Lielā tautu staigāšana

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ar Lielo tautu staigāšanu, jeb Migrācijas periodu[nepieciešama atsauce] vēsturnieku vidū saprot masveida cilvēku migrāciju Eiropā, kā arī daļēji Āzijā un Ziemeļāfrikā aptuveni starp 300.g un 700.g. Tas aptver vēstures laika posmu no Romas impērijas sabrukuma līdz agrīno viduslaiku sākumam.

Migrācijas viļņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā tautu staigāšana

Intensīvā daudzu tautu un cilšu migrācija dažu gadsimtu laika bija pilnībā izmainījusi Eiropas subkontinenta etnisko ainu pēc Romas impērijas sabrukuma. Kopumā to piemeklēja seši lielākie migrācijas viļņi, kamēr subkontinenta etniskā struktūra vairāk vai mazāk nostiprinājās. Trīs viļņi, tātad apmēram puse, bija nomadi. Tie bija huņņi, maģāri un mongoļi. Viens no šiem viļņiem bija vikingi, kuri bija jūras braucēji, laupītāji un tirgotāji. Divi citi viļņi bija mauri un turki. Pēdējie bija islāma karotāji — islāma reliģijas un tradīciju izplatītāji. Bez šiem imigrācijas viļņiem, kas būtiski ietekmēja vēlāko Eiropas etnisko struktūru, pastāvēja arī mazākas migrācijas devas. To skaitā avāri, bulgāri un hazāri, kas šo etnisko struktūru vairāk vai mazāk koriģēja.

Vēl nozīmīgāku lomu Eiropas etniskās struktūras, bet vēlākajos periodos arī Eiropas politikas noteikšanā spēlēja slāvu migrācija. Slāvus pie imigrantiem Eiropā var pieskaitīt nosacīti — atkarībā no tā, kādi kritēriji viņu pieskaitīšanai vai nepieskaitīšanai pie Eiropas pamattautām tiek pielietoti — formāli ģeogrāfiskie, etniskie, kultūras vai citi.

Migrācija Rietumeiropā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gotu rota Spānijā

Migrācijas pirmsākumā 5. gadsimta sākumā Eiropu etniski un kultūras ziņā pārstāvēja divas lielas grupas - romieši un barbari, kur pēdējie pamatā bija ķelti, bet vēlāk ģermāņi, tad 7.-8. gadsimtā šī struktūra bija jau daudz sarežģītāka. Tā, piemēram, Spānija, kas bija romanizēta ķeltu-ibēru zeme, tika lielā mērā ģermanizēta gotu (vizigotu) iebrukuma rezultātā, bet pēc mauru iebrukuma un gotu sakāves 8. gadsimtā Spānija nonāca islāma ietekmē. Šajā laikā lielā skaitā Spānijā ieceļoja un apmetās arī ebreji, piedodot šai zemei arī savu etnisko un kultūras piegaršu.

Arī Gallijā gallu-romiešu pamatiedzīvotāji tika ģermanizēti, lai gan šis process noritēja nevienmērīgi. Lielāko ģermanizācijas devu saņēma Gallijas ziemeļaustrumu daļa, mazākā mērā dienvidrietumu reģioni (mūsdienu Gaskoņa).

Ģermāņu etniskā ietekme manāmi skāra arī latinizēto ķeltu-itāļu sabiedrību Itālijā, kā arī daļu grieķu Grieķijā, galvenokārt gan šo reģionu ziemeļu daļā. Arī Britānijas pamatiedzīvotāji - romanizētie ķelti-briti, tika daļēji absorbēti vai izspiesti no savām sākotnējām teritorijām. Rezultātā Britānijā izveidojās divas visai atšķirīgas etniskās grupas - ķelti rietumos un ģermāņi centrālajā daļā, austrumos un dienvidos. Savukārt ziemeļu reģionu, Skotijas, vai kā to sauca romieši - Kaledonijas, iedzīvotāji arī diferencējās divās galvenajās grupās - ģermāņi zemienē (lowlanders) un ķelti kalnainajos apvidos (highlanders). Savukārt Kaledonijas pamatiedzīvotāji bija, galvenokārt, pikti.

