu prasību varētu izvirzīt arī krievi, ar dažādiem aizbildinājumiem atteicās.

1877. gadā Krievija, atbildot uz masu civiliedzīvotāju slaktiņu Bulgārijā, ar 100 000 vīru lielu karaspēku iebruka Turcijā. Lai nepieļautu Dardaneļu jūras šauruma nonākšanu krievu rokās, tur noenkurojās britu kara flote. Cara karaspēka un karalienes flotes sadursme turpinājās sešus mēnešus, līdz 1878. gadā Berlīnes konferencē tika noslēgts miera līgums. Tikmēr Turkestānas ģenerālgubernators Konstantīns fon Kaufmans gatavojās ar 30 000 vīru lielu karaspēku iebrukt Britu Indijā.[10] Dienu pēc Berlīnes konferences beigām krievu sūtņi tikās ar Šeru Ali, neklausīdami viņa lūgumiem griezties atpakaļ, jo Šers Ali labi apzinājās, kāda varētu būt britu reakcija. Kad Kaufmans uzzināja, ka vispārēja kara ar britiem nebūs, viņš atsauca savu delegāciju. Uzzinājis par krievu klātbūtni Kabulā, saniknotais Indijas vicekaralis Roberts Litons pieprasīja afgāņiem uzņemt līdzīgu britu delegāciju.[11] Afgāņi ar atbildi vilcinājās un 1878. gada 21. novembrī Afganistānā iebruka trīs britu armijas — bija sācies Otrais angļu-afgāņu karš.

Šers Ali, nespēdams izveidot armiju, bēga uz ziemeļiem — uz Mazārešarīfu. Viņš izmisumā nosūtīja palīdzības lūgumu krieviem pēc atbalsta, taču tie ieteica viņam salīgt ar britiem.[12] Nākamā gada februārī Šers Ali nomira. 1879. gada 26. maijā Šera Ali dēls Muhammeds Jakubs ar britiem parakstīja Gandamakas miera līgumu, saskaņā ar kuru briti savā kontrolē ieguva vairākas stratēģiski svarīgas ielejas un kalnu pārejas, kontroli pār Afganistānas ārpolitiku un uzturēt misijas vairākās Afganistānas pilsētās. Apmaiņā pret to Afganistāna saņemtu 60 000 mārciņas gadā, kā arī militāru atbalstu pret jebkuru ārēju agresoru.[13] Taču afgāņi sadumpojās un 1880. gadā briti atkal bija spiesti pamest Afganistānu. Otrais angļu-afgāņu karš, kura sākumam nebija cita iemesla kā vien britu bailes par krievu iespējamajiem plāniem, bija beidzies, sagādājot britiem vien lielus zaudējumus.

1885. gadā krievi, tikko iekarojuši Mervu mūsdienu Turkmenistānā, iebruka Pandždehas oāzes dienvidos uz ziemeļiem no Herātas, sakaujot mazāko afgāņu karaspēku. Britu iejaukšanās rezultātā tika panākta vienošanās starp krieviem un britiem par Afganistānas ziemeļrietumu robežu. 1895. gadā briti, piekukuļojot toreizējo Afganistānas valdnieku Abduru Rahmanu, pievienoja ziemeļaustrumu Afganistānas teritorijai šauru un garu zemes strēli, ko veidoja ledū iesalušas augstienes, tādējādi tika izslēgts, ka Krievijai kaut kur būtu kopīga robeža ar Indiju.[14]

Cīņa par ietekmi Rietumķīnā un Tibetā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu ietekme Ķīnas ziemeļrietumos sāka palielināties 19. gadsimta vidū, kad tā bija iekarojusi Kašmīru, līdz ar to tieši pietuvojoties Siņdzjanai. Arī Krievijas robežas bija pietuvojušās Siņdzjanai. Opija kari, kā arī dažādas sacelšanās bija novājinājušas Ķīnu, un tā nespēja uzturēt garnizonus provincēs, līdz Siņdzjana sadalījās vairākās musulmaņu valstiņās. Ne briti, ne krievi neatzina jaunizveidotās valstiņas. 1871. gadā Krievija okupēja Ili sultanātu (tagad Ili Kazahu autonomais apgabals). Briti aizdeva naudu Ķīnai soda ekspedīciju rīkošanai uz dumpīgajām provincēm, un Ķīna pamazām atguva kontroli pār tām. 1879. gadā Krievija Ili apgabalu atdeva Ķīnai. 19. gadsimta beigās Krievijas preču apgrozījums Sindzjanā bija līdz pat 80 %.[15]

