Marsels Moss

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Marsels Moss (Marcel Mauss, dzimis 1872. gada 10. maijā, miris 1950. gada 10. februārī) bija franču sociologs, kas galvenokārt pazīstams ar savu darbu, nostiprinot un attīstot sava tēvoča Emīla Dirkema un žurnāla Année Sociologique atstāto mantojumu. Viņa slavenākais darbs ir grāmata Dāvana, kurā Moss raksta par savstarpējo apmaiņu (reciprocitāti) un dāvanu ekonomiku "necivilizētās sabiedrībās".

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Moss piedzima Epinālā ebreju ģimenē un studēja filosofiju Bordo, kur tajā pašā laikā pasniedza Emīls Dirkheims. 1893. gadā Moss nokārtoja agregācijas eksāmenu, bet tā vietā, lai izvēlētos parasto mācīšanas ceļu licejā, Moss pārcelās uz Parīzi un studēja salīdzinošo reliģiju un jo īpaši sanskritu. Viņa pirmā publikācija 1896. gadā iezīmēja produktīvas karjeras sākumu, kas radīja vairākus pagrieziena punktus socioloģijas literatūrā. Līdzīgi daudziem Annee Sociologique locekļiem, arī Mosu aizrāva sociālisms, īpaši Žana Žoresa (Jean Jaures) interpretācijā. Viņš bija īpaši aktīvs Dreifusa skandāla notikumos un uz gadsimta beigām palīdzēja izdot tādas kreisā spārna avīzes kā le Populaire, l'Humanite un le Mouvement Socialiste, pēdējais sadarbībā ar Žoržu Sorelu (George Sorel).

Moss uzņēmās vadību 'reliģijas un necivilizētas sabiedrības vēsturē' Ecole Pratique des Hautes Etudes 1901. gadā. Šajā laikā viņš arvien vairāk pievēršas etnogrāfijai un viņa darbs arvien vairāk sāka izskatīties pēc tā, ko šobrīd mēs sauktu par antropoloģiju.

Pirmā pasaules kara gadi bija postoši Mosam. Daudzi viņa kolēģi un draugi nomira kara laikā, un Dirkheims nomira neilgi pirms tā beigām. Pēckara gadi arī politiski bija ļoti smagi. Dirkheims bija veicis izmaiņas skolu programmās visā Francijā, un pēc viņa nāves sākās negatīva reakcija pret viņa studentiem. Kā daudzi citi Dirkheima sekotāji, Moss patvērās pārvaldē, nodrošinot Dirkheima mantojumu, nodibinot tādas institūcijas kā l'Institut Français de Sociologie (1924) un l'Institut d'Ethnologie 1926. gadā. 1931. gadā viņš ieņēma sociologa vietu Francijas koledžā. Viņš aktīvi cīnījās pret antisemītismu un rasu diskriminācijas politiku gan pirms, gan pēc Otrā pasaules kara. Marsels Moss nomira 1950. gadā.

Teorētiskais skatījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savā klasiskajā darbā "Dāvana" Moss apgalvo, ka dāvanas nekad nav "par velti". Cilvēces vēsturē ir daudz piemēru tam, ka dāvanas rada savstarpēju apmaiņu. Slavenais jautājums, kas ievadīja viņa pētījumu dāvanu antropoloģijā, bija: "Kāds spēks pieder iedotajam objektam, kas liek tā saņēmējam atmaksāt to atpakaļ?" (1990:3). Atbilde ir vienkārša: dāvana ir "totāla nodeva" ("total prestation"), kas piesātināta ar "garīgiem mehānismiem" ("spiritual mechanisms"). (Termins "totālā nodeva" vai "totāls sociālais fakts" (fait social total) ir viņa studenta Morisa Lēnharta (Maurice Leenhardt) darināts pēc Dirkheima "sociālā fakta"). Tādi darījumi pārsniedz dalījumu starp garīgo un materiālo veidā, kas saskaņā ar Mosu ir gandrīz "maģisks". Devējs dod ne tikai priekšmetu, bet arī daļu no sevis, priekšmets nav atdalāms no paša devēja: "priekšmeti nekad nav pilnībā šķirti no cilvēkiem, kas ar tiem apmainās" (1990:31). Pateicoties šai saiknei starp devēju un dāvanu, došanas akts rada sociālas saiknes ar pienākumu atmaksāt devējam. Neatmaksāt nozīmē zaudēt cieņu un statusu, bet garīgās sekas var būt vēl sliktākas: Polinēzijā neatmaksāt ar to pašu nozīmē zaudēt manu, autoritātes un bagātības garīgo avotu. Moss izšķīra trīs pienākumus: došana - nepieciešams sākuma solis sociālo attiecību radīšanai un uzturēšanai; saņemšana, jo atteikties saņemt ir noraidīt sociālās saiknes; un atmaksāšana, parādot augstsirdību, godaprātu un bagātību.

