Lopu gārnis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lopu gārnis
Bubulcus ibis (Linnaeus, 1758)
Lopu gārnis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Pelikānveidīgie (Pelecaniformes)
Dzimta Gārņu dzimta (Ardeidae)
Apakšdzimta Gārņu apakšdzimta (Ardeinae)
Ģints Lopu gārņi (Bubulcus)
Suga Lopu gārnis (B. ibis)
Sinonīmi

Ardea ibis
Ardeola ibis
Bubulcus bubulcus
Buphus coromandus
Cancroma coromanda
Egretta ibis
Lepterodatis ibis

Izplatība
Bubulcus map.svg

  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams neligzdošanas sezonā
  Sastopams visu gadu kā nometnieks

Lopu gārnis (Bubulcus ibis) ir liela auguma gārņu dzimtas (Ardeidae) putns, un tā ir vienīgā suga lopu gārņu ģintī (Bubulcus). Tā tuvākie radinieki ir gārņu ģints (Ardea) sugas. Lopu gārnim ir 3 pasugas.

Lopu gārnis ir kosmopolītiska suga ar izteiktu klejošanas potenciālu. Tas ir novērots visos kontinentos, Antarktīdu ieskaitot, kur tas ieradies kā maldu viesis. Lopu gārnis ir novērots arī Aļaskā, Skandināvijā, Īslandē, daudzās okeānu salās.[1] Vēsturiski tas ir dzīvojis Eiropā, Āzijā un Āfrikā, bet mūsdienās tas ir izplatījies arī Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā. Lopu gārnis ir viena no putnu sugām ar visstraujāko izplatību pasaulē pēdējo 150 gadu laikā. Ziemeļamerikā tas pirmo reizi novērots 1941. gadā, toties mūsdienās tas sastopams gandrīz visos ASV štatos, kā arī dažos Kanādas dienvidu reģionos.[2] Austrālijā lopu gārnis kļuva par bieži sastopamu sugu kopš 1940. gadiem, Jaunzēlandē kopš 1960. gadiem.[3] Bet 2008. gadā pirmo reizi lopu gārnis ir ligzdojis Lielbritānijā.[4]

Latvijā līdz šim ir bijis viens novērojums 2009. gadā.[5] Ir zināms vēl viens lopu gārņa novērojums 1996. gada rudenī Ķekavas apkārtnē, bet tas iespējams bija viens no trijiem neapgredzenotajiem lopu gārņiem, kuri izbēga no Rīgas Zooloģiskā dārza tā paša gada pavasarī.[1]

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi lopu gārni aprakstīja Kārlis Linnejs 1758. gadā, nosaucot to par Ardea ibis.[6] Bet 1855. gadā lopu gārnis tika izdalīts atsevišķā lopu gārņu ģintī (Bubulcus). Ģints zinātniskais nosaukums Bubulcus atspoguļo lopu gārņa saistību ar liellopiem, bet sugas nosaukums ibis raksturo tā attālo līdzību ar ibisiem.

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrumu lopu gārnis riesta tērpā
Lopu gārņu bars Kolkatā

Lopu gārnis ir spēcīgs un paliels putns. Tā garums ir 46 - 56 cm, spārnu izplētums 88 - 96 cm, svars 270 - 512 g.[7] Salīdzinot ar gārņiem, tā kakls un knābis ir īss un spēcīgs. Pieaugušiem lopu gārņiem ir balts apspalvojums, dzeltens knābis un dzeltenpelēkas kājas. Riesta laikā rietumu lopu gārnim uz krūtīm un muguras izaug rudas spalvas, kā arī tā cekuls kļūst ruds. Bet knābis, kājas un acu zīlītes kļūst koši sarkanas.[8] Abi dzimumi izskatās vienādi, tomēr tēviņi ir nedaudz lielāki un to riesta dekoratīvās spalvas ir garākas kā mātītēm. Jaunajiem putniem ir melns knābis un tiem nav rudo dekoratīvo spalvu.[9] Austrumu lopu gārņa riesta apspalvojums atšķiras ar to, ka dekoratīvajām spalvām ir dzeltenāks tonis un uz galvas krāsains ir ne tikai cekuls, bet arī seja un pazode. Salīdzinot abas pasugas, austrumu lopu gārnis ir lielāka auguma. Vismazākais ir Šeišelu salu lopu gārnis, kā arī tā spārni ir īsāki. Riesta apspalvojums ir līdzīgs rietumu lopu gārnim, ar baltu seju un pazodi, bet krāsa ir zeltaini dzeltena tāpat kā austrumu lopu gārnim.[10]

