Lietuvas lielkņaziste

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Великое князство Литовское, Руское, Жомойтское и иных
Lietuvos Didžioji Kunigaikštystė
Lietuvas dižkunigaitija / Lietuvas lielkņaziste
1236 – 1569 Chorągiew królewska króla Zygmunta III Wazy.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Pārvaldes centrs Viļņa
Valdība
Vēsturiskais laikmets Viduslaiki
 - Dibināta 1236
 - Likvidēta 1569

Lietuvas lielkņaziste jeb Lietuvas dižkunigaitija (vecrietumkrievu: Великое князство Литовское, Руское, Жомойтское и иных, lietuviešu: Lietuvos Didžioji Kunigaikštystė, vecliet. Didi Kunigiste Letuvos, baltkrievu: Вялікае Княства Літоўскае, latīņu: Magnus Ducatus Lithuaniae) bija valsts Austrumeiropā no XIII gs. vidus līdz 1569. gadam mūsdienu Lietuvas, Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas teritorijās. XIV-XV gs. politiski un militāri dominēja Austrumeiropas reģionā, cīnoties par ietekmi ar Vācu ordeni, Zelta ordu un, vēlāk, Maskaviju. 1569. gadā apvienojoties ar Polijas karalisti, izveidojās Polijas-Lietuvas kopvalsts.

Valsts rašanās un attīstība (1203-1410)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lietuvas valstiskuma aizmetņu rašanās un attīstība notika tās ziemeļaustrumu daļā, tagadējās Aukštaitijas teritorijā, lietuviešu kunigaišiem saradojoties ar Rūrika dinastijai piederīgajiem Jersikas valdniekiem.
  • 1203. gadā lietuviešu kunigaitis Daugerūts sabiedrojās ar savu znotu Jersikas ķēniņu Visvaldi cīņā pret Livonijas bīskapu Albertu un nesekmīgi mēģināja ieņemt Rīgu.
  • 1219. gadā tika noslēgts līgums starp Galīcijas-Volīnijas kņaziem un lietuviešu kunigaišiem, kas pieminēts Volīnijas Ivpatija hronikā. Lietuviešu pusi pārstāvēja 21 karadraudžu vadītāji kunigaiši, starp 5 vecākajiem minēts arī Mindaugs).
  • 1220.-1230. gados notika nemitīgi iekšējie strīdi, sazvērestības, ietekmes sfēru dalīšana, kurā virsroku ņēma Mindaugs.

Mindauga valdīšanas periods (1236-1263)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas dižkunigaitijas sākotnējā teritorija 13. gadsimta vidū (tumšākā krāsā).
  • 1236. gada rakstiskos avotos Mindaugs nosaukts par Lietuvas valdnieku, ap 1240. gadu viņš pēc virknes karagājienu bija iznīcinājis praktiski visus konkurējošos kunigaišus un pakļāvis to zemes, izveidojot valsti. Mindauga valsts pamatā aptvēra tagadējo Austrumlietuvu un Ziemeļbaltkrieviju ar rezidenci Novogrodokā. Viņa varu atzina skalvji, nadravi, sēļi, daļēji arī jātvingi jeb sudavi. Turpinājās bieži konflikti ar krievu kņaziem. Pret Mindauga varu ir liela daļa tā radinieku, Volīnijas kņazi, atsacījās pakļauties arī žemaiši (kunigaitis Vikints) un jātvingi.
  • 1251. gadā Mindaugs uzsāka kontaktus ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu no Štīrijas (Andreas von Stirland, 1248-53) un piekrita kristīties.
  • 1253. gadā Mindaugs kronējās par karali un kā tāds tik atzīts Romā pāvests Innocents IV pasludināja, ka Lietuva atrodas Sv. Pētera aizgādnībā, un deleģēja Kulmas bīskapu kronēt Mindaugu par Lietuvas karali. Mindaugs sāka dāvināt Vācu ordenim zemes, kuras negribēja atzīt viņa varu: daļu no Žemaitijas, Jatvingijas un Sēlijas.
  • 1254. gada 12.martā ar savu dēlu piekrišanu Mindaugs piešķir Lietuvas bīskapam Krišjānim kā baznīcas devu pusi Raseiņu, Betigolas un Laukavas.
  • 1254.gada 3.septebrī Romas pāvests Innocents IV ziņoja Lietuvas bīskapam Krišjānim par atbrīvošanu no Rīgas sufragana zvērasta, jo "Lietavas baznīcas pakļaušana Rīgai nesaskan ar pāvesta gribu un karaļa Mindauga cieņu".
  • 1255.gada oktobrī pateicībā par Vācu ordeņa starpniecību, kuras dēļ pāvests licis viņu kristīt un kronēt par visas Lietuvas pirmo karali, kā arī solītās aizsardzības dēļ Mindaugs dāvina šī ordeņa Livonijas mestram un brāļiem Sēļu zemi, proti Medeni, Peloni, Nolišķus un Tauragni ar visiem piederumiem.
  • 1250. gados Žemaitija atsacījās pakļauties gan Lietuvai, gan Vācu Ordenim, un sākas karu periods, kā rezultātā Lietuva zaudēja izeju pie Baltijas jūras.
  • 1259. gadā žemaiši sakāva Vācu ordeņa un Livonijas ordeņa apvienoto karaspēku kaujās pie Skodas un 1260. gadā Durbes kaujā. Tādēļ Mindaugs lauza miera līgumu ar Ordeni, atsacījās no kristietības un sāka karu. Kā alternatīvu sabiedroto viņš izvēlējās Novgorodas kņazu Aleksandru Ņevski. 1263. gadā Mindaugs tika nogalināts atentātā, kura organizēšanu vadīja Daumants. Tālākos 10 gadus bija juku laiks, kad nemitīgi mainījās viens valdnieks pēc otra, bet reālas varas tiem nebija.

