Lielā tautu staigāšana

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ar Lielo tautu staigāšanu, jeb Migrācijas periodu[nepieciešama atsauce] vēsturnieku vidū saprot masveida cilvēku migrāciju Eiropā, kā arī daļēji Āzijā un Ziemeļāfrikā aptuveni starp 300.g un 700.g. Tas aptver vēstures laika posmu no Romas impērijas sabrukuma līdz agrīno viduslaiku sākumam.

Migrācijas viļņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā tautu staigāšana

Intensīvā daudzu tautu un cilšu migrācija dažu gadsimtu laika bija pilnībā izmainījusi Eiropas subkontinenta etnisko ainu pēc Romas impērijas sabrukuma. Kopumā to piemeklēja seši lielākie migrācijas viļņi, kamēr subkontinenta etniskā struktūra vairāk vai mazāk nostiprinājās. Trīs viļņi, tātad apmēram puse, bija nomadi. Tie bija huņņi, maģāri un mongoļi. Viens no šiem viļņiem bija vikingi, kuri bija jūras braucēji, laupītāji un tirgotāji. Divi citi viļņi bija mauri un turki. Pēdējie bija islāma karotāji — islāma reliģijas un tradīciju izplatītāji. Bez šiem imigrācijas viļņiem, kas būtiski ietekmēja vēlāko Eiropas etnisko struktūru, pastāvēja arī mazākas migrācijas devas. To skaitā avāri, bulgāri un hazāri, kas šo etnisko struktūru vairāk vai mazāk koriģēja.

Vēl nozīmīgāku lomu Eiropas etniskās struktūras, bet vēlākajos periodos arī Eiropas politikas noteikšanā spēlēja slāvu migrācija. Slāvus pie imigrantiem Eiropā var pieskaitīt nosacīti — atkarībā no tā, kādi kritēriji viņu pieskaitīšanai vai nepieskaitīšanai pie Eiropas pamattautām tiek pielietoti — formāli ģeogrāfiskie, etniskie, kultūras vai citi.

Migrācija Rietumeiropā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gotu rota Spānijā

Migrācijas pirmsākumā 5. gadsimta sākumā Eiropu etniski un kultūras ziņā pārstāvēja divas lielas grupas - romieši un barbari, kur pēdējie pamatā bija ķelti, bet vēlāk ģermāņi, tad 7.-8. gadsimtā šī struktūra bija jau daudz sarežģītāka. Tā, piemēram, Spānija, kas bija romanizēta ķeltu-ibēru zeme, tika lielā mērā ģermanizēta gotu (vizigotu) iebrukuma rezultātā, bet pēc mauru iebrukuma un gotu sakāves 8. gadsimtā Spānija nonāca islāma ietekmē. Šajā laikā lielā skaitā Spānijā ieceļoja un apmetās arī ebreji, piedodot šai zemei arī savu etnisko un kultūras piegaršu.

Arī Gallijā gallu-romiešu pamatiedzīvotāji tika ģermanizēti, lai gan šis process noritēja nevienmērīgi. Lielāko ģermanizācijas devu saņēma Gallijas ziemeļaustrumu daļa, mazākā mērā dienvidrietumu reģioni (mūsdienu Gaskoņa). Mūsdienu Vācijas teritorijā turpinājās rietumģermāņu un austrumģermāņu diferencēšanās, pārsvaru iegūstot pirmajiem.

Ģermāņu etniskā ietekme manāmi skāra arī latinizēto ķeltu-itāļu sabiedrību Itālijā. Arī Britānijas pamatiedzīvotāji - romanizētie ķelti-briti, tika daļēji absorbēti vai izspiesti no savām sākotnējām teritorijām. Rezultātā Britānijā izveidojās divas visai atšķirīgas etniskās grupas - ķelti rietumos un ģermāņi centrālajā daļā, austrumos un dienvidos. Savukārt ziemeļu reģionu, Skotijas, vai kā to sauca romieši - Kaledonijas, iedzīvotāji arī diferencējās divās galvenajās grupās - ģermāņi zemienē (lowlanders) un ķelti kalnainajos apvidos (highlanders). Savukārt Kaledonijas pamatiedzīvotāji bija, galvenokārt, pikti.

Migrācija Dienvidaustrumeiropā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Etniski ļoti sarežģīta situācija veidojās Balkānos. Līdz ar avāru (kurus vēlāk aizvietoja horvāti) iebrukumu, sākās ilīriešu pārslāvošana, kuras rezultātā šis reģions īsā laikā pilnībā pazaudēja grieķu-romiešu kultūras pazīmes. Arī Trāķija (grieķu Thrakĕ, latīņu Thracia), kas aptvēra Balkānu pussalas austrumu daļu (ieskaitot mūsdienu Bulgāriju), un, tāpat kā Ilīrija, bija viena no Maķedonijas, tad Romas impērijas un vēlāk arī Bizantijas provincēm, tika pilnībā pārslāvota. Arī lielākā daļa Grieķijas, ieskaitot Peloponēsas pussalu, etniski tika pārslāvota, tomēr slāvu imigranti Grieķijā, sajaucoties ar vietējiem grieķu iedzīvotājiem, helenizējās. Atsevišķi zinātnieki uzskata, ka mūsdienu grieķi, vismaz ievērojama to daļa, ir helenizējušies albāņi un slāvi.

3. gadsimtā kad Dākijā iebruka goti un romieši bija spiesti savus leģionus no šīs provinces evakuēt. Lai gan Dākija kļuva par pastāvīgu iebrukumu vietu gotiem, huņņiem, slāviem un bulgāriem, tās romanizētie iedzīvotāji vēl ilgi saglabāja latīņu valodu un savu identitāti. Slāviem kļūstot par noteicošo Dākijas etnisko sastāvdaļu, daku un slāvu savstarpējās sajaukšanās rezultātā izveidojās jauna etniska grupa - valahi (vlahi). No saviem dažādajiem priekštečiem valahi saglabāja kā nomadu, tā arī karavīru iezīmes, kļūstot par nopietnu draudu Bizantijas impērijai. Vēlākajos gadsimtos valahi veidoja mūsdienu horvātu, serbu un lielā mērā arī bulgāru etnisko pamatu.

Atsevišķas slāvu ciltis uz Balkāniem sāka ceļot jau 3. gadsimtā. Tomēr lielā skaitā slāvi Balkānos sāka ieplūst 6. gadsimtā, bulgāri 7. gadsimtā, bet tos, tāpat kā ilīriešus, dalmāciešus, maķedoniešus un trāķiešus samērā īsā laikā asimilēja jau priekšā esošie slāvi.

Dažādos laika periodos, dažādās Balkānu pussalas vietās bez slāviem apmetās arī neliels skaits maģāru un ģermāņu. Tā kā Balkāni raksturojas ar daudziem dabīgiem šķēršļiem, kontakti starp tautām bija apgrūtināti un tās attīstījās, veidojot katra savu izteiktu etnisko un kultūras identitāti, savu reliģiju, valodu un tradīcijas.