Livonijas krusta kari

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Par Livonijas krusta kariem tiek dēvēta[a] ar militārām misijām atbalstītā Livonijas konfederācijas veidošanās un kristianizācijas procesa daļa. Livonijas krusta kari pieder pie Ziemeļu krusta kariem, kas ir kopējs apzīmējums militārajām misijām Ziemeļeiropas zemēs 12.-14. gadsimtā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rakstiskas liecības par pirmajām kristiešu misijām Latvijā ir saglabājušās vismaz kopš 11. gadsimta sākuma. Kristietības ietekmes no kaimiņzemēm tajā laikā izplatījās galvenokārt tirdzniecības kontaktu, kolonizācijas un krusta karagājienu veidā. Militārās misijas no Rietumeiropas, ko historiogrāfijā sauc par krusta kariem[a] (latīņu: Expeditio sacra, vācu: Kreuzzug gegen die Heiden in Livland, igauņu: Liivi ristisõda un eestlaste muistne vabadusvõitlus), sākotnēji tika organizētas, lai atkarotu musulmaņu iekarotās teritorijas un lai aizsargātu šajās zemēs dzīvojošos kristiešus, ceļotājus un tirgotājus.

1165. gadā ar Romas pāvesta Aleksandra III svētību Lundas arhibīskaps Eskils iecēla Benediktīniešu ordeņa mūku Fulko par pirmo zināmo bīskapu "Aistu zemē". Neilgi pēc tam ap 1180. gadu kopā ar vācu tirgotājiem Līvzemē ieradās augustīniešu mūks Meinards un apmetās Ikšķilē, 1185. gadā viņš ataicināja mūrniekus no Gotlandes (Visbijas) un uzcēla akmens pili un baznīcu Ikšķilē, kā arī akmens pili Mārtiņsalā Salaspilī (Holme, Holmia). Spriežot pēc Lībekas Arnolda hronikas, mūks Meinards kā Lībekas tirgotāju garīgais tēvs un rakstvedis sācis braukt uz Daugavas grīvu ap 1182. gadu. Sākuma gados Meinards ieradies tikai uz navigācijas sezonu un rudenī atgriezies Lībekā. Galvenais Meinarda nolūks bijis kristietības sludināšana Daugavas līviem. Kristietības sludināšanai mūks Meinards bija saņēmis atļauju no Polockas kņaza Vladimira, kura meslu atkarībā atradās līvi, Kokneses un Jersikas valsts.[1]

Misiju attīstība un rezultāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daļa līvu kristietību bija pieņēmuši jau pirms Ikšķiles pils uzcelšanas, pārējie solījās to darīt, kad pils būšot uzcelta. Taču, kad tā bija uzcelta, līvi solījumu tomēr nepildīja. Līvu kaimiņi zemgaļi, uzzinājuši par Ikšķilē uzcelto pili, laivās cēlās pāri Daugavai un, apmetuši pilij virves, mēģināja to ievilkt ūdenī. Kaimiņos dzīvojoši salieši (Salas iedzīvotāji), sapratuši, kāda nozīme ir mūra pilij, sagribēja šādu pili arī sev un tāpēc nolēma kristīties, ja arī viņiem šāda pils tikšot uzcelta. Daži kristījās jau tūdaļ un arī viņiem tika uzbūvēta tāda pati pils un baznīca. Tomēr pēc pils uzcelšanas līvi ne tikai savu solījumu nepildīja, bet sāka vajāt kristītos līvus, aplaupīja Meinardu, piekāva viņa kalpotājus un draudēja arī viņu pašu izdzīt no zemes.[2]

Baidoties no atriebības, līvi vairākkārt negribēja laist Meinardu prom, tāpēc viņš nosūtīja uz Romu mūku Teoderihu.

Latviešu Indriķis savā hronikā piemin, ka krustnešu brauciens uz Līvzemi ticis pielīdzināts ceļojumam uz Jeruzalemi.[3] Šādi ceļojumi, kas iekļāvās tā laika svētceļojumu tradīcijā, tika organizēti uz teritorijām, kur bija nepieciešams aizstāvēt kristiešus. Parasti tirgotājus, misionārus un citus ceļotājus aizsargāja bruņoti cilvēki, kurus sauca par bruņiniekiem. Jau miermīlīgā[b] misionāra Zēgebergas klostera mūka Meinarda darbības laikā radās nepieciešamība aizstāvēt ne vien ieceļotājus, bet arī jaunkristītos vietējos iedzīvotājus. Tādēļ tika veidotas aizsardzības formācijas, kurās iekļāvās gan bruņinieki, gan kristīgajai ideoloģijai lojālie vietējie iedzīvotāji.

