Maurīcijas gredzenkakla papagailis
| Maurīcijas gredzenkakla papagailis Psittacula echo (A. Newton & E. Newton), 1876) | |
|---|---|
_-at_Durrell_Trust.jpg) Maurīcijas gredzenkakla papagaiļa mātīte Darela zoodārzā | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Papagaiļveidīgie (Psittaciformes) |
| Virsdzimta | Papagaiļu virsdzimta (Psittacoidea) |
| Dzimta | Vecās pasaules papagaiļu dzimta (Psittaculidae) |
| Apakšdzimta | Psittaculinae |
| Ģints | Gredzenkakla papagaiļi (Psittacula) |
| Suga | Maurīcijas gredzenkakla papagailis (P. echo) |
| Izplatība | |
 | |
 Maurīcijas gredzenkakla papagailis Vikikrātuvē | |
Maurīcijas gredzenkakla papagailis, arī Maurīcijas raibpapagailis[1] (Psittacula echo) ir papagaiļveidīgo suga, kas endēma Maurīcijas salai.
20. gadsimta 80. gados šis gredzenkakla papagailis atradās uz pilnīgas izmiršanas robežas, un to paglāba veiksmīgi īstenotā aizsardzības programma.
Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ķermeņa garums 36 cm. Zaļais papagailis ārēji līdzīgs radniecīgajam un Maurīcijā introducētajam Krāmera papagailim, ar ko tas nereti tiek sajaukts.[2] Maurīcijas sugai īsāka aste, un apspalvojumam intensīvāka smaragdzaļa nokrāsa. Tēviņam ap kaklu melns un rožaini sārts gredzens, knābis — sarkans. Mātītēm knābis melns.
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sastopams Melnās upes aizas nacionālajā parkā Maurīcijas dienvidrietumos. Ap 1770. gadu no Reinjonas salas izzuda Reinjonas gredzenkakla papagailis (Psittacula eques), kas piederēja Maurīcijas sugai vai pārstāvēja tā pasugu.
Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pārtiek no augļiem, sēklām, pumpuriem, ziediem, jauniem zariņiem, arī mizas un sulas.
Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ap 1980. gadu Maurīcijas gredzenkakla papagailis bija gandrīz izmiris, un savvaļā dzīvoja nedaudz vairāk nekā 10 šīs sugas pārstāvju. Izmiršanas cēloņi bija invazīvās sugas kā krabjēdāji makaki (Macaca fascicularis) un melnās žurkas, kas postīja ligzdas. Kopš aptuveni 1500. gada kolonizācijas gaitā Maurīcijas meži ir gandrīz izzuduši un mūsdienās klāj mazāk nekā 2% no salas teritorijas. Dramatiskā vietējās veģetācijas samazināšanās nopietni iedragāja arī vietējo endēmo dzīvnieku populācijas.
Džeralda Darela dibinātā Maurīcijas savvaļas fonda sekmīgi īstenotās programmas rezultātā Maurīcijas gredzenkakla populācija pārsniedz 600 putnus,[2] un Sarkanajā grāmatā no kritiski apdraudētas tā ierindota apdraudēto sugu sarakstā.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Zinātne. 1981
- ↑ 2,0 2,1 The Native Plants and Animals of Mauritius. The Mauritian Wildlife Foundation. ISBN 978-999493802-5
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Maurīcijas gredzenkakla papagailis.- Psittacula echo BirdLife International, Sarkanā grāmata
- Maurīcijas gredzenkakla papagailis, World Parrot Trust
- Psittacula parakeet, foto
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži. Džeralds Darels. Zinātne. Rīga. 1981
- Your guide. Durrell Wildlife Conservation Trust. "Following this success the breading programme for the echo parakeet has therefore been based entirely in Mauritius. Once down to some 12—15 birds, the population of echo parakeets is increasing well and its now over 400." page 19