Melnais degunradzis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Melnais degunradzis
Diceros bicornis (Linnaeus, 1758)
Melnais degunradzis, 2008. gada foto Tanzānijā
Melnais degunradzis, 2008. gada foto Tanzānijā
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Nepārnadži (Perissodactyla)
Dzimta Degunradži (Rhinocerotidae)
Ģints Divradži (Diceros)
Suga Melnais degunradzis (Diceros bicornis)
Izplatība

Leefgebied zwarte neushoorn.JPG
Sarkanajā krāsā iekrāsota teritorija, kur degunradži dzīvo mūsdienās.

Melnais degunradzis (Diceros bicornis) ir viena no piecām vēl joprojām dzīvojošajām degunradžu dzimtas (Rhinocerotidae) sugām. Tā ir vienīgā divradžu ģints (Diceros) suga. Melnais degunradzis apdzīvo Āfrikas austrumu un centrālās teritorijas: Kenijā, Tanzānijā, Kamerūnā, Dienvidāfrikā, Namībijā un Zimbabvē[1].

Ģints nosaukums ir izvēlēts Diceros, lai to nodalītu no baltā degunradža (Ceratotherium simum). Degunradžu nosaukumi "melnais" un "baltais" nebalstās uz to krāsu. Krāsa abām sugām patiesībā ir līdzīga. Angliski baltais - "white" ir radies no flāmu valodas "weit", kas nozīmē "platais", atzīmējot baltā degunradža plato, kvadrātveidīgo muti. Melnā degunradža augšlūpa tāpat kā Āzijas degunradžiem ir veidota smaila, trīsstūrveida, ar kuru ir ērti satvert lapas un zarus[2].

Kopš 2006. gada melnais degunradzis ir pasludināts par apdraudētu sugu. Mūsdienās dzīvo apmēram 3600 melno degunradžu.[2] 2013. gada novembrī tika oficiāli paziņots, ka Rietumāfrikas pasugas melnais degunradzis ir izmiris.[3][4]

Izskats[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zoo-nashorn-ffm011.jpg

Lai arī šo degunradzi sauc par melno degunradzi, tas patiesībā ir tumši pelēks vai gaiši pelēks, vai brūns. Ādas krāsa ir atkarīga no tā, kādā krāsā ir zeme, kur degunradzis dzīvo, jo degunradzis mēdz vārtīties, un tādā veidā iegūst savu krāsu. Īstais pamattonis ir pelēks[2].

Melnais degunradzis ir daudz mazāks par balto degunradzi, tam ir smaila augšlūpa, ar ko ir ērti satvert koku lapas un zarus. Melnajam degunradzim, salīdzinot ar balto degunradzi, ir mazāks galvaskauss un ausis. Kā arī kumpa uz kakla nav tik izteikta kā baltajam degunradzim. Melnais degunradža augstums skaustā ir 1,4 - 1,7 m, ķermeņa garums 3,3 - 3,6 m, svars 800 - 1400 kg. Ir eksemplāri, kas izaug lielāki, to svars var sasniegt apmēram 1800 kg. Tēviņi ir lielāki par mātītēm[5].

Degunradzim ir divi ragi, kas veidoti no keratīna, tāpat kā nagi un mati. Priekšējais rags parasti ir apmēram 50 cm garš, bet tas var sasniegt 150 cm garumu[6]. Dažreiz degunradžiem attīstās neliels trešais rags. Ragus degunradzis lieto, lai aizstāvētos, lai iebiedētu, lai raktu augu saknes un lauztu zarus.

Āda kā visiem degunradžiem ir sakārtota krokās, tā sargā degunradzi no savannas plēsējiem, asajām zālēm un dzelkšņiem. Uz ādas vairojas dažādi ārējie parazīti, kurus uzlasa putni: vēršu dzeņi (Buphagus) un ibisi (Bubulcus ibis), kas bieži uzturas uz degunradža muguras. Degunradžiem ir ļoti slikta redze, tie pamatā balstās uz ožu un dzirdi. Degunradža ausis ir ļoti kustīgas, un var pagriezties jebkurā virzienā, lai labāk dzirdētu. Deguna nāsis ir lielas, un degunradzis var ļoti labi saost savus ienaidniekus.

Ieradumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Black Rhino Diceros bicornis.JPG

Melnais degunradzis ir vientuļnieks, izņēmums ir mātītes ar mazuļiem. Tēviņi ir mazāk sociāli kā mātītes, lai arī pieļauj citu degunradžu klātbūtni. Melniem degunradžiem nav izteiktas teritorijas. Teritorija ir vairāk atkarīga no sezonas un barības un ūdens resursu pieejamības. Ja barības pietiek, degunradži dzīvo viens otram tuvāk, un pretēji, ja barības un ūdens resursu trūkst, tie izretojas. Piemēram, Serengeti degunradža teritorija ir apmēram 43-133 km² liela, toties Ngorongoro tā ir 2,6 - 44 km² liela. Melnajiem degunradžiem ir iemīļotās vietas, kurās tie atpūšas, tās sauc par degunradžu "mājām", tās parasti atrodas reljefa paaugstinājuma vietās.

