Lučāno Pavaroti

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lučāno Pavaroti
Luciano Pavarotti 15.06.02 cropped.jpg
Pavaroti koncertā 2002. gadā.
Galvenā informācija
Vārds Lučāno Pavaroti
Dzimis 1935. gada 12. oktobrī
Valsts karogs: Itālija Modēna, Itālija
Miris 2007. gada 6. septembrī
Valsts karogs: Itālija Modēna, Itālija
Žanri opera
Nodarbošanās dziedātājs
Instrumenti balss
Darbības gadi 1961-2006
Izdevēji -
Darbojies arī Trīs tenori
Mājaslapa lucianopavarotti.com

Lučāno Pavaroti (Luciano Pavarotti, izrunā: [luˈtʃano pavaˈrɔtti]; dzimis 1935. gada 12. oktobrī, miris 2007. gada 6. septembrī) bija itāliešu operdziedātājs (tenors). Viņš tiek uzskatīts par vienu no sava laika labākajiem tenoriem.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis maizes cepēja un cigāru fabrikas strādnieces ģimenē.

Jau savas karjeras sākumā operas dziedoņu aprindās Lučāno Pavaroti ieguva iesauku augsto "Do" karalis. Viņš tika iemīlēts pateicoties tam, ka viņš apvienoja operu ar populāro mūziku. Viņš uzstājās kopā ar dažādām popmūzikas slavenībām. Pavaroti bija viens no "trim tenoriem", un dziedāja kopā ar Plasido Domingo un Hosē Karerasu. Pavaroti uzstājās arī daudzos svarīgos sporta notikumos, tostarp 1990. gada Pasaules Kausā futbolā un 2006. gada olimpiskajās spēlēs. Augstu atzinību Pavaroti ir izpelnījies arī ar labdarības koncertiem, kas tika veltīti Sarkanajam Krustam un bēgļu palīdzībai. Pirmais labdarības koncerts "Lučāno Pavaroti un draugi" notika 1992. gadā, taču par ikgadēju pasākumu tas kļuva sākot ar 1995. gadu. Vienā koncertā tiek saziedoti vairāki miljoni dolāru valstīm, kurās notiek politiskie konflikti, bads, dabas katastrofas, piemēram, Kosovai un Bosnijai, Libērijai, Kambodžai, Afganistānai u.c. valstīm. Viņš nomira 71 gada vecumā no aizkuņģa dziedzera vēža 2007. gada 6. septembrī.

Lučāno Pavaroti bija perfekts balss tembrs, un viņš cieta no lampu drudža.

Rekordi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pavaroti pieder divi Ginesa rekordi. Viens no tiem ir par to, ka viņam ir visvairāk atkārtotu iznācienu uz skatuves pēc priekškara krišanas (165) un otrs par visilgākajiem aplausiem, kas ilga pusotru stundu.