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažas lopu gārņu populācijas ir nometnieki, bet dažas daļēji migrējošas. Ziemeļu puslodes migrējošie lopu gārņi ziemas periodā pamet vēsākos reģionus un lido uz siltākiem dienvidu reģioniem. Austrālijā ligzdojošie lopu gārņi migrē uz vēsāko Tasmāniju un Jaunzēlandi un atgriežas pavasarī.[3] Āfrikā migrācija sākas lietus sezonā, bet Dienvidamerikā ligzdojošie putni dodas uz dienvidiem pēc ligzdošanas.[11] Lopu gārņi ir labi un izturīgi lidotāji, tie izplatās tālu prom no savas dzimšanas vietas. Ir datēti jauni putni, kas apmetušies uz dzīvi 5000 km attālumā no vietas, kur tie ir izšķīlušies. Lopu gārņu bari ir novēroti šķērsojam Atlantijas okeānu.[12]

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lopu gārnis atšķirībā no citiem gārņu dzimtas putniem barojas uz sauszemes, sekojot lieliem zālēdājiem

Lopu gārnis ir plēsīgs un pamatā barojas ar dažādiem kukaiņiem, īpaši iecienīti ir sienāži, circeņi, mušas, kodes, ērces[13] un zirnekļi, kā arī tas barojas ar vardēm, posmtārpiem.[14] Ļoti retos gadījumos var novērot, ka lopu gārnis mielojas ar gatavām vīģēm.[15]Lopu gārņi parasti seko liellopiem un citiem lieliem zālēdājiem, medījot lielo dzīvnieku iztraucētos kukaiņus. Reizēm tie seko arī lauksaimniecības tehnikai.[16] Tomēr lopu gārnis labprātāk izvēlas lēnākus objektus, kam sekot. Vislabprātāk tas seko dzīvniekam, kas kustās 5 - 15 soļus minūtē, cenšoties izvairīties no ātrākiem vai lēnākiem objektiem. Lopu gārņi labprāt medī kopīgā savas sugas barā, bet, ja ap zālēdājiem salasās daudzi citu sugu gārņi, tad lopu gārņi pamet teritoriju un meklē citu barošanās vietu. Bara dominējošie putni barojas vistuvāk lielajiem dzīvniekiem, jo tur ir visvairāk iztraucēto kukaiņu.[9] Salās, kurās ir lielas jūras putnu kolonijas, lopu gārņi barojas ar jūras putnu olām un putnēniem.[17] Ir novērots, ka migrācijas laikā tie medī no lidojuma nogurušus putnus, kas atpūšas pēc lidojuma.[18]

Ligzdošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lopu gārņi veido monogāmus pārus uz vienu sezonu
Lopu gārņa ola

Lopu gārņi ligzdo kolonijās, kas visbiežāk, bet ne vienmēr atrodas ūdenstilpnes tuvumā.[11] Kolonijām vieta tiek izvēlēta mežmalās upju un ezeru tuvumā vai uz nelielām salām. Reizēm kolonijā ir vienota ar citiem gārņu dzimtas putniem, kā gārņiem un mazajiem gārņiem vai ibisiem un jūras kraukļiem. Tēviņi ieņem ligzdas vietu un tad ar rituālu deju aicina pie sevis mātīti.[19] Pāris izveidojas kādu 3 - 4 dienu laikā. Lopu gārņi veido monogāmus pārus uz vienu sezonu. Ligzdu, kas atgādina no zariem sakrautu platformu, būvē abi vecāki. Tēviņš piegādā būvniecības materiālus, mātīte krauj ligzdu.[9] Dējumā ir 1 - 5 gaišas, zilibaltas olas, bet visbiežāk ir 3 - 4. Tās ir 45 mm x 53 mm lielas. Inkubācijas periods ilgst apmēram 23 dienas. Un perē abi vecāki.[11] Izšķiļoties putnēni ir daļēji klāti ar pūkām. Apspalvojums tiem izaug pēc 13 - 21 dienas. Jau 2 nedēļu vecumā tie sāk staigāt un pamest ligzdu, atrodoties tās tuvumā. No ligzdas tie izlido pēc 30 dienām, bet vecāki tos turpina joprojām barot vēl 15 dienas.[20] Reizēm lopu gārņi iedēj olas citu putnu ligzdās. Parasti tiek izmantoti sniegotie gārņi vai mazie zilie gārņi, lai gan šīs olas reti izšķiļas.[11] Reizēm mātītes iedēj olas citu lopu gārņu ligzdās. Šādas olas perējumā var būt līdz 30%.[21]

Klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lopu gārnim izdala 2 vai 3 pasugas:

  • Austrumu lopu gārnis (Bubulcus ibis coromandus) - sastopams Āzijā un Austrālāzijā, reizēm sistematizē kā atsevišķu sugu B. coromandus.
  • Rietumu lopu gārnis (Bubulcus ibis ibis) - nominālpasuga, sastopams visās lopu gārņa izplatības teritorijās, izņemot abu pārējo pasugu izplatības areālos, reizēm sistematizē kā atsevišķu sugu.
  • Seišeļu lopu gārnis (Bubulcus ibis seychellarum) - daži sistemātiķi izdala arī trešo pasugu, kas sastopama Seišeļu salās.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Lopu gārnis Bubulcus ibis
  2. Martínez-Vilalta, A. & A. Motis (1992) "Family Ardeidae (Herons)" in del Hoyo, J.; Elliot, A. & Sargatal, J. (editors). (1992). Handbook of the Birds of the World. Volume 1: Ostrich to Ducks. Lynx Edicions. ISBN 84-87334-09-1 401–402
  3. 3,0 3,1 Cattle Egrets: South to Tasmania and New Zealand for the winter
  4. First cattle egrets breed in UK
  5. Latvijā novērota jauna putnu suga - lopu gārnis
  6. Linnaeus, C. (1758). Systema naturae per regna tria naturae, secundum classes, ordines, genera, species, cum characteribus, differentiis, synonymis, locis. Tomus I. Editio decima, reformata. Holmiae. (Laurentii Salvii).. p. 144. "A. capite laevi, corpore albo, rostro flavescente apice pedibusque nigris"
  7. Cattle Egret
  8. Krebs, E. A.; Hunte, W.; Green, D. J. (2004). "Plume variation, breeding performance and extra-pair copulations in the cattle egret". Behaviour 141 (4): 479–499. doi:10.1163/156853904323066757
  9. 9,0 9,1 9,2 Herons, Egrets and Bitterns: Their Biology and Conservation in Australia
  10. Drury, William H.; Morgan, Allen H.; Stackpole, Richard (July 1953). "General notes"
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 The Birds of North America : Cattle Egret
  12. Arendt, Wayne J. (1988). "Range Expansion of the Cattle Egret (Bubulcus ibis) in the Greater Caribbean Basin". Colonial Waterbirds (Waterbird Society) 11 (2): 252–262. doi:10.2307/1521007
  13. Cattle egret as a biocontrol agent
  14. Siegfried, W. R. (1971). "The Food of the Cattle Egret". Journal of Applied Ecology (British Ecological Society) 8 (2): 447–468. doi:10.2307/2402882
  15. Chaturvedi, N. (1993). "Dietary of the cattle egret Bubulcus ibis coromandus (Boddaert)". Journal of the Bombay Natural History Society 90 (1): 90.
  16. Dinsmore, James J. (1973). "Foraging Success of Cattle Egrets, Bubulcus ibis". American Midland Naturalist (The University of Notre Dame) 89 (1): 242–246. doi:10.2307/2424157
  17. Lever, C. (1987). Naturalised Birds of the World. Longman Scientific & Technical; Harlow, Essex.. pp. 15–17. ISBN 0-582-46055-7.
  18. Predation on birds by the Cattle Egret
  19. Marchant, S.; Higgins, P.J (1990). Handbook of Australian, New Zealand and Antarctic Birds, Volume 1 (Ratites to Ducks). Oxford University Press. ISBN 0-19-550368-3.
  20. Kushlan, James A.; Hancock, James (2005). Herons. Oxford University Press. ISBN 0-19-854981-4.
  21. Fujioka, M.; Yamagishi, S. (1981). "Extra-marital and pair copulations in cattle egret". The Auk 98: 134–144.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]