Traideņa un Vīteņa valdīšanas periodi (1269-1316)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas dižkunigaitijas izplešanās no 13. līdz 15. gadsimtam.
  • 1269. gadā dižkunigaitis Traidenis (1269.-1282.), kura rezidence bija Ķērnavā, ieviesa kārtību un nostabilizēja situāciju. Traidenis ir arī vienīgais no Lietuvas valdniekiem, kura rīcībā un politikā ir vērojamas nacionālas intereses un mēģinājumi apvienot visas baltu tautas, sniedzot palīdzību tām cīņās pret Vācu ordeni (jātvingiem Skumanta vadībā, prūšiem Herkus Manta vadībā, zemgaļiem Nameja vadībā). Viņa vadībā bija pirmie valsts centralizācijas mēģinājumi un sākās ekspansija uz austrumiem, tiek pieņemts, ka šajā periodā izveidojās Lietuvas lielkunigaitija.

Ģedimina un Aļģirda valdīšanas periodi (1316-1377)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1316. gadā sāka valdīt dižkunigaitis Ģedimins (1316. - 1341.), kas turpināja ekspansiju uz austrumiem. Rezidenci viņš pārcēla uz Viļņu un sāka iecelt savus radiniekus lielkņazistes slāvu apdzīvotajās zemēs par vietvalžiem, absolūti neiejaucoties vietējā dzīvē. Viņš centās centralizēt valdnieka varu, bija izveidojies stabils galms ar valsts kanceleju, stabila bruņniecības kārta. Sāka izmantot arī ārzemju algotņus armijā. Ģediminam bija diplomātiskas problēmas ar Eiropu, kura visa bija kristīga, tas ietekmēja arī tirdzniecību.
  • 1322.-1326. gadā Ģedimins apsvēra iespēju kristīties un aicināja uz Lietuvu amatniekus un tirgotājus no Viduseiropas. Aicinājumā teikts, ka misionāriem jāmāk lietuviešu, krievu un zemgaļu valodas. Spēcīgās iekšējās opozīcijas dēļ kopumā tas beidzās bez rezultāta, bez tam arī Ordenis nebija ieinteresēts, lai Lietuva būtu kristīga.

