Melnā jūra

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Melnā jūra
MelnaJura.JPG
Platība: 436 400[1] km2
Garums: 1 150 km
Platums: 580 km
Maks. dziļums: 2 206 m
Valstis un citas teritorijas: Bulgārija
Krievija
Rumānija
Turcija
Ukraina
Lielākās pilsētas: Batumi
Burgasa
Konstanca
Odesa
Sevastopole
Soči
Varna

Melnā jūra ir Atlantijas okeānam piederīga iekšējā jūra, kas atrodas starp dienvidaustrumu Eiropu un Mazāzijas pussalu.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnās jūras mūsdienu nosaukumi dažādās valodās ir ar vienādu nozīmi - "Melnā jūra". Senākais rakstītais avots ar šādu jūras nosaukumu ir no 13. gadsimta, taču uzskata, ka nosaukums "Melnā jūra" ir ievērojami vecāks.

Kā norāda Strabons, senie grieķi Melno jūru bieži sauca vienkārši - "jūra" (pontos), taču gan grieķi, gan romieši to bieži dēvēja arī par "Viesmīlīgo jūru" (Euxeinos Pontos) - pretstatā tās agrākajam grieķu nosaukumam "Neviesmīlīgā jūra" (Pontos Axeinos). Šāda nosaukuma pārmaiņa saistāma ar to, ka sākotnēji grieķu kuģotāji Melnajā jūrā bieži tika apdraudēti, taču vēlāk, kad Melnās jūras piekraste kļuva par daļu no grieķu civilizācijas, grieķi šeit jutās drošāk nekā citās viņiem zināmās jūrās.

Senākais grieķu nosaukums Puntos Axeions varētu būt saistāms arī ar seno persiešu vārdu axšaina - "tumšs", kas savukārt saistāms ar senos laikos pieņemto debespusu apzīmējumu ar krāsām. Melnā krāsa apzīmēja ziemeļus, bet sarkanā - dienvidus - šādi varēja rasties Melnās jūras un arī Sarkanās jūras nosaukumi.

Cits Melnās jūras nosaukuma skaidrojums tiek saistīts ar tās dziļajiem ūdeņiem. Melnā jūra atrodas tālāk ziemeļos kā Vidusjūra un tā ir mazāk sāļa. Tāpēc tās ūdenī ir vairāk mikroskopisku aļģu un rezultātā ūdens ir tumšāks un mazāk caurspīdīgs.


Vispārējs raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidējais jūras dziļums - 1 315 m.

Savienojumi ar citām jūrām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parusa klints Melnās jūras krastā, Krievija.

Ar Atlantijas okeānu saista Vidusjūra. Savukārt ar Vidusjūru saista šaurie Bosfora (vietām tikai 760 m plats un tikai 32 - 35 m dziļš) un Dardaneļu šaurumi. Melnās jūras ziemeļaustrumu daļā Kerčas šaurums savieno ar Azovas jūru.

Ģeoloģija un gultnes reljefs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnā jūra veidojusies miocēnā (pirms 23 - 5 miljoniem gadu), kad senais Tētisas okeāns sadalījās mazākos baseinos, no kuriem viens bija Sarmatijas jūra. Sarmatijas jūra tagad ir daļēji iztvaikojusi un sadalījusies šādos vairākos baseinos - Arāla jūra, Azovas jūra, Kaspijas jūra un Melnā jūra.

Melnās jūras baseinu divās daļās sadala zemūdens grēda, kas stiepjas dienvidos no Krimas pussalas. Ziemeļrietumu baseinam raksturīgs salīdzinoši plats kontinentālais šelfs - līdz 190 km plats. Savukārt Turcijas un Gruzijas piekrastē šelfs ir šaurs - līdz 20 km plats, to šķērso dziļi un stāvi zemūdens kanjoni. Lielāko dziļumu jūra sasniedz centrālajā daļā - dienvidos no Jaltas - 2 206 metri.

Melnās jūras un Vidusjūras savienojuma ģeoloģiskā vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bosfors - šaurs Melnās jūras savienojums ar Vidusjūru.

Liela daļa speciālistu uzskata, ka pēdējā ledus laikmetā Melnā jūra bija no Pasaules okeāna nošķirts ezers. Tomēr veids, kā pēc ledus laikmeta notikusi Melnās jūras savienošanās ar Vidusjūru, joprojām tiek pētīts un par to tiek diskutēts.

Saskaņā ar dažu speciālistu hipotēzēm (William Ryan un Walter Pitman hipotēze) savienošanās notika pēkšņi, katastrofālā veidā aptuveni 5 600 gadus pirms mūsu ēras[2], savukārt citi speciālisti uzskata, ka savienošanās notikusi pakāpeniski. Uzskati ir tik atšķirīgi tāpēc, ka nav zināms, cik augstu atradās Melnās jūras ūdens līmenis tai brīdī, kad Vidusjūras līmenis kļuva tik augsts, ka sāka plūst pāri Dardaneļiem un Bosforam - tomēr katastrofas teorija tiek apšaubīta.

Citu pētījumu dati savukārt norāda, ka 8 000 gadus pirms mūsu ēras no Melnās jūras Vidusjūrā ieplūda liels daudzums saldūdens[3].

