Mihaels Andreass Barklajs de Tolli

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mihaels Andreass Barklajs de Tolli
Michael Andreas Barclay de Tolly
Михаил Богданович Барклай-де-Толли
Mihaels Andreass Barklajs de Tolli
Personīgā informācija
Dzimis 1761. gada 14. decembrī
Piemūsas muiža (Pamūšis, Lietuva) vai Valkas apriņķa Liellugažu muiža (Latvija)
Miris 1818. gada 26. maijā (56 gadi)
Šileičene pie Insterburgas (Austrumprūsijā, Vācija)
Tautība Vācbaltietis
Dienesta informācija
Dienesta pakāpe Ģenerālfeldmaršals
Valsts Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija
Kaujas darbība Krievu-turku karš (1787—1792)
Krievu-zviedru karš (1788-1790)
Napoleona kari
(Prūšu Eilavas kauja
Austerlicas kauja,
Borodinas kauja)
Izglītība Pleskavas dragūnu pulks

Mihaels Andreass Barklajs de Tolli (vācu: Michael Andreas Barclay de Tolly, krievu: Михаил Богданович Барклай-де-Толли; 1761. gada 27. decembris [v.s. 16. decembris][1]1818. gada 26. maijs [v.s. 14. maijs]) bija firsts (kņazs), Krievijas impērijas karavadonis, kara ministrs (1810.-1812.), ģenerālfeldmaršals (no 1814.), vadījis impērijas armiju karā ar Napoleonu I (līdz to nomainīja Mihails Kutuzovs), komandējis apvienotos Prūsijas-Krievijas spēkus 1813.-1814. gados (feldmaršala Švarcenberga Bohēmijas armijas sastāvā). Viens no pasaulē zināmākajiem rīdziniekiem.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mihaels Andreass Barklajs de Tolli ir dzimis aptuveni 1761. gada 24. decembrī Piemūsas muižā (liet. Pamūšis) Dienvidzemgalē, mūsdienu Lietuvas teritorijā, kristīts Žeimeles luterāņu baznīcā 27.decembrī. Pēc cita uzskata par viņa dzimšanas vietu tiek uzskatīta Barklaju dzimtas muiža Valkas apriņķa Liellugažos (Luhde-Großhoff)[2] Vidzemes guberņas teritorijā. Viņa tēva dzimta cēlusies no skotu klana Barklaju de Tolli atzara. Tēvs — Veinhalds Gothards Barklajs de Tolli (Weinhold Gotthard Barclay de Tolly, 1734.-1781.), māte — Margarēta Elizabete, dzimusi fon Smitena (Margaretha Elisabeth von Smitten, 1733.-1771.), vectēvs — Rīgas birģermeistars Vilhelms Barklajs de Tolli. Agri kļuva bārenis un pārcēlās uz dzīvi Sanktpēterburgā pie mātesmāsas.

Karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Armijas dienestā iestājās jau pusaudža gados: 1776. gadā Pleskavas dragūnu pulkā. 1778. gadā paaugstināts par kornetu, 1786. gadā - par poručiku, pārcelts uz Somijas jēgeru korpusu. 1787. gadā paaugstināts par leitnantu, 1788. gadā iecelts par ģenerāladjutantu un paaugstināts par kapteini. Piedalījās 1787.-1791. gadu krievu-turku karā. 1790. gadā pārcelts uz Somijas armiju, kuras sastāvā piedalījās 1788.-1790. gadu kampaņā pret Zviedriju. Pēc kampaņas beigām pārcelts uz Sankt-Pēterburgas grenadieru pulku. 1794. piedalījās kampaņā pret poļu sacelšanās dalībniekiem, apbalvots ar IV pakāpes Sv. Jura krustu. Paaugstināts pakāpē par apakšpulkvedi un pārcelts uz Igaunijas jēgeru pulku par bataljona komandieri (1798. gadā paaugstināts par pulkvedi un iecelts par šī pulka komandieri). 1799. gadā paaugstināts par ģenerālmajoru. 1806.-1807. gados piedalījās karā pret Napoleonu I kā divīzijas komandieris, Prūšu Eilavas kaujā (vāc. Schlacht bei Preußisch Eylau) smagi ievainots. Paaugstināts par ģenerālleitnantu. 1808. gadā piedalījās Somijas kampaņā. 1809. gadā paaugstināts par infantērijas ģenerāli (apejot virkni ģenerālleitnantu ar ilgāku stāžu, kas izsauca krievu virsnieku vidū lielu neapmierinātību ar "iznireli no Baltijas"). No 1809. līdz 1810. gadam Somijas lielhercogistes ģenerālgubernators.

