Mihails Kutuzovs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mihails Goleniščevs-Kutuzovs
Михаи́л Илларио́нович Голени́щев-Куту́зов
Mihails Goleniščevs-Kutuzovs
Personīgā informācija
Dzimis 1745. gada 16. septembrī
Sanktpēterburga, Krievijas impērija
(mūsdienās Karogs: Krievija Krievija)
Miris 1813. gada 28. aprīlī (67 gadi)
Bunclava, Prūsijas karaliste, (mūsdienās Boleslaveca, Karogs: Polija Polija)
Tautība krievs
Vecāki tēvs — Illarions Goleniščevs-Kutuzovs; māte — dzimusi Beklemiševa
Dzīvesbiedre Jekaterina Kutuzova (dzimusi Bibikova)
Bērni Praskovja, Anna, Jeļizaveta, Jekaterina, Darja
Paraksts
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālfeldmaršals (генерал-фельдмаршал)
Dienesta laiks 1759.—1813.
Valsts Krievijas impērija
Struktūra Sauszemes armija
Kaujas darbība Baras konfederācijas sacelšanās (1768–1772), Krievu-turku karš (1768–1774), Krievu-turku karš (1787–1792), Krievu-turku karš (1806–1812), 1812. gada karš
Apbalvojumi visu trīs pakāpju Svētā Jura ordenis
Izglītība Muižniecības Inženierijas un Artilērijas skola
Cits darbs Krievijas sūtnis

Kņazs Mihails Goleniščevs-Kutuzovs (krievu: князь Михаи́л Илларио́нович Голени́щев-Куту́зов, biežāk pazīstams saīsināti kā Mihails Kutuzovs, dzimis 1745. gada 16. septembrī, miris 1813. gada 28. aprīlī) bija krievu ģenerālfeldmaršals, Krievijas armijas virspavēlnieks 1812. gada kara laikā. Dienējis armijā trīs Krievijas caru Katrīnas II, Pāvila I un Aleksandra I laikā. Darbojies arī kā Krievijas diplomāts Stambulā un Berlīnē. Kutuzova vārdā nosaukts 1942. gadā nodibinātais Krievijas militārais ordenis.

Dzimis Sanktpēterburgā, Krievijas impērijas ģenerālleitnanta ģimenē. 1757. gadā, divpadsmit gadu vecumā, Kutuzovs iestājās militārajā skolā. Skolas laikā apguva sešas valodas. 1762. gadā kā kapteiņa dienesta pakāpē tika norīkots uz Astrahaņu, tolaik pulkveža, Aleksandra Suvorova rīcībā. 1768. gadā Kutuzovs piedalījās Baras konfederācijas sacelšanās apspiešanā Polijā. 1771. gadā Kutuzovs tika nokomandēts cīnīties Krievu-turku karā (1768–1774), kur 1773. gadā kaujā par Aluštu tika smagi ievainots deniņos, tomēr brīnumainā kārtā izdzīvoja. Ievainojuma ārstēšanas nolūkos Kutuzovs no 1774. līdz 1776. gadam viesojās Berlīnē, Leidenē un Londonā. 1776. gadā atgriezās Krievijā, kur atkal dienēja Suvorova vadībā. 1784. gadā Kutuzovs kļuva par ģenerālmajoru. 1787. gadā kārtējā Krievu-turku kara laikā Kutuzovs atkal tika ievainots deniņos.

1805. gadā Kutuzovs komandēja krievu spēkus, kas cīnījās pret Napoleonu Austrijā. 1805. gada 2. decembrī Kutuzovs bija klāt Austerlicas kaujā, tomēr faktiski nekomandēja Krievijas karaspēku, jo tā vadīšanu bija pārņēmis pats cars Aleksandrs I. Pirms tam Kutuzovs aicināja sagaidīt papildspēkus un tikai tad iesaistīties izšķirošā kaujā.

Sākoties 1812. gada karam, Krievijas karaspēka virspavēlnieks bija Barklajs de Tolli, kurš Napoleona pārspēka priekšā izvēlējās izdedzinātās zemes taktiku un atkāpās valsts iekšienē, iesaistoties tikai relatīvi nelielās sadursmēs. Laikam ritot un frančiem tuvojoties valsts vecajai galvaspilsētai Maskavai, auga neapmierinātība ar Barklaja de Tolli darbību. 1812. gada 17. augustā Barklajs de Tolli tika nomainīts ar populāro karavadoni Kutuzovu, kurš turpmāk gan faktiski turpināja Barklaja de Tolli taktiku. 1812. gada 7. septembrī Kutuzovs Maskavas pievārtē komandēja Krievijas karaspēku grandiozajā (tajā piedalijās ceturtdaļmiljona kareivju) Borodinas kaujā, kas beidzās ar krievu karaspēka atkāpšanos. Pēc tam, kad Napoleons 1812. gada oktobrī pameta Maskavu, Kutuzovs 1812. gada 24. oktobrī sakāva franču spēkus Malojaroslavecas kaujā un, veicot karaspēka manevrēšanu, piespieda frančus virzīties pa jau izpostīto rietumu ceļu.

1813. gadā Kutuzovs saslima un 1813. gada 28. aprīli Prūsijas pilsētā Bunclavā nomira. Apglabāts Sanktpēterburgā, Kazaņas katedrālē.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Mihails Kutuzovs