Ludvigs Adamovičs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ludvigs Ernests Adamovičs)
Ludvigs Ernests Adamovičs
Latvijas Republikas izglītības ministrs
Amatā
1934. gada 18. maijs — 1935. gada 10. jūlijs
Prezidents Alberts Kviesis
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Kārlis Voldemārs Beldavs
Pēctecis Augusts Tentelis

Dzimšanas dati 1884. gada 23. septembrī
Dundagas pagasts, Ventspils apriņķis, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1943. gada 19. augustā (58 gadu vecumā)
Usoļlags, PSRS (tagad Soļikamska, Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Politiskā partija Kristīgo Demokrātu savienība
Dzīvesbiedrs(-e) Lilija Helēna Adamoviča
Profesija luterāņu mācītājs
Augstskola Tērbatas Universitāte
Reliģija luterticība

Ludvigs Ernests Adamovičs (dzimis 1884. gada 23. septembrī, miris 1943. gada 19. augustā) bija luterāņu mācītājs, Latvijas Republikas izglītības ministrs. Pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā deportēts uz PSRS, kur viņam tika piespriests nāves sods.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1884. gada 23. septembrī Dundagas pagasta Kubalu skolā kā skolotāja dēls.

Pēc Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultātes beigšanas mācītāja amatā kalpojis īslaicīgi. Pirmā pasaules kara laikā iesaukts karadienestā kā mācītājs Viļņas kara apgabala mācītāja Friča Šmithena rīcībā. Studiju laikā Tērbatā kļuva par vecākās latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru.

No 1920. gada Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents, vēlāk LU dekāns. Bijis Latvijas vidusskolu skolotāju biedrības priekšnieks. Rakstījis par pedagoģijas un teoloģijas jautājumiem. Kristīgās baznīcas vēstures, Dzimtenes baznīcas vēstures u.c. grāmatu autors. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma bija izglītības ministrs.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada augustā likvidēja abas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes un profesors L. Adamovičs tika atbrīvots no darba. 1941. gada 14. jūnijā viņu kopā ar sievu Liliju Helēnu (dzimusi 1888. gadā) un bērniem Laimu (dzimusi 1912. gadā) un Valdi (dzimis 1914. gadā) deportēja uz PSRS. Ludvigu Adamoviču tiesāja sakarā ar apsūdzībām, ka viņš bijis Rīgas Latviešu biedrības, tāpat biedrības "Reliģijas zinātne" loceklis, LU teoloģijas profesors, kā arī izglītības ministrs Kārļa Ulmaņa valdībā.[1] PSRS tiesa Adamovičam piesprieda nāves sodu, kas izpildīts Usoļlaga soda nometnē 1943. gada 19. augustā.

Darbība izglītības ministra postenī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītības ministrs Adamovičs 1934. gada 24. jūlijā parakstīja jaunu likumu par Kultūras fondu, pirmais likums par Kultūras fondu bija akceptēts jau 1921. gadā, papildināts 1922. un 1928. gadā. Likums noteica, ka "Kultūras fondam par labu ņem 3% piemaksas pie alkoholisko dzērienu cenām. Fondam ir tiesības izdot grāmatas, muzikālijas un tēlojošo mākslu reprodukcijas, kā arī saņemt ziedojumus, novēlējumus un citus gadījuma ienākumus. Tā līdzekļi bija izlietojami: 1) monumentālu nacionālās kultūras darbu un pieminekļu radīšanai; 2) prēmijām par izciliem darbiem kultūras laukā; 3) pabalstiem zinātnei, mākslai, rakstniecībai un šo nozaru darbiniekiem; 4) zinātnes, mākslas un rakstniecības popularizēšanai; 5) stipendijām izglītības nobeigšanai un studiju veicināšanai; 6) fiziskās kultūras un ārpusskolas izglītības sekmēšanai. Naudu sadala fonda dome, kuras priekšsēdētājs ir Ministru prezidents, locekļi: izglītības ministrs kā priekšsēdētāja vietnieks, viena Ministru prezidenta nozīmēta persona, iekšlietu ministrs un LU rektors."

Pie Kultūras fonda domes darbojas ar padomdevēja tiesībām padome, kuras priekšsēdētājs ir izglītības ministrs vai viņa pilnvarota persona, bet locekļi ir šādas personas: Latvijas konservatorijas un Latvijas mākslas akadēmijas rektori, izglītības ministra iecelti lietpratēji — skolu lietās, ārpusskolas izglītībā, rakstniecībā un skatuves mākslā, 2 Latvijas universitātes delegāti, izglītības ministra apstiprināts fiziskās kultūras un sporta organizācijas pārstāvis, iekšlietu ministra iecelts kultūras biedrību un savienību pārstāvis, lauku pašvaldību pārstāvis, pilsētu pašvaldību pārstāvis un zemkopības ministra iecelts lietpratējs lauksaimniecības izglītībā.[2]

Uzstāšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Akadēmiskā runa Latvijas Universitātes dibināšanas gadadienā 1934. gada 28. septembrī: “Daži raksturīgi vaibsti mūsu senču garīgajā sejā”.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvots ar II un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ķiploks E. Taisnības dēļ vajātie. — b.v.: LELBA, 1993. — 16. — 22.lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Prof. L. Adamoviča krimināllieta: LVA, 1986. f., 2. apr., 7678. l., 28 lp.
  2. «Rihards Treijs. Valdība un zinātne gadu ritumā. Zinātnes Vēstnesis: 1999. gada 22. februāris». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 26. Februāris. Skatīts: 2010. gada 17. Augustsss.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Kārlis Voldemārs Beldavs
Latvijas Republikas izglītības ministrs
1934. gada 18. maijs1935. gada 10. jūlijs
Pēctecis:
Augusts Tentelis