Latvijas un Igaunijas teritorijas sākotnēji netika iekarotas un pakļautas kādai citai valstij tradicionālajā izpratnē. Kristianizācijas procesā tika izveidota Livonijas konfederācija, kurā vietējās pašvaldības tiesības daļēji saglabāja iepriekšējie valdnieki, saglabājot arī savu karaspēku, cīņās piedaloties kopā ar Zobenbrāļu ordeni, vai atsevišķi, kā arī atsevišķos gadījumos atsakoties piedalīties cīņās, vai pat cīnoties pret zobenbrāļiem.[4]

Veidojoties Livonijas valstij, kuras aizsākums bija Alberta iecelšana par Līvzemes bīskapu, militārais kontingents nostiprinājās, tika nodibināts Zobenbrāļu ordenis. Šis militārais formējums, laika gaitā pārciezdams dažādas pārmaiņas, visā Livonijas valsts pastāvēšanas periodā veica militāras misijas gan iekšējo nesaskaņu gadījumos, gan valsts aizsardzībai, gan uzbrukumiem, lai atbildētu uz dažādiem ārējiem militāriem izaicinājumiem.

Kaujas pret Lietuvas dižkunigaitijas valdniekiem, Polockas, Pleskavas un Novgorodas kņaziem Livonijas teritorijā tiek uzskatītas par šo karu sastāvdaļu.[5][6] Livonijas valsts veidošanās procesā tai pievienotajām teritorijām tika piešķirts kopējs nosaukums Terra Mariana (1207) un tās tika pakļautas Svētajam Krēslam (Romas pāvestam).[7]

Modenas Vilhelms ar pāvesta piekrišanu iekaroto teritoriju sadalīja starp sešiem feodālajiem senioriem.[8]

Titulārbīskaps un vēsturnieks Jānis Cakuls uzskata, ka Livonijas krusta karu dēļ Livonijas valsts teritorijā iekļautās nekrievu tautas tika konsolidētas Livonijas valstī un tādējādi pasargātas no pārkrievošanas, no kuras neizvairījās, piemēram, tagadējās Baltkrievijas teritorijā dzīvojošās nekrievu tautas.[9]

Galvenās kara kampaņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kartē parādīti galveno Livonijas un Prūsijas krusta karagājienu virzieni.
  • Daugavas un Gaujas tirdzniecības ceļu pārņemšana (1193—1215):
  1. Krusta karš pret līviem (1193—1212);
  2. Krusta karš pret sēļiem, Kokneses un Jersikas valstīm (1207—1215);

Krusta karu norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romas pāvests Celestīns III pēc Livonijas bīskapa Meinarda sūtņa Teoderiha lūguma 1195. vai 1196. gadā, uzzinājis kristīgo skaitu nosprieda, ka tos nedrīkst pamest, un norādīja, ka tie jāpiespiež paturēt ticību, ko brīvu prātu pieņēmuši. Tāpēc viņš visiem, kas pieņemšot krustu un došoties atjaunot turienes (Līvzemes) pirmbaznīcu, atvēlēja visu grēku atlaišanu (sk. Indriķa hronika I, 12.). Daļa vēsturnieku un sabiedrības šo pāvesta rīcību uzskata par Livonijas krusta karu izsludināšanu.

Tūlīt pēc Meinarda nāves Brēmenes arhibīskaps Hartvigs Iķšķilei 1197. gadā iesvētīja jaunu bīskapu Bertoldu, cisterciešu abatu no Lokumas. Kad Bertolds ieradās Ikšķilē, lībieši viņu uzņēma ar cieņu. Taču drīz vien bīskaps dabūja dzirdēt draudus un apvainojumus, ka viņš esot ieradies Livonijā, lai iedzīvotos mantā. Aizvainotais Bertolds, redzēdams lībiešu noskaņojumu, devās atpakaļ uz Vāciju, kur savāca karotāju pulkus, un ar tiem 1198. gadā atgriezās Ikšķilē. Vietējie iedzīvotāji bīskapu joprojām uzņēma naidīgi, kā iebrucēju. Nespēdams lībiešus ar labu pierunāt kristīties, bīskaps sarīkoja pret tiem karagājienu. Kaujā pie Rīgas kalna bez grūtībām lībieši tika sakauti, taču Bertolds pats krita kaujas laukā. Tiklīdz krustneši devās prom, lībieši Daugavā nomazgāja jauno ticību.

Pēc otrā Livonijas bīskapa Bertolda nogalināšanas 1198. gada kaujā pie Rīgas, nākamais bīskaps Alberts fon Bukshēvdens 1200. gadā ar grāfu Konrādu no Dortmundes un Harbertu no Īburgas, kā arī daudziem krustnešiem un divdesmit trim kuģiem ieradās Livonijā.

1199. gada 5. oktobrī pāvests Inocents III dod tiesības Rīgas bīskapam vervēt krustnešus jaunkristīto aizstāvēšanai.

