Mantijas paviāns
| Mantijas paviāns Papio hamadryas (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Primāti (Primates) |
| Dzimta | Mērkaķu dzimta (Cercopithecidae) |
| Ģints | Paviāni (Papio) |
| Suga | Mantijas paviāns (P. hamadryas) |
| Izplatība | |
 | |
 Mantijas paviāns Vikikrātuvē | |
Mantijas paviāns (Papio hamadryas) ir mērkaķu dzimtas (Cercopithecidae) primāts, kas dzīvo lielos ģimeņu baros Āfrikas ziemeļaustrumos un Arābijas pussalas dienvidrietumos.[1] Mantijas paviāns Senajā Ēģiptē tika uzskatīts par svētu dzīvnieku. Tā tēlam ir nozīmīga loma Senās Ēģiptes reliģiskajos tekstos.
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mantijas paviāns ir vistālāk uz ziemeļiem dzīvojošā paviānu suga. Sastopams galvenokārt Somālijas pussalā: Etiopijas austrumos (klinšainās, paugurainās kalnu teritorijās), Eritrejā, Somālijas ziemeļos, Sarkanās jūras piekrastē. Mantijas paviāns ir vienīgā paviānu suga, kas mājo arī ārpus Āfrikas — Arābijas pussalas dienvidrietumos: Saūda Arābijā un Jemenā.[1]
Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mantijas paviāna ķermeņa garums ir līdz 80 cm, astes garums 38—61 cm. Ja dzīvnieks stāv uz visām četrām ekstremitātēm, tā augstums plecos ir apmēram 55 cm. Tēviņi ir gandrīz divas reizes lielāki par mātītēm. Tēviņš sver 20—30 kg, mātītes 10—15 kg.[2] Pieaugušam tēviņam ir skaists, sudrabaini pelēks kažoks. Mātītēm un jauniem paviāniem tas ir pelēkbrūns. Ja pieaugušais, vecais mantiju paviānu tēviņš zaudē savu harēmu, pēc kāda laika viņš zaudē arī savu vareno, sudrabaino kažoku.[3] Garās astes galā ir neliels pušķis. Abiem dzimumiem ir sārta seja un sarkana sēžas tulzna. Paviānu rokas ir īsas, stipras, ar resniem pirkstiem un pietiekami gariem īkšķiem, tāpēc tie var veikli satvert barību.
Bara struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Mantijas paviāniem ir unikāla četru līmeņu bara struktūra, veidojot multilīmeņu paviānu sabiedrību. Vismazākā un visciešākā vienība ir neliels viena tēviņa harēms, kurā ir līdz 10 mātītēm. Tēviņš vada un apsargā savu harēmu. Harēmā ļoti bieži ir vēl viens jauns tēviņš (vadoņa sekotājs), kurš, iespējams, ir radniecīgs dominantajam tēviņam.[4][5][6] Divi vai vairāki harēmi kopā veido klanu.[7] Viena klana harēmu tēviņi, iespējams, savstarpēji ir ļoti tuvu radniecīgi. Starp viņiem valda hierarhija, kas balstīta uz tēviņu vecumu. Jo vecāks tēviņš, jo augstāk viņš atrodas hierarhijā.[8][9]
Nākamais līmenis ir paviānu banda, kas sastāv no diviem līdz četriem klaniem, apmēram 200 indivīdiem. Banda kopīgi ceļo un nakšņo.[4][5][9] Savu bandu paviāni (gan tēviņi, gan mātītes) pamet ļoti reti. Vienas bandas tēviņi kopīgi agresīvi aizsargā savas bandas mazuļus no citām bandām. Bandas savstarpēji var konfliktēt arī par barības resursiem un citām ikdienišķām lietām. Galvenie strīdnieki ir tēviņi.[4][6] Bandā var būt arī vientuļi tēviņi, kuriem nav harēma vai kuri nav kāda harēma līdera sekotāji. Šie tēviņi parasti brīvi pārvietojas bandas robežās. Reizēm mēdz apvienoties vairākas bandas, veidojot milzīgu baru. Arī bars var izvēlēties vienu klinti nakšņošanai.[4][5][9]
