Mikropasaule

Kāds laiks, tāda daba.

Zinātnieki jau sen strīdas par to, kas ir vicaiņi — augi vai dzīvnieki. Zoologi tos uzskata par vienkāršākajiem dzīvniekiem, bet botāniķi — par ūdensaugiem.

Vicainis

Vicaiņi ir mikroskopiski radījumi, kuri izskatās kā dzīvas lodītes, vālītes vai laiviņas ar astītēm. Ar tievajām astītēm jeb viciņām kā pātadziņām sitot pa ūdeni, vicaiņi pārvietojas. Katrā peļķē ir miljardiem vicaiņu. Ar neapbruņotu aci neieraudzīsim neko, bet mikroskopā skaidri saredzami dažādu formu zaļi radījumi. Zaļi tie ir tāpēc, ka tiem zem plānās ādiņas ir daudz hlorofila graudiņu.

Ūdens pilienā vicainās lodītes haotiski šaudās gluži kā molekulas siltuma kustībā. Viena uzgrūdās baktērijai, saķēra to un aprija. Vicaiņiem ir mute un brūnas actiņas. Parasti tās ir rūsgani vai sarkanīgi plankumiņi, kas uztver gaismu. Dažkārt tie ir iegremdēti īpašā bedrītē, kuru pārklāj lēcveida cietes graudiņš.

Vicaiņu uzvedība ir atkarīga no laika apstākļiem. Saulainā laikā, kad daudz gaismas, vicaiņi uzvedas kā augi. Tie veic fotosintēzi: no ogļskābās gāzes un ūdens izgatavo cukurus un barojas ar tiem. Turpretim apmākušā laikā, kad gaismas maz, daži no tiem pielāgojas citai diētai — ķer baktērijas un sīkus ūdensaugus. Tādēļ biologiem ir grūti novietot tos attiecīgajā pasugā un sugā.

Uz divu pasauļu robežas

Vīrusi atšķirībā no vicaiņiem nerada šaubas — tie acīmredzot nav ne augi, ne dzīvnieki. Tie atrodas uz divu pasauļu robežas, kura it kā atdala dzīvo dabu no nedzīvās.

virss caur mikroskopu

Vīrusus 1892. gadā atklāja krievu zinātnieks Dmitrijs Ivanovskis, pētot tabakas slimību cēloņus. Slimība bija savāda: lapas pārklājās ar gaišu un tumšu plankumu mozaīku, saritinājās un nolīka. Zinātnieks iedomājās slimā auga sulu izfiltrēja caur bakteriālo filtru, kas nelaiž cauri baktērijas. Ar izfiltrēto sulu Ivanovskis apsmērēja vesela auga lapas. Drīz vien to audi sāka atmirt. Tātad lapa bija inficēta ar kādiem ļoti sīkiem slimības izraisītājiem, kuri spēj šķērsot pat porcelāna filtru, kas aiztur jebkuras baktērijas. Slimības izraisītājus nosauca par filtrējošiem vīrusiem - no latīņu valodas virus nozīmē inde. Dažādi vīrusi izraisa arī tādas bīstamas slimības kā bakas, trakumsērga, masalas, polimielīts, gripa, ērču encefelīts un dažas ļaundabīgo audzēju formas.

1935. gadā amerikāņu bioķīmiķis Vendels Stenlijs atklāja pārsteidzošu vīrusu īpašību. Tāpat kā Ivanovskis, viņš strādāja ar tabakas mozaīkas vīrusu. Kad zinātnieks vīrusus izdalīja no tabakas sulas, tādejādi izolējot no pierastās vides, tie pēkšņi zaudēja jebkādas dzīvības pazīmes un pārvērtās kristālos. It kā gluži parasti kristāli - kā cukurs vai vārāmā sāls — šķiet, nedzīva viela. Taču pietiek tos ievadīt dzīvos tabakas audos, lai tie tūdaļ atdzīvotos, ātri savairotos un inficētu visu augu.

Vīruss — pavēlnieks

Vīrusi vairojas pavisam citādi nekā mums zināmās dzīvās būtnes. Tie nedalās, nepumpurojas, neizmanto dzimumšūnas, bet ielaužas dzīvā organismā un piespiež to no savām barības vielām izveidot jaunus vīrusus. Vīruss upura šūnai dod norādījumus, pēc kāda parauga izgatavot tā nākamo paaudzi. Paraugs — tie ir tikai daži no nukleīnskābēm sastāvoši vīrusu gēni, kuros iešifrēta iedzimtības informācija. Vīrusa nukleīnskābju ķermenis ir iepakots olbaltumvielu apvalkā. Tās ir vīrusu bruņas. Iebrūkot dzīvā šūnā, tas savas bruņas atstāj ārpus olbaltumvielu apvalka.

virusu attīstības cikls

Vairumā notiek tā, ka svešu pēcnācēju radīšanā iztērējusi savu dzīvības procesu uzturēšanai nepieciešamās vielas, pašas radīto parazītu pārpildītā šūna iet bojā. Vīrusi nespēj vairoties patstāvīgi, bez citu organismu palīdzības. Tiklīdz tos padzen no šiem organismiem, tie zaudē jebkādas dzīvības pazīmes, tādēļ daži zinātnieki vīrusus pat neuzskata par dzīvām būtnēm. Viņi apgalvo, ka tās vienkārši ir gēnu grupas, kuras ietvertas olbaltumvielu apvalkos.

Līdz šim uz mūsu planētas nav atrastas sīkāki radījumi par vīrusiem. Parastā gaismās mikroskopā tos neieraudzīsim. Vīrusus var redzēt tikai elektronmikroskopā, bet gaismas staru vietā — elektronu plūsmu. Elektronmikroskopa izšķirtspēja ir 10 — 20 nanometri, bet palielinājums sniedzas līdz pat 300 000 reizēm. Paši sīkākie vīrusu nepārsniedz 18 — 20 nanometrus.

Mikrobiologi ir atklājuši arī daudzus citus ultramikroskopiskus radījumus. Pēc izmēriem un dzīvesveida tie līdzinās vīrusiem, bet dažas īpašības tomēr ir stipri atšķirīga. Zinātnei ir izdevies tikai nedaudz pavērt durvis uz šo neizpētīto un noslēpumu pilno mikropasauli.