Lai neieskaitītu mūsu nolaidībai ka šie, kas jau ieticējuši, netiktu piespiesti atgriezties (pagānismā) un lai nevairītos citi mūsu ticību pieņemt tāpēc, ka jau pieņēmušie no pagānu uzbrukumiem ir palikuši neaizsargāti; visus jūs brīdinām un ļoti mudinām grēku piedošanas (soda par piedotiem grēkiem piedošanas) dēļ, ja pagāni, Livonijas bīskapijā dzīvojošie, negribētu mieru līgt vai nolīgto ievērot, tad, karapulku Dieva vārdā, celieties cīņai aizstāvēt šo zemju kristiešus [..]. Visus, kas dievišķās degsmes vadīti dosies uz Livonijas baznīcu un turienes kristīgos aizstāvēt, ņemam svētā Pētera un mūsu aizsardzībā un piešķiram apustuliskās aizgādnības palīdzību.[10]

1201. gadā bīskaps Alberts nodibināja galveno krusta karu militāro un politisko bāzi Rīgā, netālu no Daugavas ietekas jūrā un pēc viņa iniciatīvas pēc Templiešu ordeņa parauga tika nodibināts Zobenbrāļu ordenis. Pēc zaudētās Saules kaujas šis ordenis tika apvienots ar Vācu ordeni, turpinot pastāvēt kā autonoms Livonijas ordenis ar savu ordeņa meistaru (mestru). Jau pirms krusta kariem tagadējās Baltijas zemēs bija izveidojušās divas militārās cilšu savienības, kuru savstarpējās cīņas talantīgais diplomāts bīskaps Alberts veikli izmantoja. Vienu cilšu savienību bija izveidojuši lietuvieši, līvi, Tālavas, Kokneses un Jersikas letgaļi un Polockas kriviči. Pret viņiem cīnījās zemgaļi, žemaiši, ugauņi, sakalieši, ko reizumis atbalstīja Pleskavas un Novgorodas kriviči. Krusta karu pirmajā etapā krustneši pret līviem un lietuviešiem cīnījās kopā ar zemgaļiem, bet vēlāk par viņu sabiedrotajiem kļuva kristītie līvi un letgaļi.

1202. gadā cisterciešu ordeņa abats Teoderihs no Turaidas pēc franču Templiešu ordeņa parauga izveidoja Zobenbrāļu ordeni, kam bīskaps Alberts atļāva paturēt trešo daļu no iekarotajām teritorijām. Šis ordenis pastāvēja līdz tā sakāvei 1236. gada Saules kaujā. Pēc tam dzīvi palikušie ordeņa brāļi pievienojās Vācu ordenim, izveidojot tā vietējo atzaru - Livonijas ordeni.

Alegorisks attēls par Senlatvijas kristianizēšanu. Augšā pa kreisi pāvesta galvassega ar uzrakstu "Tu esi Pēteris un uz šī Pētera uzcelšu savu baznīcu". Pa labi uz nocirsta latviešu milzu ozola svētā stumbra stāv bruņinieks ar Livonijas ordeņa Sv.Marijas karogu. Apakšā pa kreisi sēž sērojošs vaidelotis ar savu iznīcināto upurcirvi. Pie viņa kājām pērkoņdieva Pērkona sadragātais elka tēls. Apakšējā attēlā Dobeles ordeņa pils un tās komtura fon der Rekes dzimtas ģerbonis. No Romas pāvestam dāvātā albuma "Terra Mariana".

Kā pirmos krustneši pakļāva lībiešus, kuru pretestība tika salauzta 1206. gadā. Kaupo, līvu valdniekam no Turaides, tika dota iespēja tikties ar pāvestu, un Romas diženums viņam iedvesa godbijību. Pēc kristietības pieņemšanas lībieši kļuva par pirmajiem zobenbrāļu sabiedrotajiem. Tā kā viņi bija pirmā cilts, ar kuru sastapās misionāri, viņu cilts teritorijas nosaukums Livonia (Līvzeme) tika attiecināts uz visu krustnešu iekaroto reģionu.[11]

Politiskā situācija krasi mainījās 1204. gadā, kad Ceturtā Krusta kara rezultātā krustneši ieņēma Austrumu Ortodoksās baznīcas centru Konstantinopolē un nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu Latīņu impēriju (1204—1261). Ar Romas pāvesta atbalstu bīskapa Alberta vadītie krustneši vērsās pret ortodoksās baznīcas kontrolētajām valstīm arī ziemeļaustrumu Eiropā. 1207.-1209. gadā tika pakļautas ortodoksās Kokneses, Tālavas un Jersikas valstis un to valdnieki bija spiesti kļūt par bīskapa Alberta vasaļiem. Kopā ar bīskapa Alberta līvu un latgaļu vasaļiem, starp kuriem īpaši pieminami Kaupo, Rūsiņš, Varidots un Tālivaldis ar saviem dēliem, Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki un no citām Eiropas valstīm sabraukušie krustneši vērsās pret igauņu, zemgaļu, žemaišu, sēļu, lietuviešu un kuršu apdzīvotajām zemēm. 1208. gada 31. janvārī Romas pāvests Inocents III izziņoja, ka katoļticībai ir pievērsti visi līvi, idumieši, vendi un puse letgaļu. Līdz ar to bija sasniegts Livonijas krusta karu pirmais mērķis — pakļautas līvu zemes Daugavas un Gaujas lejtecēs un izveidota Livonijas bīskapija.

