Mehāniskā klonēšana

Vikipēdijas lapa

Mehāniskā klonēšana ir eksperimentāla klonēšanas metode, kuras mērķis ir no dzīvo organismiem un organiskām šūnām radīt identu nedzīvo matēriju, kas funkcionāli būtu dzīvā organisma klons.

Mehāniskā klonēšana galvenokārt nodarbojas ar smadzeņu šūnu radītās informācijas un to funkcionēšanas procesu analīzi, rekonstruēšanu un pārkonvertēšanu ciparu tehnoloģijā.

Pirmie eksperimenti ir uzsākti jau 2009. gadā ASV ar zarndobumaiņiem, kuru difūzās nervu sistēmas neironu radītos elektriskos impulsus zinātnieki ir daļēji sekmīgi atdarinājuši digitālos modeļos, kas ir ietverti īpaši izveidotā automatizētā programmā. Šī programma ir spējīga izdarīt patstāvīgas tālākas likumsakarības starp zarndobumaiņu primitīvajiem nervu impulsiem un ar īpašu algoritmu palīdzību konstruēt jaunus digitālus modeļus.

Mehāniskās klonēšanas galvenā mērķa pamatā ir koncepts, ka nākotnē cilvēks spēs turpināt dzīvot pēc bioloģiskā organisma nolietošanās mākslīgā un neorganiskā organismā (robotā) pēc viņa smadzeņu saturošās informācijas pārkonvertēšanas un digitalizēšanas ciparu formātā, kam būtu mākslīgais intelekts. Šī tehnoloģija teorētiski ļautu cilvēkam sasniegt nemirstību.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]