Vairākas jūras arheologu ekspedīcijas Roberta Ballarda vadībā Turcijas piekrastē Melnās jūras dienvidos, ap 100 metru dziļumā atrada senas krasta līnijas, saldūdens gliemežu čaulas, applūdušas upju ielejas un pat apstrādātus koka priekšmetus un cilvēka veidotas celtnes. Gliemežvāku analīze liecina, ka tie dzīvojuši pirms aptuveni 7 000 gadiem.

Hidroloģiskās īpatnības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnā jūra ir pasaulē lielākais meromiktiskais baseins (noslāņojies baseins, kur slāņi nesajaucas), kur 90% ūdens nesatur skābekli. Šo neparasto hidroloģisko režīmu nosaka jūras gultnes reljefs un upju pieplūde. Upju pieteces dēļ augšējie ūdens slāņi ir salīdzinoši vēsāki, mazāk blīvi un mazāk sāļi kā dziļāk esošie ūdens slāņi, kurus baro sāļie Vidusjūras ūdeņi. Melnās jūrās dziļākajos slāņos patstāvīgi pieplūst Vidusjūras ūdens, savukārt virsējais ūdens slānis plūst uz Vidusjūras pusi.

Virsējā ūdens slāņa sāļums ir ap 18 - 18,5‰, tas satur skābekli un citas barības vielas, kas nepieciešamas dzīvības uzturēšanai. Ūdens virsējā slāņa temperatūra gada gaitā svārstās no 8 °C līdz 30 °C.

Zem virsējā ūdens slāņa seko aukstais starpslānis. Tas sastāv no vēsa, sāļa ūdens, kas satur skābekli un arī ir piemērots dzīvības uzturēšanai. Aukstā starpslāņa apakšējā daļā (ap 100 - 200 metru dziļumā) ir krasa termoklīne, haloklīne un piknoklīne - zona, kurā krasi mainās ūdens temperatūra, sāļums un blīvums.

Sudakas līcis, Krima.

Zem šīs zonas ūdens sāļums sasniedz 22 - 22,5‰, temperatūra paceļas līdz aptuveni 8,5 °C. Ūdens vairs nesatur skābekli, jo šeit no augšas grimstošo organisko atlieku sadalīšanās rezultātā tas viss ir izlietots un jauns skābeklis piegādāts netiek. Šeit baktēriju darbības rezultātā rodas sērūdeņradis (H2S), kas reaģējot ar jūras ūdeni veido sērskābi (H2SO4). Sērskābes dēļ Melnās jūras gultnē nenonāk gliemežnīcas, jo skābe tās izšķīdina. Taču Melnās jūras ūdens lieliski saglabā organiskās atliekas, piemēram, koka kuģu vrakus. Jūras gultnē veidojas arī sapropelis.

Jūras ūdens neparastais sastāvs rada potenciālas briesmas Melnās jūras krastos dzīvojošajiem cilvēkiem. Spēcīgs jūras satricinājums, piemēram, neliela asteroīda iekrišana jūrā, novestu pie ļoti liela daudzuma gāzu izdalīšanās un parastās atmosfēras izspiešanas Melnās jūras piekrastes reģionos[4].

Upes un ūdens apmaiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nozīmīgākā un lielākā Melnajā jūrā ieplūstošā upe - Donava, citas lielas upes - Dņepra, Dona, Dņestra.

Nokrišņu veidā Melnajā jūrā ik gadus nonāk 230 km³, saldūdens pietece no upēm - ap 310 km³, iesāļūdens pietece no Azovas jūras - 25 km³, iztvaiko 357 km³, caur Bosforu ieplūst ap 208 km³ ūdens.

Salas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnajā jūrā, salīdzinājumā ar citām pasaules jūrām, ir ļoti maz salu - un lielākā daļa no tām atrodas pie upju ietekām, ir veidotas no upju sanesām. Izņēmums ir Ukrainai piederošā Zmijnijas sala (Čūsku sala).

Cilvēks un Melnā jūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stepe ziemeļos no Melnās jūras tiek uzskatīta par protoindoeiropiešu valodas cilmes vietu - vietu, kur sāka veidoties indoeiropiešu valodas.

Melnās jūras austrumu piekrastes zemes (Kolhida tagadējā Gruzijā) saskaņā ar seno grieķu uzskatiem, bija zināmās pasaules gals.

Tūrisms un kūrorti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Soči - kūrorts Krievijas Melnās jūras piekrastē.

Melnās jūras piekraste ir vienīgā Krievijas un Ukrainas zona ar maigu, siltu subtropu klimatu, tāpēc tā jau ilgstoši ir populāra atpūtas vieta šo valstu iedzīvotājiem. Populāri kūrorti atrodas arī pārējo Melnās jūras valstu piekrastē. Melnās jūras piekrastē atrodas tādi Latvijā (jo sevišķi PSRS laikā dzīvojušo cilvēku atmiņās) labi zināmi kūrorti, kā:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Black Sea Geography. University of Delaware College of Marine Studies (2003). Saite pārbaudīta 2007. gada 10. janvārī
  2. Ryan und Pitman: Sintflut. Ein Rätsel wird entschlüsselt, Lübbe, 1999, ISBN 3-7857-0878-5
  3. New Scientist, 4 May 2002, p. 13
  4. R.D. Schuiling, R.B. Cathcart, V. Badescu, D. Isvoranu and E. Pelinovsky, "Asteroid impact in the Black Sea. Death by drowning or asphyxiation?", Natural Hazards (October 2006) DOI: 10.1007/s11069-006-0017-7