Livonijas krusta kari

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Livonijas krusta karu galvenās kampaņas
1. daļa: Daugavas un Gaujas lejteces zemju pakļaušana (1193—1215)
Līvzemes pakļaušana (11951208)
Letijas (Jersikas) pakļaušana (12091215)
2. daļa: Igaunijas zemju pakļaušana (1208—1227)
Dienvidigaunijas pakļaušana Livonijas varai (1208—1217)
Ziemeļigaunijas pakļaušana Dānijas varai (1219—1222)
Igauņu sacelšanās apspiešana un Sāmsalas pakļaušana (1223—1227)
3. daļa: Daugavas kreisā krasta zemju pakļaušana (1207—1271)
Sēlijas bīskapijas izveide un karš ar lietuviešiem (12071236)
Zemgales bīskapijas izveide un karš ar zemgaļiem un žemaišiem (12191250)
Kurzemes bīskapijas izveide un karš ar kuršiem, lietuviešiem un žemaišiem (12281260)
Zemgaļu un kuršu sacelšanās apspiešana (12591271)
4. daļa: Lotigolas un Zemgales pakļaušana (1262—1290)
Lietuviešu un krievu karagājieni uz Livoniju (12621269)
Karš ar dižkunigaiti Traideni (12701282)
Karš ar zemgaļiem un žemaišiem (1285—1290)

Livonijas krusta kari (latīņu: Expeditio sacra, vācu: Kreuzzug gegen die Heiden in Livland, igauņu: Liivi ristisõda un Eestlaste muistne vabadusvõitlus) bija daļa no Ziemeļu krusta kariem un ir kā kopējs apzīmējums Latvijas un Igaunijas iekarošanai un kristīšanai 12. un 13. gadsimtā. Arī krusta kari pret Lietuvas dižkunigaitijas valdniekiem, Polockas, Pleskavas un Novgorodas kņaziem tiek uzskatīti par šo karu sastāvdaļu. Iekarotās teritorijas tika novēlētas Jaunavai Marijai un tām tika piešķirts kopējs nosaukums Terra Mariana (1207) un tās tika pakļautas Svētajam Krēslam (Romas pāvestam). Modenas Vilhelms ar pāvesta piekrišanu iekaroto teritoriju sadalīja starp sešiem feodālajiem senioriem.

1221. gadā Romas pāvests Honorijs III pielīdzināja krusta karus Livonijā krusta kariem Svētajā Zemē.

Kartē parādīti galveno Livonijas un Prūsijas krusta karagājienu virzieni.

Galvenās kara kampaņas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Daugavas un Gaujas tirdzniecības ceļu pārņemšana (1193—1215):
  1. Krusta karš pret līviem (1193—1212);
  2. Krusta karš pret sēļiem, Kokneses un Jersikas valstīm (1207—1215);

Karu norise[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad Romas pāvests Celestīns III 1193. gadā izsludināja kārtējo krusta karu pret Ziemeļeiropas pagāniem, pēc Livonijas bīskapa Meinarda sūtņa Teoderiha lūguma pāvests 1195. vai 1196. gadā izsludināja arī krusta karu pret līviem, kas atkrituši no kristīgās ticības. Visiem krustnešiem, kas devās uz Līvzemi, atvēlēja visu grēku atlaišanu. Otrais bīskaps - Bertolds, cisterciešu abats no Lokumas(iesvētīts 1197. gadā) - nolēma, ka ir nepieciešama lielāka stingrība, un panāca, ka 1198. gadā pāvests Inocents III (1198-1216) izsludina bullu par krusta karu pret lībešiem. Bertolds savāca sakšu bruņiniekus, kas kaujā pie Rīgas kalna bez grūtībām sakāva pārbiedētos lībiešus, taču Bertolds pats krita kaujas laukā. Tiklīdz krustneši devās prom, lībieši Daugavā nomazgāja jauno ticību. Pēc otrā Livonijas bīskapa Bertolda nogalināšanas 1198. gada kaujā pie Rīgas, nākamais bīskaps Alberts fon Bukshēvdens 1200. gadā ar grāfu Konrādu no Dortmundes un Harbertu no Īburgas, kā arī daudziem krustnešiem un divdesmit trim kuģiem ieradās Livonijā. 1201. gadā bīskaps Alberts nodibināja galveno krusta karu militāro un politisko bāzi Rīgā, netālu no Daugavas ietekas jūrā un pēc viņa iniciatīvas pēc Templiešu ordeņa parauga tika nodibināts Zobenbrāļu ordenis. Pēc zaudētās Saules kaujas šis ordenis tika apvienots ar Vācu ordeni, turpinot pastāvēt kā autonoms Livonijas ordenis ar savu ordeņa meistaru (mestru). Jau pirms krusta kariem tagadējās Baltijas zemēs bija izveidojušās divas militārās cilšu savienības, kuru savstarpējās cīņas talantīgais diplomāts bīskaps Alberts veikli izmantoja. Vienu cilšu savienību bija izveidojuši lietuvieši, līvi, Tālavas, Kokneses un Jersikas letgaļi un Polockas kriviči. Pret viņiem cīnījās zemgaļi, žemaiši, ugauņi, sakalieši, ko reizumis atbalstīja Pleskavas un Novgorodas kriviči. Krusta karu pirmajā etapā krustneši pret līviem un lietuviešiem cīnījās kopā ar zemgaļiem, bet vēlāk par viņu sabiedrotajiem kļuva kristītie līvi un letgaļi.

