Meža klaidoņpele

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Meža klaidoņpele
Apodemus sylvaticus (Linnaeus, 1758)
Meža klaidoņpele
Meža klaidoņpele
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Grauzēji (Rodentia)
Apakškārta Peļveidīgie (Myomorpha)
Virsdzimta Peļu virsdzimta (Muroidea)
Dzimta Peļu dzimta (Muridae)
Apakšdzimta Vecās pasaules peles (Murinae)
Ģints Klaidoņpeles (Apodemus)
Suga Meža klaidoņpele (Apodemus sylvaticus)
Izplatība
Apodemus sylvaticus distribution.PNG

Meža pele (Apodemus sylvaticus) ir klaidoņpeles (Apodemus) suga, kura viegli pielāgojas un ir ārkārtīgi auglīga. Šī suga pirmā apmetās uz dzīvi atjaunotajās teritorijās. Kaut arī Eiropā meža pele ir ļoti izplatīts dzīvnieks, vairākums cilvēku nekad nav redzējuši šo dzīvnieku.[1]

Sastopamība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža pele izplatīta visā Eiropā, izņemot Skandināvijas ziemeļus. Austrumos sugas izplatības teritorija stiepjas līdz pat Altaja kalniem un Himalajiem.

Izskats un īpatnības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Noķerta pupiņbundžā

Meža pelei ir dzeltenbrūna mugura un gaiši pelēks vēders, ķermeņa garums 7,5—11 cm. Aste ir tikpat gara kā ķermenis. Visām pelēm ir garas ausu gliemežnīcas. Meža peles svars 28—30 g. Meža pele kontrolē apkārtni, paceļoties pakaļkājās un ošņājot. Meža peles pakaļējās ķepas ir ļoti garas, un ļauj, skrienot lēkāt.

Vide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lūkojās no alas

Dažās valodās šo peli sauc par krūmāju peli, bet sugas latīniskais nosaukums ir meža pele, taču šis dzīvnieks neizvairās no atklātām teritorijām, ja vien atrod tur pietiekami daudz slēpņu, lai patvertos no ienaidniekiem. Meža pele dzīvo arī skrajos mežos, tīrumos, krūmainās nomalēs, parkos un dārzos pie mājām. Pilsētās sastopama dzelzceļa uzbērumos, pat pilsētas centrā. Vienīgā vieta, kur šī pele reti parādās ir kalnu virsotnes, kas slejas augstāk par meža augšanas robežu, taču šī suga ir spējusi pielāgoties pat šādiem apstākļiem. Teritorija, kādā pārvietojas šis dzīvnieks, ir apmēram 180 metrus gara. Pazemē meža pele izrok alu sistēmu, ierīko lielas barības noliktavas un mazākas telpas gulēšanai, kā arī migas mazuļu audzināšanai. Reizēm eju mudžeklī dzīvo vairāki pieauguši indivīdi. Viņu mājai ir vismaz divas atvērtas ieejas.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža pele galvenokārt ir veģetāriete un pārtiek no zāles, ozola, platānas, dižskābarža sēklām, riekstiem, pumpuriem, gaļīgiem augļiem un sēnēm. Kad pietrūkst augu barības, meža pele ēd arī dzīvnieku valsts barību — gliemežus, sliekas, kā arī dažādus kukaiņus. Meža pele savāc, lielu daudzumu barības, galvenokārt sēklas un riekstus, lai ziemai būtu lielāki krājumi. Savā pazemes mājoklī meža pele var piepildīt vairākas noliktavas.

Meža pele savās gaitās

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārošanās periods meža pelēm sākas marta beigās, kad vairs netrūkst barības, un ilgst līdz vēlam rudenim. Siltākos gados, kad ir pietiekami daudz barības, meža peles var vairoties arī ziemā. Mātīte laiž pasaulē pēcnācējus tikai nepilnas četras nedēļas pēc pārošanās un viena gada laikā tai var būt pat četri metieni, parasti gan mēdz būt divi vai trīs. Dziļi pazemē ierīkotā midzenī piedzimst trīs līdz astoņi mazuļi. Pelēni piedzimst kaili un akli, acis viņiem atveras tikai pēc 12 — 14 dienām. Apmēram tajā pašā laikā pelēniem izšķiļas zobiņi un izaug apmatojums. Sākumā kažociņš ir ievērojami tumšāks nekā pieaugušajiem indivīdiem. Meža peļu populācijas lielums nav pastāvīgs, tas mainās gan gada laikā, gan ilgākos periodos, jo peles parasti nedzīvo ilgāk par trim četriem mēnešiem. Lielākais īpatņu skaits parasti ir rudenī, mazākais — pārošanās perioda sākumā.

Ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža pele un citas peļu sugas ir galvenais barības avots daudziem nakts dzīvniekiem, tādēļ dabā pelēm ir neaizstājama vieta. Viņu galvenie ienaidnieki ir lapsas, čūskas, odzes, eži, zebiekstes, sermuļi, āpši un kaķi. Vairākums dārznieku un zemnieku uzskata peli nevis par vēlamu viesi, bet gan ienaidnieku. Peles ir visu dārzkopju bieds, jo izrok no zemes iesētos graudus, apgrauž cukurbietes, un līdz pat saknēm noloba labību.

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža pele izplatīta turpat, kur mājas pele. Dārznieki un zemnieki abas sugas uzskata par kaitniecēm. Meža peli, ņemot vērā tās auglību un pielāgošanās spēju, nevar uzskatīt par apdraudētu sugu.

Radniecīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vistuvākais radinieks ir Dzeltenkakla pele (Apodemus flavicolis).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 66 karte, ISBN 9986-9333-7-4

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]