Livonijas ordenis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam
Livonijas ordeņa valsts
vācu: Meistertum Livland
1237 – 1561

Livonijas ordeņa ģerbonis of militārs mūku ordenis

Livonijas ordeņa ģerbonis

Location of militārs mūku ordenis
Vācu ordeņa zemes Livonijā un Prūsijā (līdz 1410).
Pārvaldes centrs Rīga, no 1481. gada Cēsis
mestra rezidences agrāk bija Cēsis un Vīlande
Valoda(s) latīņu, vācu
Reliģija katoļticība
Valdība teokrātija
Vēsture
 - Dibināts no Zobenbrāļu ordeņa kā autonoms atzars Vācu ordeņas sastāvā 1237
 - Tika sekularizēts un tā pēdējais mestrs kļuva par Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmo valdnieku 1561
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Livonijas ordenis jeb Svētās Marijas Vācu Nama Jeruzalemē brālība Livonijā (latīņu: Fratres de Domo Sanctae Mariae Theutonicorum Jerusalemitana per Livoniam) bija Vācu ordeņa atzars Livonijā, kas izveidojās pēc Zobenbrāļu ordeņa sagrāves Saules kaujā 1236. gadā. Livonijas ordenim tika piešķirts Svētās Marijas karogs, ko tie zaudēja Aizkraukles kaujas laikā 1279. gadā.

Līdz 16. gadsimtam Livonijas ordeņvalstij Latvijas teritorijā pastāvēja 11 komturijas (komturejas) - Rīgas komturija, Aizkraukles komturija, Siguldas komturija, Daugavgrīvas komturija, Ventspils komturija, Kuldīgas komturija, Jelgavas komturija, Dobeles komturija, Cēsu komturija, Alūksnes komturija un Daugavpils komturija, kā arī piecas fogtijas (fogtejas) - Bauskas fogtija, Grobiņas fogtija, Kandavas fogtija, Rēzeknes fogtija un Sēlpils fogtija. Komturi bija pārvaldnieki svarīgākajās ordeņa pilīs un tām pakļautajās komturijās. Fogti bija pārējo ordeņa piļu un pilsnovadu pārvaldnieki.

Ordeņa struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas ordeņa priekšnieki bija mestri (latīņu: magister), kurus līdz 1413. gadam iecēla un atcēla Vācu ordeņa lielmestri, pēc tam ordeņa kapituls. Ordeņa kapituls jeb ordeņa brāļu kopsapulce parasti sanāca ordeņa mestra pilī Cēsīs. No 15. gadsimta ordeņa mestram bija divas padomes - iekšējā padome (Livonijas landmaršals, Vīlandes un Kuldīgas komturi) un ārējā padome (Tallinas un Alūksnes komturi, Jervas zemes fogts).

Ordeņa brāļi dalījas bruņniekos, priesteros un pusbrāļos jeb saimes ļaudīs. Slimnieku un kustoņu kopšanai ordenī pieņēma arī pusmāsas. Bruņniekus varēja atšķirt pēc balta mēteļa ar melnu krusta zīmi, īsi apgrieztiem matiem un apcirptas bārdas. Ordeņa brāļiem vajadzēja noslēgti dzīvot ordeņa pilīs, kuras vadīja komturi. Visas svarīgākas ordeņa lietas izšķīra pils konventi un ordeņa kapituli. Pils konventā vajadzēja piedalīties vismaz 12 brāļiem, tomēr lielā karos kritušo skaita un atšķirtības dēļ pieļāva arī mazāku daudzumu. Ordeņa ierēdņus un pārvaldniekus sauca par melngalvjiem. Tiek lēsts, ka Livonijas ordeņa valsts pilīs 13. gs. vienlaikus uzturējās līdz 450 ordeņa brāļu, no viņiem kaujās krita aptuveni 350 brāļu (15-20% no kopskaita). 15. gadsimta vidū brāļu skaits samazinājās līdz 250, bet 16. gadsimta vidū līdz 150 brāļiem.

