Maksims Veigāns

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Maksims Veigāns
Maxime Weygand
Maksims Veigāns
Personīgā informācija
Dzimis 1867. gada 21. janvārī
Brisele, Karogs: Beļģija Beļģija
Miris 1965. gada 28. janvārī (98 gadi)
Parīze, Karogs: Francija Francija
Militārais dienests
Dienesta pakāpe armijas ģenerālis (général d'armée)
Dienesta laiks 1887 – 1935, 1939 – 1942
Valsts Francija, Višī Francija
Struktūra Francijas armija
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš

Maksims Veigāns (franču: Maxime Weygand; dzimis 1867. gada 21. janvārī, miris 1965. gada 28. janvārī) bija franču ģenerālis. Piedalījies abos pasaules karos.

Dzimis Briselē, nezināmiem vecākiem. Savulaik klejoja baumas, ka Veigāns ir Meksikas imperatora Maksimiliāna I sievas Meksikas Karlotas vai Beļģijas karaļa Leopolda II ārlaulības dēls. Veigāns, pieņemot patēva uzvārdu, Francijas pilsonību ieguva pēc mācībām Sensīras militārajā akadēmijā 1887. gadā.

Pirmajā pasaules karā darbojās Ferdinanda Foša štābā, un karu beidza divīzijas ģenerāļa (général de division) dienesta pakāpē. Personīgi Veigāns bija tas cilvēks, kurš 1918. gada novembrī nolasīja vācu delegācijai pamiera noteikumus dzelzceļa vagonā Kompjeņā.

Pēc pamiera noslēgšanas 1920. gada jūlijā/augustā darbojās Polijā, veikdams padomdevēja pienākumus, tomēr, pēc Normana Deivisa uzskata, Veigāna loma Polijas armijas uzvarā pār padomju karaspēku bija niecīga.[1] 1931. gadā Veigāns tika iecelts par Francijas armijas ģenerālštāba priekšnieku. 1935. gadā Veigāns demobilizējās.

Īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma, 1939. gada augustā, Veigāns tika atkal iesaukts aktīvajā karadienestā, un nozīmēts par Tuvo Austrumu kara teātra komandieri. Jau dažas dienas pēc Vācijas iebrukuma Francijā 1940. gada 10. maijā, Francijas armijas stāvoklis kļuva kritisks. Franču spēku komandieris Moriss Gamelēns 19. maijā tika nomainīts pret Veigānu, tomēr arī viņš nespēja stabilizēt stāvokli.

Višī režīma laikā no 1940. gada 17. jūnija līdz 5. septembrim ieņēma aizsardzības ministra posteni, vēlāk kļuva par maršala Petēna pārstāvi Ziemeļāfrikā, kur realizēja pretrunīgu politiku. 1941. gada novembrī atcelts no amata. 1942. gadā vāciešu arestēts, un līdz kara beigām atradās ieslodzījumā.

Pēc kara atzīts par kolaboracionistu, tomēr 1948. gadā Augstākās tiesas attaisnots.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Norman Davies (30 April 2011). White Eagle, Red Star: The Polish-Soviet War 1919-20. Random House. 222. lpp. ISBN 978-1-4464-6686-5.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]