Zobenbrāļi un to jaunie sabiedrotie latgaļi un lībieši 1208. gadā devās uz ziemeļiem karagājienā pret igauņiem. Igauņi politiski nebija vienoti, un iesākumā dienvidu novadi Ugandi (Ugaunia) un Sakala (Saccalia) pret iebrucējiem cīnījās vieni paši. 1217. gadā apvienotā igauņu armija cieta smagu sakāvi pret krustnešiem un to lībiešu un latgaļu palīgspēkiem. Igauņu vadonis virsaitis Lembits un arī Kaupo šajā kaujā krita. Iznākumā dienvidu un centrālā Igaunija nonāca zobenbrāļu rokās.[11]

Lai iegūtu katoļu baznīcas piekrišanu krusta karu turpināšanai, bīskaps Alberts atkārtoti devās pie Romas pāvesta Inocenta III un viņa pretinieka Svētās Romas impērijas ķeizara Frīdriha I Barbarosas. Tomēr pāvests neievēroja bīskapa Alberta kareivīgo lūgumu izsludināt krusta karus Livonijā, bet gan paziņoja tikai svētceļotāju braucienus (cruscisignati) braucienus uz Livoniju.

1211. gadā, tūlīt pēc savas atgriešanās no Vācijas, bīskaps Alberts iecēla abatu Teoderihu par tikko iekarotās Leales jeb Igaunijas bīskapu (Estiensis episcopus). Savukārt viņa vietā par Daugavgrīvas abatu tika nozīmēts Bernhards no Lipes. 1215. gada Romas katoļu baznīcas vadītāju Laterānas koncila laikā pāvests paziņoja, ka atbalstīs "Mātes zemi" (Livoniju) tāpat kā "Dēla zemi" (Palestīnu). Koncila laikā tikusi izdota arī jauna krusta karu bulla pret Livoniju. 1219. gada 23. martā ķeizars Frīdrihs I uzdāvāja Magdeburgas arhibīskapam visas zemes viņpus un pie Līvzemes, kuras tas pievērstu kristīgajai ticībai un iegūtu impērijai. 1217. gada 30. septembrī pāvests Honorijs III paziņoja Livonijas bīskapam Albertam, ka viņš drīkst iecelt un iesvētīt jaunus bīskapus krustnešu iekarotajās zemēs un celt tiem katedrāles. Rezultātā ietekmīgais Daugavgrīvas klostera abats Bernhards no Lipes tika iecelts par Sēlijas bīskapu, bet 1218. gadā pāvests atbrīvoja Livonijas bīskapiju no pakļautības Brēmenes arhibīskapam.

1219. gada 25. oktobrī pāvests ziņoja Daugavgrīvas klostera abatam Bernhardam, ka apstiprina viņa diēcēzes Sēlijas bīskapijas tais robežās, kādas tai 1218. gadā noteica Livonijas bīskaps Alberts. 1219. gada 28. oktobrī pāvests izdeva bullu Cum a nobis petitur, kurā ņēma Romas pāvesta sevišķā aizsardzībā Livonijas baznīcu un apstiprināja Livonijas bīskapa Alberta tiesības uz jauniegūtajām Sēlijas, Igaunijas un Zemgales zemēm. 1219. gada 7. novembrī pāvests aizrādīja bīskapam Albertam, ka vēl ir par agru dibināt Rīgā jaunu baznīcas mētropoli.

Ar šo lēmumu nebija mierā Dānijas karalis Valdemārs II, kas kopā ar Lundas arhibīskapu iekaroja Lindanises pilskalnu Rēveles zemē un pieteica savas pretenzijas ne tikai uz visām Igaunijas zemēm, bet arī uz Livonijas bīskapijas zemēm. Konflikts atrisinājās tikai 1224. gadā, kad dāņiem atstāja Rēveles, Harijas, Jervas un Viru zemes Ziemeļigaunijā, Zobenbrāļu ordenis ieguva Sakalas zemi, Igaunijas bīskaps ieguva Ugaunijas zemi, bet Livonijas bīskaps ieguva Piejūras zemes, pie kurām piederēja Sontaganas un Ridalas novadi. 1224. gada vasaras beigās notika viena no galvenajām krusta karu kaujām pret Tērbatas pili, kurā pēc igauņu sacelšanās 1222. gadā valdīja bijušais Kokneses valdnieks Vetseke (Vjačko).

