Lielais susuris

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Lielais susuris, saukts arī par gulētājžurku un dižsusuri (Glis glis (L.)) pieder pie grauzēju (Rodentia) kārtas un susuru dzimtas Gliridae.[1] Grauzējiem ir nepārtraukti augošu priekšzobu pāris, kas tiek uzturēts normālā garumā graužot. Lielajam susurim ir ļoti dažādas uzvedības izpausmes, ko veicina ļoti saliktie maņu orgāni, sevišķi dzirdes un ožas orgāni.

Susuris

Vispārīgais apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielais susuris ir nedaudz vāverei līdzīgs dzīvnieks. Lielākais no šīs sugas dzīvniekiem ir žurkas lielumā. Galva tam ir iegarena, uz purna ir gari taustei paredzēti mati ar noliektiem galiem. Ausis lielajam susurim ir noapaļotas, vidēji lielas (ne mazas, ne pārāk lielas),tās klāj biezi mati, ļoti kustīgas (katra no ausīm spēj kustēties autonomi). Acis – lielas, melnas, apaļas formas. Pakaļkājas ir nedaudz garākas par priekškājām – pakaļkāju pēdām ir 5, bet priekškāju pēdām 4 pirksti, kam ir gari, stingri un asi nagi. Aste ir tikai nedaudz īsāka par ķermeni – tā ir kupla un to klāj garas spalvas.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielais susuris ir izplatīts daudzviet Eiropā, kā arī sastopams Vidusjūras salās.

Latvijā lielie susuri dzīvo Daugavas senlejā pie Skrīveriem, Gaujas senlejā pie Siguldas un Amatass ielejā.[3] Latvijā tā ir ļoti reti sastopama suga, tā ir ierakstīta ne tikai Latvijas, bet arī Polijas un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas Kopienas Apdraudēto sugu sarakstā.[4]

Dzīvesveids[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielais susuris dzīvo lapu koku un jauktu koku mežos, apdzīvo arī augļu dārzus, reizēm sastopams arī krūmājos, kā arī, nejauši ieklīdis, ēkās. Lielo susuru populācija ir atkarīga no koku dobumu skaita, jo tur tie rod patvērumu un vairojas, un ziemo. Galvenokārt šie dzīvnieki dzīvo kokos, tie var aizlēkt apmēram 7 – 10 m tālu, tāpēc to pēdas ir raupjas, kas ir pielāgotas kāpelēšanai un lēkāšanai no koka uz koku. Migas, kas atrodas koku dobumos, lielie susuri veido no dažādiem augiem, piemēram, no zāles. Taču tie var patverties arī spraugās starp akmeņiem, koku saknēm un citur – tie spēj iespraukties pat tikai 2 – 3 cm platās spraugās. Ziemā lielais susuris dodas ziemas miegā, vienā migā var ziemot arī vairāki susuri – nereti susuri dodas ziemas guļā kopā ar visu ģimeni. Ziemas guļa ilgst apmēram 7 mēnešus – Latvijā tā ir no oktobra līdz maija vidum. Ziemošanas laikā susura ķermeņa temperatūra pazeminās līdz 3 - 4°C, un elpošana samazinās līdz 1–3 ieelpām minūtē, kas ir ļoti maz. Ja šī miega laikā lielais susuris sajūt pieskārienu, tas pamostas, jo tā laikā saglabājas nervu sistēmas darbība.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]