Jagaiļa un Vītauta valdīšanas periodi (1377-1430)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas dižkunigaitija un Polija 1387. gadā
  • 1377. gadā par Lietuvas dižkunigaiti kļuva Aļģirda dēls Jagailis (valdīja 1377-1401), kurš 1379. gadā noslēdza mieru ar Vācu ordeni un veda slepenas sarunas pret Ķēstuti. Ķēstutis sāka dumpi pret Jagaili un 1381. gadā to sakāva. 1383. gadā Jagailis ieslodzīja Ķēstuti un viņa dēlu Vītautu Krēvas pilī, kur Ķēstutis tika nogalināts, bet Vītautam izdevās bēgt un rast patvērumu pie Vācu ordeņa brāļiem. Jagaiļa jaunākais brālis Skirgailis kļuva par Žemaitijas kunigaiti. Vītauts kopā ar Vācu ordena spēkiem uzbruka Jagailim un sakāva to, 1383. gadā ieņēma Traķus un aplenca Viļņu. Taču tad visi brālēni slēdza savienību un apvienojās pret Ordeni, un to sakāva.
  • 1385. gadā tika noslēgta Krēvas ūnija ar Polijas karalisti. Jagailis solīja kristīties un apprecēt Polijas troņmantnieci Jadvigu. 1386. gadā notika kāzas Krakovā un Jagailis kronējās kā Polijas karalis Vladislavs II Jagailis. 1387. gadā notika Lietuvas lielkņazistes iedzīvotāju kristīšana.
  • Jagailis apmetās poļu karaļu pilsētā Krakovā un iecēla savu jaunāko brāli Šķirgaili par Lietuvas vicekarali. Pret šādu izkārtojumu sadumpojās Vītauts, atkal noslēgdams savienību ar Vācu ordeni. 1389.gadā Vītauts neveiksmīgi mēģināja sagrābt Viļņu, bet viņam nācās bēgt pie Vācu ordeņa. 1391. gadā atsākās karš, bet vienlaicīgi abi brālēni risināja sarunas par apvienošanos pret Ordeni. 1392. gadā brālēni Jagailis un Vītauts noslēdza Ostrovas līgumu un līdz savai nāvei Vītauts bija Lietuvas dižkungs (dižkunigaitis, lielkņazs).
  • Vītauts uzsāka aktīvu politiku uz austrumiem, un Lietuvas ekspansija sasniedza Melno jūru. Pilsētām tika dotas privilēģijas un tās tika tieši pakļautas dižkungam. Ja līdz tam valsts valoda bija baltkrievu, tad tagad sāka ieviesties poļu rakstu valoda. Dižkungs Vītauts veda krusta karus pret tatāriem, 1399. gadā kaujā pie Vorsklas bojā gāja 3/4 lietuviešu, poļu un ordeņa apvienotā karaspēka. Lai panāktu Vācu ordeņa līdzdalību karagājienā, viņam nācās atdot ordenim Žemaitiju.
  • Vītauta savienība ar Vācu ordeni nepastāveja ilgi. Vītauts 1409. gadā atbalstīja žemaišu sacelšanos pret Vācu ordeni un kopā ar Jagaili uzsāka izšķīrīgo cīņu pret ordeni. Vienā no viduslaiku Eiropas lielākajām kaujām apvienotie poļu un lietuviešu spēki, ko vadīja Jagailis un Vītauts, 1410. gadā Tannenbergas kaujā (lietuviski - Žalgiris) sakāva Vācu ordeņa bruņiniekus. Ir ziņas, ka uz mūža beigām dižkungs Vītauts risinājis sarunas ar Svētās Romas impērijas ķeizaru par kronēšanos par Lietuvas karali. Vītauts nomira 80 gadu vecumā 1430. gadā.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas dižkunigaitijas un tās slāvu kaimiņvalstu teritorijā runātie dialekti (kartē parādītas 1389. gada robežas).

Līdz Lietuvas dižkunigaitijas kristīšanas 1387. gadā, ta bija pagānu karaliste, kuras padotībā bija vairākums iedzīvotaju bija kristieši. Viļņā blakus vienai pareizticīgo un divām katoļu baznīcām, kas bija paredzētas ārvalstu tirgoņiem, pastāveja arī Ģedimina celtais pagānu templis, kuru uzbūvēja uz Mindauga katedrāles drupām. Templī atradās galvenās lietuviešu dievības - debesu valdnieka Perkūna veidols. Tomēr pagānu templis bija kristiešu kulta vēlāka laika līdzenieks, jo Baltijas pagānu ticības rituāli noritēja brīvā dabā svētajās birzīs vai pie svētajiem akmeņiem. Nepastāvēja hierarhiska pagānu garīdzniecība, dižkunigaitis pats bija augstākā reliģiskā autoritāte un vadīja vairumu svarīgāko reliģisko rituālu. Dižkunigaiša kancelejā strādaja franciskāņu pārrakstītāji, kas rūpējās par saraksti ar rietumu valstīm latīņu valodā, un arī rutēņi skrīveri, kas sazinājās ar Lietuvas austrumu vasaļiem un sabiedrotajiem kancelejas slāvu valodā. Tolaik lietuviešu valoda vēl nebija izveidojusies par rakstu valodu.[1]

