Livonijas bruņniecība

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vecais Vidzemes bruņniecības nams (1755-1865) Rīgā.

Livonijas bruņniecība jeb Vidzemes bruņniecība (vācu: Livländische Ritterschaft) bija Vidzemes (jeb Līvzemes) dižciltīgo vācbaltiešu pašpārvaldes organizācija, kas pēc 1561. gada Viļņas ūnijas noteikumiem kļuva par Pārdaugavas hercogistes starptautisko tiesību nesējiem. Vidzemes bruņniecības priekšstāvji un landtāga priekšsēži bija Vidzemes landmāršali, kas līdz 1920. gadam to pārstāvēja starptautiskajās attiecībās.

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemes bruņniecība cēlusies no Rīgas arhibīskapijas, Tērbatas bīskapijas, Sāmsalas-Vīkas bīskapijas, kā arī Kurzemes bīskapijas un Livonijas ordeņa vasaļiem. Vācu ordeņa bruņinieki bija devuši devuši solījumu ievērot celibātu un viņiem nedrīkstēja būt likumīgu bērnu. 1561. gadā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers Rīgas pilī atbrīvoja ordeņa bruņiniekus no viņu dotajiem zvērestiem un viņi noslēdza tiešas padošanās līgumu - Viļņas ūniju ar Jagaiļa dinastijas valdnieku - Lietuvas dižkunigaitis (un Polijas karali) Sigismundu II Augustu.

Vidzemes pašpārvaldes institūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedru Vidzemes laikā 1643. gadā Vidzemes bruņniecība izveidoja Landrātu kolēģiju, kas sastāvēja no sešiem, vēlāk divpadsmit landrātiem, ko landtāgu laikā uz mūžu ievēlēja Vidzemes bruņniecības imatrikulētie locekļi. Augstākais viņu priekšstāvis bija Vidzemes landmaršals. Lielā Ziemeļu kara laikā Vidzemes bruņniecība 1710. gada jūlijā parakstīja Livonijas kapitulāciju Krievijas caram Pēterim I, kas apstiprināja tās agrākās privilēģijas. Tās tika atzītas arī Nīštades miera līgumā 1721. gadā, kad Zviedrija oficiāli atteicās no tiesībām uz Vidzemi. Savukārt Vidzemes bruņniecība apmēram 200 gadus lojāli kalpoja Krievijas imperatoriem, kurus atzina arī par Vidzemes valdniekiem (Livonijas hercogiem). 1747. gadā tika pabeigta bruņniecības matrikulas veidošana, kas sākotnēji saturēja 172 dzimtas un vēlāk tika papildināta līdz 378 dzimtām. Lai kļūtu par matrikulas locekli, bija nepieciešams iegūt pozitīvu balsojumu ar trīs ceturtdaļām no tās locekļu skaita. 1846. gadā Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas un Sāmsalas bruņniecības privilēģijas tika apstiprinātas īpašā "Baltijas provinču likumā" (Provinzialrecht der Ostseegouvernements), kas garantēja provinču kulturālo autonomiju un bruņniecības pašpārvaldi. Līdz pat 1866. gadam Vidzemes landtāgā varēja piedalīties tikai imatrikulētās bruņniecības pārstāvji.

Pēc tam, kad ar Brestļitovskas miera līgumu Krievija atteicās no tiesībām uz Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas zemēm, Vidzemes bruņniecība nolēma izveidot Apvienoto Baltijas hercogistiVācijas impērijas vasaļvalsti. Hercoga kronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham, bet līdz viņa atbraukšanai tika nodibināta Reģentu padome desmit cilvēku sastāvā, ko vadīja Vidzemes landmāršals Ādolfs Pilars fon Pilhavs kā valsts pārvaldnieks (Reichsverweser).

Sabiedriska organizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc suverēnu Latvijas un Igaunijas valstu nodibināšanas un to starptautiskas atzīšanas Vidzemes bruņniecība zaudēja savu politisko statusu un 1920. gadā Rīgā nodibināja sabiedrisku organizāciju "Vidzemes vispārējā labuma apvienību" (Livländische Gemeinnützige Verband), bet Rostokā "Vidzemes dižciltīgo apvienību" (Verband des Livländischen Stammadels), kas izdeva Vidzemes bruņniecības ģenealoģisko rokasgrāmatu" (Genealogische Handbuch der livländischen Ritterschaft). 1941. gadā Vidzemes bruņniecība apvienojās ar Kurzemes, Igaunijas un Sāmsalas bruņniecībām, Vācijas okupētajā Poznaņā izveidojot "Agrākajām Baltijas bruņniecībām piederīgo ģintsrakstu pētīšanas un kopšanas apvienību" (Verband für Sippenkunde und Sippenpflege der Angehörigen der ehemaligen Baltischen Ritterschaften e.V.), kas 1949. gadā tika pārveidota par vēl joprojām pastāvošo "Baltijas bruņniecību apvienību" (Verband der Baltischen Ritterschaften e.V.). Pašlaik apvienībā ir apmēram 2000 locekļu, kas ietilpst desmit reģionālajās grupās Vācijā, Zviedrijā un Kanādā. No četrās Baltijas bruņniecību matrikulās reģistrētajām 753 dzimtām mūsdienās pa vīriešu līniju saglabājušās tikai aptuveni 320 dzimtas. [1]

Bruņniecībā imatrikulētas dzimtas (1923)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemes bruņniecības matrikulu pabeidza veidot 1747. gadā un tajā ietilpa 172 dzimtas. Krievijas impērijas laikā matrikulu pastāvīgi papildināja un pēc 1839. gada datiem Vidzemē jau bija 253 bruņniecībā imatrikulētas dzimtas.

Pēc 1929. gada datiem Vidzemes bruņniecības matrikulai piederēja šādas dzimtas:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ernst von Mühlendahl, Heiner von Hoyningen gen. Huene (Bearb.), Die Baltischen Ritterschaften., Limburg, C.A. Starke Verlag, 1973
  • Carmen von Samson-Himmelstjerna (Red.), Verband der Baltischen Ritterschaften 1949 - 1999., Limburg, C.A. Starke Verlag, 1999

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]