Livonijas ķēniņvalsts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Livonijas ķēniņvalsts
vācu: Königreich Livland
1570 – 1578
Location of karaļvalsts
Livonijas karte 1573. gadā of (Joann Portantius).
Pārvaldes centrs Peltsamā un Cēsis (1577)
Reliģija luterānisms
Valdība monarhija
Livonijas karalis Magnuss
Vēsture
 - Nodibināja bijušajā Livonijas konfederācijas teritorijā, kuru bija iekarojusi Krievija 1570
 - Atjaunoja Polijas-Lietuvas kopvalstij pakļautu Pārdaugavas hercogisti 1578
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Livonijas ķēniņvalsts jeb Livonijas karaliste (vācu: Königreich Livland, krievu: Королевство Лифляндия) bija pasludināta monarhija Livonijas kara laikā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas cars Jānis Briesmīgais (Ivans IV) kopā ar saviem vācu padomniekiem Johanu Taubi un Elertu Krūzi plānoja izveidot neatkarīgu Livonijas valsti, kas atrastos Krievijas protektorātā. 1569. gadā Taube un Krūze stājās kontaktos ar Kurzemes bīskapu, Dānijas karaļa brāli Magnusu. Ivana IV piedāvājums bija izveidot visu Livonijas konfederācijas teritoriju par Krievijas vasaļvalsti, par kuras valdnieku kļūtu Magnuss. Nākotnē šai valstij tiktu pievienotas jaunas krievu iekarotas teritorijas.

Valsts veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas ķēniņa Magnusa zīmogs
Livonijas kara trešajā posmā krievu okupētā teritorija.

Magnuss pieņēma priekšlikumu un 1570. gada 10. jūnijā ieradās Maskavā. Sarunu rezultātā augustā Magnuss turpat tika kronēts par Livonijas karali un apprecējās ar Ivana IV radinieci Eifimiju Vladimirovnu, kurai pūrā cars solīja dot piecas mucas zelta. Livonijas karaļvalstij tika apsolīta ticības brīvība, agrākās tiesības un privilēģijas, kā arī brīva tirdzniecība Krievijā bez muitām un nodevām. [1]

Magnuss savā rīcībā arī saņēma 20 000 krievu kareivju, ar kuriem devās iekarot savu karaļvalsti, kā pirmo mērķi uzbrukumam izvēloties tai brīdī Zviedrijas kontrolēto Rēveli. Ivana IV plāns, kronējot par Livonijas karali dāņu princi, bija saņemt Dānijas karaļa, Magnusa brāļa Frederika II atbalstu. Taču plāns nerealizējas un 1571. gada beigās Magnuss, neguvis panākumus, ir spiests pārtraukt Rēveles aplenkumu. [2] 1573. gadā Novgorodā Magnuss aprecējās un pūrā saņēma vienīgi Karkuses cietoksni un līgavas veļu kā zīmi tam, ka viņš ir zaudējis cara uzticību.

1575. gadā, kad krievi ieņēma Pērnavas cietoksni, Ērģemes, Rūjienas un Helmetas cietokšņi nolēma padoties Magnusam. 1577. gadā Magnuss uzsāka slepenas sarunas ar Polijas-Lietuvas karali Stefanu Batoriju. Viņš izdeva aicinājumu Livonijas iedzīvotājiem padoties viņam, ja viņi negrib nokļūt krievu varā. Aicinājumam atsaucās Cēsis, Koknese un Valmiera. Livonijas karaļa padotībā atradās liela daļa no Vidzemes un Igaunijas, par savu rezidenci Magnuss izvēlējās Oberpālenes cietoksni Igaunijā (tagad - Peltsamā).

1577. gadā Jānis Briesmīgais pavēlēja Magnusu arestēt un ieņemt Cēsis, kuras Magnusam uzticamie aizstāvji bailēs no krievu atmaksas paši uzspridzinājās. Magnuss tika sagūstīts un lūdza žēlastību.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad krievi cieta pilnīgu sakāvi Cēsu kaujā, karalis Magnuss 1578. gadā tika atbrīvots un pārgāja Polijas-Lietuvas pusē, piedaloties uzbrukumā Tērbatai 1580. gadā. Magnuss labprātīgi atteicās no karaļa troņa un nodeva sev pakļauto karaspēku un Livonijas zemes Polijas-Lietuvas kontrolē, kas iekarotajās Livonijas zemēs izveidoja Livonijas Pārdaugavas hercogisti. Magnusa valdījumā saglabājās vienīgi viņam pirms kara piederošās Kurzemes bīskapijas un Sāmsalas zemes.

Savukārt Magnusam atņemto karaļa titulu piesavinājās Jāņa Briesmīgā pēcteči Krievijas cara tronī Fjodors Ivanovičs (1584-1598), arī Mihails Fjodorovičs Romanovs (1613-1645) un lietoja to savā pilnajā titulā kā "Livonijas lielkņazs" (Великий Князь Лифляндский), tādējādi piesakot pretenzijas uz Pārdaugavas hercogistes, vēlāk Zviedru Vidzemes teritoriju.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Herzog Magnus von Holstein und sein livländisches Königthum. Auszüge aus gleichzeitigen Actenstücken. – K. H. von Busse (Hrsg.). Mitteilungen aus dem Gebiete der Geschichte Liv-, Est- und Kurlands. Bd. 8. 1857. (vāciski)
  • Hübner, E. Zwischen allen Fronten: Magnus von Holstein als König von Livland. – E. Hübner, E. Klug, J. Kusber (Hrsg.). Zwischen Christianisierung und Europäisierung. Beiträge zur Geschichte Osteuropas in Mittelalter und früher Neuzeit. Festschrift für Peter Nitsche zum 65. Geburtstag. Stuttgart, 1998. (vāciski)
  • Schiemann, T. Magnus, König von Livland. – Th. Schiemann. Characterköpfe und Sittenbilder aus der baltischen Geschichte des sechszehnten Jahrhunderts. Mitau, 1877. (vāciski)
  • Zeļenkovs, A. Dānijas prinča Magnusa (1540–1583) darbība Livonijā. – Latvijas Kara muzeja gadagrāmata. Rīga, 2000.
  • ЧУМИКОВ, А. Осада Ревеля (1570–1571 гг.) герцогом Магнусом, королем ливонским, голдовником царя Ивана Грозного. – Чтения в Императорском обществе истории и древностей российских при Московском университете. Кн. 2. 1892. (krieviski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]