Pēc Igaunijas zemju pakļaušanas bija beigusies Livonijas krusta karu otrā daļa. 1225. gada 19. novembrī pāvests Honorijs III atļāva savam legātam Modenas Vilhelmam Livonijā nodibināt no Brēmenes arhibīskapa neatkarīgu katoļu baznīcas metropoli. 1226. gadā pāvests atļāva Sēlijas pievienošanu Zemgales bīskapijai ar Alnas Balduīnu kā Zemgales bīskapu un Kurzemes protektoru.

Tērbatas bīskapa Hermaņa neveiksmīgais mēģinājums pakļaut Pleskavas zemi beidzās ar sakāvi Ledus kaujā 1242. gadā. Toties Polockas kņazs Tautivils no 1247./1248. gada līdz 1264. gadam kļuva par Rīgas bīskapa vasali un viņa pārvaldītajā teritorijā īslaicīgi tika nodibinātas divas katoļu bīskapijas — Veršavas bīskapija (episcopatus Wersoviensis) un Rutēnijas bīskapija (episcopatus Rutheniensis). 1253. gadā Romas katoļu baznīcas pāvests lika kronēt Lietuvas dižkunigaiti Mindaugu par karali un piešķīra viņam Lietuvu kā feodālo lēni, bet viņam bija jāatdod Vācu ordenim daļu Žemaitijas un Sēlijas teritorijas. Pēc žemaišu uzvaras pār apvienoto Vācu un Livonijas ordeņu karaspēku Durbes kaujā 1260. gadā kara veiksme novērsās no krustnešiem. No latīņu ticības atkrita Lietuvas karalis Mindaugs, tika likvidētas katoļu bīskapijas Lietuvā un Baltkrievijā, bet 1262. gadā Novgorodas kņazi noslēdza savienību ar lietuviešiem, kuriem pievienojās zemgaļi, kurši, sāmsalieši, un atsāka karadarbību pret Livonijas ordeni. Tikai pēc smagām kaujām ordenim izdevās salauzt zemgaļu bruņoto pretestību 1271. gadā, tomēr pēc Aizkraukles kaujas 1279. gadā zemgaļi lauza miera līgumu, uzbruka Rīgai un sakāva ordeni Garozas kaujā 1287. gadā. Karš turpinājās līdz 1290. gadam, kad Livonijas ordenis piespieda zemgaļus atstāt savu dzimteni un pārcelties uz Žemaitiju. Kā Livonijas krustu karu turpinājums ir uzskatāmas Vācu ordeņa un Livonijas ordeņa militārās kampaņas pret lietuviešiem un žemaišiem, kas beidzās ar Vācu ordeņa sagrāvi Grīnvaldes (Žalgires) kaujā 1410. gadā.

Galvenie karagājieni un kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pret līviem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pret sēļiem un lietuviešiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuviešu zemes XIII gadsimta vidū. Ar tumšāku krāsu apzīmētas karalim Mindaugam pakļautās teritorijas, bet ar gaišāku krāsu — zemes, uz kurām notika lietuviešu cilšu karagājieni.

Pret Polocku, Koknesi un Jersiku[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pret igauņiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senās Igaunijas zemes Livonijas krusta karu sākumā.
Karoga parādīšanās debesīs Lindanises kaujas laikā 1219. gadā (Lorencena glezna).
Pret Ziemeļigaunijas zemēm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pret Sāmsalu un Piejūras zemēm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pret Ugauniju un Sakalu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pret kuršiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pret zemgaļiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas konfederācijas karte XIII. gs. vidū. Atzīmētas lielāko Livonijas krusta karu kauju vietas.

Pret žemaišiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saules kauja 1236. gadā (Voldemāra Vimbas glezna).

