Māteru Juris

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Māteru Juris
Māteru Juris
Personīgā informācija
Dzimis 1845. gada 11. martā
Valtaiķu pagasts, Aizputes apriņķis, Kurzemes guberņa
Miris 1885. gada 4. februārī (39 gadi)
Jelgava, Kurzemes guberņa
Literārā darbība
Pseidonīms Teodors Rolands, Chr. Ērkšķis, Vētītāju Dāvis, J. Viduklis, Juris Andrejevičs
Nodarbošanās tiesas skrīveris, izdevējs
Valoda latviešu
Žanri reālisms

Māteru Juris jeb Juris Māters (1845—1885) bija latviešu rakstnieks un žurnālists. Pirmās Tautas atmodas darbinieks, tautībnieks, laikrakstu "Baltijas Zemkopis" (1875—1880) un "Tiesu Vēstnesis" (1880—1884) izdevējs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Māteru Juris (kristīts kā Georg Mather) dzimis 1845. gada 11. martā Aizputes apriņķa Cildu pagastā "Vidukļu" mājās zemnieka ģimenē. Mācījies Cildu pagastskolā, no 1856. gada līdz 1862. gadam Kazdangas pagastskolā, kuru vadīja skolotājs Pēteris Etmanis. Pēc tēva nāves 1858. gadā viņu atbalstīja Valtaiķu mācītājs Johans Frīdrihs Katerfelds. 1860. gadā viņa tēva mājas izūtrupēja, tomēr ar pagasttiesas palīdzību viņš panāca, ka jaunajam māju saimniekam bija jādod viņam iespēja apmeklēt skolu. Pēc skolas beigšanas 1862. gadā Skrundas muižas barons Leons fon Koskuls viņu iekārtoja darbā par Skrundas pagasta tiesas skrīvera (rakstveža) palīgu. Līdz ar to viņš dabūja arī dažus citus pienākumus — pārzināja vietējo Skrundas pasta staciju un strādāja aptiekā par mācekli. Viņš bija arī muižas bibliotēkas pārzinis, barons Koskuls viņam mācījis būt "strādīgam, uzticīgam un taisnam visās lietās".[1] 1864. gadā “Latviešu Avīzes” publicēja viņa pirmo rakstu par pagasta tiesnešu vēlēšanām.

1866. gadā Māters kļuva par Diždzeldes tiesas skrīveri, izpildīdams arī Mazdzeldas, Briņķu, Rudbāržu un Lēnas pagastu skrīvera pienākumus. Pēc tam viņš bija Kuldīgas apriņķa kroņa muižu inspektora rakstvedis, vēlāk skrīveris Pūres, Putnenes un Kandavas muižas pagastos, tad Piltenes maģistrātā (1871-1872). Piltenē Māters palīdzēja nodibināt Piltenes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, sarakstot tai statūtus un programmu. Kurzemes gubernators Pauls fon Lilienfelds pēc maģistrātā veiktās revīzijas 1873. gadā uzaicināja viņu strādāt par savas bibliotēkas pārzini, bet vēlāk par savu personīgo rakstu kolektoru.

Līdztekus tam Māteru Juris strādāja par Kurzemes guberņas tipogrāfijas inspektoru Jelgavā, kur viņš tulkoja Krievijas impērijas likumus vācu un latviešu valodā. Šajā laikā viņš palīdzēja aizstāvēt latviešu zemnieku tiesības tiesas priekšā. Māteru Juris latviešu valodā ieviesa vairākus juridiskos terminus, piemēram, "laulības pārkāpšana" (laulības «laušanas» vietā), "nāves sods", "sodu likumi".[2]

1875. gadā viņš uzsāka patstāvīgu izdevējdarbību un līdz 1880. gadam izdeva lauksaimniecības nedēļas laikrakstu "Baltijas Zemkopis" 3000 eksemplāru lielā tirāžā, pēc tam pirmo latviešu juridisko laikrakstu "Tiesu Vēstnesis" (1880.-1884.). Sakarā ar nopietnām naudas problēmām viņš 1882. gadā nokļuva parādu cietumā un 1884. gadā bija spiests pārtraukt žurnāla izdošanu. Pēkšņi miris 1885. gada 4. februārī ar trieku, apbedīts Jelgavas Jāņa kapos. Bērēs Juri Māteru no Jelgavas Sv. Annas baznīcas pēdējā gaitā pavadīja vairāk kā tūkstotis cilvēku.


Sabiedriskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai vājinātu Rīgas Latviešu biedrības autoritāti Kurzemē, J. Māters II Vispārīgo latviešu Dziedāšanas svētku laikā 1880. gadā nodibināja Jelgavas Latviešu biedrību, baudīja Kurzemes gubernatora Līlienfelda labvēlību − savos laikrakstos uzbrukdams Rīgas Latviešu biedrībai, ka tā nepamatoti lietojot tautas vadones („māmuļas”) vārdu, ka tā pārstāvot tikai latviešu pilsētniekus un aizmirstot, ka tautas pamats ir zemnieki. Postulēja domu, ka tautas vadība pienāktos "latviešu muižniecībai", par kādu ar laiku izveidotos latviešu lielgruntniecība, tāpēc aicināja iepirkt mājas. J.Māters aizrāvās ar slavofilu idejām, propagandēdams domu par latviešu muižniecību, viņš vienlaikus aizstāvēja Baltijas rusifikāciju: Mēs nevaram būt valsts valstī, tāpēc jāmācās krievu valoda... Baltijas guberņa pieder pie Krievijas kā kura katra guberņa, un mūsu pavalstnieku pienākums spiež mūs tuvoties krievu tautai.[3] 1878. gadā, kad tika apspriesti projekti par Kurzemes landtāga reformēšanu, J.Māters prasīja ievest krievu zemstes, apgalvodams, ka: Latvieši nekad nekops citādu garu nekā valdība vēlas, nekā tas tiek kopts visā Krievijā.[3]

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas Republikas dibināšanas agrākajai Kannulējēju ielai Jelgavā piešķīra Jura Mātera vārdu (1924), LPSR laikā tā tika pārdēvēta par Andreja Upīša ielu (1950), pēc neatkarības atgūšanas par Mātera ielu (1990). Arī Aizputē, Aucē, Kuldīgā un Piltenē ir Jura Mātera ielas, viņa vārdā nosaukta Kazdangas Māteru Jura pamatskola. 1935. gadā Kazdangas lauksaimniecības vidusskolas apkaimē Valsts Prezidents Alberts Kviesis atklāja T. Zaļkalna veidotu Māteru Jura pieminekli. 1995. gadā arī Jelgavā tika atklāts piemiņas akmens.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Georg Mather. Sammlung der Gesetze und Verordnungen ... Mitau, 1876 (vāciski)
  • Likumi un nosacījumi par pagastu valdīšanu un policiju Kurzemes guberņā. Kurzemes gubernatora P. f. Lilienfelda uzdevumā un uz Kurzemes guberņas pārvaldes pavēli sastādījis G. Mathers, Jelgavā I877.
  • Kas ievērojams pie pagastu amata vīru celšanām? Cienīšanas zīme, pasniegta Kurzemes un Vidzemes pagastu pilnām sapulcēm un vietnieku pulkiem, Rīgā 1881.
  • Vidzemes un Kurzemes privāttiesību likumu grāmata. Sistemātiski sastādīta no G. Mathera, Liepājā 1885.

Romāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Sadzīves viļņi: oriģinālromāns iz Baltijas sadzīves" iespiests "Baltijas Zemkopja" literāriskā pielikumā (1879), vēlāk atsevišķā grāmatā (1892). (Atkārtoti izdots izdevniecībā A. Gulbis, 1935. - 347 lappuses, "Zinātne", 1994. - 314 lappuses)[4]
  • "Patriotisms un mīlestība: vēsturisks oriģinālromāns" Tiesu Vēstneša literāriskā pielikumā (1880 - 1881). (Atkārtoti izdots izdevniecībā "Orients", 1936. - 264 lappuses)
  • "Māteru Jura Kopoti raksti": Līgotņu Jēkaba [pseud.] sakopojumā un redakcijā. 1. - 4. sējumi. A. Gulbja apgāds, 1924. - 1236 lpp.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējas saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]