Ar iekarojumiem un imigrācijas veicināšanu Lietuvas lielkņaziste izveidojās par ievērojamu multietnisku, multikulturālu un multireliģisku valsti. Ebrejus apmesties Lietuvā pirmais uzaicināja Ģedimins, piešķirdams tiem tirdzniecības privilēģijas, kuras vēlāk paplasināja Vītauts, dodot tiem reliģisko un ekonomisko brīvību. Vītauta valdīšanas laikā bez ebrejiem no dienvidaustrumiem Lietuva ieceļoja vel divas nelielas etniskās grupas, kas ir spējuši saglabāt savu identitāti līdz pat šai dienai. Tie bija karaīmi - tjurku izcelsmes jūdaisma reliģijas piekritēji un musulmaņu tatāri. Abas grupas lielkņazam piegādāja karotājus. Lielkņazistē pareizticīgo un katoļu garīdzniekiem bija nozimīga loma - rutēņu vai slāvu garīdznieki veidoja valsts birokrātiju, bet poļu garīdznieki Lietuvā vadīja katoļu baznīcu. Tomēr nelietuvieši nebija pilnībā vienlīdzīgi - valsts amatos iecēla tikai lietuviešus, turklāt ārzemnieki (ieskaitot poļus) nedrīkstēja iegādāties īpašumā zemi.[2]

Valsts valoda (pareizāk, valsts struktūru lietvedības un diplomātiskās sarakstes valoda) bija t.s. rietumkrievu valoda, jo lielākā daļa lielkņazistes pavalstnieku bija slāvu tautas (lielkņaziste pretendēja uz senās Kijevas lielkņazistes mantinieces titulu un patronāžu pār visām austrumslāvu zemēm). Monarha tituli bija gospodars, kņazs, lielkņazs (Kunigaikštys ir jaunlaiku literatūrā ieviests titula apzīmējums).

Kaut Gorodeļskas ūnijas 9. paragrafā norādīts, ka valsts augstākos amatus var ieņemt tikai katoļi, pareizticīgie pavalstnieki netika apspiesti. Piemēram, Breslavas un Luckas stārasts, Volīnijas maršals Konstantīns Ostrožskis, pateicoties laulībām ar Tatjanu Golšansku (1509), mantoja Viļņas kastelāna amatu.

Lietuvas dižkungi (lielkņazi)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģedimina dinastijas ģerbonis
  • Vītenis, valdījis no 1293.(1296.) līdz 1316. g.
  • Ģedimins (Gediminas, 1275.-1341.), galvaspilsēta Viļņa, valdījis 1316.-1341. g.
  • Jaunutis (Jaunutis, Ģedimina dēls), valdījis 1341.-1345. g.
  • Aļģirds (Algirdas, Ģedimina dēls, 1296.?-1377.), valdījis 1345.-1377. g.
  • Jagailis (Jogaila, Aļģirda dēls, 1351.-1401.), valdījis 1377.-1381. g
  • Ķēstutis (Kęstutis, Ģedimina dēls, 1297.-1382.), valdījis 1381.-1382. g.
  • Šķirgailis (Skirgaila, Aļģirda dēls, 1354.-1397.), valdīja 1386.-1392. g.
  • Vītauts Dižais (Vytautas Didysis, Ķēstuša dēls, 1392.-1430.)
  • Švitrigailis (Švitrigaila, Aļģirda dēls, 1430.-1432.)
  • Sigismunds I (Žygimantas Kęstutaitis, Ķēstuša dēls, 1432.-1440.)
  • Kazimirs (Kazimieras Jogailaitis, Jagaiļa dēls, 1440.-1492.)
  • Aleksandrs (Aleksandras, Kazimira dēls), 1492.-1506.)
  • Sigismunds II Vecais (Žygimantas Senasis, Kazimira dēls, 1506.-1548.)
  • Sigismunds III Augusts (Žygimantas Augustas, Sigismunda Vecā dēls, 1530.-1572.)

