Manierisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pontormo glezna "Noņemšana no krusta"

Manierisms — vēlīnās Renesanses laikā katoliciskajās zemēs kā reakcija uz Reformācijas aizsākto kultūras vajāšanu radusies pasaules izjūtas un vienojoša stila sistēma mākslā un literatūrā, kam raksturīgs stilistisks artistiskums un tieksme pēc vizuāliem efektiem. Termina nozīmē jēdziens "manierisms" radies XX gs. pirmajā pusē, atvasināts no itāļu un franču valodas vārda maniera un tiek attiecināts uz Eiropas mākslu laika periodā no 1515. līdz 1610. gadam.

Itāļu manierisms radās kā Renesanses kultūras attīstības antagonisms. Radies šajā vidē, tas turpināja pastāvēt līdzās Renesanses mākslas formas un satura stereotipiem, no kuriem manierisms ļoti daudz aizguva tieši stilistikas ziņā. Risinājās arī atgriezeniski procesi - manierisma elementi ieplūda vēlās Renesanes mākslā, tāpēc sarežģīts ir arī jautājums par Renesanses perioda robežām.

Liela nozīme manierisma uzplaukumā ir jezuītiem, kuri pievērsa uzmanību sakrāli virzītās mākslas atbalstīšanai un veicināšanai.

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

El Greko glezna "Kristīšana"

Būtiskas manierisma formālās pazīmes: kontraposts, pārspīlēti pagarinātu ķermeņa proporciju lietojums, neirotiska spriedze, formas elementu un virtuozas tehnikas prevalēšana pār ezoteriski ievirzīto saturu.

Šāda radošā procesa motivācijas pavērsienu teorētiski apcerējuši Džovanni Paolo Lomanco un Federiko Cukaro - itāļu mākslinieki un teorētiķi: manierisms Renesanses neoplatonisma garā risina ideju un to objektivizācijas jautājumu, atzīstot, ka a priori idejas piemīt vienīgi Dievam, kurš domā un rada, bet cilvēkam tās dotas sarežģītā materiāli jutekliskā formā. Idejas vēl eksistē arī dabā, kur tās mājo bez apziņas, taču mākslinieks šajās attiecībās ir kā medijs, kas domā, konstruē un materiāli pārrada savā jutekliskajā pieredzē apgūtās idejas, kuras, būdamas Dieva dotas, rezultātā iemieso absolūtu formu.

Manierisma pārstāvji apkārtējo pasauli centās uztvert nevis tās tiešamībā, bet gan pastarpināti, ar subjektīvi interpretētu tēlu sistēmu. Tajā ideālo formu un absolūto ideju vislabāk spēja izsacīt pārnestas nozīmes izteiksmes līdzekļi - alegorijas un simboli, - bet tā kā mākslinieka radošajā darbībā tika apšaubīta pati formas un idejas pilnības atspoguļojuma iespēja, praksē par pieļaujamām nācās atzīt dažādas idejas materializācijas metodes un absolūtās formas meklējumus. 
 Florencē pēc 1520. gada un Venēcijā ap 1540. gadu - periodā, ko var uzskatīt par nosacītu Renesanses norieta sākumu, - mākslā iezīmējās trīs tendences:

  • Vēlme formāli konservēt klasicistiskās tradīcijas, tiecoties saglabāt neskartus Renesanses harmoniskos ideālus un humānistisko antīkās kultūras pētniecības garu.
  • Tieksme lauzt pastāvošus atzinumus, padziļinot klasiskā ideāla saturu, kas ieguva traģisku pretrunīgumu, dramatisku spriegumu, psiholoģisku daudzslāņainību un sarežģītu formālo izteiksmi.
  • Pretestība Renesanses normatīvajai un uz absolūto patiesību pretendējošai estētikai, kura tika uztverta kā nedzīvs mērķis un tukšs ideāls. Manieristu formālā valoda veidojās izaicinoši subjektīvistiska saturā reliģiozas aizgrābtības scēnas mijās ar samākslotu un vēsu alegoriskumu.

Zināmākie manierisma pārstāvji kultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tintoretto glezna "Svētais vakarēdiens"
  • mākslinieks Domeniko Teotokopuli, saukts par El Greko
  • mākslinieks Andreu del Sartro (Andrea del Sarto)
  • mākslinieks Daniels da Voltērs (Danielle da Voltera)
  • mākslinieks Pontormo (Pantormo)
  • mākslinieks Roso Fiorentino (Rosso Fiorentino)
  • arhitekts Džulio Romano (Giulio Romano)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Freedburg, Sidney J. Painting in Italy, 1500-1600, 3rd edn. 1993, Yale, ISBN 0-300-05587-0
  • Smyth, Craig Hugh. Mannerism and Maniera, 1992, IRSA, Vienna, ISBN 3-900731-33-0
  • Franzsepp Würtenberger. Mannerism: The European Style of the Sixteenth Century. 1963
  • Giuliano Briganti. Italian Mannerism. 1962
  • Wylie Sypher, Four Stages of Renaissance Style: Transformations in Art and Literature, 1400-1700, 1955
  • Liana de Girolami Cheney, ed, Readings in Italian Mannerism, with foreword by Craig Hugh Smyth (New York: Peter Lang, 1997,2004)

Ārējās saites par šo tēmu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]