Makartisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Džozefs Makartijs

Makartisms (angļu: McCarthyism) bija periods ASV sabiedriskajā dzīvē XX gadsimta piecdesmitajos gados. Nosaukts tā laika senatora Džozefa Makartija vārdā. Makartisms raksturīgs ar aktīvu antikomunismu un iekšējo ienaidnieku meklēšanu.

Makartisma laikā tūkstošiem amerikāņu tika apsūdzēti par piederību komunistiem vai to atbalstītājiem. Tika veiktas daudzas, bieži agresīvas izklaušināšanas gan valsts, gan privātā sektora izveidotu komiteju priekšā. Izmeklēšanas visbiežāk skāra valsts iestāžu, izklaides industrijas un izglītības iestāžu darbiniekus. Daudzi pilsoņi iekļuva t. s. "melnajos sarakstos" — zaudēja darbu, karjeras iespējas un, atsevišķos gadījumos, tika arestēti. Vēlākos gados daudzi no šiem spriedumiem tika atzīti par nepamatotiem.

Makartisma cēloņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gandrīz tūlīt pēc 2. pasaules kara sākās Aukstais karš. PSRS Austrumeiropā nodibināja savas vasaļvalstis. PSRS ieguva savā īpašumā atombumbu. Kaut arī ASV aktīvi atbalstīja Gomindāna režīmu, Ķīnā varu ieguva komunisti ar Mao Dzedunu priekšgalā. 1950. gadā izcēlās Korejas karš. Visi šie notikumi radīja apdraudējuma sajūtu ASV sabiedrībā, jo visā pasaulē aktīvi izplatījās komunistiskā ideoloģija.

1948. gadā ASV Valsts departamenta ierēdni Oldžeru Hisu apsūdzēja spiegošanā PSRS labā, bet 1950. gadā Džūliuss un Etele Rozenbergi tika apsūdzēti kodoltehnoloģiju spiegošanā PSRS labā. Tas radīja pārliecību, ka PSRS spiegošanas tīkls ir plaši izplatīts.

ASV labējās aprindas arī Rūzvelta Jauno kursu uzskatīja par valsts pārvaldē esošu sociālistu izdomājumu.

Senatora Makartija iesaistīšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1950. gada 9. februārī līdz tam mazpazīstamais republikāņu senators no Viskonsīnas Džozefs Makartijs runā Rietumvirdžīnijas mazpilsētā Vīlingā deklarēja, ka viņa rokās ir 205 komunistu saraksts, kuri strādā ASV Valsts departamentā. Šī runa padarīja Makartiju par slavenību un par "komunistu vajātāju" līderi ASV. 1953. un 1954. gadā senators vadīja Senāta Patstāvīgo iekšējās izmeklēšans apakškomisiju un izmeklēja komunistu "sazvērestību" valsts kompānijā "Voice of America", bibliotēkās, kur pieprasīja izņemt "nepiemērotu" literatūru, un ASV armijā.

Makartisma izpildorgāni un prakse[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau agrākos gados tika nodibināti daudzas komitejas un padomes gan vietējā, gan federālā līmenī, kas kontrolēja darbinieku uzskatu lojalitāti. Šīs institūcijas aktīvi piedalījās "komunistu medībās".

ASV kongresā visaktīvāk darbojās Pārstāvju palātas Antiamerikāniskās darbības komiteja (House Un-American Activities Committee), Senāta Iekšējās drošības apakškomiteja (United States Senate Subcommittee on Internal Security) un Senāta Patstāvīgā iekšējās izmeklēšans apakškomiteja (Senate Permanent Subcommittee on Investigations).

Aktīvi komunistu un to atbalstītāju izzināšanā piedalījās FIB, kuru tolaik vadīja viens no redzamākajiem antikomunistiem Edgars Hūvers.

Jau 1947. gadā tika izdots Holivudas "melnais saraksts", kurā bija uzskaitīti izklaides industrijas pārstāvji, kuriem tika liegts darboties profesijā.

Tautas atbalsts makartismam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viskategoriskāk makartismu atbalstīja ASV labējās organizācijas, piemēram, ASV armijas veterānu organizācija American Legion un kristiešu fundamentālisti. Lielu atbalstu deva arī konservatīvās sieviešu organizācijas. Sabiedriskās aptaujas rādīja, ka 1954. gadā 50% amerikāņu atbalstīja senatora Makartija aktivitātes.

Makartisma upuri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiek lēsts, ka makartisma darbības rezultātā tika ieslodzīti vairāki simti cilvēku, kādi desmit vai divdesmit tūkstoši pazaudēja darbu. Bieži darbs tika zaudēts tikai tāpēc, ka cilvēks tika izsaukts uz noklausīšanos, nevis kāda lēmuma dēļ.

Pazīstami cilvēki, kuri cieta makartisma dēļ: komponists Leonards Bernstains, aktieris Čārlzs Čaplins, rakstnieks Dešils Hemets, dzejnieks Lengstons Hjūzs, komponists Ārons Koplends, dramaturgs Artūrs Millers, fiziķis Roberts Openheimers, aktieris Edvards Robinsons, dziedātājs Pols Robsons, dziedātājs Pīts Sīgers, džezmens Artijs Šovs, kinorežisors Orsons Velss.

Makartisma kritika un noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1950. gadā vairāki senatori uzstājās pret makartisma praksi. 1953. gada 20. oktobrī CBS televīzijas ziņu analītiķis Edvards Marovs savā raidījumā See It Now vēstīja par kāda armijas virsnieka padzīšanu no armijas, bet 9. marta raidījumā parādīja paša Makartija darbību. Šie raidījumi tiek uzskatīti par pagrieziena punktu senatora Makartija un makartisma norietā. Pamazām Makartijs zaudēja publikas atbalstu. Daudzi makartisma upuri vēlāk uzvarēja tiesas prāvās par makartisma laika lēmumu atcelšanu.

Makartisma vērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaut arī vairums vēsturnieku atzīst, ka makartisma periodā cieta daudzi nevainīgi cilvēki un "izmeklēšana" bieži tika veikta virspusēji un cilvēku cieņu pazemojoši, bieži tiek atzīts, ka Aukstā kara apstākļos makartisms apturēja komunistisko un kreiso ideju izplatīšanos ASV. Mūsdienās vairāki komentētāji velk paralēles starp makartismu un ASV iekšējo politiku pēc 11. septembra uzbrukuma ASV.[nepieciešama atsauce]