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1385. gada 14. augustā Lietuvas dižkunigaitija noslēdza Krevas ūniju ar Polijas karalisti - dižkungs Jagailis aprecējās ar Polijas karalieni Jadvigu un kļuva par Polijas karali.

XV gs. beigās dižkunigaitijas dienvidu robežām regulāri uzbruka Krimas tatāri (Krimas haniste bija Osmaņu impērijas vasalis). 1503. gadā visai veiksmīga bija Sluckas aizstāvēšana, kuru vadīja kņaziene Anastasija (te izšķirošo lomu nospēlēja pils lielgabali). Noturēt Slucku izdevās arī 1506. gadā un 1521. gadā. Tatāri nespēja arī ieņemt Pinskas un Kopilas pilis. Beresteiskas pils aizstāvji atpirkās, taču pilsētu 1500. gadā nodedzināja. Bihovca hronikā minēts, ka 1505. gadā tatāri iebrukuši lielkņazistes baltkrievu zemju centrālajā un ziemeļu daļā. Laupījums un gūstekņu daudzums tos vilināja uz Turovas, Pinskas un Sluckas auglīgajām zemēm. Daudzas reizes tika nodedzinātas Turova, Mozira, Kameneca, Logoiska. Gūstekņus no šīm zemēm pēc tam pārdeva Kafas, Azovas un Stambulas vergu tirgos.

Tā rezultātā Lietuvas dižkunigaitija pārdzīvoja zināmas grūtības: samazinājās iedzīvotāju skaits, panīka saimniecība. Pirmām kārtām tas skāra Voliniju, Podoliju, Kijevu u.c. austrumu teritorijas. Virzoties uz ziemeļiem, tatāru uzbrukumi sāka apdraudēt Novogrudskas un Minskas vojevodistes. Laikā no 1497. gada līdz 1527. gadam dižkunigaitijas austrumu vojevodistes pārcieta 12 tatāru iebrukumus (simts gadu laikā tatāri iebruka Lietuvas zemēs 75 reizes). Mobilās un labi organizētās tatāru kavalērijas pārvietošanās virziens parasti bija pa brasliem gar Pripeti. Otrs ceļs bija Ļvovas rajonā pāri Dņeprai. Sigismunda Vecā laikā (1505.-1548.), tika ievērojami nostiprinātas Volinijas un Podolijas zemes, kas sāka ierobežot tatāru pārvietošanos.

Šai laikā starp Maskaviju un Krimas hanisti bija noslēgts (1480.) sadarbības līgums par kopīgu darbību pret Lietuvas dižkunigaitiju. Vairākas reizes lielkņazs Ivans III lūdza Krimas hanu iebrukt dižkunigaitijas zemēs, lai Maskavija varētu brīvāk rīkoties pati.

Dižkunga Aleksandra laikā militāro konfliktu rezultātā Lietuvas dižkunigaitija zaudēja Vjazemskas kņazisti (1494.) u.c. teritorijas. Pēc 1503. gada miera līguma noteikumiem, Maskavija ieguva 19 pilsētas un 70 pagastus un ciemus. Situāciju nemanīja arī Aleksandra laulības ar Ivana III meitu Helēnu - Maskavija ļoti konsekventi un plānveidīgi spiedās uz dienvidrietumiem. Pēc Dorogobužas kaujas (1500.) pie Vedrošas, Lietuvas dižkunigaitijas stāvoklis pasliktinājās vēl vairāk — tā zaudēja Čerņigovu, Starodubu, Gomeļu, Beļsku, Toropecku un daļu Mstislavas kņazistes. Kaujā pie Kleckas Lietuvas dižkunigaitijas armija (7000 vīru) kņaza Mihaila Gļinska vadībā smagi sagrāva Krimas hanistes karaspēku un kopš tā laika nopietnu tatāru iebrukumu lielkņazistes zemēs vairs nebija. Taču konflikts ar Maskaviju tikai pieņēmās spēkā. Karadarbība risinājās laikā no 1507. gadam līdz 1508. gadam, un no 1512. gada līdz 1522. gadam. Tā beidzās ar Lietuvas dižkunigaitijas sakāvi un Smoļenskas pievienošanu Maskavijai.