Alegorisks attēls par Senlatvijas kristīšanu. Augšā pa kreisi pāvesta galvassega ar uzrakstu „Tu esi Pēteris un uz šī Pētera uzcelšu savu baznīcu”. Pa labi uz nocirsta latviešu milzu ozola svētā stumbra stāv bruņinieks ar Livonijas ordeņa Sv.Marijas karogu. Apakšā pa kreisi sēž sērojošs vaidelotis ar savu iznīcināto upurcirvi. Pie viņa kājām pērkoņdieva Pērkona sadragātais elka tēls. Apakšējā attēlā Dobeles ordeņa pils un tās komtura fon der Rekes dzimtas ģerbonis. No Romas pāvestam dāvātā albuma "Terra Mariana".

Kā pirmos krustneši pakļāva lībiešus, kuru pretestība tika salauzta 1206. gadā. Kaupo, līvu valdniekam no Turaides, tika dota iespēja tikties ar pāvestu, un Romas diženums viņam iedvesa godbijību. Pēc kristietības pieņemšanas lībieši kļuva par pirmajiem zobenbrāļu sabiedrotajiem. Tā kā viņi bija pirmā cilts, ar kuru sastapās misionāri, viņu cilts teritorijas nosaukums Livonia (Līvzeme) tika attiecināts uz visu krustnešu iekaroto reģionu.[1]

Politiskā situācija krasi mainījās 1204. gadā, kad Ceturtā Krusta kara rezultātā krustneši ieņēma Austrumu Ortodoksās baznīcas centru Konstantinopolē un nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu Latīņu impēriju (1204—1261). Ar Romas pāvesta atbalstu bīskapa Alberta vadītie krustneši vērsās pret ortodoksās baznīcas kontrolētajām valstīm arī ziemeļaustrumu Eiropā. 1207.-1209. gadā tika pakļautas ortodoksās Kokneses, Tālavas un Jersikas valstis un to valdnieki bija spiesti kļūt par bīskapa Alberta vasaļiem. Kopā ar bīskapa Alberta līvu un latgaļu vasaļiem, starp kuriem īpaši pieminami Kaupo, Rūsiņš, Varidots un Tālivaldis ar saviem dēliem, Zobenbrāļu ordeņa bruņnieki un no citām Eiropas valstīm sabraukušie krustneši vērsās pret igauņu, zemgaļu, žemaišu, sēļu, lietuviešu un kuršu apdzīvotajām zemēm. 1208. gada 31. janvārī Romas pāvests Inocents III izziņoja, ka katoļticībai ir pievērsti visi līvi, idumieši, vendi un puse letgaļu. Līdz ar to bija sasniegts Livonijas krusta karu pirmais mērķis — pakļautas līvu zemes Daugavas un Gaujas lejtecēs un izveidota Livonijas bīskapija.

Zobenbrāļi un to jaunie sabiedrotie latgaļi un lībieši 1208. gadā devās uz ziemeļiem karagājienā pret igauņiem. Igauņi politiski nebija vienoti, un iesākumā dienvidu novadi Ugandi (Ugaunia) un Sakala (Saccalia)pret iebrucējiem cīnījās vieni paši. 1217. gadā apvienotā igauņu armija cieta smagu sakāvi pret krustnešiem un to lībiešu un latgaļu palīgspēkiem. Igauņu vadonis virsaitis Lembits un arī Kaupo šajā kaujā krita. Iznākumā dienvidu un centrālā Igaunija nonāca zobenbrāļu rokās.[1]