Svarīgs uzskats Mosa dāvanu apmaiņas konceptualizācijā ir tas, ko Gregorijs (Gregory) (1982, 1977) attiecina uz "neatsavinātību". Preču saimniecībā ir liela atšķirība starp priekšmetiem un personām no privātīpašuma viedokļa. Priekšmeti tiek pārdoti ar noteikumu, ka īpašuma tiesības pilnībā tiek pārnestas uz jauno īpašnieku. Priekšmets tādējādi tiek "atsavināts" no tā sākotnējā īpašnieka. Dāvanu ekonomikā priekšmeti, kas ir iedoti, nav atsavināmi no devēja; tie ir "drīzāk aizdoti nekā pārdoti un atdoti". Devēja identitāte ir nemainīgi saistīta ar iedoto priekšmetu, kas piešķir dāvanai spēku, kas liek saņēmējam atmaksāt. Uz dāvanu jāatbild ar dāvanu; došanas akts rada zināma veida parādu, kas jāatmaksā. Pēc Mosa, "brīva" dāvana, kurai nekas netiek dots pretī, rada pretrunas, jo netiek nodibinātas sociālas saiknes. Balstoties uz Dirkheima pētījumiem, lai izprastu sociālo vienotību caur solidaritātes koncepciju, Mosa arguments ir tas, ka solidaritāte tiek panākta ar sociālām saitēm, ko nodrošina dāvanu apmaiņa.

Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mosa skats uz dāvanu apmaiņu nav izticis bez kritikas. Testarts (Testart) (1998), piemēram, apgalvo, ka pastāv brīvas "dāvans", kā garāmgājēji - dodot naudu ubagiem, piemēram, lielā Rietumu pilsētā. Dāvinātājs un saņēmējs viens otru nepazīst un maz ticams, ka jebkad vēl satiksies. Šajā kontekstā, dāvinātājs noteikti nerada pienākumu atmaksāt no ubaga puses; ne dāvinātājam, ne ubagam nav šādas ekspektācijas. Turklāt darījums nerada attiecības starp abiem un vēl mazāk savstarpēju atkarību. Testars arī iesaka trīs dažāda veida saistības: a) pienākuma sajūta, piemēram, ko rada ielūgums uz pusdienām un sajūta, ka ir jāatmaksā; b) sociālas saistības, ar nozīmi, ka sociālais konteksts liek atmaksāt, un neveiksme ietekmē ne tikai attiecības ar devēju, bet arī reputāciju kopumā; un c) likumiskās saistības, kas tiek veidotas juridiskā ceļā. Testarts apgalvo, ka tikai pēdējās var tikt uzspiestas. Viņš uzskata, ka Moss pārspīlē saistību svarīgumu, ko rada sociālais spiediens, it īpaši viņa aprakstā par potlaču starp Ziemeļamerikas indiāņiem.

Leidlavs (Laidlaw) (2000) izklāsta citu piemēru par ne-abpusējo „brīvo” dāvanu sniegšanu. Viņš apraksta indiešu džainu piekritēju sociālo kontekstu, tie ir klejotāju grupa, kas dzīvo celibātā, askētisku dzīvi, lai šķīstītu un glābtu dvēseli. Spēka nelietošanas princips ietekmē džainisma pikritējauuzturu un liek viņiem izvairīties gatavot ēdienu, jo tas var potenciāli iesaistīt spēku pret mikroskopiskiem organismiem. Tā kā džainisma piekritēji nestrādā, viņi paļaujas uz ēdienu dāvanām no strādājošām ģimenēm džainu kopienā. Taču radītājam nevar būt nekādas vajadzības vai vēlmes, tikai ļoti svārstoties un atvainojoties pieņem sagatavoto ēdienu. Leidlavs apraksta kā džainisma piekritēji rada noraidījuma litānijas, kad saņem ēdienu un nekad neizrāda pateicību vai novērtējumu par to. Lai neizskatītos pēc ubagiem, viņi izvēlas ģimenes nejauši, mēģinot neradīt attiecības ar ģimenēm, atgriežoties tur regulāri. Ne devēji, ne ņēmēji iedoto neuzskata par dāvanu, un tā kā džainu dvēseles tīrību sabojātu jebkādas viņu vēlmes, tad par dāvanu nekas netiek dots pretim. Tāpēc džainu saņemtās dāvanas tiek uzskatītas par spontānām un tām nav nekādu saistību ar dāvātāju, un tāpēc šis kulturāli komplicētais process, kas ieskauj šo procedūru, tiek uzskatīts par pašsaprotamu. Savā argumentācijā, Leidlavs izmanto Deridā četrus kritērijus "brīvai dāvanai":

