Lielais Lībijas ūdensvads

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ūdensvada shēma uz 20 dināru banknotes

Lielais Lībijas ūdensvads jeb Dižā mākslīgā upe (arābu: النهر الصناعي العظيم) ir pēc pulkveža Kadāfi iniciatīvas tapis gigantisks ūdensvadu un sūkņu staciju komplekss Lībijā — vairāk nekā 2000 km garš centrālais ūdensvads, kas kopā ar atzariem pārsniedz vairāk nekā 13 000 km — kas pārklāj lielāko daļu valsts, apgādājot ar 6 500 000 m³ saldūdens dienā visas lielākās apdzīvotās vietas valstī. 2008. gadā Lībijas ūdensvads tika iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā pasaulē lielākā irigācijas būve.[1]

Saldūdens atradnes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1960. gados, meklējot naftu, zem Sahāras tuksneša ģeologi atrada 4 milzu pazemes baseinus ar saldūdeni — Kufras, Sirtas, Murzūkas un Hamadas — no kuriem pirmie trīs ir aptuveni 35 000 km³ ietilpībā, bet kopējais saldūdens apjoms līdzvērtīgs ūdens apjomam Melnajā jūrā, jeb daudzumam, ko dotu Nīlas upe, tekot 200 gadus.[2] Taču Lībijas Karaliste bija pārāk nabadzīga, valdošās aprindas — pārāk korumpētas un nebija ieinteresētas saldūdens ieguvē, jo naftas ieguve piekrastē solīja daudz ātrāku peļņu un prasīja mazākus ieguldījumus.

Projekts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cauruļu transportēšana

1970. gadu beigās valsts ekonomika bija ievērojami uzlabojusies, lielākā daļa par naftu un dabasgāzi iegūto līdzekļu nonāca nevis ārvalstu kompāniju rokās, bet valsts kasē, kas ļāva īstenot dažādus sociāli nozīmīgus projektus. 1983. gada 3. oktobrī Lībijas Vistautas kongress ārkārtas sesijā akceptēja lēmumu uzsākt darbus pie projekta. Dienvidkorejas speciālistu vadībā tika veikta inženiertehniskā izpēte, izstrādāts saldūdens ieguves un valsts apūdeņošanas projekts "Dižā mākslīgā upe", kam jānogādā saldūdeni no tuksneša dienvidos uz apdzīvotajiem valsts ziemeļiem.

Ūdensvada caurule

1984. gada 28. augustā valsts vadītājs pulkvedis Kadāfi veica pirmo lāpstas dūrienu zemē, aizsākot būvdarbus. Celtniecības darbu pirmās fāzes gaitā tika veikti zemes darbi, pārvietojot aptuveni 155 000 000 m³ grunts, bet betons tika iztērēts tik daudz, ka ar to pietiktu noklāt šoseju no Tripoles līdz Pekinai. Rezultātā tapa gigantisks, vairāk nekā 2000 km garš centrālais ūdensvads, kurā ūdeni iesūknē no vairāk nekā 1300 dziļurbumiem (vidēji 500 m dziļumā), kas kopā ar atzariem uz apdzīvotajām vietām ir vairāk kā 13 000 km garš. Blakus katrai pilsētai izbūvēti rezervuāri 4—24 000 000 m³ tilpumā.

1989. gada 26. augustā sākās darbu otrā fāze un 1996. gadā ūdensvads sasniedza Tripoli, nogādājot pilsētā ik dienu 1 milj m³ saldūdens.

2001. gadā tika pabeigta projekta trešā fāze — atzaru izbūve, - aptverot visas valsts lielākās pilsētas.

Nākošās divas fāzes paredzēja rietumu atzara izbūvi uz Tobruku un Sirti, noslēdzot ūdensvadu loku. Visu projektu tika paredzēts pabeigt 2040. gadā, taču sakarā ar pilsoņu karu Lībijā, projekts apturēts un to apkalpojošais personāls pa lielai daļai izklīdis.

Papildu ieguvumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apūdeņotie lauki tuksnesī

Viena kubikmetra saldūdens cena Lībijā ir 35 ASV centi, savukārt iepirkt saldūdeni valsts bija spiesta par 3,75 USD.

Marsalbrēgas pilsētā tika uzcelta Āfrikā lielākā dzelzsbetona izstrādājumu rūpnīca, lai nevajadzētu caurules u.c. mezglus iepirkt ārvalstīs, kas nodrošināja ar darbu un infrastruktūru visu provinci.

Lauksaimniecībā izmantotās zemes platības, pateicoties iespējamajai irigācijai, tika palielinātas par aptuveni 160 000 ha, kas valstī, kur tikai 4% teritorijas izmantojama lauksaimniecībai, ir visai nozīmīgi.

Politiskais fons[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielu interesi par Lībijas saldūdens ieguvi kopš 1990. gadiem izrāda transnacionālās ūdens privatizācijas korporācijas: Suez (117.4 milj. USD peļņa gadā), Veolia Environnement (Vivendi, 108.2 milj.), RWE (69.5 milj.), Aguas de Barcelona (35.2 milj.); SAUR (33.5 milj.), United Utilities (22.1 milj.), risinot sarunas ar Lībijas valdību par līdzdalību projekta attīstībā. Arī kaimiņvalstis — Ēģipte, Maroka[nepieciešama atsauce] — ir vitāli ieinteresētas saldūdens saņemšanā no Lībijas, kas šos ūdens krājumus padara pat vērtīgākus par naftas un dabasgāzes iegulām. Lībijas valdība savās nostādnēs ievērojami pārspīlēja citu valstu intereses Lībijas resursu izmantošanā. Tā 2010. gada 1. septembrī M. Kadāfi, uzstājoties ar publisku runu kārtējā jaunā atzara atklāšanā, paziņoja: «Pēc šī sasnieguma ASV draudi Lībijas neatkarībai divkāršosies (..) ASV rīcība tiks attaisnota pavisam ar ko citu, taču reālais iemesls būs vecais — vēlme turēt Lībijas tautu koloniālā atkarībā».[2]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]