Lai iegūtu katoļu baznīcas piekrišanu krusta karu turpināšanai, bīskaps Alberts atkārtoti devās pie Romas pāvesta Inocenta III un viņa pretinieka Svētās Romas impērijas ķeizara Frīdriha I Barbarosas. 1211. gadā, tūlīt pēc savas atgriešanās no Vācijas, bīskaps Alberts iecēla abatu Teoderihu par tikko iekarotās Leales jeb Igaunijas bīskapu (Estiensis episcopus). Savukārt viņa vietā par Daugavgrīvas abatu tika nozīmēts Bernhards no Lipes. 1215. gada Romas katoļu baznīcas vadītāju Laterānas koncila laikā pāvests paziņoja, ka atbalstīs "Mātes zemi" (Livoniju) tāpat kā "Dēla zemi" (Palestīnu). Koncila laikā tikusi izdota arī jauna krusta karu bulla pret Livoniju. 1219. gada 23. martā ķeizars Frīdrihs I uzdāvāja Magdeburgas arhibīskapam visas zemes viņpus un pie Līvzemes, kuras tas pievērstu kristīgajai ticībai un iegūtu impērijai. 1217. gada 30. septembrī pāvests Honorijs III paziņoja Livonijas bīskapam Albertam, ka viņš drīkst iecelt un iesvētīt jaunus bīskapus krustnešu iekarotajās zemēs un celt tiem katedrāles. Rezultātā ietekmīgais Daugavgrīvas klostera abats Bernhards no Lipes tika iecelts par Sēlijas bīskapu, bet 1218. gadā pāvests atbrīvoja Livonijas bīskapiju no pakļautības Brēmenes arhibīskapam. 1219. gada 25. oktobrī pāvests ziņoja Daugavgrīvas klostera abatam Bernhardam, ka apstiprina viņa diēcēzes Sēlijas bīskapijas tais robežās, kādas tai 1218. gadā noteica Livonijas bīskaps Alberts. 1219. gada 28. oktobrī pāvests izdeva bullu Cum a nobis petitur, kurā ņēma Romas pāvesta sevišķā aizsardzībā Livonijas baznīcu un apstiprināja Livonijas bīskapa Alberta tiesības uz jauniegūtajām Sēlijas, Igaunijas un Zemgales zemēm. 1219. gada 7. novembrī pāvests aizrādīja bīskapam Albertam, ka vēl ir par agru dibināt Rīgā jaunu baznīcas mētropoli.

Ar šo lēmumu nebija mierā Dānijas karalis Valdemārs II, kas kopā ar Lundas arhibīskapu iekaroja Lindanises pilskalnu Rēveles zemē un pieteica savas pretenzijas ne tikai uz visām Igaunijas zemēm, bet arī uz Livonijas bīskapijas zemēm. Konflikts atrisinājās tikai 1224. gadā, kad dāņiem atstāja Rēveles, Harijas, Jervas un Viru zemes Ziemeļigaunijā, Zobenbrāļu ordenis ieguva Sakalas zemi, Igaunijas bīskaps ieguva Ugaunijas zemi, bet Livonijas bīskaps ieguva Piejūras zemes, pie kurām piederēja Sontaganas un Ridalas novadi. 1224. gada vasaras beigās notika viena no galvenajām krusta karu kaujām pret Tērbatas pili, kurā pēc igauņu sacelšanās 1222. gadā valdīja bijušais Kokneses valdnieks Vetseke (Vjačko).

Pēc Igaunijas zemju pakļaušanas bija beigusies Livonijas krusta karu otrā daļa. 1225. gada 19. novembrī pāvests Honorijs III atļāva savam legātam Modenas Vilhelmam Livonijā nodibināt no Brēmenes arhibīskapa neatkarīgu katoļu baznīcas metropoli. 1226. gadā pāvests atļāva Sēlijas pievienošanu Zemgales bīskapijai ar Alnas Balduīnu kā Zemgales bīskapu un Kurzemes protektoru.