  • Tā nav atmaksāšana
  • Saņēmējam nevajag atpazīt dāvanu kā dāvanu vai viņu kā dāvanas saņēmēju
  • Arī dāvinātājam nevajag atpazīt dāvanu
  • Lieta pati par sevi nevar parādīties kā "dāvana"

Leidlavs apgalvo, ka ēdiena ziedojumi, ko saņem džainisma piekritēji, piepilda visus četrus kritērijus. Tās ir neatmaksājams brīvas dāvanas, tās arī nav ļoti altruistiskas un, kopš šādi ziedojumi ir "paradigmatiskas reliģijas labvēlīgs akts" (punya), vietējās strādājošās ģimenes ļoti vēlas to darīt regulāri. Leidlava piemērs izvirza nākamo izaicinājumu Mosa dāvanas definīcijai. Dāvana ir aizlienēta no pirmatnējā īpašnieka divos veidos: pirmais, tā tiek dota bez jebkādām ekspektācijām saņemt atpakaļ to pašu vai ekvivalentu priekšmetu; otrais, dotajam nav pastāvība. Kaut ko gatavot kādam var radīt un var neradīt saistības, bet kopš objektam ir nepieciešamība tikt patērētam, procesā tas kļūst strīdīgs vai saglabā "nesaraujamu saikni ar lietas sākotnējo īpašnieku" (Gregory, 1982:18). Līdzīgi ir arī ar ubagiem, kad devējs un ņēmējs ir svešinieki (kā Testarta piemērā) un nauda, pretēji citiem priekšmetiem, ir bez personiskas piesaistes, tādējādi devējs nav emocionāli piesaistīs atdotajam.

"Brīvas" dāvanas izaicina visus trīs Mosa dāvanas priekšstata aspektus: var tikt jautāts vai

  • ir nepārraujama saikne starp devēju un priekšmetu, kas tiek dots
  • dāvana rada nepieciešamību atmaksāt, vai
  • dāvanu apmaiņa veido savstarpēju saistību starp abām iesaistītajām pusēm.

Mantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan Moss ir zināms pēc dažādiem saviem darbiem- visizcilākais ir viņa meistardarbs Essai sur le Don ("Dāvana") - daļa no viņa labākajiem darbiem tapa sadarbībā ar locekļiem no Annee Sociologique, kā Emīls Dirkheims ar darbu "Primitīvu klasifikācija" ("Primitive Classification"), Anrī Ibērs (Henri Hubert) "Maģijas vispārējas teorijas pārskats" (Outline of a General Theory of Magic) un "Eseja par upurēšanas dabu un funkcijām" (Essay on the Nature and Function of Sacrifice), Pols Fokonē (Socioloģija) un citi.

Kā daudzi citi franču akadēmiķi, Moss neapmācīja lielu skaitu studentu. Daudzi antropologi sekoja viņa pēdās, izcilākais Klods Levī-Stross. Eseja "Dāvana" ir pirmavots antropoloģijas pētījumiem par apmaiņu. Viņa pētijumus par potlaču ir izmantojuši daudzi dāvanu ekonomikas un atvērtā koda programmatūras interesenti, lai gan tā izmantošana reizēm atšķiras no sākotnējā Mosa formulējuma.

Skat. arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Essai sur la nature et la fonction du sacrifice, (ar Anrī Ibēru) 1898.
  • La sociologie: objet et méthode, (ar Polu Fokonē) 1901.
  • De quelques formes primitives de classification, (ar Emīlu Dirkheimu) 1902.
  • Esquisse d'une théorie générale de la magie, (ar Anrī Ibēru) 1902.
  • Essai sur le don, 1924.
  • Sociologie et anthropologie, (dažādi autori) 1950.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Fournier, Marcel. 1994. Marcel Mauss. Fayard: Paris (the definitive biography in French).
  • Gregory, C. A. 1982. Gifts and Commodities. London.
  • Gregory, C. A. 1997. Savage money: the anthropology and politics of commodity exchange. Amsterdam: Harwood Academic, 1997.
  • Laidlaw, J. 2000. ‘A free gift makes no friends’ Journal of the Royal Anthropological Institute 6:617-634.
  • Mauss, M. 1990. The Gift: forms and functions of exchange in archaic societies. London: Routledge.
  • Testart, A. 1998. 'Uncertainties of the 'Obligation to Reciprocate': A Critique of Mauss' in Marcel Mauss: A Centenary Tribute James, W. and Allen, N. J. (eds.). New York: Berghahn Books.
  • Moebius, Stephan/Papilloud, Christian (Ed.). 2005. Gift — Marcel Mauss' Kulturtheorie der Gabe. Wiesbaden: VS.
  • Moebius, Stephan. 2006. Marcel Mauss. Konstanz