Melnajam degunradzim ir agresīva dzīvnieka slava. Tie parasti uzbrūk, ja tie ir nobijušies, tie ir panikā vai ir apjukuši. Tā kā degunradžiem ir slikta redze, tie uzbrukuma mērķi nosaka ar ožu. Ir novērots, ka tie reizēm uzbrūk koku stumbriem vai termītu pūžņiem. Tie bieži cīnās viens ar otru, un melnajiem degunradžiem ir vislielākais skaits nogalināto un savainoto sugas brāļu savstarpējās cīņās. Pieaugušam degunradzim dabā nav ienaidnieku.

Melnie degunradži lieto tās pašas takas, ko lieto ziloņi, lai nokļūtu ūdens dzeršanas vietās. Ganoties tie lieto mazākas takas. Melnais degunradzis ir ātrs dzīvnieks, un var skriet ar ātrumu 56 km/h[7].

Diēta[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnais degunradzis ir zālēdājs, un ēd dažādus augus: koku un krūmu lapas, zarus, jaunos dzinumus, dzelkšņainus krūmus un augļus. Melnais degunradzis ir viens no tiem dzīvniekiem, kas neļauj savannai aizaugt ar krūmiem un kokiem. Tas ēd līdz 220 dažādus augus. Melnais degunradzis pārceļojot var iztikt bez ūdens līdz 5 dienām.

Melnais degunradzis parasti iziet ganībās agri no rīta un vakarā pēc saulrieta. Karstajā dienas vidū degunradži ir ļoti mazkustīgi, tie atpūšas guļot vai vārtoties dubļos. Vārtīšanās dubļos ir ļoti nozīmīga, jo tādā veidā degunradži atdzesējas un aizsargājas pret parazītiem. Ja dubļi nav pieejami, degunradži vārtās smiltīs. Ūdeni degunradži parasti dodas dzert pēcpusdienā.

Reprodukcija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnā degunradža mātīte ar mazuli

Pieauguši pretējā dzimuma degunradži sanāk kopā tikai pārošanās sezonā. Kad mātītei ir meklēšanās, tā atstāj smaržu iezīmētas fekāliju čupas. Tēviņi seko fekāliju čupām līdz atrod mātīti. Fekāliju čupas tēviņš izsvaida uz visām pusēm, lai citiem tēviņiem būtu grūti noteikt, kurā virzienā mātīte ir gājusi. Pāris paliek kopā kādas 2-3 dienas, reizēm nedēļu.

Grūsnības periods ilgst 15-16 mēnešus. Tikko dzimis degunradzis sver 35-50 kg. Tas var sekot savai mātei pēc trīs dienām. Māte baro mazuli ar pienu 2 gadus, un abi paliek kopā 2-3 gadus līdz piedzimst nākamais mazulis. Ja jaunais degunradzis ir mātīte, tad tā reizēm paliek kopā ar māti ilgāk, veidojot nelielu ģimeni[2]. Mazos degunradžus reizēm nomedī hiēnas un lauvas. Dzimumbriedumu degunradžu mātītes sasniedz 5-7 gadu vecumā, tēviņi 7-8 gadu vecumā. Degunradži dzīvo 35-50 gadus.

Sistemātika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melnajam degunradzim ir četras pasugas:

  • Melnais dienvidcentrālais degunradzis (Diceros bicornis minor) - kas mūsdienās ir visbiežāk sastopams, kas apdzīvo teritorijas no centrālās Tanzānijas līdz Dienvidāfrikas austrumiem.
  • Melnais dienvidrietumu degunradzis (Diceros bicornis bicornis) - ir piemērojies dzīvei savannā un pustuksnešos, apdzīvojot Namībijas, Angolas dievidteritorijas, Botsvanas rietumteritorijas un Dienvidāfrikas rietumu rajonus.
  • Melnais austrumāfrikas degunradzis (Diceros bicornis michaeli) - kādreiz apdzīvoja plašas teritorijas, sākot ar Sudānas dienvidiem, cauri Etiopijai, Kenijai līdz Tanzānijas ziemeļiem. Mūsdienās tas pamatā dzīvo Tanzānijā.
  • Melnais rietumāfrikas degunradzis (Diceros bicornis longipes) - mūsdienās ir izmiris. Tas kādreiz apdzīvoja Kamerūnas rietumus, kopš 2006. gada šī pasuga nav novērota, bet kopš 2013. gada oficiāli pasludināta par izmirušu.[8][3]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Melnais degunradzis