Melnkalne

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Melnkalne
Црна Гора
Crna Gora
Melnkalnes karogs Melnkalnes ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Devīzenav
HimnaOj, svijetla majska zoro
"Ak, spožā maija rītausma"

Location of Montenegro
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Podgorica1
42°47′N 19°28′E
Valsts valodas melnkalniešu valoda2
serbu valoda
bosniešu valoda
albāņu valoda
horvātu valoda
Valdība Pusprezidentāla republika
 -  Prezidents Filips Vujanovičs
 -  Premjerministrs Igors Lukšičs
Dibināta
 -  Dibināta Cetiņe 1484. gadā 
 -  Anektēta Osmaņu impērijā 1499. gadā 
 -  Atzīta neatkarība 1878. gadā 
 -  Apvienošanās ar Serbiju 1918. gadā 
 -  Neatkarība no valstu savienības 2006. gadā 
Platība
 -  Kopā 13 812 km² (160.)
 -  Ūdens (%) 1,5
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2007. g. 684 736 (162.)
 -  Blīvums 50/km² (121.)
IKP (PPP) 2005/2006. gada aprēķins
 -  Kopā $3,443 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $3800 
HDI (2004) 0.788 (vidējs) (72.)
Valūta eiro3 (EUR)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns .me (.yu)4
ISO 3166-1 kods 499 / MNE / ME
Tālsarunu kods +381
1 Melnkalnes tradicionālā galvaspilsēta ir Cetiņe.
2 Tiek uzskatīta par serbu valodas dialektu.
3 Pieņemts vienpusīgi, Melnkalne nav Eirozonas dalībniece.
4 Domēns .yu tiks izmantots līdz 2009. gada septembrim.

Melnkalne (melnkalniešu: Црна Гора jeb Crna Gora, angļu: Montenegro) ir valsts Balkānu reģionā, Eiropā. Tās krastus apskalo Adrijas jūra. Melnkalnes administratīvā galvaspilsēta ir Podgorica, bet vēsturiskā — Cetiņe.

Kopš 2010. gada Melnkalne ir Eiropas Savienības kandidātvalsts, tomēr pievienošās sarunas uzsāka tikai 2012. gada jūnijā.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaikos tagadējā Melnkalnes teritorijā pastāvēja trīs valstiņas: Dukļa (Duklja), Travuņa (Travunja) un Raška (Raška), no kurām 11. gadsimtā lielāko ietekmi ieguva Dukļa. Līdz 13. gadsimtam Dukļu nomainīja Zeta. Kā vienai, tā otrai bija ciešas saiknes ar citām tuvējām slāvu valstīm, it īpaši Serbiju. Pēc Nemanju dinastijas pārvaldītās Serbijas valsts bojāejas 14. gadsimtā Zetā pie varas nāca Balšiču (Balšić) ģimene, bet vēlāk - Crnojeviču (Črnojević) ģimene. Ivans Crnojevičs 1482. gadā pārcēlās uz Cetiņi, kas vēlāk kļuva par Melnkalnes galvaspilsētu. Šeit Ivans uzbūvēja baznīcu un galma ēku, kas gan līdz mūsdienām nav saglabājušās. Ivana vecākais dēls Džuradžs Crnojevičs kļuva par valdnieku pēc Ivana nāves 1490. gadā. Džuradžs veicināja mākslas un kultūras attīstību, liekot uzbūvēt drukas iekārtu, ar kuru 1493. vai 1494. gadā tika iespiestas pirmās grāmatas serbu valodā. Melnkalnes nosaukums (Crna Gora) pirmo reizi parādās Crnojeviču valdīšanas laikā. Lai gan jau sākot ar 1481. gadu Crnojeviču valdītā Melnkalne uzskatāma par Osmaņu vasaļvalsti, pilnā Osmaņu pārvaldībā tā nonāk tikai pašā 15. gadsimta beigās.[2] Turpmākajā laikā līdz pat 1852. gadam Melnkalni formāli pārvaldīja pareizticīgie prinči-bīskapi (vladika), cīnoties par savu neatkarību.