1500. gada sadursmes tikai ievadīja nopietnu Maskavas valsts ekspansiju uz dienvidrietumiem. 1502. gadā Maskavijas lielkņazs Vasilijs III sagrāba Oršu, izpostīja Vitebskas, Polockas un Mstislavas apkaimi. Hetmanis, Breslavas un Luckas stārasts, Volinijas maršals Konstantins Ostrožskis straujā kampaņā atguva Turovu un Moziru. 1508. gadā viņš sakāva sadumpojušos kņazu Mihailu Gļinski un piespieda Maskavas lielkņazu parakstīt 1508. gada miera līgumu. Pēc tam Ostrožskis straujā pārgājienā smagi sakāva tatāru karaspēku.

Šai laikā stratēģisks jaunums Lietuvas dižkunigaitijas dienvidu robežu apsargāšanā bija kazaku apmetņu dibināšana. Kopā ar garnizoniem kazaki pilnībā nodrošināja dienvidu robežas un pat pārgāja pretuzbrukumā. 1524. gadā lietuviešu kazaki kopā ar kavalēriju ieņēma Ačikales cietoksni. Kazaku uzbrukumu šim Osmaņu robežpunktam vadīja Daškevičs, lietuviešus komandēja hetmanis Ostrožskis. Veiksmīgs kazaku iebrukums Krimas hanistes valdījumos, bija 1527. gadā pie Olšanices upes (netālu no Čerkasiem), kur komandēja dižkunigaitijas spēkus Ostrožskis, J. Oleļkovičs, B. Radzivils un Daškevičs.

Maskavas valsts neatmeta cerības iegūt Lietuvas dižkunigaitijas zemes. Sākās jauns karš (1534.-1537.), kurā tika nopostītas Turova, Mozira un Bragina, maskaviešu karaspēks jau devās Viļņas virzienā. Taču tad kara laime mainījās. Lietuviešu karaspēks guva vairākas uzvaras, atsvieda maskaviešus atpakaļ un pat atguva Gomeļu, Ļubeču un Starodubu, ko Lietuva bija zaudējusi krietni agrāk.

Livonijas karš spēcīgi ietekmēja Lietuvas baltkrievu zemes. Ievērojamākie Livonijas kara (1558.-1583.) militārie notikumi, kas ietekmēja Lietuvas dižkunigaitiju, bija Viļņas ūnija, Polockas zaudēšana 1563. gadā, un nepārtrauktā cīņa par Smoļensku. Lietuvas lielkņazistei saglabāt status quo palīdzēja 1564. gada spožās uzvaras pie Ulas un Oršas.

Tā kā šai karā Lietuvas dižkunigaitijai nebija sabiedroto, tā uzsāka aktīvas sarunas ar Poliju, lai to kā sabiedroto iesaistītu karadarbībā pret Maskaviju. 1553. gada Viļņas seims nosūtīja uz Poliju šim nolūkam īpašu delegāciju, lai tā risinātu konkrētas sarunas par iespējamo abu valstu ūnijas paplašiņāšanu. Apvienošanās noteikumi nebija sarežģīti: Lietuvas dižkunigaitijas suverenitāte paliek nemainīga, karu uzsākšana un mieru slēgšana uz līdzvērtīgiem noteikumiem. Šai savienībā visai ieinteresēta bija katoļu Baznīca, jo tai bija jāmaksā īpašu kara nodokli pret Maskavas draudiem. 1569. gadā, Lietuvas dižkunigaitijai un Polijas karalistei noslēdzot Ļubļinas ūniju, abas valstis beidza pastāvēt, veidojot jaunu valsti - Žečpospoļitu (pol. Rzeczpospolita Obojga Narodów, liet. Žečpospolita/Abiejų Tautų Respublika, baltkr. Рэч Паспалітая Абодвух Народаў).

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Stryjkowski M. Kronika polska, litewska, żmódzka i wszystkiej Rusi. - Warszawa, 1846.
  • Vijūkas-Kojelavičius A. Lietuvos istorija. Pirma ir antra dalis / iš lotynų k. vertė L. Valkūnas. Vilnius, 1989.
  • Ivinskis Z. Lietuvos istorija: iki Vytauto Didžiojo mirties. - Roma, 1978. (pārizdota: Vilnius, 1991.)
  • Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. - JUMAVA, 2011

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. - JUMAVA, 2011 - 33.-34.lpp
  2. Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. - JUMAVA, 2011 - 40. lpp

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]