Mantijas paviāns

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mantijas paviāns
Papio hamadryas (Linnaeus, 1758)
Mantijas paviāns
Mantijas paviāns
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Primāti (Primates)
Dzimta Mērkaķi (Cercopithecidae)
Ģints Paviāni (Papio)
Suga Mantijas paviāns (P. hamadryas)
Izplatība
Hamadryas Baboon area.png

Mantijas paviāns (Papio hamadryas) Mērkaķu dzimtas sugas pārstāvji, kuri dzīvo lielos ģimeņu baros Āfrikas ziemeļaustrumos. Mantijas paviāni ar savu harēmu dzīvo slēgtā sabiedrībā, kas iedalās mazākās grupās. Katrai grupai ir barvedis, kas lemj, uz kurieni doties baroties un kā aizsargāties no ienaidniekiem.

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mantijas paviāna ķermeņa garums 50 - 94 cm, astes garums 38 - 61 cm. Tēviņi ir gandrīz divas reizes lielāki par mātītēm, un viņiem ir skaists, sudrabaini pelēks kažoks. Mātītēm kažoks ir pelēkbrūns. Tēviņi sver līdz pat 18 kg, mātītes - 10 kg. Ja pieaugušais, vecais mantiju paviānu tēviņš zaudē savu harēmu, pēc kāda laika viņš zaudē arī savu vareno, sudrabaino kažoku[1].

Sastopamība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mantijas paviāns dzīvo galvenokārt Etiopijas austrumos (klinšainās, paugurainās kalnu teritorijās), Somālijas ziemeļos, Sarkanās jūras piekrastē, Sauda Arābijā un Jemenā.

Dzīvesveids[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visi paviāni, īpaši mantijas paviāni, uz zemes pavada ievērojami vairāk laika nekā citas pērtiķu sugas. Viņu ekstremitātes ir labi piemērotas dzīvei uz zemes - paviāni var četrrāpus ļoti ātri skraidīt. Paviāni prot rāpties arī kokā, kaut gan neizceļas ar īpašu veiklību. Tomēr labprāt uzrāpjas kokā, ja viņus vilina gatavie augļi. Dienas lielāko daļu paviāni pavada barības meklējumos. Pārvietojas pa klinšaino teritoriju, kur atrodas dažādas aizas. Viņu pelēkbrūnais kažoks gandrīz pilnībā saplūst ar apkārtni. Pusdienlaikā, vislielākajā karstumā paviāni atrod ēnainu vietu, kur atpūšas. Pieaugušie dzīvnieki kādu brīdi snauž vai cits citam tīra kažoku, bet mazuļi rotaļājas. Pievakarē mantijas paviāni dodas nakšņot augstu stāvās klintīs. Izvēlas vietu ar atbilstošiem iedobumiem klintīs, kas dod viņiem patvērumu no lieliem plēsējiem.

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kopīgi pavadītas nakts, mantijas paviāni sadalās mazākās grupiņās un dodas baroties. Dzīvnieki rāpjas klintīs un meklē visu, kas der ēšanai. Paviāniem ir jāsadalās grupās, jo barības daudzums šajos reģionos ir ļoti pieticīgs, bet barības avoti atrodas tālu cits no cita. Mantijas paviāni pārtiek galvenokārt no augļiem ko ar rokām noplūc no krūmiem un kokiem. Paviānu rokas ir īsas, stipras, ar resniem pirkstiem un pietiekami gariem īkšķiem, tāpēc tie var veikli satvert barību. Mazuļi visbiežāk uzturas mātes tuvumā un, uzmanīgi vērojot, mācās atrast barību, ko var salauzt, nomizot, un tā iegūt ēdamās daļas. Māte cenšas nepieļaut, lai mazuļi ēstu to, ko viņa nepazīst un kas varētu būt kaitīgs. Mācīšanās process var notikt arī gluži pretēji. Kad jaunais paviāns atklāj kaut ko neredzētu, bara pieaugušie seko viņam. Ja nav augļu, paviāni pārtiek no zāles. Sausajā periodā reizēm izrok augu sulīgās, gumveidīgās saknes. Viņu garie un spēcīgie žokļi, kas pēc formas atgādina suņa žokļus, slēpj lielus dzerokļus, ar kuriem var labi sagrauzt cietas un sausas augu daļas. Mantijas paviāni ēd arī kukaiņus, gliemežus un citus bezmugurkaulniekus. Reizēm izdodas nogalināt ķirzaku vai mazu zīdītāju. Kad tīrumos nobriest labība, paviāni dodas pēc šī vieglā laupījuma. Cilvēku klātbūtne viņus netraucē. Lielāka paviānu grupa var pat pretoties cilvēkiem.

Vairošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēviņš ar savu harēmu

Mantijas paviāni dzīvo izteiktā hierarhijā, kas paviānu vidū ir ievērojams izņēmums. Tēviņi tur valda kategoriskā un tirāniskā veidā. Katrs paviānu bars iedalās mazākās grupās, kas sastāv no viena barveža un harēma, kurā ir apmēram desmit mātītes. Tēviņš savu pozīciju iegūst, turot mātītes 'stingrās rokās', un uzmanīgi viņas sargājot. Dzimumgatavību jaunais tēviņš sasniedz 5-7 gadu vecumā, mātītes - 3,5 gadu vecumā. Lai varētu pāroties, viņam jāizveido savs mātīšu harēms. Turklāt partneres atrašana un iegūšana jaunajam tēviņam nav viegls uzdevums, jo katra pieaugusī mātīte barā jau pieder kādam tēviņam, kas gatavs cīnīties, lai viņu nezaudētu. Liela loma ir arī hierarhijai barā, kas neļauj jaunajam sākt cīņu ar galveno tēviņu. Jaunajam paviānam ir jāatrod jauna mātīte, 'jābildina' viņa vai jāmēģina to nozagt svešam paviānu baram. Tēviņš vispirms mēģina panākt, lai mātīte dotos viņam līdzi, vienlaikus iespiežoties starp viņu un viņas māti. Kad beidzot tēviņam izdodas pārliecināt mātīti, viņa pamet savu māti un dodas tam līdzi. Tad tēviņš sāk izpaust savas tiesības uz viņu, ar niknu sejas izteiksmi kožot tai kaklā. Ja tēviņam tādā veidā izdodas iegūt un pakļaut jauno mātīti, jauno pāri atzīst arī pārējie bara tēviņi. Tēviņi pat palīdz cits citam sargāt savas mātītes, kad svešs paviāns mēģina tās nozagt. Paviāniem nav pastāvīga pārošanās perioda, bet sausajos reģionos lielākā daļa mazuļu piedzimst lietus periodā. Pēc pārošanās mātītei grūtniecība ilgst 154 - 185 dienas, un piedzimst 1 mazulis. Šajā laikā barojošajām mātēm un mazuļiem netrūkst barības. Paviānu mazuļi piedzimst ar kažoku un atvērtām acīm. Dzīves pirmās nedēļas pavada, pieķērušies pie mātes krūts. Tā kā viņiem ir gandrīz melns kažoks, tos ir ļoti viegli ieraudzīt, pieķērušos mātes vēderam. Vēlāk mazuļi pārvietojas uz mātes muguras. Kad viņi jau ir kļuvuši vecāki, bieži rotaļājas un tā attīsta dažādai dzīvei nepieciešamās iemaņas. Mazulis pie mātes paliek 18 mēnešus.

Mazulis uz mātes muguras

Radniecīgās sugas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Papio ģintij pieder, piemēram, Dzeltenais paviāns (P. cynocephalus), Olīvzaļais paviāns (P. anubis) un vislielākais Āfrikas paviāns - Lāču paviāns (P. ursinus)

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 81 karte, ISBN 9986-9333-7-4

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]