No 1810. gada 20. janvāra līdz 1812. gada septembrim impērijas kara ministrs. Iedibināja armijas militārā izlūkdienesta darbību starptautiskā līmenī - 1810. gada novembrī pēc Mihaela de Tolli rīkojuma tika organizēts militāri diplomātiskais dienests (ārējā izlūkošana) militāro aģentu (mūsdienās teiktu - militāro atašeju) veidā, kuri sāka darbu Krievijas impērijas sūtniecībās un misijās Rietumeiropā, Balkānos, Tuvējos un Vidējos Austrumos.

1812. martā Barklajs de Tolli kļuva par Krievijas I Rietumu armijas komandieri, pēc sakāves pie Smoļenskas uzņēmās arī arī Bagrationa II Rietumu armijas komandēšanu (līdz 29.08.1812.). Kaujā pie Borodinas komandēja Krievijas armijas centra un labā spārna karaspēku. Feldmaršala Kutuzova intrigu rezultātā atstādināts no armijas un devās uz Vidzemi (cara galmā dēvēts par "nodevēju"). Pēc Kutuzova neveiksmēm Barklaju de Tolli atsauca atpakaļ dienestā 1813. gada 4. februārī uzdeva III Rietumu armijas komandēšanu, vēlāk V Krievijas-Prūsijas armijas komandēšanu. Decembrī viņu iecēla par grāfu. 1814. gadā viņa vadītā armija ieņēma Parīzi un viņam piešķīra ģenerālfeldmaršala dienesta pakāpi. 1815. gadā iecelts firsta (kņaza) kārtā. 1815.-1818. gados komandēja Krievijas impērijas I Rietumu armiju Polijā.

Miris 1818. gada 13.(25.) maijā Šileičenē pie Insterburgas, Prūsijā, pa ceļam uz ārstniecības kūrortu. 30. maijā viņa ķermenis tika atvests uz Rīgu, kur Sv. Jēkaba luterāņu baznīcā notika bēru ceremonija. Mirstīgās atliekas balzamēja un 1832. gadā apglabāja Jegevestes muižā Igaunijā.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sv. Apustuļa Andreja ordenis (Орден Святого апостола Андрея Первозванного) 07.09.1813.
  • pilns Sv. Jura krustu (Орден Святого Георгия) komplekts:
    • I pakāpes krusts (19.08.1813, Nr 11) par uzvaru pār frančiem pie Kulmas 18.08.1813.
    • II pakāpes krusts (21.10.1812, Nr 44) par uzvaru pār frančiem kaujā pie Borodinas 26.08.1812.
    • III pakāpes krusts (08.01.1807, Nr 139) par īpašu drosmi avangarda kaujā pret frančiem pie Pultuskas
    • IV pakāpes krusts (16.09.1794, Nr 547) par drosmi cīņā pret poļu dumpiniekiem Viļņas nocietinājumu ieņemšanā
  • Zelta špaga ar briljantiem un lauriem (Золотое оружие «За храбрость») ar uzrakstu "par 1814. gada 20. janvāri"
  • I pakāpes Sv. Vladimira ordenis (Орден Святого Владимира 1-й ст., 15.09.1811.), II pakāpe (07.03.1807.), IV pkāpe (07.12.1788.)
  • Sv. Aleksandra Ņevska ordenis (Орден Святого Александра Невского, 09.09.1809), Sv. Aleksandra Ņevska ordenis ar briljantiem (09.05.1813.)
  • I pakāpes Sv. Annas ordenis (Орден Святой Анны) 07.03.1807
  • Zelta krusts par Očakuvas ieņemšanu (Золотой крест за взятие Очакова) 07.12.1788.
  • Zelta krusts Par Prūsijas Eislavas kauju (Золотой крест за Прейсиш-Эйслау) 1807.
  • Prūsijas Sarkanā ērgļa ordenis (Roter Adlerorden, 1807.)
  • Prūsijas Melnā ērgļa ordenis (Schwarzer Adlerorden, 1813.)
  • Austrijas Marijas Terēzes ordenis, komandora pakāpe (Österreichischer Militär-Maria-Theresien-Orden, 1813.)
  • I pakāpes Zviedrijas Zobena Kara ordenis (Svärdsorden, 1814.)
  • Francijas Sv. Luija ordenis, 1816.
  • I pakāpes Francijas Goda leģiona ordenis (Légion d'honneur, 1815.)
  • I pakāpes Anglijas Pirts ordenis (The Most Honourable Order of the Bath, 1815.)
  • Anglijas špaga ar briljantiem, 1816.
  • I pakāpes Nīderlanders Vilhelma Kara ordenis, 1815.
  • I pakāpes Saksijas Sv. Heinriha Kara ordenis, (Militär-St. Heinrichs-Orden, 1815.)

Pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieminekli Mihaelam Barklajam de Tolli Rīgā, Esplanādē uzstādīja 1913. gadā (tēlnieks Vilhelms Vandšneiders - Wandschneider Wilhelm (1866.-1942.)). Pirmā Pasaules kara laikā, 1915. gadā, kad frontes līnija tuvojās Rīgai bronzas pieminekli centās evakuēt, taču kuģis, kas to veda, tika sašauts un nogrima. Pieminekļa postamentu no Somijas sarkanā granīta veidoja arhitekts Augusts Folcs, un tas parkā ir saglabājies līdz mūsu dienām. 2002. gadā pieminekli atjaunoja un uzstādīja vecajā vietā. Sakarā ar pieminekļa atjaunošanu, sabiedrībā izraisījās visai plašas diskusijas starp pieminekļa uzstādīšanas atbalstītājiem un pretiniekiem, un politiskiem grupējumiem, kas šīs diskusijas centās izmantot sava politiskā reitinga celšanai. Piemēram, "tēvzemietis" Vilnis Zariņš pieminekļa uzstādīšanu nodēvēja par "absurdu apvainojumu latviešu tautai", savukārt vicemērs Sergejs Dolgopolovs, noraidot pārmetumus par imperiālisma simboliem, postulēja, ka "visdrausmīgākais imperiālisma mantojums ir mūsu provinciālisms un stulbums".[3] Rīgas Domē par de Tolli atrašanos Esplanādē nobalsoja 11 sociāldemokrāti, tajā skaitā Bojārs un partijas priekšsēdētājs Dainis Īvāns, 13 PCTVL deputāti un septiņi mazo partiju pārstāvji. Pret nobalsoja 12 opozīcijas pārstāvji, pieci opozicionāri atturējās.[3] Domes vestibilā izvietotajās atsauksmju grāmatās 63% iedzīvotāju atbalstīja pieminekļa uzstādīšanu, bet 37% bija pret, savukārt domes pasūtītā socioloģiskā pētījuma dati liecina, ka de Tolli pieminekļa atrašanos Esplanādē atbalsta 59,6% rīdzinieku, bet 22,7% rīdzinieku ir pret šī pieminekļa uzstādīšanu.[3]

Tartu pilsētā viņam par godu nosaukts Barklaja de Tolli laukums (koordinātas: 58°22'44"N 26°43'24"E). Tartu atrodas arī piemineklis Barklajam de Tolli un viņa vārdā nosaukts hotelis.

Igaunijā, Jegevestes muižā 1832. gadā uzcelts mauzolejs (ig. Barclay de Tolly mausoleumis) - projektējis arhitekts Apolons Ščedrins, monumentu veidojis tēlnieks Vasilijs Demuts-Maļinovskis.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un paskaidrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Precīzs dzimšanas datums nav zināms, kristīts 1761. gada 27. decembrī [v.s. 16. decembrī] ([1]
  2. Pats viņš gan rakstījis, ka dzimis Rīgā.
  3. 3,0 3,1 3,2 De Tolli piemineklis arī turpmāk atradīsies Esplanādē. - tvnet.lv

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]