Ordeņa valsts bija iedalīta 23-29 pilsnovados ar apmēram 60 mūra pilīm. 15. gs. ordeņa regulāro karaspēku veidoja apmēram 300 ordeņa brāļu, 1200 karakalpu ("sarkangalvju"), 2500 vasaļu ar saviem puišiem, daži simti strēlnieku un artilērija. Kara gadījumos mobilizēja papildus ap 20 000 latviešu un igauņu zemnieku (zemes ļaužu) un brīvnieku ("leimaņu"), kas veidoja vieglo kavalēriju.[1]

Pēc Lietuvas dižkunigaitijas pāriešanas katoļu ticībā 14. un 15. gadsimtā savstarpējie karagājieni mazinājās un Livonijas ordenis 16. gs. izlēņoja muižas saviem vasaļiem, kas apmetās uz laukiem un kļuva par muižniekiem. Pēc Polijas un Lietuvas valdnieka Sigismunda II Augusta privilēģiju iegūšanas 1561. gadā bruņniekiem vairs nevajadzēja pašiem piedalīties karagājienos sava novada karadraudzes priekšgalā. Līdz ar to viņi pārvērtās par vienkāršu muižnieku kārtu (Ritter- und Landschaft). Ievedot bruņniecības solu (matrikulu) 18. gadsimtā Igaunijas, Sāmsalas, Piltenes, Vidzemes un Kurzemes bruņniecības kļuva par noslēgtām zemes īpašnieku korporācijām.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1557. gada aizsardzības līguma noslēgšana Pasvalē starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkungu un Polijas karali Sigismundu II Augustu. Maurīcija Gotlība (Maurycy Gottlieb, 1856-1879) zīmējums.

1236. gada Saules kaujā lietuvieši un žemaiši kopā ar zemgaļiem sagrāva Zobenbrāļu ordeni. Nākamajā gadā tā atliekas pievienojās Vācu ordenim, kā rezultātā izveidojās Vācu ordeņa vietējais atzars Livonijā - Livonijas ordenis. Laika posmā starp 1237. un 1290. gadu Livonijas ordenis iekaroja visu Livoniju, izņemot Ziemeļigauniju, pakļaujot kuršus un zemgaļus. 1240. gadā ordenis kopā ar Tērbatas bīskapiju piedalījās karā pret Novgorodas republiku, ieņēma Izborsku, Pleskavu un Koporji Ingrijā, tomēr cieta sakāvi kaujā uz Peipusa ezera 1242. gada pavasarī ("Ledus kauja") un zaudēja agrāk ieņemtās zemes Lotigolā.

1242. gadā Vācu ordeņa Livonijas mestrs Groningas Dīriķis iesauca Dānijas karaļa Igaunijas vasaļus, Tērbatas, Sāmsalas un Livonijas bīskapu karavīrus, kā arī iepriekš pakļauto un kristīto latgaļu un līvu spēkus. Ar apvienoto karaspēku viņš devās no Rīgas gar Kurzemes jūrmalu pret kuršiem, laupīdams un dedzinādams viņu zemi. Kuršu zemes padome nolēma slēgt mieru ar ordeni, kas Kuldīgā uzcēla ordeņa pili. Tajā kopā ar vācbrāļu garnizonu palika arī daļa kuršu labiešu, bet daži citi kuršu novadi nodrošināja šo mieru ar ķīlniekiem.

Livonijas karoga attēls ar Sv.Marijas attēlu (augšā centrā, pa kreisi no pāvesta gērboņa) uz Romas pāvestam Leo XIII veltītās uzrunas 1888.gadā viņa priesterības 50. jubilejā (jubilejas dāvana no Rīgas pilsētas - albums Terra Mariana).

1245. gada jūnijā Romas vācu ķeizars Frīdrihs II Hohenštaufens piešķīra Livonijas ordenim visas zemes, ko tas iekaros Kursā, Lietuvā un Zemgalē, ar visām tiesībām uz kalniem, līdzenumiem, mežiem, upēm un jūru, valdīt bez kādām gaitām un nodevām. Tāpat ordenim tika atļauts visās šais zemēs ņemt tilta naudas un muitas, noteikt tirgus vietas un dienas, kalt naudu, uzlikt nodokļus, ierīkot ceļus un rūdas raktuves. Tāpat tika atļauts iecelt soģus un pārvaldniekus, kas pēc prāta principiem taisnīgi spriestu civilo un kriminālo tiesu par jaunkristītiem un citiem ordeņa pavalstniekiem - t.i. tika dota tāda paša tiesas vara kā citiem ķeizarvalsts firstiem, kā arī tiesība ievest savā zemē labas parašas, noteikumus un likumus, piedraudot šīs privilēģijas pārkāpējiem ar 500 zelta mārciņu lielu naudas sodu.

