Liturģiskā valoda

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Liturģiskā valoda vai svētā valoda ir valoda, kuru cilvēki asociē ar kādu konkrētu konfesiju un izmanto reliģisko rituālu veikšanai, ikdienā pārsvarā lietojot citu valodu.

Koncepcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad kāda valoda tiek asociēta ar reliģisku kultu, ticīgie tiecas šai valodai piedēvēt tādas īpašības, kādas netiek piedēvētas ikdienas valodai. Liturģiskajai valodai tiek piešķirts svinīgums un cieņa, kā nav ikdienas valodai. Tā rezultātā garīdzniecības apmācība un liturģiju valodu lietošana kļūst par svarīgu kulturālu ieguldījumu. Tiek uzskatīts, ka šo valodu lietošana ļauj piekļūt tādiem zināšanu kopumiem, kuri vienkāršajiem ir liegti. Viduslaiku Eiropā prasme lasīt tekstus latīņu valodā bija priesteru prioritāte un lasītprasmes etalons.

Sakarā ar to, ka uz liturģiskajām valodām tiek attiecinātas ikdienas valodai nepiemītošas īpašības, tās parasti saglabā tādas valodas iezīmes, kas zūd valodai attīstoties. Vairākos gadījumos liturģiskā valoda ir mirusi valoda. Citos gadījumos tā ataino mūsdienu valodas arhaisko formu. Piemēram, pareizticīgo dievkalpojumi notiek baznīcslāvu valodā, kas ir krievu valodas arhaiskā forma un bez pienācīgas apmācības tā draudzes locekļiem var būt nesaprotama vai grūti saprotama.

Daudzos gadījumos liturģiskā valoda var būt pilnīgi sveša vietējiem iedzīvotājiem, kā tas ir gadījumos, kad ticība tiek ienesta ar misionāru vai svētceļnieku starpniecību.

Svēto valodu koncepcija atšķiras no dievišķajām valodām, kas parasti ir valodas, kuras piedēvē dievišķām būtnēm un tās var arī nebūt dabīgas valodas. Koncepcijas atsevišķos gadījumos var pārklāties, kā tas ir ar devanāgarī rakstību, kā nosaukums nozīmē "pilsētas dievību (raksts)".

Par liturģiskajām uzskatītās valodas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairākas valodas tiek uzskatītas par svētajām vai liturģiskajām valodām. Tās ir: