Dalībnieks:Cine.anna

Kuģis simbolos

Kuģis ir ceļojuma, brauciena un līdz ar to arī dzīves, dzīvesceļa simbols. Kuģis simbolizē braucamrīku, kas debess ķermeņus, galvenokārt sauli, vizina pa debess jumu, bieži aizstājot ratus, vai arī nogādā mirušo viņsaulē.[2]

Kuģa simbolika akmens un bronzas laikmetā

Jaunākajā akmens laikmeta megalītu (milzīgu akmeņu) kapeņu plāksnēs bieži atrodami iekalti kuģu attēli, kuri jāuztver tikai simboliski kā pārcelšanās uz Svētlaimīgo salu. Arī bronzas laikmetā Skandināvijas klintīs iekaltie attēli neatveido reālus kuģus (ar ragavām līdzīgu priekšgalu), bet gan pārstāv kosmiskos procesus.[2]

Kuģa simbolika Senajā Ēģiptē

Netālu no Gīzas piramīdas atrastās saules laivas var uztvert kā to barku līdzinieces, kuras ik dienu pāri debess jumam pārved sauli, kas, pa nakti apgaismodama mirušo valstību, atgriežas austrumos, saullēkta vietā. Reālos kuģus daudzu tautu kultūrās uztvēra kā maģiskas dzīvas būtnes, uz ko norāda kuģa priekšgalā bieži sastopamie dzīvnieku galvu rotājumi (vēlāk arī figūras). Barkas ar stipri izliektu priekšgalu būvēja Senajā Ēģiptē tehniskas nepieciešamības dēļ braucieniem pa Nīlu (niedru kūļu laivas), taču šādi pusmēness formā būvēti kuģi varētu būt saistīti ar lunāriem priekšstatiem – ekvatora apkaimē mēness sirpis pie debesīm bieži neizskatās tik stāvs kā ziemeļu platuma grādos.[2]

Kuģis kā simbols Senajā Ķīnā

Simboliska nozīme šim ūdens satiksmes līdzeklim tika piedēvēta arī Senajā Ķīnā, kad, piemēram, Sincu 3. gs. pr. Kr. formulēja salīdzinājumu: „Valdnieks ir laiva, tauta ir ūdens. Ūdens laivu nes, bet ūdens laivu var arī apgāzt.”[2]

Kuģa simbolika kristietībā

Kuģis (laiva, barka) uzskatāms par ceļojuma un pat dzīves ceļa simbolu. „Dzīve šai saulē ir kā sabangota jūra, caur kuru mums savs kuģis jāizvada līdz ostai. Ja izdodas pretoties sirēnu vilinājumam (Odisejs!), tas aizvedīs mūs mūžīgā dzīvē” (Sv. Augustīns).[2] Jaunās Derības ainas, kurās minēts Ģeneceretes ezers, kā arī apustuļa Pāvila misijas braucieni, dod vēl citus sasaistes punktus.[2] Kuģis ir kā norādījums uz Noasa šķirstu, jo bieži simbolizē baznīcu, kas zina īsto ceļu cauri pasaulīgo briesmu viļņiem, kas aizved pie debesu mērķa, „baznīcas kuģis”, kura masts ir baznīcas tornis, bet airi – balsts pīlāri. Ar kuģi salīdzina baznīcas arhitektonisko uzbūvi, nereti pat detaļās (jēdzienam „joms” latviešu valodā atbilst vārds navis – „kuģis”), altārim dažkārt ir laivas veidols.[1] Krustu skaidro gan kā mastu, gan kā cerības enkuru.[2]

Joms kā kuģis

Vārds joms cēlies no latīņu vārda navis, kas apzīmē „kuģi”. Joms ir baznīcas centrālā daļa, kas parasti ir atdalīta ar pīlāriem no baznīcas sānu ailēm jeb spārniem. Šis baznīcas ēkas salīdzinājums ar kuģi nācis jau no seniem laikiem, kad apustuļu darbos lasāms: „Kad tu sasauc baznīcas sapulci tāpat, kā to dara liela kuģa kapteinis, nosaki šīs sapulces ar visām iespējamām prasmēm, uzmundrini diakonus tāpat kā jūrniekus, lai tie ar visu rūpību un pazemību sagatavotu vietas drauzei tāpat kā pasažieriem. Vispirms dariet šo būvi ar galvgali uz austrumiem, ar tās sakristejām abās pusēs uz austrumu galu, un tad tā būs kā kuģis. Vidū lieciet bīskapa troni un katrā pusē tam sēdiniet prezbiteri, ļaujiet diakoniem stāvēt tuvu rokai ciešā un maza apkārtmēra tērpā, kurā tie izskatītos kā jūrnieki un kuģa pārvaldnieki. Lajus sēdiniet otrā pusē, klusumā un pakļāvībā. Ļaujiet sievietēm sēdēt atsevišķi, kur tās arī sēž klusumā. Vidū uz kāda paaugstinājuna novietojiet lasītāju.” Patristikas periodā dažās teritorijās prakses laikā baznīcas centrālajā vietā laji nedrīkstēja iet, tie tika turēti ailēs. Vai nu tas bija tādēļ, ka tur tikai novietots altāris, piemēram, Ziemeļāfrikā, vai, kā Sīrijā, tas tikai aizpildīts ar pamatīgu daudzcirkulāru konstrukciju, kas ietvēra bīskapa troni un vietas presbiteriem. Viduslaikos baznīcas tika plaši lietotas sekulārām aktivitātēm, joms tika izmantots kā deju skatuve, ēšanas, dzeršanas un spēļu vieta.[3]

Kuģis kā svēto atribūts

Kuģis ir dažu kristīgo svēto – Sv. Brandana Jūrasbraucēja, Atanasija, Nikolaja (kuģinieku patrona), Pētera, Vincenta, Urzulas, kā arī antīkajā pasaulē daudzās romiešu provincēs pielūgtās dievietes Izīdas atribūti.[2]

Skatīt arī

Kuģis, Muļķu kuģis

Atsauces

1. Veidne:Herdera vārdnīca SIMBOLI, „Pētergaiļa” Bibliotēka, Rīga, 1993 2. Veidne:Lielā simbolu enciklopēdija, Jumava, 2000 3. Veidne:A New Dictionary of Liturgy and Worship, edited by J.G.Davies, SCM Press Ltd, 1994