Tērbatas bīskapa Hermaņa neveiksmīgais mēģinājums pakļaut Pleskavas zemi beidzās ar sakāvi Ledus kaujā 1242. gadā. Toties Polockas kņazs Tautivils no 1247./1248. gada līdz 1264. gadam kļuva par Rīgas bīskapa vasali un viņa pārvaldītajā teritorijā īslaicīgi tika nodibinātas divas katoļu bīskapijas — Veršavas bīskapija (episcopatus Wersoviensis) un Rutēnijas bīskapija (episcopatus Rutheniensis). 1253. gadā Romas katoļu baznīcas pāvests lika kronēt Lietuvas dižkunigaiti Mindaugu par karali un piešķīra viņam Lietuvu kā feodālo lēni, bet viņam bija jāatdod Vācu ordenim daļu Žemaitijas un Sēlijas teritorijas. Pēc žemaišu uzvaras pār apvienoto Vācu un Livonijas ordeņu karaspēku Durbes kaujā 1260. gadā kara veiksme novērsās no krustnešiem. No latīņu ticības atkrita Lietuvas karalis Mindaugs, tika likvidētas katoļu bīskapijas Lietuvā un Baltkrievijā, bet 1262. gadā Novgorodas kņazi noslēdza savienību ar lietuviešiem, kuriem pievienojās zemgaļi, kurši, sāmsalieši, un atsāka karadarbību pret Livonijas ordeni. Tikai pēc smagām kaujām ordenim izdevās salauzt zemgaļu bruņoto pretestību 1271. gadā, tomēr pēc Aizkraukles kaujas 1279. gadā zemgaļi lauza miera līgumu, uzbruka Rīgai un sakāva ordeni Garozas kaujā 1287. gadā. Karš turpinājās līdz 1290. gadam, kad Livonijas ordenis piespieda zemgaļus atstāt savu dzimteni un pārcelties uz Žemaitiju. Kā Livonijas krustu karu turpinājums ir uzskatāmas Vācu ordeņa un Livonijas ordeņa militārās kampaņas pret lietuviešiem un žemaišiem, kas beidzās ar Vācu ordeņa sagrāvi Grīnvaldes (Žalgires) kaujā 1410. gadā.

Galvenie karagājieni un kaujas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pret līviem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pret sēļiem un lietuviešiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuviešu zemes XIII. gadsimta vidū. Ar tumšāku krāsu apzīmētas karalim Mindaugam pakļautās teritorijas, bet ar gaišāku krāsu - zemes, uz kurām notika lietuviešu cilšu karagājieni.

Pret Polocku, Koknesi un Jersiku[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pret igauņiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senās Igaunijas zemes Livonijas krusta karu sākumā.
Karoga parādīšanās debesīs Lindanises kaujas laikā 1219. gadā (Lorencena glezna).
Pret Ziemeļigaunijas zemēm[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pret Sāmsalu un Piejūras zemēm[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pret Ugauniju un Sakalu[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pret kuršiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pret zemgaļiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas konfederācijas karte XIII. gs. vidū. Atzīmētas lielāko Livonijas krusta karu kauju vietas.

Pret žemaišiem[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saules kauja 1236. gadā (Voldemāra Vimbas glezna).

