MiG-25

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt


MiG-25
MiG-25
Tips Iznīcinātājs
Valsts PSRS
Ražotājs PSRS
Konstruktors Mikojana un Gureviča konstruktoru birojs
Pirmais lidojums 1964. gada 6. martā
Primārais lietotājs PSRS
Krievija
Alžīrija
Sīrija
Turkmenistāna
Ražošanā 1964-1984
Skaits 1186
Modifikācijas MiG-31

Mikoyan-Gurevich MiG-25 (krievu: Микоян и Гуревич МиГ-25) (NATO pārskata nosaukums: Foxbat) ir augstas virsskaņas pārtvērējs un izlūk-bumbvedējs, kas bija viens no visu laiku visātrākajiem militārajiem lidaparātiem. Padomju Savienības inženieru Mikojana un Gureviča biroja radītais pirmais prototips pirmoreiz pacēlās gaisā 1964.gadā, tika nodots ekspluatācijā 1970.gadā. Maksimālais ātrums Mach 2,83 +, jaudīgais radars un četras gaisa-gaisa raķetes uztrauca ASV novērotājus un veicināja McDonnell Douglas F15 Eagle lidmašīnas attīstību 1960-to gadu beigās. MiG-25 spējas amerikāņiem radās izdevība izprast labāk 1976.gadā, kad padomju lidotājs izmēģinātājs Viktors Beļenko izbēga ar MiG-25 caur Japānu uz Amerikas Savienotajām Valstīm. MiG-25 sērijas ražošana tika izbeigta 1984.gadā, kopumā tika saražoti 1190 lidaparāti.[1] MiG-25 izmantoja vairāki padomju sabiedrotie un bijušās Padomju Savienības republikas, un tas joprojām tiek ekspluatēts ierobežotā skaitā Krievijā un vairākās citās valstīs.

Dizains un izstrāde[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatojums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aukstā kara gados Padomju pretgaisa aizsardzības spēku uzdevums bija PSRS stratēģiskā gaisa aizsardzība. Laikā pēc Otrā pasaules kara, tas nozīmēja ne tikai tikt galā ar nejaušiem robežpārkāpumiem, bet, vēl svarīgāk, aizstāvēt plašo PSRS gaisa telpu no ASV izlūklidmašīnām un stratēģiskajiem bumbvedējiem, kas pārvadāja ar kodolieročiem apbruņotos brīvā kritiena lādiņus (draudi, ka vairs šobrīd nepastāv). Šo gaisa kuģu darbība tajā laikā tika nepārtraukti uzlabota. Amerikāņu Lockheed U-2 lidmašīnu veiktie liela augstuma pārlidojumi piecdesmito gadu beigās atklāja nepieciešamību pēc lielāka augstuma pārtvērējlidmašīnām, nekā toreiz bija pieejams.[2] Zemskaņas Boeing B-47 Stratojet un Boeing B-52 Stratofortress stratēģiskajiem bumbvedējiem sekoja Mach 2 ātrumu attīstīt spējīgais Convair B-58 Hustler, tajā pašā laikā izstrādes stadijā bija vēl ātrākais North American XB-70 Valkyrie. Pretgaisa aizsardzības sistēmu bija nepieciešams kapitāli uzlabot, un 1958.gada sākumā tika veikts pieprasījums pēc pilotējamiem pārtvērējiem, kas spētu lidot ar ātrumu līdz 3000 km/h un sasniegtu augstumu līdz 27 km (88583 pēdas), uz ko atsaucās Mikojana un Suhoja biroji.[3]

Mikojana-Gureviča inženieru birojs 1950-to gadu otrajā pusē jau bija strādājuši pie vairākiem pārtvērējiem: I-1, I-3U, I-7U, I-75 Ye-150 Ye-150a, Ye 152, Ye-152a un Ye-152P (pārbūvēta no vienas no divām Ye-152 lidmašīnām). Ye-150 bija ievērības cienīgs, jo tas bija īpaši būvēts, lai pārbaudītu Tumansky R-15 dzinēju, ko vēlāk izmantoja MiG-25. Ye-152 ar R-15 dzinēju uzstādīja vairākus pasaules rekordus zem nosaukuma "Ye-166".[4]

Jauna pārtvērēja radīšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Faktiskais darbs pie jaunā Krievijas pārtvērēja, kas kļūtu par MiG-25, sākās 1959.gada vidū[5], gadu pirms padomju izlūkdienests uzzināja par amerikāņu Mach 3 A-12 izlūklidmašīnu.[6] Nav zināms, vai amerikāņu A-5 Vigilante dizains ir iespaidojis krievu lidmašīnu , vai nē.[5] Nepieciešamība viegli varēja novest projekta komandu pie līdzīga izkārtojuma. Daudzsološais dizains pievilka militāristu interesi gan Pretgaisa aizsardzības, gan Gaisa kara spēkos. 1961.gadā februārī Padomju Savienības komunistiskās partijas Centrālā komiteja un PSRS Ministru padome izdeva kopīgu direktīvu, kas Mikojana birojam uzdeva attīstīt lidaparātu Ye-155, kura pārtvērēja un izlūkošana versijām tika doti nosaukumi attiecīgi Ye-155P (Perekhvatchik - radara vadīts, jebkuros laikapstākļos izmantojams pārtvērējs) un Ye-155R (Razvedchik-izlūkotājs). 1961.gada 10.martā Mikojans parakstīja oficiālu pasūtījumu, lai sāktu dizaina darbu pie Ye-155.

Projektēšanas birojs pētīja vairākus iespējamos izkārtojumus jaunajam lidaparātam. Viens bija ar dzinējiem, kas izkārtoti blakus viens otram, tāpat kā MiG-19. Otrajā viens no dzinējiem bija izkārtots kuģa vidusdaļā, ar izpūtēju zem fizelāžas, kā arī otrs dzinējs lidaparāta aizmugurē. Interesanti, ka trešajā projektā motora izkārtojums bija līdzīgs angļu Electric Lightning - ar diviem dzinējiem saliktiem vertikāli vienam virs otra. Otrais un trešais variants tika noraidīts, jo dzinēju izmēri nozīmētu to, ka lidaparātam būtu jābūt ļoti augstam, kas sarežģītu tehnisko apkopi.[5]

Ideja novietot dzinēju zem spārniem tika noraidīta dēļ draudiem, ko rada vilkmes asimetrija lidojuma laikā. Pēc tam, kad bija pieņemts lēmums par motoru konfigurāciju, radās domas par mainīgās ģeometrijas spārnu jeb tā saucamo "Šūpoles spārnu" izmantošanu, kā arī par otru apkalpes locekli, navigatoru.