1259. gadā Livonijas ordeņa mestrs Burhards no Hornhauzenas nesekmīgi mēģināja iekarot Zemgali. 1260. gadā Livonijas ordenis zaudēja žemaišiem un kuršiem kaujā pie Durbes ("Durbes kauja") un bija spiests atteikties no Kursas dienviddaļas, izņemot Mēmeles pili, kas palika tā pārvaldībā līdz 14. gadsimtam. 1270. gadā ordenis cieta sakāvi Karuzes kaujas laikā uz aizsalušā jūras šauruma ledus pret žemaišu karavadoni Tranaiti un zemgaļiem. 1270. gadā Livonijas ordeņa mestram Valteram no Nordekes izdevās ieņemt Tērvetes pili. 1275. gadā notika nesekmīgs Daugavpils aplenkums, kurā Lietuvas dižkungs Traidenis nespēja ieņemt nesen uzcelto Daugavpils cietoksni. 1279. gadā ordenis cieta sakāvi Aizkraukles kaujas laikā lietuviešu dižkungu Traideni. 1280. gadā Zemgales ķēniņš Namejs atbrīvoja Tērveti un uzbruka Rīgai, ko aizstāvēt palīdzēja kristīto latgaļu karaspēks no Cēsīm. 1281. gadā Livonijas ordeņa mestrs Konrāds no Feihtvangenas ar 14 000 karavīriem aplenca Tērvetes pili, zemgaļi piekrita maksāt nodevas un aplenkums tika pārtraukts. 1286.-1290. gadā krustneši pilnīgi izpostīja Zemgales ziemeļu daļu un tās iedzīvotāji kopā ar karaspēku pārcēlās uz nepakļautajām zemgaļu un žemaišu zemēm tagadējās Lietuvas teritorijā. 1323. gadā Livonijas ordeņa vicemestrs Konrāds Ketelhods iebruka tajā Lotigolas daļā, kas atradās Novgorodas pakļautībā. 1346. gadā ordenis pēc Jurģa nakts sacelšanās (1343-1345) apspiešanas no Dānijas karaļa Valdemāra IV nopirka Ziemeļigauniju.

1480. gadā Livonijas ordeņa mestrs Bernds fon der Borhs un Rēzeknes fogts nesekmīgi mēģināja ieņemt Pleskavas kremli. 1493.gada 13.martā ordeņa mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofe noslēdza miera līgumu ar Maskaviju uz 10 gadiem, un krievi atsacījās no okupētājām Latgales zemēm. 1501.gada janvārī Livonijas landtāgā Valmierā tika noslēgts aizsardzības un uzbrukšanas savienības līgums uz 10 gadiem starp Livonijas konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitiju. 1502. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs uzvarēja lielu Maskavijas karaspēku kaujā pie Smoļinas ezera netālu no Latgales ziemeļu robežas.

1557. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs Livonijas konfederācijas vārdā noslēdza vienošanos ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par savstarpēju palīdzību pret Krieviju. 1560. gadā, Livonijas kara ietvaros, Krievijas cara Jāņa Briesmīgā (Joana IV) karaspēks sakāva ordeņa spēkus Ērģemes kaujā. Sakautais ordenis noslēdza padošanās paktu ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu, kas jau kopš 1557. gada bija noslēdzis protekcijas līgumu ar Rīgas arhibīskapu un ordeni. Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu, Livonijas konfederācija tika iekļauta Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā. Uz ziemeļiem no Daugavas tika izveidota Pārdaugavas hercogiste tiešā Lietuvas pārvaldībā, bet tās dienviddaļā tika izveidota autonoma Lietuvas vasaļvalsts Kurzemes un Zemgales hercogiste, par kuras pirmo valdnieku kļuva pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers. Bijušās Dāņu Igaunijas zemes ieņēma Zviedrija.

