Miķelis Valters

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par politiķi. Par citām jēdziena Valters nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Miķelis Valters
Mikelis Valters.JPG
Latvijas Iekšlietu ministrs
Amatā
1918. gada 19. novembris — 1919. gada 31. augusts
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Pēctecis Alfrēds Birznieks

Dzimšanas dati 1874. gada 7. maijā [v.s. 25. aprīlī]
Liepāja, Kurzemes guberņa (tagad - Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1968. gada 27. martā (93 gadu vecumā)
Nica, Karogs: Francija Francija
Politiskā partija VLSS
ZS
Profesija politiķis, diplomāts, rakstnieks,

Miķelis Valters (dzimis 1874. gada 7. maijā [v.s. 25. aprīlī], miris 1968. gada 27. martā) bija Latvijas Republikas iekšlietu ministrs (1918—1919), jaunstrāvnieks, jurists, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem. Pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski izvirzīja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību (1903. gadā žurnālā „Proletārietis” rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!”).[1] Ir Triju Zvaigžņu ordeņa lielkrusta komandieris.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1874. gada 7. maijā Liepājā, ostas strādnieku ģimenē (tēvs — Pēteris Valters, māte — Zane). Pamatizglītību guvis Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, vēlāk Liepājas pilsētas skolā, vienlaikus bija burtliča māceklis. No 1889. gada sāka strādāt dzelzceļa darbnīcās, absolvēja Liepājas reālskolu.

Aizrāvies ar sociālisma ideju. Ņēma aktīvu dalību strādnieku kustības pirmssākumos, strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā Rīgā. 1897. gada maijā par piedalīšanos Jaunās strāvas kustībā tika apcietināts uz 15 mēnešiem. Cietumā viņam parādījās pirmās domas par latviešu nāciju un neatkarīgu valsti. Viņš līdz ar to arvien vairāk attālinās no jaunās strāvas marksistu vispārinājumiem un vienkāršojumiem, nododoties cietumā nopietnākām filozofijas un politikas studijām.[2]

1898. gadā daudzus jaunstrāvniekus atbrīvo un nolemj izmitināt dažās Krievijas impērijas guberņās, Valteram izdevās pie Palangas pāriet robežu ar Vācijas impēriju, vēlāk pārcēlās uz dzīvi Šveicē. Studēja Bernes universitātē, iegūstot spožu akadēmisku izglītību un 1907. gadā doktora grādu valsts zinībās Cīrihes universitātē. Zināšanas papildina Sorbonnas universitātē Parīzē. 1900. gadā kopā ar domubiedriem - E.Rolavu un E.Skubiķi, - Londonā nodibināja Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienību. No 1903. līdz 1904. gadam M.Valters bija Latviešu sociāldemokrātu savienības laikraksta „Proletārietis” un no 1905. gada - žurnāla „Revolucionārā Baltija” redaktors. Atgriezās Latvijā 1905. gada revolūcijas laikā. Atšķirībā no Krievijas eseriem, Valters, Rolavs un Skubiķis pārstāvēja to eseru spārnu, kas cīņu par nacionālajām interesēm izvirzīja pirmajā vietā, otrajā atstājot proletariāta šķiras intereses. 1906. gadā pameta Krieviju un devās caur Somiju uz Šveici, tad uz Londonu. Paralēli revolucionārajam darbam nodarbojās ar rakstniecību: dzejas krājumi "Tantris" (1908.), "Ēnas uz akmeņiem" (1910.) un "Mūžība" (1914.).