Janghazbends ar britu kareivjiem ceļā uz Lhasu

Lielās spēles pēdējās divas desmitgades pagāja, galvenokārt veicot dažādas izlūkošanas un spiegošanas kampaņas. Briti Indijas Himalaju pierobežas pilsētā Dehrādūnā izveidoja speciālu spiegu skolu, kuras uzdevums bija sagatavot vietējos iedzīvotājus (kuri varēji brīvi pārvietoties starp Indiju un Ķīnu) Tibetas kartēšanai.[16] 1865. gadā pirmie tā saucamie mācītie vīri, maskējušies par svētceļniekiem vai tirgotājiem, slepus uzmērīja attālumus starp Tibetas pilsētām, noteica to augstumus virs jūras līmeņa un ģeogrāfiskās koordinātas. Aptuveni tajā pašā laikā arī krievi sūtīja uz šo reģionu izlūkošanas misijas, no kurām pazīstamākie ir Nikolaja Prževaļska ceļojumi (1871.-1873., 1876.-1878., 1879.-1880., 1883.-1880). Viņš nomira 1888. gadā savas pēdējās ekspedīcijas laikā. Savos ceļojumos Prževaļskis kartēja ķīniešu pārvaldītās Vidusāzijas teritorijas, tomēr līdz Tibetas galvaspilsētai Lhasai tā arī nekad nenokļuva (ķīnieši viņu regulāri atvairīja ar notām un reāliem draudiem).[17]

1904. gadā Indijas vicekaralis lords Kērzons nolēma, ka vienīgais veids, kā novērst krievu ietekmi un tibetiešu apbruņošanu šajā reģionā, ir nosūtīt militāru vienību uz Lhasu, veicot sarunas ar Dalailamu, nevis ķīniešu varasiestādēm. Britu kareivji pulkveža Frensisa Janghazbenda vadībā sagrāva tibetiešu pretestību un okupēja Lhasu, tomēr Dalailama bija paspējis aizbēgt uz Mongoliju. Kampaņa nekļuva slavena, un tās iemesls (krievu ieroči) tika atzīts par nepamatotu, līdz ar to Janghazbenda politiskā karjera bija beigusies.[18]

Konflikta nobeigums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tuvojoties Pirmajam Pasaules karam, abas impērijas ar bažām sāka vērot Vācijas ambīcijas Tuvajos Austrumos. Vācieši bija ieplānojuši izbūvēt dzelzceļu uz Bagdādi ar atzaru uz Teherānu, tādējādi paverot iespējas Persijai tirgoties ar Vāciju un iegūt jaunākās vācu tehnoloģijas. 1907. gadā krievu un britu ārlietu ministri parakstīja Angļu-krievu līgumu, ar kuru praktiski tika pielikts punkts Antantes izveidošanai. Abas lielvalstis vienojās savas nesaskaņas Vidusāzijas jautājumos atstāt aiz muguras un visus savus spēkus apvienot pret Vāciju. Tādējādi Krievija atzina Afganistānu par britu interešu zonu, bet Persiju sadalīja trīs zonās — ziemeļi bija Krievijas interešu zona, dienvidi — britu, bet centrālā daļa — neitrāla. Tibetas jautājumā abas puses vienojās šo teritoriju atstāt neatkarīgu un neitrālu, kā arī ar Dalailamu kontaktēties tikai caur ķīniešu varas iestādēm.[19]

Dažkārt mūsdienās tiek lietots arī termins Jaunā Lielā spēle, ar to apzīmējot Padomju Savienības (vēlāk Krievijas Federācijas) un Rietumu pasaules cīņu par ietekmi Vidusāzijā 20. gadsimtā un 21. gadsimta sākumā. Par šo notikumu kulminācijām uzskata Padomju-afgāņu karu (1979.-1989. gads) un amerikāņu iebrukumu Afganistānā 2001. gadā.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]


Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Central Asia: Afghanistan and Her Relation to British and Russian Territories (1885). Atjaunināts: 2013-07-28.
  2. 2,0 2,1 Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 159.lpp
  3. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 161.lpp
  4. 4,0 4,1 Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 163.lpp
  5. 5,0 5,1 Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 164.lpp
  6. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 165.lpp
  7. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 173.lpp
  8. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 210.lpp
  9. Citēts no Dizraeli vēstules karalienei. British Foreign Policy, 1874-1914. Routledge, 2002. ISBN 0-415-26010-8. 53. lpp.
  10. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 241.lpp
  11. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 242.lpp
  12. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 243.lpp
  13. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 246.lpp
  14. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 257.-158.lpp
  15. http://uighur.narod.ru/History/anglo_sovetskoe.html А.Г. Кочубеев. Англо-советское соперничество в Синьцзяне в 1918 —1928 гг.]
  16. Robins Hanberijs-Tenisons. Septiņdesmit pasaules izcilākie ceļojumi; Zvaigzne ABC: Rīga, 2007, 219.lpp
  17. Robins Hanberijs-Tenisons. Septiņdesmit pasaules izcilākie ceļojumi; Zvaigzne ABC: Rīga, 2007, 222.-225.lpp
  18. Robins Hanberijs-Tenisons. Septiņdesmit pasaules izcilākie ceļojumi; Zvaigzne ABC: Rīga, 2007, 224.lpp
  19. Peter Hopkirk. The Great Game: The Struggle for Empire in Central Asia. ISBN 1-56836-022-3. 520.lpp.