Bara ieradumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mantijas paviānu bara struktūra ir dzelžaini patriarhāla.[10] Tēviņi despotiski valda pār mātītēm, ierobežojot to pārvietošanās brīvību. Ja kāda mātīte noklīst pārāk tālu no harēma, tēviņš to gana atpakaļ, velkot aiz rokas vai pat iekožot.[7] Reizēm tēviņi cenšas citu harēmu nozagt, šādos gadījumos iesākas nežēlīgas savstarpējās cīņas. Tomēr viena klana tēviņi respektē viens otru un viens otra harēmus.[6] Arī mātītes ir izvēlīgas un, ja mātītei tēviņš nepatīk, tad, visticamākais, tā drīz vien nokļūs kāda cita tēviņa harēmā, jo šādu mātīti ir ļoti viegli "nozagt".[11] Jaunie tēviņi visbiežāk ir kāda dominantā tēviņa sekotāji un savu harēmu izveido, piesaistot jaunās mātītes, kuras viņam sāk sekot.[11] Kad tēviņš sāk novecot, viņa harēms bieži pāriet sekotāja pārziņā. Drīz pēc harēma zaudēšanas tēviņš zaudē svaru un savu sudrabaino kažoku.[11] Mantijas paviāni ir vienīgie paviāni, kuru tēviņi visu mūžu paliek savā klanā vai bandā.[4][6]
Lai arī tēviņi stingri valda pār mātītēm, starp radniecīgām mātītēm saglabājas ciešas attiecības visa mūža garumā. Pat, ja mātītes nonāk dažādos harēmos viena klana robežās, tās joprojām pavada daudz laika kopā. Ļoti bieži radniecīgas mātītes nokļūst vienā harēmā.[10] Starp mātītēm nav novērojama nekāda dominances izrādīšana. Ja starp mātītēm izceļas strīds, tēviņš nekavējoties izšķir strīdnieces un nepieļauj nekādas domstarpības harēma robežās.[4][6] Tomēr mātītēm ir novērojamas dažas uzvedības atšķirības. Dažas mātītes ir sabiedriskākas un tām ir arī ciešākas attiecības ar tēviņu. Tās sauc par centrālajām mātītēm, jo mēdz sēdēt un uzturēties tuvāk tēviņam,[6] bet mātītes, kas sēž tālāk no tēviņa, sauc par periferālajām mātītēm.[6]
Dzīvesveids[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Visi paviāni, īpaši mantijas paviāni, uz zemes pavada ievērojami vairāk laika nekā citas mērkaķu sugas. Viņu ekstremitātes ir piemērotas dzīvei uz zemes — paviāni četrrāpus spēj ļoti ātri skriet. Paviāni prot rāpties arī kokos, kaut gan neizceļas ar īpašu veiklību. Kokā viņi meklē gatavos augļus. Paviāni ir aktīvi diennakts gaišajā laikā. Lielāko daļu dienas tie pavada barības un ūdens meklējumos.[2] Viņu pelēkbrūnais kažoks gandrīz pilnībā saplūst ar klinšaino apkārtni. Pusdienlaikā, vislielākajā karstumā paviāni atrod ēnainu vietu, lai atpūstos. Pieaugušie dzīvnieki kādu brīdi snauž vai cits citam tīra kažoku, bet mazuļi rotaļājas. Pievakarē mantijas paviāni dodas nakšņot stāvās klintīs,[2] izvēloties vietu ar iedobumiem un pārkarēm, kas dod patvērumu no lielajiem plēsējiem. Pēc kopīgi pavadītas nakts, mantijas paviāni sadalās mazākās grupās un dodas baroties. Paviāniem ir jāsadalās grupās, jo barības daudzums šajos reģionos ir ļoti pieticīgs, bet barības avoti atrodas tālu cits no cita.
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzīvnieki rāpjas klintīs un meklē visu, kas der ēšanai. Lai arī mantijas paviāni ir visēdāji, tie galvenokārt pārtiek no augļiem, ko ar rokām noplūc no krūmiem un kokiem. Tie barojas arī ar graudiem un sēklām. Tā kā paviāni mēdz iebrukt graudaugu tīrumos, tas noved pie konfliktiem ar zemniekiem.[2] Mazuļi visbiežāk uzturas mātes tuvumā un, uzmanīgi vērojot, mācās atrast barību, ko var salauzt, nomizot, tā iegūstot ēdamās daļas. Māte cenšas nepieļaut, lai mazuļi ēstu to, ko viņa nepazīst un kas varētu būt kaitīgs. Mācīšanās process var notikt arī gluži pretēji. Kad jaunais paviāns atklāj kaut ko neredzētu, bara pieaugušie seko viņam. Ja nav augļu, paviāni pārtiek no zāles. Sausajā periodā reizēm izrok augu sulīgās saknes. Viņu garie un spēcīgie žokļi, kas pēc formas atgādina suņa žokļus, slēpj lielus dzerokļus, ar kuriem var labi sagrauzt cietas un sausas augu daļas. Mantijas paviāni ēd arī kukaiņus, gliemežus un citus bezmugurkaulniekus. Reizēm izdodas nogalināt ķirzakas vai nelielus zīdītājus.
Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimumgatavību jaunie tēviņi sasniedz 5—7 gadu vecumā, bet mātītes — 3,5 gadu vecumā. Paviāniem nav pastāvīga pārošanās perioda, bet sausajos reģionos lielākā daļa mazuļu piedzimst lietus periodā. Šajā laikā barojošajām mātēm un mazuļiem netrūkst barības. Tēviņš sapārojas ar sava harēma mātītēm, lai gan, ja meklējas vairākas mātītes, citi tēviņi var izmantot dominantā tēviņa aizņemtību un sapāroties ar sveša harēma mātīti.[4][6]
Grūsnības periods ilgst 154—185 dienas, parasti piedzimst viens mazulis. Par mazuli galvenokārt rūpējas māte. Harēma mātītes var rūpēties arī par jebkuru harēma mazuli. Tēvs agresīvi aizsargā savus mazuļus no citiem tēviņiem, neļaujot tiem tuvoties. Tēviņš mazuļus aizsargā arī no plēsējiem. Kopumā tēviņš pret saviem mazuļiem ir ļoti tolerants un maigs, spēlējas ar tiem un pat nēsā uz savas muguras.[4] Ja kāds tēviņš nozog mātīti ar mazuli, mātītei uzreiz iestājas meklēšanās. Tādējādi mātīte spēj aizsargāt savu mazuli no nogalināšanas.[12] Kad jauni tēviņi sasniedz dzimumbriedumu, tie izrāda pastiprinātu interesi par mazuļiem un aktīvi par tiem rūpējas.[4] Tie visbiežāk ir dominantā tēviņa sekotāji. Reizēm jaunais tēviņš nozog mazuli un aizved no harēma, bet viņš nespēj mazuli pazīdīt, kas noved pie mazuļa badošanās un dehidratēšanās. Šādu nozagtu mazuli atgriezt mātei spēj tikai dominantais tēviņš, kurš seko mazuļa zaglim.[13]
Paviānu mazuļi piedzimst ar melnu kažoku[2] un atvērtām acīm. Dzīves pirmās nedēļas tie pavada, pieķērušies pie mātes krūts. Vēlāk mazuļi pārvietojas uz mātes muguras. Kad viņi jau ir kļuvuši vecāki, bieži rotaļājas, attīstot dažādas dzīvei nepieciešamās iemaņas. Mazulis pie mātes paliek 18 mēnešus.
Radniecīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Paviānu ģintij pieder, piemēram, dzeltenais paviāns jeb babuīns (P. cynocephalus), olīvzaļais paviāns (P. anubis) un vislielākais Āfrikas paviāns — lāču paviāns (P. ursinus).
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 IUCN: Papio hamadryas
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «WAZA: Sacred Baboon». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 21. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 1. augustā.
- ↑ Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 81 karte, ISBN 9986-9333-7-4
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 4,8 Kummer, H. (1968) Social Organisation of Hamdryas Baboons. A Field Study. Basel and Chicago: Karger, and University Press.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 Swedell, L. 2006. Strategies of Sex and Survival in Hamadryas Baboons: Through a Female Lens. Pearson Prentice Hall.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 6,7 Stammbach, E. (1987) "Desert, forest, and mountain baboons: Multilevel societies". pp. 112–120 in Primate societies. B. Smuts, D. Cheney, R. Seyfarth, R. Wrangham. University of Chicago Press.
- ↑ 7,0 7,1 Schreier A, Swedell L (2009) "The Fourth Level of Social Structure in a Multi-Level Society: Ecological and Social Functions of Clans in Hamadryas Baboons", American Journal of Primatology 71(11): 1-8.
- ↑ Sigg, H, Stolba, A, Abegglen, J. -J. and Dasser, V. (1982) "Life history of hamadryas baboons: Physical development, infant mortality, reproductive parameters and family relationships". Primates, 23(4): 473-487.
- ↑ 9,0 9,1 9,2 Abegglen J. J. (1984) On Socialization in Hamadryas Baboons. Blackwell University Press.
- ↑ 10,0 10,1 Swedell L (2002) "Affiliation among females in wild hamadryas baboons (Papio hamadryas hamadryas)". International Journal of Primatology 23(6): 1205-1226.
- ↑ 11,0 11,1 11,2 Kummer, H. "A Male Dominated Society: The Hamadryas Baboon of Cone Rock, Ethiopia.", pg 376-377 of The Encyclopedia of Mammals, 2nd edition (2001) MacDonald, D. (ed) Oxford University Press.
- ↑ Zinner, D., T. Deschner. (2000) "Sexual swellings in female hamadryas baboons after male take-overs: 'Deceptive' swellings as a possible female counter-strategy against infanticideticide". American Journal of Primatology, 52(4): 157-168.
- ↑ Swedell L, Tesfaye T (2003) "Infant Mortality After Takeovers in Wild Ethiopian Hamadryas Baboons". American Journal of Primatology 60(3): 113-118.