Pret Novgorodu un Pleskavu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Indriķa hronikā pieminētie krustneši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1195. gadā Romas pāvests Celestīns III atvēlēja visu grēku atlaišanu tiem, kas došoties atjaunot kristietību Līvzemē. Jau nākamajā gadā Teoderihs no Turaidas kopā ar zviedru jarlu Birgeru Brūsu (Brosa), vāciešiem un gotlandiešiem sāka kampaņu pret kuršiem, taču, vētras aizdzīti, krusta karotāji piestāja Viruzemē, Ziemeļigaunijā, un trīs dienas postīja to.
  • 1197. gadā Romas pāvests visiem, kas pieņemšot krusta zīmi un ķeršoties pie ieročiem pret līviem, atvēlēja grēku atlaišanu. 1198. gadā bīskaps Bertolds ieradās Līvzemē ar sakšu krustnešiem.
  • 1200. gadā Līvzemē ieradās bīskaps Alberts ar grāfu Konrādu no Dortmundes un Harbertu no Īburgas, kā arī daudziem krustnešiem un divdesmit trim kuģiem.
  • 1201. gadā bīskaps Alberts ar krustnešiem atgriezās Līvzemē. Šai laikā bīskaps paņēma pie sevis Daniēlu [Bannerovu] un Konrādu no Meiendorpas un piešķīra viņiem par lēni divas pilis — Lielvārdi un Ikšķili.
  • 1203. gadā bīskaps Alberts no Vācijas atveda sev līdzi Arnoldu no Meiendorpas, Bernhardu no Zēhūzenes un savu brāli Teoderihu fon Bukshēvdenu līdz ar vairākiem citiem bruņiniekiem.
  • 1207. gadā bīskaps Alberts Saksijā un Vestfālenē apstaigāja ciematus, ielas un baznīcas, meklēdams krustnešus. Kopā ar viņu atbrauca grāfs Gotšalks no Pirmontes, kāds cits grāfs un vēl ļoti daudzi krustneši.
  • 1208. gadā bīskaps Alberts no jauna devās uz Vāciju, lai savāktu gan krustnešus, gan līdzekļus, ar ko atbalstīt vēl jauno baznīcu, kurai bija daudz kas vajadzīgs. Sprediķodams viņš esot apstaigājis daudzas vietas un pieredzējis ne mazumu grūtību.
  • 1209. gadā bīskaps Alberts atgriezās no Vācijas prāva krustnešu skaita pavadībā. To vidū bija Rūdolfs no Jērihovas, Volters no Emerslēbenes un ļoti daudz citu dižciltīgo, bruņinieki, garīdznieki ar visu tautu.
  • 1210. gadā bīskaps Alberts kopā ar Zobenbrāļu ordeņa mestru Folkvīnu devās pie Romas pāvesta, kas viņiem piešķīra privilēģijas par Līvzemes un Letijas sadalīšanu un atjaunotu pilnvaru sludināt grēku atlaišanas.
  • 1211. gadā kopā ar bīskapu Albertu no Vācijas atbrauca trīs bīskapi — Filips no Raceburgas, Īzo no Verdenas un Pāderbornas bīskaps Helmolds no Pleses, Bernhards no Lipes un citi dižciltīgie, kā arī ļoti daudz krustnešu.
  • 1214. gadā bīskaps Alberts no Vācijas atgriezās Līvzemē ar daudziem krustnešiem.
  • 1216. gadā bīskaps Alberts atgriezās no Romas kūrijas ar Igaunijas bīskapu Teoderihu un citiem uzticamiem vīriem, bruņiniekiem un krustnešiem.
  • 1217. gadā Vācijā bīskaps Alberts, visiem stāstīdams par karu grūtībām un savējo zaudējumiem, aicināja drosmīgus un dižciltīgus vīrus pieņemt krustu un grēku atlaišanas labad doties par krustnešiem uz Līvzemi. Grāfs Alberts no Lauenburgas, grēku atlaišanas labad pieņēmis krustu, ar saviem bruņiniekiem un dižciltīgiem vīriem devās ceļā uz Līvzemi.
  • 1218. gadā bīskaps Alberts reizē ar Igaunijas bīskapu Teoderihu, Zemgales bīskapu Bernhardu un grāfu Albertu no Lauenburgas devās pie Dānijas karaļa un lūdza viņu virzīt savu jūras karaspēku pret Igauniju. Bīskaps Alberts atkal savāca krustnešus, sludināja viņiem grēku atlaišanu. Savā vietā viņš atstāja Halberštates dekānu Šlādenes Burhardu, kas kopā ar dāņu karaļa vasali Mēklenburgā Heinrihu Borevīnu un dažiem citiem krustnešiem devās uz Līvzemi, lai tur nokalpotu savu krustneša gadu.
  • 1219. gadā kopā ar bīskapu Albertu no Vācijas ieradās Saksijas hercogs Alberts no Anhaltes, Rūdolfs no Stoteles, Kvērfurtes grāfs Burhards un ļoti daudz citu krustnešu. Tājā pašā gadā pie Rēveles igauņu zemē iebruka Dānijas karalis Valdemārs II kopā ar Igaunijas bīskapu Teoderihu, Lundas arhibīskapu Andreasu, Šlēsvigas bīskapu Nikolaju, karaļa kancleru Reskildes bīskapu Petrusu Jakobi un Rīgenes slāvu kņazu Viclavu.
  • 1221. gadā Daseles grāfs Ādolfs devās atpakaļ uz Vāciju, savukārt bīskaps Alberts atgriezās Līvzemē tikai ar nedaudziem krustnešiem, kuru vidū bija Bodo no Homburgas.
  • 1222. gadā Dānijas karalis Valdemārs II, sapulcējis lielu karaspēku, ieradās Sāmsalā ar grāfu Albertu no Lauenburgas.
  • 1224. gadā bīskaps Alberts atgriezās no Vācijas ar daudziem krustnešiem. Kopā ar viņu ieradās viņa brālis Igaunijas bīskaps Hermanis.
  • 1225. gadā Rīgas bīskaps aizsūtīja savu priesteri Maurīciju uz Romas kūriju, lai izlūgtos pāvesta legātu Līvzemei. Pāvests norīkoja sava galma kancleru Modenas bīskapu Guljelmo (Modenas Vilhelms), kas ieradās Līvzemē ar savu saimi, krustnešiem un pavadoņiem.

