Livonijas ķēniņvalsts
|
|||||||||||||||||||||||||
Livonijas ķēniņvalsts jeb Livonijas karaliste (vācu: Königreich Livland, krievu: Королевство Лифляндия) bija pasludināta monarhija Livonijas kara laikā.
Krievijas cars Jānis Briesmīgais (Ivans IV) kopā ar saviem vācu padomniekiem Johanu Taubi un Elertu Krūzi plānoja izveidot neatkarīgu Livonijas valsti, kas atrastos Krievijas protektoriātā. 1569. gadā Taube un Krūze stājas kontaktos ar Kurzemes bīskapu, Dānijas karaļa brāli Magnusu. Ivana IV piedāvājums bija izveidot visu Livonijas konfederācijas teritoriju par Krievijas vasaļvalsti, par kuras valdnieku kļūtu Magnuss. Nākotnē šai valstij tiktu pievienotas jaunas krievu iekarotas teritorijas. Magnuss pieņēma priekšlikumu un 1570. gada 10. jūnijā ieradās Maskavā. Sarunu rezultātā augustā Magnuss turpat tika kronēts par Livonijas karali un apprecējās ar Ivana IV radinieci Eifimiju Vladimirovnu, kurai pūrā cars solīja dot piecas mucas zelta. Livonijas karaļvalstij tika apsolīta ticības brīvība, agrākās tiesības un privilēģijas, kā arī brīva tirdzniecība Krievijā bez muitām un nodevām. [1]
Magnuss savā rīcībā arī saņēma 20 000 krievu kareivju, ar kuriem devās iekarot savu karaļvalsti, kā pirmo mērķi uzbrukumam izvēloties tai brīdī Zviedrijas kontrolēto Rēveli. Ivana IV plāns, kronējot par Livonijas karali dāņu princi, bija saņemt Dānijas karaļa, Magnusa brāļa Frederika II atbalstu. Taču plāns nerealizējas un 1571. gada beigās Magnuss, neguvis panākumus, ir spiests pārtraukt Rēveles aplenkumu. [2]
1573. gadā Novgorodā Magnuss aprecējās un pūrā saņēma vienīgi Karkus cietoksni un līgavas veļu kā zīmi tam, ka viņš ir zaudējis cara uzticību. 1575. gadā, kad krievi ieņēma Pērnavas cietoksni, Ērģemes, Rūjienas un Helmetas cietokšņi nolēma padoties Magnusam. 1577. gadā Magnuss uzsāka slepenas sarunas ar Polijas-Lietuvas karali Stefanu Batoriju. Viņš izdeva aicinājumu Livonijas iedzīvotājiem padoties viņam, ja viņi negrib nokļūt krievu varā. Aicinājumam atsaucās Cēsis, Koknese un Valmiera. Livonijas karaļa padotībā atradās liela daļa no Vidzemes un Igaunijas, par savu rezidenci Magnuss izvēlējās Oberpālenes cietoksni Igaunijā (tagad - Peltsamā).
1577. gadā Jānis Briesmīgais pavēlēja Magnusu arestēt un ieņemt Cēsis, kuras Magnusam uzticamie aizstāvji bailēs no krievu atmaksas paši uzspridzinājās. Magnuss tika sagūstīts un lūdza žēlastību. Pēc tam, kad krievi cieta pilnīgu sakāvi Cēsu kaujā, viņš tika atbrīvots un pārgāja Polijas-Lietuvas pusē, piedaloties uzbrukumā Tērbatai 1580. gadā.
Magnuss labprātīgi atteicās no karaļa troņa un nodeva sev pakļauto karaspēku un Livonijas zemes Polijas-Lietuvas kontrolē, sev saglabājot viņam pirms tam piederošās Kurzemes bīskapijas un Sāmsalas zemes.
Magnusam atņemto karaļa titulu piesavinājās Jāņa Briesmīgā pēcteči Krievijas cara tronī Fjodors Ivanovičs (1584-1598), arī Mihails Fjodorovičs Romanovs (1613-1645) un lietoja to savā pilnajā titulā kā "Livonijas lielkņazs" (Великий Князь Лифляндский), tādējādi piesakot pretenzijas uz Pārdaugavas hercogistes, vēlāk Zviedru Vidzemes teritoriju.
Atsauces [izmainīt šo sadaļu]
Skatīt arī [izmainīt šo sadaļu]
 |
Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