Pret Novgorodu un Pleskavu[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Indriķa hronikā pieminētie krustneši[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1195. gadā Romas pāvests Celestīns III atvēlēja visu grēku atlaišanu tiem, kas došoties atjaunot kristietību Līvzemē. Jau nākamajā gadā Teoderihs no Turaidas kopā ar zviedru jarlu Birgeru Brūsu (Brosa), vāciešiem un gotlandiešiem sāka kampaņu pret kuršiem, taču, vētras aizdzīti, krusta karotāji piestāja Viruzemē, Ziemeļigaunijā, un trīs dienas postīja to.
  • 1197. gadā Romas pāvests visiem, kas pieņemšot krusta zīmi un ķeršoties pie ieročiem pret līviem, atvēlēja grēku atlaišanu. 1198. gadā bīskaps Bertolds ieradās Līvzemē ar sakšu krustnešiem.
  • 1200. gadā Līvzemē ieradās bīskaps Alberts ar grāfu Konrādu no Dortmundes un Harbertu no Īburgas, kā arī daudziem krustnešiem un divdesmit trim kuģiem.
  • 1201. gadā bīskaps Alberts ar krustnešiem atgriezās Līvzemē. Šai laikā bīskaps paņēma pie sevis Daniēlu [Bannerovu] un Konrādu no Meiendorpas un piešķīra viņiem par lēni divas pilis — Lielvārdi un Ikšķili.
  • 1203. gadā bīskaps Alberts no Vācijas atveda sev līdzi Arnoldu no Meiendorpas, Bernhardu no Zēhūzenes un savu brāli Teoderihu fon Bukshēvdenu līdz ar vairākiem citiem bruņiniekiem.
  • 1207. gadā bīskaps Alberts Saksijā un Vestfālenē apstaigāja ciematus, ielas un baznīcas, meklēdams krustnešus. Kopā ar viņu atbrauca grāfs Gotšalks no Pirmontes, kāds cits grāfs un vēl ļoti daudzi krustneši.
  • 1208. gadā bīskaps Alberts no jauna devās uz Vāciju, lai savāktu gan krustnešus, gan līdzekļus, ar ko atbalstīt vēl jauno baznīcu, kurai bija daudz kas vajadzīgs. Sprediķodams viņš esot apstaigājis daudzas vietas un pieredzējis ne mazumu grūtību.
  • 1209. gadā bīskaps Alberts atgriezās no Vācijas prāva krustnešu skaita pavadībā. To vidū bija Rūdolfs no Jērihovas, Volters no Emerslēbenes un ļoti daudz citu dižciltīgo, bruņinieki, garīdznieki ar visu tautu.
  • 1210. gadā bīskaps Alberts kopā ar Zobenbrāļu ordeņa mestru Folkvīnu devās pie Romas pāvesta, kas viņiem piešķīra privilēģijas par Līvzemes un Letijas sadalīšanu un atjaunotu pilnvaru sludināt grēku atlaišanas.
  • 1211. gadā kopā ar bīskapu Albertu no Vācijas atbrauca trīs bīskapi - Filips no Raceburgas, Īzo no Verdenas un Pāderbornas bīskaps Helmolds no Pleses, Bernhards no Lipes un citi dižciltīgie, kā arī ļoti daudz krustnešu.
  • 1214. gadā bīskaps Alberts no Vācijas atgriezās Līvzemē ar daudziem krustnešiem.
  • 1216. gadā bīskaps Alberts atgriezās no Romas kūrijas ar Igaunijas bīskapu Teoderihu un citiem uzticamiem vīriem, bruņiniekiem un krustnešiem.
  • 1217. gadā Vācijā bīskaps Alberts, visiem stāstīdams par karu grūtībām un savējo zaudējumiem, aicināja drosmīgus un dižciltīgus vīrus pieņemt krustu un grēku atlaišanas labad doties par krustnešiem uz Līvzemi. Grāfs Alberts no Lauenburgas, grēku atlaišanas labad pieņēmis krustu, ar saviem bruņiniekiem un dižciltīgiem vīriem devās ceļā uz Līvzemi.
  • 1218. gadā bīskaps Alberts reizē ar Igaunijas bīskapu Teoderihu, Zemgales bīskapu Bernhardu un grāfu Albertu no Lauenburgas devās pie Dānijas karaļa un lūdza viņu virzīt savu jūras karaspēku pret Igauniju. Bīskaps Alberts atkal savāca krustnešus, sludināja viņiem grēku atlaišanu. Savā vietā viņš atstāja Halberštates dekānu Šlādenes Burhardu, kas kopā ar dāņu karaļa vasali Mēklenburgā Heinrihu Borevīnu un dažiem citiem krustnešiem devās uz Līvzemi, lai tur nokalpotu savu krustneša gadu.
  • 1219. gadā kopā ar bīskapu Albertu no Vācijas ieradās Saksijas hercogs Alberts no Anhaltes, Rūdolfs no Stoteles, Kvērfurtes grāfs Burhards un ļoti daudz citu krustnešu. Tājā pašā gadā pie Rēveles igauņu zemē iebruka Dānijas karalis Valdemārs II kopā ar Igaunijas bīskapu Teoderihu, Lundas arhibīskapu Andreasu, Šlēsvigas bīskapu Nikolaju, karaļa kancleru Reskildes bīskapu Petrusu Jakobi un Rīgenes slāvu kņazu Viclavu.
  • 1221. gadā Daseles grāfs Ādolfs devās atpakaļ uz Vāciju, savukārt bīskaps Alberts atgriezās Līvzemē tikai ar nedaudziem krustnešiem, kuru vidū bija Bodo no Homburgas.
  • 1222. gadā Dānijas karalis Valdemārs II, sapulcējis lielu karaspēku, ieradās Sāmsalā ar grāfu Albertu no Lauenburgas.
  • 1224. gadā bīskaps Alberts atgriezās no Vācijas ar daudziem krustnešiem. Kopā ar viņu ieradās viņa brālis Igaunijas bīskaps Hermanis.
  • 1225. gadā Rīgas bīskaps aizsūtīja savu priesteri Maurīciju uz Romas kūriju, lai izlūgtos pāvesta legātu Līvzemei. Pāvests norīkoja sava galma kancleru Modenas bīskapu Guljelmo (Modenas Vilhelms), kas ieradās Līvzemē ar savu saimi, krustnešiem un pavadoņiem.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. JUMAVA, 2011 - 26.lpp

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]