Medželles kodekss

Medželles kodekss 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija Osmaņu impērijas civillikums un ir uzskatāms par pirmo šariata likumu kodifikācijas versiju.

Kodeksu sastādīja komisija ar priekšsēdētāju Ahmedu Dževdetu pašā un tas sastāvēja no 16 sējumiem un bija sadalīts 1'851 pantā. Sastādīšana sākās 1869. gadā un tika pabeigta 1876. gadā, un 1877. gadā kodekss stājās spēkā. Kodeksa uzbūve un sakārtojums bija ļoti līdzīgs tā laika Eiropas kodeksiem. Tas aptvēra lielāko daļu civiltiesību, izņemot ģimenes tiesības, kas tika atstātas reliģiskā likuma ietvaros.

Kodeksa saturs balstījās uz Abu Hanifa an Numana (hanafistu) tiesību tradīcijas, kuru Osmaņu impērija lietoja arī iepriekš. Tomēr, sastādot kodeksu, tika lietota tiesiskās lietderības metode un tādēļ tajā tika iekļauti dažkārt citi tiesiskie apsvērumi, kas tika uzskatīti par piemērotākiem attiecīgajā laikmetā.

Tā kā Medželles kodekss attiecās gan uz sekulārajām tiesām (nizamiye), gan uz šariata tiesām, pirmo reizi impērijas vēsturē islāma likumiem, nevis saviem likumiem, tika pakļauti arī jūdi un kristieši, kas tagad arī drīkstēja būt par lieciniekiem tiesā.

Pēc Osmaņu impērijas sadalīšanas Pirmā pasaules kara beigās, Medželles kodekss palika spēkā vairākās impērijas bijušajās teritorijās (izņemot Ēģipti, kur šis kodekss nekad netika ieviests). Kodeksu pārņēma šādas valstis:

Turcija līdz 1926. gadam, kad to nomainīja ar Turcijas civillikumu, kas bija pārstrādāts Šveices civillikums;
Albānija līdz 1928. gadam;
Libāna līdz 1932. gadam;
Sīrija līdz 1949. gadam;
Irāka līdz 1953. gadam;
Kipra līdz 1960. gadiem;
Izraēla līdz 1984. gadam oficiāli, lai gan vairāki vēlāk pieņemtie likumi to grozīja.