Svarīgākās Livonijas ordeņa kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas ordeņa cietokšņi Latvijas teritorijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas ordeņa Vīlandes cietokšņa rekonstrukcija. Augšpils: 1. kapella, 2. pārvaldes ēka, 3.tornis "Garais Hermanis", 4.klozete, 5.komtura rezidence, 6.graudu glabātava, 7.priesteru mītne, stallis. Priekšpils: 8.ēdamzāle, 9.noliktava, 10.zirgu stallis, 11.kalpotāju istabas.
Livonijas ordeņa valsts (baltā krāsā) iedalījums 1534. gadā: 1. Ordeņa mestra teritorija (agrākās Rīgas komtureja un Cēsu komtureja), 2. Landmaršala teritorija, pirms tam Siguldas komtureja, Aizkraukles komtureja, Jelgavas komtureja un Daugavgrīvas komtureja, 3. Vīlandes komtureja, 4.Tallinas komtureja, 5. Jerves fogteja, 6. Kuldīgas komtureja, 7. Alūksnes komtureja, 8. Pērnavas komtureja, 9.Māsilinas (Maasilinna) fogteja, 10.Rakveres fogteja, 11.Narvas fogteja, 12.Vasknarvas fogteja, 13.Tolses (Toolse) fogteja, 14. Kursi komtreja, 15.Karksi fogteja, 16. Bauskas fogteja, 17.Rēzeknes fogteja, 18.Daugavpils komtureja, 19.Sēlpils fogteja, 20.Dobeles komtureja, 21.Kandavas fogteja, 22.Grobiņas fogteja, 23.Ventspils komtureja.

13.gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • ap 1238. gadu - Gaujiena (Adsel)
  • 1239. gadā - Jersika (Gerzike)
  • 1240. gadā - Embūte (Amboten) - Embūtes pilskalns
  • 1245. gadā - Kuldīga (Jhesusburg - Jēzuspils, vēlāk Goldingen)
  • pēc 1250. gada - Tukums (Tuckemen)
  • 1253. gadā - Grobiņa (Huse to Grobin)
  • 1257. gadā - Vārtāja (Wartha) - Vārtājas pilskalns
  • 1258. gadā - Dobene (Hus Doben)- Incēnu pilskalns
  • 1263. gadā - Mākoņkalns (Wolkenborgh - Padebešu kalns pie Rāznas ezera)
  • 1263. gadā - Rēzekne (Resiten, Rositten); mūra pils 1324. gadā
  • 1265. gadā - Jelgava (Hus Mytowe uz Garās salas Holme Longum, vēlāk Mitau)
  • 1271. gadā - Tērvete (Terwete, vēlāk - Hofzumberge)
  • 1274. gadā - Vecdaugavpils (Duneborch, Naujene)
  • 1282. gadā - Burtnieki (Burtneck)
  • 1282. gadā - Trikāta (Tricatum, Trikaten)
  • 1282. gadā - Valmiera (Woldemer)
  • 1282. gadā - Sabile (Zabele)
  • 1282. gadā - Svētkalns (Sanctum Montem vai Heiligeberc Tērvetē)
  • pirms 1287. gada - Ādaži (Novum molendinum - Jaunās dzirnavas, vēlāk Aahof)
  • pirms 1290. gada - Ventspils (Winda, vēlāk Windau)
  • 13. gs.beigās - Aizpute (Asimputte, Asenputte, Hasenpotten, no 1341. gada mūra pils Hasenpoth )

14.gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180.-1290. Rīga, 2002.
  • Stephen R. Turnbull. Crusader castles of the Teutonic Knights: The stone castles of Latvia and Estonia, 1185-1560. Fortress, 2004; 64 pages (angliski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma 3111-3114 slejas
  2. Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma 3095-3097 slejas

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā Latvijas Republikas mazais ģerbonis.svg
Pirms:
Zobenbrāļu ordenis
Zemgales bīskapijas 1/3 daļa
Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemju daļa (2/3)
Livonijas ordenis
12371561 (no 1243. gada kā Livonijas konfederācijas daļa)
Pēc:
Kurzemes un Zemgales hercogiste
Pārdaugavas hercogiste
Pirms:
Livonijas bīskapija
Zemgales bīskapijas 2/3 daļas
Rīgas arhibīskapija
Livonijas konfederācijas daļa

12551562
Pēc:
Pārdaugavas hercogiste
Rīgas brīvpilsēta (1561-1581)
Pirms:
1/3 daļa no Ventavas, Vanemas, Piemares un Bandavas zemēm
Kurzemes bīskapija
12341585
Pēc:
Piltenes apgabals