Meža klaidoņpele

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Meža klaidoņpele
Apodemus sylvaticus (Linnaeus, 1758)
Meža klaidoņpele
Meža klaidoņpele
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Grauzēji (Rodentia)
Apakškārta Peļveidīgie (Myomorpha)
Virsdzimta Peļu virsdzimta (Muroidea)
Dzimta Peļu dzimta (Muridae)
Apakšdzimta Vecās pasaules peles (Murinae)
Ģints Klaidoņpeles (Apodemus)
Suga Meža klaidoņpele (Apodemus sylvaticus)
Izplatība
Apodemus sylvaticus distribution.PNG

Meža klaidoņpele (Apodemus sylvaticus) ir klaidoņpeles (Apodemus) suga, kura viegli pielāgojas un ir ārkārtīgi auglīga. Šī suga pirmā apmetas uz dzīvi jaunās teritorijās. Kaut arī Eiropā meža klaidoņpele ir ļoti izplatīta, vairākums cilvēku nekad nav redzējuši šo dzīvnieku.[1]

Sastopamība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža klaidoņpele ir izplatīta visā Eiropā, izņemot ziemeļus. Austrumos sugas izplatības teritorija iestiepjas Āzijā līdz pat Altaja kalniem un Himalajiem.

Latvijā nav sastopama, lai gan izplatības areāls sniedzas tuvu Latvijas dienvidu robežai un nav izslēgta sugas sastapšana valsts dienvidaustrumos.[2]

Izskats un īpatnības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Noķerta pupiņu bundžā

Meža klaidoņpelei ir dzeltenbrūna mugura un gaiši pelēks vēders, ķermeņa garums 7,5—11 cm. Aste ir tikpat gara kā ķermenis. Visām pelēm ir garas ausu gliemežnīcas. Meža peles svars 28—30 g. Meža klaidoņpele kontrolē apkārtni, paceļoties pakaļkājās un ošņājot. Tās pakaļējās ķepas ir ļoti garas, un ļauj, skrienot lēkāt.

Vide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lūkojoties no alas

Dažās valodās šo peli sauc par krūmāju peli, bet sugas latīniskais nosaukums ir meža pele. Taču šis dzīvnieks neizvairās no atklātām teritorijām, ja vien atrod tur pietiekami daudz slēpņu, lai patvertos no ienaidniekiem. Meža pele dzīvo arī skrajos mežos, tīrumos, krūmainās nomalēs, parkos un dārzos pie mājām. Pilsētās sastopama dzelzceļa uzbērumos, pat pilsētas centrā. Vienīgā vieta, kur šī pele reti parādās ir kalni, kas slejas augstāk par meža augšanas robežu, taču šī suga ir spējusi pielāgoties pat šādiem apstākļiem.

Teritorija, kādā pārvietojas viens indivīds, ir apmēram 180 metrus gara. Pazemē meža pele izrok alu sistēmu, ierīko lielas barības noliktavas un mazākas telpas gulēšanai, kā arī migas mazuļu audzināšanai. Reizēm eju mudžeklī dzīvo vairāki pieauguši indivīdi. Viņu mājai ir vismaz divas atvērtas ieejas.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža klaidoņpele galvenokārt ir veģetāriete un pārtiek no zāles, ozola, platānas, dižskābarža sēklām, riekstiem, pumpuriem, gaļīgiem augļiem un sēnēm. Kad pietrūkst augu barības, meža pele ēd arī dzīvnieku valsts barību — gliemežus, sliekas, kā arī dažādus kukaiņus. Meža klaidoņpele savāc, lielu daudzumu barības, galvenokārt sēklas un riekstus, lai ziemai būtu lielāki krājumi. Savā pazemes mājoklī tā var piepildīt vairākas noliktavas.

Meža pele savās gaitās

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārošanās periods meža klaidoņpelēm sākas marta beigās, kad vairs netrūkst barības, un ilgst līdz vēlam rudenim. Siltākos gados, kad ir pietiekami daudz barības, var vairoties arī ziemā. Mātīte laiž pasaulē pēcnācējus tikai nepilnas četras nedēļas pēc pārošanās un viena gada laikā tai var būt pat četri metieni, parasti gan mēdz būt divi vai trīs. Pazemē ierīkotā midzenī piedzimst trīs līdz astoņi mazuļi. Pelēni piedzimst kaili un akli, acis viņiem atveras tikai pēc 12 — 14 dienām. Apmēram tajā pašā laikā pelēniem izšķiļas zobiņi un izaug apmatojums. Sākumā kažociņš ir ievērojami tumšāks nekā pieaugušajiem indivīdiem. Meža klaidoņpeļu populācijas lielums nav pastāvīgs, tas mainās gan gada laikā, gan ilgākos periodos, jo peles parasti nedzīvo ilgāk par trim četriem mēnešiem. Lielākais īpatņu skaits parasti ir rudenī, mazākais — pārošanās perioda sākumā.

Ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža klaidoņpele un citas peļu sugas ir galvenais barības avots daudziem nakts dzīvniekiem, tādēļ dabā pelēm ir neaizstājama vieta. Viņu galvenie ienaidnieki ir lapsas, čūskas, odzes, eži, zebiekstes, sermuļi, āpši un kaķi. Vairākums dārznieku un zemnieku uzskata peli par ienaidnieku, jo tās izrok no zemes iesētos graudus, apgrauž cukurbietes, un līdz pat saknēm noloba labību.

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža klaidoņpele izplatīta turpat, kur mājas pele. Dārznieki un zemnieki abas sugas uzskata par kaitniecēm. Ņemot vērā tās auglību un pielāgošanās spēju, sugu nevar uzskatīt par apdraudētu.

Radniecīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vistuvākais radinieks ir dzeltenkakla klaidoņpele (Apodemus flavicolis).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 66 karte, ISBN 9986-9333-7-4
  2. Mazā meža klaidoņpele latvijasdaba.lv

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]