1917. gada maijā atgriezās Latvijā, izstājās no eseru partijas (LSS) un no bezzemniekiem tika ievēlēts Vidzemes Zemes padomē, viens no Zemnieku savienības (LZS). dibinātājiem. Šajā laikā norobežojās no sociāldemokrātiem un cieši sadraudzējies ar K.Ulmani (leģenda vēsta, ka esot bijis vienīgais Latvijas politiķis, kurš arī autoritārā režīma laikā uzdrošinājies Ulmani uzrunāt uz "Tu"). Vācu okupācijas laikā Valters bija viens no Demokrātiskā bloka — latviešu demokrātisko partiju apvienības organizētājiem un vadītājiem Rīgā. 1918. gada 19. oktobrī Miķelis Valters un Edvards Traubergs iesniedza Vācijas kancleram Maksimiliānam petīciju, kurā aicināja atbalstīt latviešu tautas centienus panākt savas valsts neatkarības ātrāku atzīšanu. Viens no Tautas padomes dibinātājiem un locekļiem, kā eseru pārstāvis[3] kļuva par vienu no neatkarīgās Latvijas dibinātājiem 1918. gada 18. novembrī. Izveidotajā Ministru Kabinetā, kļuva par pirmo iekšlietu ministru. 1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika valsts apvērsums, pučisti apcietināja 2 kabineta ministrus, no kuriem viens bija M.Valters. Atbrīvojies no aresta, viņš turpināja sava resora vadību joprojām vācu armijas kontrolētajā pilsētā.

1919. septembrī uzsācis darbu Latvijas Augstskolā kā pasniedzējs. 1919.—1922. gados avīzes “Latvijas Sargs” līdzizdevējs. 1919. gada oktobrī Valteru kā vienu no izglītotākajiem un Eiropu zinošākajiem latviešu politiķiem un daudzu svešvalodu pratēju iecēla par Latvijas sūtni Romā, pēc tam Parīzē. Bija viens no tuvākajiem pirmā LR ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica palīgiem, gādājot par Latvijas atzīšanu de iure un uzņemšanu Tautu Savienībā. 1925. gadā izstājies no LZS.

Bijis LR ģenerālkonsuls Karalaučos, pēc tam 1934.-1937. gados sūtnis Varšavā. 30. gadu otrajā pusē presē, bet galvenokārt K.Ulmanim un ārlietu ministram V.Munteram adresētajās vēstulēs, Valters visnotaļ kritiski vērtē šo valstsvīru īstenoto ārpolitikas vadību. Visdziļākā Latvijas diplomātijas kļūme un traģēdija Valtera skatījumā bija neitralitātes politika un norobežošanās no Francijas un Lielbritānijas, kurā viņš vainoja galvenokārt Munteru: viņa vadībā "neitrālisms palika par vāciski-krievisku gājienu, neiejaukšanos neviena, pat ne savās lietās".[4] Tā kā Valters jau bija aizsniedzis pensijas gadus, Munters vairākkārt vērsās pie Ulmaņa ar ierosinājumu Valteru pensionēt un viņa vietā iecelt kādu jaunākās paaudzes diplomātu, līdz beidzot Ulmanis piekrita, ka pēc sūtņa Beļģijā J. Lazdiņa aiziešanas pensijā, Valteru no Varšavas jāpārceļ uz mazāk svarīgo Briseli.[5]1937. gadā pārcelts par sūtni Briselē, kur bija šajā postenī līdz pat 1940. gadam (Beļģija bija to valstu vidū, kas neatzina Latvijas iekļaušanu PSRS).

1945. gada 27. janvārī sūtnis Šveicē Jūlijs Feldmanis, Beļģijā Miķelis Valters un Igaunijā Vilis Šūmanis nosūtīja telegrammu britu premjeram V.Čērčilam. Tajā viņi uzsvēra, ka pirms lielvalstu tikšanās protestē pret PSRS veikto Latvijas okupāciju un aneksiju.[6]

Pēc 1940. gada Miķelis Valters dzīvoja Šveicē un Francijā, nodarbojies ar jurisprudenci un publicistiku un turpināja kalpot Latvijai kā diplomāts arī pēc tās okupācijas divdesmit astoņus gadus. Miris 1968. gada 27. martā Nicā, Francijā. Bijis latviešu studentu korporācijas Fraternitas Lataviensis biedrs.

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājā viņa vārdā nosaukta Valtera bibliotēka.

2009. gada 21. maijā LR Iekšlietu ministrija (IeM) rīkoja Dr. Miķeļa Valtera mūža 135. gadskārtas atceres pasākumu. Svinīgi tika atklāta M.Valtera piemiņas plāksne.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
nebija
Latvijas Iekšlietu ministrs
1918. gada 19. novembris—1919. gada 31. augusts
Pēctecis:
Alfrēds Birznieks