Lietu tiesības

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Termins lietu tiesības tiek izmantots jurisprudencē, lai aprakstītu tādu tiesisko attiecību, kura dod personai tiesības rīkoties ar lietu. Lietu tiesības pieder pie civiltiesībām. Civiltiesības pārsvarā regulē personu savstarpējās mantiskās attiecības. Lietu tiesības Latvijas Republikā vispārēji regulē Civillikums (Civillikuma 841. līdz 1400.pants).

Jēdziens "lieta" civiltiesībās ir saprotams kā jebkuru mantisku vērtību apzīmējošs jēdziens. "Lietai" civiltiesību izpratnē obligāti nav jābūt ķermeniskai. Ar minēto jēdzienu civiltiesībās var saprast ne tika dažādas lietas (ķermeniskus objektus) tradicionālajā izpratnē (piemēram, automašīnas, mēbeles, mobilos telefonus), bet ar minēto jēdzienu var saprast arī dažādas bezķermeniskas lietas. Civillikuma izpratnē bezķermeniskas lietas ir dažādas personiskas saistību un lietu tiesības- piemēram, autortiesības).

Atšķirībā no saistību tiesībām, lietu tiesības tiek raksturotas kā absolūtas. Tas nozīmē, ka ar lietu tiesību apveltītās personas tiesībām rīkoties ar lietu atbilstoši tai piešķirto tiesību apjomam tiek pretstatīts jebkuras citas personas pienākums respektēt šīs tiesības. Personai kuras tiesības uz lietu traucē cita persona, ir tiesības celt t.s. "negatoro prasību"- prasīt pārtraukt savu tiesību aizskārumu.

Mūsdienu jurisprudences izpratne par lietu tiesībām ir radusies no Senās Romas impērijas juristu darbiem un lielos vilcienos tā ir palikusi nemainīga līdz pat šodienai.

Lietu tiesību vedi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īpašuma tiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietu tiesības ir vispārēju Civiltiesību daļa,un pazīstamākais šo tiesību veids ir īpašuma tiesības. Lietas var atrasties dažādu subjektu īpašumā. Īpašums var piederēt ne tikai fiziskām vai juridiskām personām, bet arī personālkomercsabiedrībām, valstij un pašvaldībām.

Īpašniekam ir absolūtas varas tiesības pār lietu. Latvijas Republikā personas tiesības uz īpašumu ir nostiprinātas Satversmes 105.pantā. Īpašnieks drīkst lietu lietot valdīt un pat iznīcināt. Dažos gadījumos tomēr īpašnieka tiesības rīkoties ar lietu var tikt aprobežotas- piemēram, nodibinot servitūtu par labu citai personai vai nekustamajam īpašumam. Atsevišķos gadījumos personas īpašuma tiesības var tikt aprobežotas arī ar atsevišķu likumu, bet tikai gadījumos, kad īpašuma atsavināšana ir nepieciešama sabiedrības vajadzībām (piemēram, lai uzbūvētu ceļu, lidostu, bibliotēku utt.) Tāpat personai savas īpašuma tiesības ir jāizlieto sabiedrībai pieņemamā formā, atbilstoši spēkā esošajiem likumiem.

Valdījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdījums ir personas faktiskā vara pār lietu. Valdījumam ir divas pazīmes- lietas pilnīga atrašanās personas faktiskā varā un šīs personas griba rīkoties ar lietu līdzīgi īpašniekam. Lietu valdīt var ne tikai tās īpašnieks. Var pastāvēt arī situācija, kad vienai personai ir īpašuma tiesības uz lietu, bet pati lieta atrodas citas personas valdījumā. Valdījums var būt tiesīgs un prettiesīgs. Par prettiesīgu valdījumu uzskatāms tāds valdījums, kurš iegūts vardarbīgā ceļā (piemēram, zaglis, kurš nozog īpašniekam pulksteni, no lietas pilnīgas ņemšanas savā varā būs uzskatāms par lietas valdītāju, tomēr šāds valdījums tiks traktēts kā prettiesisks). Tiesīgs valdījums savukārt ir jebkurš tāds valdījums, kurš ir labāks nekā tāds, kurš iegūts pielietojot vardarbību.

Kā tiesīgs tā arī prettiesīgs valdījums tomēr bauda tiesisku aizsardzību attiecībā pret trešajām personām. Šāds šķietams tiesiskais absurds ir nepieciešams, lai novērstu situāciju, kad personas izmanto citus tiesību aizsardzības ceļus, nevis tos, kuri ir likumā paredzēti- neviena persona patvaļīgi nevar atzīt otru par zagli vai laupītāju bez publiskās varas iejaukšanās un līdzdarbības. Jebkurš valdītājs var sniegt tiesā prasību par atņemta valdījuma atjaunošanu. Ja valdījums tiešām ticis atņemts, tad tiesa šādu prasību var noraidīt, tikai gadījumā, ja konstatē, ka prasītājs pats lietas valdījumu prettiesiski ieguvis no atbildētāja.

Civillikums pieļauj arī iespēju valdīt tiesību. Tiesības valdījums rodas, ja tiesība kaut vai tikai vienu reizi tiek izlietota.

Turējums jeb faktiskais valdījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Persona, kurai ir faktiskā vara pār lietu, bet nav gribas rīkoties ar to kā ar savu, ir uzskatāma par lietas turētāju. Lietas turētājs ir, piemēram, zemes nomnieks, lietas glabātājs, dzīvokļa īrnieks. Šinī gadījumā jēdziens "griba rīkoties ar lietu kā ar savu" nozīmē nevis personas subjektīvo attieksmi, ka viņa "negrib" rīkoties ar lietu kā ar savu, bet gan lietas nodošanai pamatā esošo tiesisko darījumu, ar kuru šī persona kā īpašnieku atzīst citu personu.

Tiesības uz cita lietu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiesība uz cita (svešu) lietu ir tāda tiesība, kura pieder citai personai, nevis lietas īpašniekam. Tātad šajā gadījumā īpašuma tiesības uz lietu pieder vienai personai, bet kādai citai personai savukārt pieder atsevišķa tiesība uz minēto lietu. Civillikums nosaka, ka tiesības uz svešu lietu ir iedalāmas ķīlas tiesībās, servitūtos, izpirkuma tiesībās un reālnastās

Ķīla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķīlas tiesību regulē Civillikuma 1278.pants- "Ķīlas tiesība ir tāda tiesība uz svešu lietu, uz kuru pamatojoties šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā kārtā, ka viņš no šā prasījuma var dabūt samaksu". Latvijas civiltiesības atzīst rokas ķīlu, lietošanas ķīlu, hipotekāro ķīlu un komercķīlu.

Servitūti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Servitūts savukārt ir īpašuma lietošanas tiesības aprobežojums par labu citai personai (personālservitūts) vai nekustamajam īpašumam (reālservitūts). Tipiskākais servitūta piemērs ir t.s. "ceļa servitūts",- ar līgumu, likumu, tiesas spriedumu vai testamentu nodibinātas tiesības izmantot ceļu uz svešam īpašniekam piederoša nekustamā īpašuma.

Izpirkuma tiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izpirkuma tiesība ir tiesība iegūt cita atsavinātu nekustamo īpašumu, atstumjot ieguvēju, sakarā ar priekšrocību pret viņu un stājoties viņa tiesībās.

Reālnastas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reālnasta ir uz nekustamo īpašumu guļošs patstāvīgs pienākums atkārtoti dot noteiktus izpildījumus naudā, graudā vai klaušās.