Ludvigs Adamovičs
| Ludvigs Ernests Adamovičs | |
 |
|
|
|
|
| Amatā 1934. gada 18. maijs — 1935. gada 10. jūlijs |
|
| Prezidents | Alberts Kviesis |
|---|---|
| Premjerministrs | Kārlis Ulmanis |
| Priekštecis | Kārlis Voldemārs Beldavs |
| Pēctecis | Augusts Tentelis |
|
|
|
| Dzimšanas dati | 1884. gada 23. septembris Dundaga, Kurzemes guberņa (tagad - Latvijas Republika)  |
| Miršanas dati | 1943. gada 19. augustā (58 gadu vecumā) Usoļlags (Soļimkamska), PSRS (tagad - Krievijas Federācija)  |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Kristīgo Demokrātu savienība |
| Profesija | luterāņu mācītājs |
| Augstskola | Tērbatas universitāte |
| Reliģija | luterānisms |
Ludvigs Ernests Adamovičs (dzimis 1884. gada 23. septembrī, miris 1943. gada 19. augustā) bija luterāņu mācītājs, Latvijas Republikas izglītības ministrs. Pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā deportēts uz PSRS, kur viņam tika piespriests nāves sods.
Satura rādītājs |
Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu]
Dzimis 1884. gada 23. septembrī Dundagā.
Pēc Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultātes beigšanas mācītāja amatā kalpojis īslaicīgi. Pirmā pasaules kara laikā iesaukts karadienestā kā mācītājs Viļņas kara apgabala mācītāja F. Šmithena rīcībā. Studiju laikā Tērbatā kļuva par vecākās latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru.
No 1920. gada Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents, vēlāk LU dekāns. Bijis Latvijas vidusskolu skolotāju biedrības priekšnieks. Rakstījis par pedagoģijas un teoloģijas jautājumiem. Kristīgās baznīcas vēstures, Dzimtenes baznīcas vēstures u.c. grāmatu autors. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma bija izglītības ministrs.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada augustā likvidēja abas LU Teoloģijas fakultātes un profesors L. Adamovičs tika atbrīvots no darba. 1941. gada 14. jūnijā viņu deportēja uz PSRS un tiesāja sakarā ar apsūdzībām, ka viņš bijis Rīgas Latviešu biedrības, tāpat biedrības "Reliģijas zinātne" loceklis, LU teoloģijas profesors, kā arī izglītības ministrs Kārļa Ulmaņa valdībā [1]. PSRS tiesa Adamovičam piesprieda nāves sodu, kas izpildīts Usoļlaga soda nometnē 1943. gada 19. augustā.
Darbība izglītības ministra postenī[izmainīt šo sadaļu]
Izglītības ministrs Adamovičs 1934. gada 24. jūlijā parakstīja jaunu likumu par Kultūras fondu, pirmais likums par Kultūras fondu bija akceptēts jau 1921. gadā, papildināts 1922. un 1928. gadā. Likums noteica, ka "Kultūras fondam par labu ņem 3% piemaksas pie alkoholisko dzērienu cenām. Fondam ir tiesības izdot grāmatas, muzikālijas un tēlojošo mākslu reprodukcijas, kā arī saņemt ziedojumus, novēlējumus un citus gadījuma ienākumus. Tā līdzekļi bija izlietojami: 1) monumentālu nacionālās kultūras darbu un pieminekļu radīšanai; 2) prēmijām par izciliem darbiem kultūras laukā; 3) pabalstiem zinātnei, mākslai, rakstniecībai un šo nozaru darbiniekiem; 4) zinātnes, mākslas un rakstniecības popularizēšanai; 5) stipendijām izglītības nobeigšanai un studiju veicināšanai; 6) fiziskās kultūras un ārpusskolas izglītības sekmēšanai. Naudu sadala fonda dome, kuras priekšsēdētājs ir Ministru prezidents, locekļi: izglītības ministrs kā priekšsēdētāja vietnieks, viena Ministru prezidenta nozīmēta persona, iekšlietu ministrs un LU rektors."
Pie Kultūras fonda domes darbojas ar padomdevēja tiesībām padome, kuras priekšsēdētājs ir izglītības ministrs vai viņa pilnvarota persona, bet locekļi ir šādas personas: Latvijas konservatorijas un Latvijas mākslas akadēmijas rektori, izglītības ministra iecelti lietpratēji — skolu lietās, ārpusskolas izglītībā, rakstniecībā un skatuves mākslā, 2 Latvijas universitātes delegāti, izglītības ministra apstiprināts fiziskās kultūras un sporta organizācijas pārstāvis, iekšlietu ministra iecelts kultūras biedrību un savienību pārstāvis, lauku pašvaldību pārstāvis, pilsētu pašvaldību pārstāvis un zemkopības ministra iecelts lietpratējs lauksaimniecības izglītībā.[2]
Uzstāšanās[izmainīt šo sadaļu]
- Akadēmiskā runa Latvijas Universitātes dibināšanas gadadienā 1934. gada 28. septembrī: “Daži raksturīgi vaibsti mūsu senču garīgajā sejā”.
Apbalvojumi[izmainīt šo sadaļu]
Apbalvots ar 2. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Avoti[izmainīt šo sadaļu]
- Ķiploks E. Taisnības dēļ vajātie. – b.v.: LELBA, 1993. – 16. – 22.lpp.
Atsauces[izmainīt šo sadaļu]
- ↑ Prof. L. Adamoviča krimināllieta: LVA, 1986. f., 2. apr., 7678. l., 28 lp.
- ↑ Rihards Treijs. Valdība un zinātne gadu ritumā. Zinātnes Vēstnesis: 1999. gada 22. februāris
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Kārlis Voldemārs Beldavs |
Latvijas Republikas izglītības ministrs 1934. gada 18. maijs — 1935. gada 10. jūlijs |
Pēctecis: Augusts Tentelis |