Mūsdienu Vācijas teritorijā turpinājās rietumģermāņu un austrumģermāņu diferencēšanās, pārsvaru iegūstot pirmajiem. Savukārt lielākā daļa Grieķijas, ieskaitot Peloponēsas pussalu, etniski tika pārslāvota, lai gan var apgalvot arī pretējo, ka slāvu imigranti, nonākuši Grieķijā, sajaucoties ar vietējiem grieķu iedzīvotājiem helenizējās. Atsevišķi zinātnieki pat uzskata, ka mūsdienu grieķi, vismaz ievērojama to daļa, ir helenizējušies albāņi un slāvi.

Migrācija Austrumeiropā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Etniski ļoti sarežģīta situācija veidojās Balkānos. Šis Eiropas reģions bijis apdzīvots vēl kopš apmēram 7000. g. p.m.ē. Ap 3500. g. p.m.ē. Balkānos ieklīda un apmetās uz dzīvi neskaidras izcelsmes Austrumeiropas stepju nomadi. Vēlāk, ap 1300. g. p.m.ē. šajā reģionā ieplūda arī citi ienācēji, par kuriem ir zināms, ka tie bijuši indoeiropieši. Iespējams, tas bijis viens no to pašu ziemeļnieku (āriešu) atzariem, kuri saskaņā ar daudzu vēsturnieku domām daļēji bijuši arī seno grieķu (mikēniešu vai doriešu) priekšteči. Rezultātā izveidojās viena no galvenajām Balkānu pamatiedzīvotāju grupām - ilīrieši, kas apmetās Adrijas jūras ziemeļu un austrumu krastā. Ilīriešiem etniski tuvi bija dalmācieši un panoni. Maķedonija un Epīra lielāko daļu Ilīrijas 4.-3. gadsimtā p.m.ē. pakļāva savai kontrolei un tās tika helenizētas. Savukārt, 1. gadsimtā Ilīriju kā provinci savā sastāvā iekļāva Romas impērija. Līdz pat 6. gadsimtam, kad lielāko daļu Ilīrijas un Dalmācijas sagrāba avāri, tās bija plaukstošas provinces, kuras aptvēra Balkānu pussalas rietumu daļu un, kas vairāku gadsimtu laikā bija paspējušas pārņemt nozīmīgākās grieķu-romiešu kultūras iezīmes.

Līdz ar avāru (kurus vēlāk aizvietoja horvāti) iebrukumu, sākās iliriešu pārslāvošana, kuras rezultātā šis reģions īsā laikā pilnībā pazaudēja grieķu-romiešu kultūras pazīmes. Ilīrija saglabājās kā Horvātijas apgabals līdz 1102. g., kad pēdējā tika pievienota Ungārijai.

Arī Trāķija (grieķu Thrakĕ, latīņu Thracia), kas aptvēra Balkānu pussalas austrumu daļu (ieskaitot mūsdienu Bulgāriju), un, tāpat kā Ilirija, bija viena no Maķedonijas, tad Romas impērijas un vēlāk arī Bizantijas provincēm, tika pilnībā pārslāvota.

Ziemeļos no Trāķijas (un no Donavas) atradās Dākija, kuru apdzīvoja dāki. Dāki bija tuvi trāķiešu radinieki, viņi arī bija ieceļojuši Dākijā no Trāķijas. Romas imperators Trajāns Dākiju iekaroja 106. gadā. Tā kā Dākija bija visai attāla impērijas province un to bija visai grūti kontrolēt, Romas imperators veicināja kolonistu izmetināšanu tajā. Romieši daudz paveica šīs provinces romanizēšanā, sākot jau ar ceļu, tiltu un pilsētu būvniecību. Drīz romiešu ieceļotāji un dāku pamatiedzīvotāji sajaucās, veidojot romanizētu populāciju. Šis process tika pārtraukts 3. gadsimtā kad Dākijā iebruka goti un romieši bija spiesti savus leģionus no šīs provinces evakuēt. Lai gan Dākija kļuva par pastāvīgu iebrukumu vietu gotiem, huņņiem, slāviem un bulgāriem, tās romanizētie iedzīvotāji vēl ilgi saglabāja latīņu valodu un savu identitāti. Slāviem kļūstot par noteicošo Dākijas etnisko sastāvdaļu, daku un slāvu savstarpējās sajaukšanās rezultātā izveidojās jauna etniska grupa - valahi (vlahi). No saviem dažādajiem priekštečiem valahi saglabāja kā nomadu, tā arī karavīru iezīmes, kļūstot par nopietnu draudu Bizantijas impērijai. Vēlākajos gadsimtos valahi veidoja mūsdienu horvātu, serbu un lielā mērā arī bulgāru etnisko pamatu.

Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Maķedoniju - Balkānu pussalas centrālo un dienvidu daļu. Sengrieķu dialektā runājošie pirmiedzīvotāji maķedonieši, kā jau agrāk redzējām, apmetās šajā reģionā vēl ap 3000. g. p.m.ē., izspiežot akmens laikmeta iedzīvotājus, kuru pēdas konstatējamas vēl ap 6200. g. p.m.ē. Karaļa Filipa II laikā 4. gadsimtā pr.Kr. Maķedonija bija kļuvusi ne tikai helēniska, bet arī pārņēma savā kontrolē Grieķiju, bet nākot pie varas Maķedonijas Aleksandram, arī Tuvos Austrumus. Tomēr leģendārā senā vēsture un kultūra arī Maķedoniju nepaglāba no pārslāvošanas tāpat kā pārējos tās Balkānu kaimiņus.

Atsevišķas slāvu ciltis uz Balkāniem sāka ceļot vēl 3. gadsimtā. Tomēr lielā skaitā slāvi Balkānos sāka ieplūst 6. gadsimtā, bulgāri 7. gadsimtā, bet tos, tāpat kā ilīriešus, dalmāciešus, maķedoniešus un trāķiešus samērā īsā laikā asimilēja jau priekšā esošie slāvi.

Slāvu ekspansijas un pārslāvošanas rezultātā lielākā daļa Balkānu pussalas, ietverot Ilīriju, Dalmāciju, Trāķiju, Dākiju un Maķedoniju, pārvērtās slāvu valstī vai, kā tā sāka saukties kopš 1918. g. pēc Austroungārijas impērijas izjukšanas 1. Pasaules kara beigās - Dienvidslāvijā.

Dažādos laika periodos, dažādās Balkānu pussalas vietās bez slāviem apmetās arī neliels skaits maģāru un ģermāņu. Tā kā Balkāni raksturojas ar daudziem dabīgiem šķēršļiem, kontakti starp tautām bija apgrūtināti un tās attīstījās, veidojot katra savu izteiktu etnisko un kultūras identitāti, savu reliģiju, valodu un tradīcijas.

Atsevišķos laika posmos dažus Balkānu reģionus pārvaldīja Bizantija. Tādēļ šajos reģionos vairāk ir izplatīta kristietība, turpretī citas tautas nonāca turku kontrolē. Līdz ar to šajos novados dominē islāms. Minētās etniskās izmaiņas Eiropā atspoguļojās arī valodā. Latīņu valoda, kas vēlīnās Romas impērijas laikā dominēja visā Rietumu pasaulē, tika aizstāta ar lielu skaitu dažādu neolatīņu atvasinājumu, sākot no portugāļu un beidzot ar rumāņu valodām. Tomēr arī šīs valodas turpināja attīstīties un pārveidoties. Piemēram, franču valoda attīstījās no vietējā Gallijas latīņu 8. gadsimta dialekta romanz trijos posmos, sākot ar senfranču (11. gadsimtā), vidējā franču (14. gadsimtā) un mūsdienu franču valoda. Valodas pārveides gaitā tika pārstrukturēta gramatika, dzima jauni vārdu veidi un izteiksmes formas.

Bizantijā pārsvarā lietoja grieķu valodu, gan kā oficiālo valodu, gan kā vietējo ikdienas saziņas līdzekli, it īpaši Mazāzijā. Taču grieķu valoda līdz ar klasisko kultūru šeit pilnībā izzuda pēc Bizantijas sabrukuma un tās teritoriju nonākšanas turku pakļautībā. Līdz ar to senās Vidusjūras reģiona civilizācijas viena pēc otras beidza pastāvēt, vairums to atstājušas savas pēdas Eiropas vēsturē tikai arheoloģisko izrakumu veidā.