Makss Vēbers

Vikipēdijas raksts

Šis raksts ir par sociologu. Skatīt nozīmju atdalīšanas lapu, lai uzzinātu par citām jēdziena Vēbers nozīmēm.

Makss Vēbers Max Weber Personīgā informācija Dzimis 1864. gada 21. aprīlī Erfurtē, Prūsijā Miris 1920. gada 14. jūnijā (56 gadi) Minhenē, Vācijā Tautība vācietis

Zinātniskā darbība Zinātne socioloģija, politekonomija

Maksimiliāns Karls Emīls Vēbers (Maximilian Carl Emil Weber; dzimis 1864. gada 21. aprīlī, miris 1920. gada 14. jūnijā) bija vācu sociologs un politekonomists, "kvalitatīvās socioloģijas" pamatlicējs. Savu karjeru viņš sāka Berlīnes universitātē, bet vēlāk strādāja arī citās universitātēs Freiburgā, Heidelbergā un Minhenē.

Vēbera galvenie darbi bija saistīti ar racionalizāciju gan reliģijas socioloģijā, gan politiskajā socioloģijā. Viens no ievērojamākajiem viņa darbiem ir "Protestantiskā ētika un kapitālisma gars" (Die protestantische Ethik und der Geist des Kapitalismus), ar kuru viņš sāka strādāt reliģijas socioloģijas nozarē. Šajā darbā Vēbers argumentēja to, ka reliģija nebija viens no svarīgākajiem cēloņiem, lai rietumu un austrumu pasaules kultūras attīstītos dažādi, kā arī uzsvēra askētiskā protestantisma īpašā raksturojuma nozīmīgumu, kas Rietumos vadīja kapitālisma, birokrātijas un tieslietu attīstību. Citā ievērības cienīgā darbā, Politik als Beruf, Vēbers definēja valsts būtību, kura ir tiesīga iegūt monopolu, izmantojot fizisku spēku. Šī definīcija kļuva par galveno tematiku politiskās zinātnes studijās.

Makss Vēbers uzskatīja, ka socioloģijas skaidrojumi jāatvedina no izpratnes par to, kāpēc cilvēki izvēlas rīkoties tā, kā viņi rīkojas - "izpratīgās socioloģijas" aizsācējs. M. Vēbers uzskatīja, ka sociālie fakti ir individuālu rīcību kumulatīvs rezultāts. Pievērsa uzmanību indivīdu subjektīvajām attieksmēm, vērtībām, ticībai, rīcības motīviem un tam, ka socioloģijai nav jākopē dabaszinātnes.

Vēbers uzsvēra, ka indivīda rīcība ir kā noteicošais sociālo zinātņu jomā. Vēbers runā par "ideāltipa jēdzienu". Tas nekad neatbilst konkrētai realitātei, tas nav definējams, vienīgi izprotams. Tas tiek uzskatīts noderīgs, jo realitātē nav atrodams.

Pastāvošie 3 veidu ideāltipi:

1. Konkrēti vēsturiski fenomeni - "viduslaiku pilsēta"

2. īpaša veida sociālā realitāte - dažādos vēsturiskos kontekstos: birokrātija

3. īpašā rīcības veida rekonstrukcija - dzīšanās pēc peļņas

Tāpat Vēbers iezīmē leģimitālās kundzības ideāltipus:

1. Tradicionālā kundzība - ticība tradīcijas svētumam "vienmēr tā ir bijis"

2. Harizmātiskā kundzība - līdera īpašās spējas pielietošana kudzībā

3. Racionālā kundzība - pretenzijas racionāls pamatojums, bezpersoniskas, likumiskas kārtības

Tāpat Vēberu nodarbināja arī modernās sabiedrības šķiriskais raksturs. Vēbers šo attiecību it kā apgriež otrādi. Moderno sabiedrību nosaka kapitālisms kā saimniekošanas forma.