Melnkalnes karaliste 1913. gadā

Prinči-bīskapi tika ievēlēti visas Melnkalnes sapulcē (opštecrnogorski zbor) uz mūžu. Sākot ar 1696. gadu, kad tika ievēlēts Danilo I Petrovičs-Ņegošs Melnkalnē valdīja Ņegošu dinastija. Prinči-bīskapi nedrīkstēja precēties un tāpēc tiem nebija oficiālu pēcnācēju. Tomēr sākot ar Danilo I, prinči bīskapi sāka ieteikt kā pēcnācējus savus brāļadēlus. Tomēr arī šos bīskapus ievēlēja kopsapulcē. Šī tradīcija turpinājās līdz 1852. gada 13. martam, kad pēdējais šādi izvēlētais princis-bīskaps Danilo II Petrovičs-Ņegošs pasludināja sevi par laicīgu kņazu un izveidoja laicīgu valsti- Melnkalnes kņazisti, kļūstot pats par kņazu Danilo I. 1860. gada 13. augustā Danilo mira no atentātā gūtajām traumām, paspējot tomēr novēlēt savu titulu brāļadēlam Nikolam, kurš kļuva par kņazu Nikolu I. Nikola I 1905. gadā pieņēma pirmo Melnkalnes konstitūciju, saskaņā ar kuru tika izveidots vēlēts parlaments (Skupština). 1910. gadā Nikola saskaņā ar parlamenta petīciju pieņēma karaļa titulu. I Pasaules kara laikā Nikolas vadītā armija cieta sakāvi un 1918. gadā Melnkalni okupēja Austroungārijas spēki. Nikola aizbēga uz Itāliju, kur viņa pēcnācēji dzīvo vēl šobrīd. Tomēr drīzumā sabiedroto spēki atbrīvoja Melnkalni un 1918. gada 1. decembrī Podgoricas Asamblejas laikā melnkalnieši nolēma neļaut atgriezties Nikolam, bet veidot kopēju valsti ar Serbijas karalisti. Neatkarības atbalstītāji uzsāka bruņotu sacelšanos, kura tika apspiesta. Tādējādi Melnkalne pievienojās Serbu, Horvātu un Slovēņu Karaļvalstij. 1922. gadā Melnkalne kļuva par Zetas teritorijas Cetiņes apgabalu. Šim apgabalam tika pievienotas arī albāņu apdzīvotās piekrastes, kas nekad līdz šim nebija ietilpušas Melnkalnē. Tādējādi aptuveni 150 gadu laikā Melnkalnes teritorija bija vairākas reizes palielinājusies (18. gadsimtā tā bija aptuveni 30x50 km liela teritorija ap Cetiņi).[3]

Melnkalnes administratīvais sadalījums

Pēc II Pasaules kara Melnkalne kļuva par vienu no Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republikas republikām. Sākotnēji tās nosaukums bija Melnkalnes Tautas Republika, bet 1963. gadā tā tika pārdēvēta par Melnkalnes Sociālistisko Republiku (Socijalistička Respublika Crna Gora). Pēc DSFR izjukšanas 1992. gadā Melnkalne kā vienīgā no bijušajām Dienvidslāvijas republikām saglabāja savienību ar Serbiju, izveidojot Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku (Federativna Respublika Jugoslavija), kas 2003. gadā, pakļaujoties intensīvām Melnkalnes neatkarības vēlmēm, tika reorganizēta par Serbijas un Melnklanes valstu savienību (Državna Zajednica Srbija i Crna Gora).

2006. gada 21. maijā notika referendums par Melnkalnes kā neatkarīgas valsts izveidošanu, t.i., izstāšanos no Serbijas un Melnkalnes savienības. 31. maijā tika nosaukti rezultāti - 55,5% iedzīvotāju bija nobalsojuši "par" un 3. jūnijā Melnkalne un 5. jūnijā Serbija tika pasludinātas par neatkarīgām valstīm. Serbija un Melnkalne bija pēdējās no bijušās Dienvidslāvijas republikām, kas atdalījās viena no otras.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. COUNCIL CONCLUSIONS ON ENLARGEMENT AND STABILISATION AND ASSOCIATION PROCESS Briselē, 2012. gada 11. decembrī
  2. Roberts, Elizabeth. 2007. Realm of the Black Mountain: a history of Montenegro. Ithaca, New York: Cornell University Press., 104. lpp.
  3. Roberts, Elizabeth. 2007. Realm of the Black Mountain: a history of Montenegro. Ithaca, New York: Cornell University Press., 106. lpp.

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]