Livonijas krusta kari historiogrāfijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas historiogrāfijā pastāv viedoklis, ka Latvijas teritorijā 12. gs. dzīvojošās ciltis ir kristianizētas vardarbīgi un kristianizēšana veikta ar organizēta karaspēka masīvu iebrukumu[12][13] līdzīgi, kā notikušas krusta karagājienu kampaņas uz Jeruzalemi un citām musulmaņu sagrābtajām kristiešu teritorijām. Taču, analizējot karadarbības gaitu, var konstatēt, ka kaujas notikušas daudz retāk un ilgākā laika periodā, nekā tas notika t.s. krusta karos, turklāt pašu ordeņa brāļu skaits ir bijis ne vairāk par 50-80[14].

Pamatojoties uz pāvestu izdotajiem lēmumiem aizsargāt Zobenbrāļu ordeņa brāļu īpašumus, kamēr viņi dodas aizstāvēt ticīgos Livonijā, piešķirt grēku atlaidas,[15] kā arī vēlāk ar bīskapu Albertu noslēgto līgumu par iekaroto zemju 1/3 daļas pārvaldīšanu,[c] krustnešu misijas Livonijā tiek pielīdzinātas Krusta kariem[16]. Pāvests Inocents III 1199. gadā ir aicinājis Kristum ticīgos Saksijā un Vestfālē "celties cīņai aizstāvēt šo zemju kristiešus", tādējādi pielīdzinot ceļojumus uz Livoniju (svēt)ceļojumiem uz Jeruzalemi[3]. Tomēr jāatzīst, ka pati svētceļojumu un pēc būtības arī t. s. "krusta karu" ideja tajā laikā attiecībā uz Jeruzalemi, bija miermīlīgo ceļotāju aizsardzība[d]. Tomēr pamatota ir neizpratne, kāpēc Livonija būtu izraudzīta par svētceļojumu galamērķi. Viens no skaidrojumiem ir tas, ka šī teritorija ir nosaukta par Māras jeb Marijas zemi (Terra Mariana), kas jau dod zināmu sakralitātes statusu, jo tā bija arī pāvesta tiešā pakļautībā esoša valsts. Cits skaidrojums varētu būt saistīts ar nepieciešamību aizstāvēt kristiešus un jaunkristītos no pagānu uzbrukumiem. Viens no nosacījumiem, ar kādiem līvi un citas maztautas piekrita kristīties, bija, ka viņus aizsargās no tajā laikā biežajiem igauņu, krievu un lietuviešu sirojumiem. Tādējādi kristītās tautas aizsardzība tika uzskatīta par bruņinieku svētu pienākumu.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Skatīt sadaļu Livonijas krusta kari historiogrāfijā
  2. Kristīgo ticību bīskaps Meinards izplatīja bez varas lietošanas, un desmitās tiesas nodevas no jaunkristītajiem neievāca. Atskaņu hronikā, kura nebūt nebija labvēlīga katoļu garīdzniekiem, rakstīts, ka Meinards savas darbības laikā Ikšķilē izcēlies ar savu tikumu, sniedzis labus padomus un pamācības, ar ko bija ieguvis uzmanību un cieņu, kas veicināja pievēršanos kristīgajai ticībai.[17]
  3. Zobenbrāļu ordenis. Zobenbrāļi bija karojošie mūki, kas bija devuši nabadzības un šķīstības zvērestu. Lai viņiem nodrošinātu ienākumus, bīskaps Alberts atļāva tiem paturēt trešo daļu no iekarotajām teritorijām.
  4. Zināmas grūtības sagādājusi Hronikā bieži pieminētā termina peregrini atveide. Šis termins Hronikā apzīmē vāciešus, kas, lielākoties nenogurdināmā bīskapa Alberta savervēti, uz vienu vai diviem gadiem dodas uz Līvzemi, lai kā bruņots spēks piedalītos turienes tautu pakļaušanā un pievēršanā kristīgajai ticībai. Visos vācu tulkojumos, tāpat S.Aņņinska krievu un Dž.Brandidža angļu tulkojumā izmantoti analoga rakstura termini, kuri, balstīdamies uz oriģinālformu, šajās valodās stabili ieviesušies kā latīņu peregrini ekvivalenti, proti, vācu Pilgrime, krievu пилигримы, angļu pilgrims. M.Siliņš lietojis terminu “svētceļotāji”, J.Krīpēns — latīniskās oriģinālformas transliterējumu “peregrīni”. Neviens no šiem variantiem īsti neapmierina. Svētceļotāji ir cilvēki, kas dodas uz kādu svētu vietu ar kultu saistītā nolūkā, bet Līvzeme par tādu, neraugoties uz kristīšanas misiju, nav uzskatāma. Transliterējums “peregrīni” savukārt latviešu valodā ir svešķermenis, un īsti ieviesies tajā nav arī termins “pilgrimi”. Galu galā izšķīros par vēsturnieku ieteikto terminu “krustneši”. Jāuzsver, ka šajā izvēlē nekādas nozīmes nebija pie krustnešu tērpa piestiprinātajai krusta zīmei[17], jo latīņu terminā peregrini krusta jēdziens nav ietverts. Izšķirošais bijis apsvērums, ka peregrini viduslaiku latīņu valodā apzīmē arī krusta karotājus un ka pāvests “grēku atlaišanai uzlikto braucienu uz Līvzemi pielīdzinājis ceļojumam uz Jeruzalemi” (III, 2). Zināma loma gan bijusi arī tam, ka termins “krustneši” šajā nozīmē jau stabili ieviesies vēstures literatūrā. Taču arī šis termins visā pilnībā neapmierina. “Krustneši” mūsdienu lasītājam vispirms asociējas ar karotāju funkcijām, ar agresijas jēdzienu, turpretim latīņu termins peregrini pats par sevi vēl šādu asociāciju nerada. Lai gan tam, kā jau norādīts, ir arī nozīme “krusta karotāji”, tai līdzās pastāv otra, miermīlīga nozīme — “svētceļnieki”, bet vārda pamatnozīme, kuras izejas punkts ir apstākļa vārds peregre — “svešumā, no svešuma”, ir pavisam neitrāla — “svešie, svešinieki”. Krusta karotāju, krustnešu jēdziens Hronikas peregrini atveidojumam izmantots tikai vēl igauņu tulkojumā (ristisõdijad).[18]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Senās Latvijas vēstures avoti: Izd. A. Švābe. I burtnīca. R. 1937. Nr. 22
  2. Henriks Trūps, Katoļu Baznīcas vēsture. R. Avots, 1992. 159. lpp.
  3. 3,0 3,1 Indriķa hronika III.2. [..] karaļa priekšā padomē tika jautāts, vai, krustnešiem, kas brauc uz Līvzemi, īpašumus noliekot pāvesta aizsardzībā tāpat kā tiem, kas dodas uz Jeruzalemi. Tika saņemta atbilde, ka šos īpašumus pārņemot pāvesta aizsardzībā, kurš pilnīgai grēku atlaišanai uzlikto krustnešu braucienu uz Līvzemi pielīdzinājis ceļojumam uz Jeruzalemi.
  4. Literatūras avotu apkopojums grāmatā: Jānis Cakuls, Livonijas Romas katoļu Baznīcas valsts XIII-XVI gs., Renovata, 2007. 169.-200. lpp.
  5. Christiansen, Erik (1997). The Northern Crusades. London: Penguin Books. p. 287
  6. An Historical Overview of the Crusade to Livonia by William Urban
  7. How to justify a crusade? The conquest of Livonia and new crusade rhetoric in the early thirteenth century
  8. Vilhelms no Modenas
  9. Sal. Cakuls Jānis Livonijas Romas katoļu baznīcas valsts XII-XIII gs., 177. lpp.
  10. Romā 1199. g. 5. oktobrī
  11. 11,0 11,1 Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. JUMAVA, 2011 — 26.lpp
  12. Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums (II) Kaspars Kļaviņš, Dr. hist. 19.09.2013
  13. Jānis Krēsliņš, MĪTI PAR LATVIEŠU UN LATVIJAS VĒSTURI UN PIEZĪMES PAR TĀ DĒVĒTO LATVIJAS TĒLA JAUTĀJUMU
  14. Jānis Cakuls, Livonijas Romas katoļu Baznīcas valsts XIII-XVI gs., Renovata, 2007. 84. lpp.
  15. Laicīgā soda atlaišana
  16. Marek Tamm. How to justify a crusade? The conquest of Livonia and new crusade rhetoric in the early thirteenth century Journal of Medieval History 2013, Vol. 39, No. 4, 431—455
  17. Atskaņu hronika R., 1936. 454. rinda, Heinrihs Strods Latvijas katoļu baznīcas vēsture, R. 1996., 71. lpp.
  18. Ā.Feldhūns. Tulkotāja priekšvārds

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]